Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999

Ingrīda Zemzare

IMANTA ZEMZARA MISIJAS APZIŅA

 

Imants ir ideālists. Spārnotais astoņdesmito gadu otrās puses ideālu laiks bija viņa laiks. Deviņdesmito gadu otrā pusē šis ideālu smagums viņu šķiet nospiedis. Apzināti sašaurinājis savu darbības lauku un koncentrējis sava spēka pielikšanas vektoru vienā virzienā, viņš burtiski ziedojas latviešu mūzikai. Viņa vilšanās deviņdesmito gadu beigu sabiedrībā ir dziļa, bet tā neapstādina viņa centienus labot pasauli. Vai tiešām pasauli? Nē, par pasauli Imants ne nieka nebēdā. Viņu interesē Latvija, latvieši un latviešu kultūras pastāvēšana.

„Ko tad tu gaidīji?” es reiz tieši noprasīju, kad bijām ilgi pārrunājuši visus deviņdesmito gadu ieguvumus un arī zaudējumus. „Tu taču arī tik ļoti nīdi visu mūzikas funkcionāru būšanu un Maskavas gaŗo roku.”

„Es gaidīju, ka mūs beidzot liks mierā.”

„?”

„Ka mums vietā nenāks iekšā visa Eiropa, Amerika un dies zin vēl kādi pamācītāji, kā pareizi jādzīvo un jādomā. Es esmu dzimis te, Latvijā, un kāda jēga jau laikam tam ir. Es negrasos skriet nekur pasaulē, un es cerēju, ka beidzot varēšu te, Latvijā, runāt latviski, spēlēt un klausīties latviešu mūziku un dzīvot priekš savas tautas. Bet izrādās, tas nevienam nav vajadzīgs. Vismaz valsts par to negādā. Es esmu pieticīgs. Es prasu ļoti maz. Es saprotu, ka brīvs laiks garīgām nodarbēm ir liela privilēģija, par ko dārgi ir jāmaksā, un es esmu gatavs maksāt. Esmu gatavs iztikt ar pašu mazumiņu. Bet lai man paliktu pāri vismaz tasei kafijas. Lai no pārdesmit latu lielās skolotāja aldziņas nepaņem pusi nost,”

Imants atsakās saprast augstākās varas rangā ieceltās brīvā tirgus likumības. Tirgus viņa pasaulsuztverē ir negatīvs svešvārds. Tirgus viņu neinteresē. Ja nu vienīgi atmiņās par dzimto Mellužu tirgu, kur visi zināja, ka tantes Grietas zemenes ir saldākas par kaimiņienes piedāvātajām, un vienīgā konkurence bija mazdārziņu tomātu starpā.

Latviskais Imanta uztverē ir mazais. Iemīlētais, iekoptais. Bet arī skarbi vīrišķīgais. Jautāts par gada priecīgāko notikumu, I. Zemzaris 198... gadā atbild:

Kādā mūzikas dzīves sēkles brīdī uzlikta plate ar Jāņa Ivanova vidējā perioda simfoniju. Atskārtas: pirmkārt, simfonija ir par būtisko, to pašu mūžīgo maizi, ja gribat; otrkārt, blakus šai simfonijai daudz kas no patlabanējās produkcijas sāk šķist kā krāsaini, kaut ļoti rafinēti nieki; treškārt, diez’ vai Ivanovu kādreiz iemīlēs − viņa mūzika ir pārāk skarba un vīrišķīga; ar septiņdesmitiem gadiem mūsu mūzikā sākas sievišķā ēra, un diez’ vai nāks kāds iegansts visam mainīties atpakaļ.

Imants Zemzaris neaprobežojas ar šādām „atskārtām” vien. Viņš vienmēr ir centies praktiski darboties, kaut ko darīt. Atskārtis Ivanova lielumu un to, ka jaunā paaudze praktiski vairs viņa mūziku nepazīst, viņš vada vasaru, veidodams klavieŗpārlikumu no mūzikas filmai Salna pavasarī, ko pats arī atskaņo Ogrē pasaules latviešu jauno mūziķu nometnē 1995. gadā. Kā viņš stāsta! Koncerta pirmajā daļā Ilona Breģe ir atskaņojusi viņa paša sarežģīto Viva la sonatina, tomēr Imants ne ar pušplēstu vārdu nepiemin savu mūziku, savas daiļrades konsekvences, lai gan tieši tālab jau laikam komponistus aicina uz šo nometni − lai iepazītu. Bet Imants ir pilnīgi nodevies savai apgaismotāja misijai un stāsta jaunajiem mūziķiem par viņiem maz pazīstamo Jāni Ivanovu un viņa agrīno mūziku. Patiešām dzidru, tīru. Tāpat septiņdesmitajos gados viņš centās atbalstīt no Lietuvas atgriezušos Pēteri Vasku, Liepājā dzīvojošo Agri Engelmani, no mūzikas rakstīšanas izvairošos Gunāru Barisonu.

Tāpat viņš deviņdesmito gadu vidū popularizēja Latvijā mazāk pazīto Volfgangu Dārziņu − ne tikai sagatavodams soloprogrammu Vāgnera zālei ar visām 100 latviešu tautas dziesmu apdarēm klavierēm, bet arī ierakstīdams šīs apdares radiofonā.

Tādu degsmi latviešu komponistu devuma propagandēšanā var sastapt vairs tikai pie profesora Oļģerta Grāvīša, kuŗš interesējas par katru rakstu galiņu, kas attiecas uz latviešu mūzikas vēsturi. Atšķirībā no šīs vēsturnieka indeves Imanta Zemzara vadītājs vai vadātājs ir ideja par nacionālu identitāti latviešu mūzikā un jaunu apvāršņu paplašināšanu. Viņa kultūrapgaismības darbam radoši praktisks raksturs. Viņš pieķeras sevis uzstādītam ideālam ar visu būtību un pats izstaro tajā savu personību. Pat jaunais un asmēlīgais Andris Dzenītis var tikt savaldzināts:

„Pēc starpbrīža uz skatuves kāpj Imants Zemzaris ar 2 x pa 50 Volfganga Dārziņa tautasdziesmām padusē. Pietrūkst kādas zāļu tējas, taukšķētu zirņu un skala guns, jo Zemzaris iedveš mieru un mājīgumu. (Varbūt vakaros vairs nevajadzēs televizora.) Apbrīnojams ir viņa entuziasms, jo 100 kristalliskās miniatūras ir iestudētas filigrāni, ar atbildīgu iejūtīgumu, ir jau kādu laiku ierakstītas radiofonā, bieži spēlētas ar lielu entuziasmu. Šoreiz vairāk nekā pagājšnedēļ Ivanova koncertā iejūsmo viņa pianisms −nevainojams, vietām pat spītīgs pret jubilāru[1] (grandioza akcentācija, savdabīgs skārums), bet cienījams un gandrīz fiziski grūti izturams pašam pianistam opusa apjomīguma (− 60 min.) dēļ.”[2]

Šajā apjomā Imants Zemzaris skaidri ievieš savu radošo architektūru. Viņš sagrupē mazās smalkās miniatūras un izbūvē no tām lielus pacēlumus un kritumus, pārsteidzošus savā lieliskumā. Arī klavieres spēlējot, viņš ir un paliek komponists. Un tādēļ vēl jo vairāk diez’ vai pirms divdesmit gadiem kādam būtu likusies ticama doma, ka Imants Zemzaris dienās kļūs par mūzikas kritiķi. Par īstu kritiķi, nevis nekritisku latviešu mūzikas apdziedātāju.

Draugus viņš ar to nav iemantojis. Neviens jau neiemanto. Naudu? Tur nu būtu jāsmejas, ja nezinātu, ka arī tas mazums, ko avīzes var atļauties maksāt mākslas apskatniekiem, dažreiz ir gan iztikas minimums gan maksimums. Tas, ka Imants Zemzaris kļuva par mūzikas kritiķi, varbūt drīzāk bija sava veida nolemtība. Imants neiekārtojās. Viņš vienmēr visu dara lēni, pamatīgi no sirds. Un nekad nav tas, ko sauc par vēja rādītāju. Īsti konservatīvs. Strādāt uz Literātūru un Mākslu par mūzikas nodaļas vadītāju viņš aizgāja avīzei pašā grūtākajā pārmaiņu laikā. Spoža bija avīzes komanda astoņdesmitajos gados. Jānis Škapars, Viktors Avotiņš, Andris Jakubāns, Jānis Rokpelnis, Sarmīte Ēlerte, Anda Burtniece... Brīvības pirmsnojautās, nē, drīzāk brīvības nepieciešamībā un apziņā bija tāds spēks, kas padarīja šo avīzi par tik nozīmīgu tautas gara veidošanā un kopā turēšanā, ka kompartijas centrālkomiteja divus gadus nopūlējās, lai nomainītu tās redaktoru. Beidzot tas izdevās. Jānis Škapars „aizgāja”, un redakcija, kas sastāvēja galvenokārt no spilgtām individualitātēm, pamazām sadrupinājās iekšēji. Uz deviņdesmito gadu sliekšņa jau bija skaidrs, ka Literātūra un Māksla vairs nav vienīgā sociāli aktīvā, nozīmīgā avīze. Jau tempu bija uzņēmusi Diena, Labrīt, Neatkarīgā Cīņa, sākās nežēlīgā konkurence. Imants Zemzaris visu to pārdzīvoja, vadot mūzikas nodaļu kopš astoņdesmito gadu vidus. Viņš centās nepadoties vispārējai tendencei uz kultūras nonicināšanu arī pēc „dziedošās revolūcijas”, viņš konsekventi turpināja kopt mākslā tik nepateicīgo, bet vajadzīgo recenzijas žanru, ko īpaši mūzikā vienmēr bijis grūti iesolīt avīžu redaktoriem. Arguments: kāda jēga recenzijai, ja koncerts tik un tā jau ir izskanējis, un otrreiz tāds pats vairs nebūs neatkarīgi no vērtējuma! Imanta pretarguments vienmēr bijis dzelžaina ticība mākslas nozīmīgumam tautas dzīvē, tās gara attīstībā. Viņš strādā ar misijas apziņu. Un man vienmēr ir bijis žēl to daudzo stundu, ko viņš ziedo citu talantu apzināšanai un kopšanai, pametot novārtā savu Dieva dāvanu. Tai pašā laikā šis pašam dotais talants ļauj dziļāk novērtēt, saprast kollēgu veikumu, bet misijas apziņa ļauj bez skaudības diktētiem aizspriedumiem cildināt to, kas patiesa talanta radīts. Piemērs: cik izjusti Imants Zemzaris recenzē Pētera Plakida jaundarbu simfoniskā orķestŗa koncertā. Var redzēt, ka dienišķais kritiķa darbs ir ierāvis komponistu tik dziļi iekšā pašā latviešu mūzikas tapšanas procesā, ka kollēga un atskaņotājmākslinieku stilistiskā evolūcija ir redzama kā uz delnas.

„Ārzemju radioklausītājiem nudien interesanta varētu būt Pētera Plakida mūzika − ar tēlu oriģinalitāti, kas balstās paša izstrādātās, neticami vienkāršās kompozicionālajās sistēmās, ar it kā tradicionālitāti, ar to, ka „tā vairs nekur un neviens neraksta”. Orķestrim veltītais jaundarbs Variācijas turpina to dāsno veltījumu virkni, kuŗā greznojas Leģenda, Sasaukšanās, Dziedājums. Tie visi patiesībā ir concerto grosso, kur pa garšīgam un atjautīgam kumosam tiek visām instrumentu grupām un katram spēlētājam individuāli. Bet klausoties tas nekad neizlien priekšā, jo visas šīs smalkdetaļas lieliski savāktas lielās koplīnijās un slāņos, nozīmīgās koncepcijās. Muzikāli virtuviskais it nemanot saaug ar filozofisko virsuzdevumu. Variācijās Pēteri Plakidi atpazīstam caurcaurēm, jaunais varbūt ir tas mistiski ragainais, kas ienāk divās epizodēs (tāda sajukuma izjūta, kas, neraugoties uz šo šķitumu, partitūrā tomēr ir filigrāni izkalkulēta). Šīs nav nummurvariācijas, nē, te abas tēmas, parādoties visās iespējamās metamorfozēs, nemitus un vienlaikus atrodas polifonā saaudumā. Visu laiku te viss ir viens (nepašķiŗot lappuses vai nummurus uz priekšu, tāpat zināms, kas būs...). Šī mūzika nešokē ne ar ko ārkārtēju, tā ar savu rāmumu un nolemtību ir tutepatās, joprojām, vēlarvien, par spīti mūzika. Tā ir caurcaurēm latviska mūzika, īsteni latviska partitūra, kuŗā kvintesenti uzsūkts un manifestēts viss labākais, ko mūsu skaņumākslas gari devuši laiklaikos. Diemžēl mūsu publika nav tā audzināta, lai šo kodu uztvertu, lai pazītu...

Plakidam radies izcils darbs. Nu redziet, ko spēj Plakidis, kādas potences sevī glabājis! Un tas dāsni tiek sniegts mums tad, ja viņu atceras. Ja atceras nacionālu vērtību. (Būtu taču jāatceras, būtu jābūt kādai nacionālas kultūrpolītikas atjēgai). Bet ilgi, ļoti ilgi mēs savu skaņradi bijām nolēmuši matu skaldīšanai, dīkstāvei, veģetēšanai, trulām ielām bezgalgaŗās un melnās naktīs...”[3].

Kā redzams arī te līdzās sajūsmai par izdevušos koncertu tipiskā Imanta Zemzara rezignācijas nots. Rūpe. Lielā rūpe par latviešu mūzikas izdzīvošanu, pēctecību. Klausītāja pieredzi un izaugsmi. Dažkārt šī viņa rūpe tiek uzvelta kā smagums arī klausītājam un lasītājam. Tā jau ir, ka regulāri pilinot pa pilienam var akmeni izgrauzt. Bet vai dažkārt Dona Kichota cīņa nav par smagu viņa paša tautai? Lūk, vēl viens piemērs no Imanta Zemzara kritikām. Tā kā tas atkal ir par mūsu grāmatas varoni, tad nevaru atturēties no vēlēšanās citēt krietnu gabalu − visu recenzijas ievadu par autorkoncertu.

30. aprīlī, Vāgnerzālē, kur šoreiz par šauru. Nepietiek papildkrēslu, pilns līdz pēdējai iespējai − stāv, tup, kur kuŗais patapdams. Pēteris Vasks (šis ir viņa autorkoncerts, kuŗā skan virkne pirmatskaņojumu Latvijā) dabū iznākt publikas priekšā reizes desmit un beigās apzvērēt, ka labāk viņš nevarējis uzrakstīt. Publika − ne tikai mūziķi un mūzikas draugi (pat arī ārzemniekmīļi), šoreiz arī citu mākslu pārstāvji. Latviešu inteliģence. Arī Latvijas nacionālo kopienu pārstāvji. Tātad zināma proporcionalitāte starp domu svarīgumu un kapacitāti, kas ielikta šajā mūzikā, un klausītājiem, kas to uzņem, pieņem, ieklausās, klausās. Bet Vasks tikpat svarīgi uz mums runājis jau astoņdesmitajos gados, jau septiņdesmitajos arī. Kāpēc tad tā nenācām un neklausījāmies? Kā nu šoreiz piepeši tik dāsni? Nostrādājusi reklāma? Vēstis, ka Vaska mūzika nule daudz atskaņota ārzemēs, ka viņš tur labi ieredzēts gan koncertos, gan kompaktdiskos? Drīzāk šī pēdējā varbūtība, jo tā latviešiem pagalam raksturīga − savējai izcilībai vispirms jātop atzītai citur. Visi mani skaņdarbi radušies Latvijā, mūsu priekiem un bēdām līdzi dzīvojot. Lai kur arī skanētu mana mūzika, visnozīmīgākie atskaņojumi vienmēr būs mājās. Tie ir paša autora rakstīti vārdi programmiņās un reklāmlapiņās. Ne tik daudz retorika, kā patiesība, realitāte. Šķiet, publika saņem zināmu sociopsīcholoģisku belzienu; oho, izrādās, ka arī skaņās var runāt par tām pašām problēmām, par kuŗām tur Ziedonis, Īvāns, nacionālu mazākums aizsmakdami sauc kā tuksnesī, ka arī te − daļa no likteņdziesmas, sāpju ceļa, cilvēkarchīva. Un mēs domājam, ka mūzikā tikai tā skaisti vien, Siguldā un Operā – M-me Butterfly... bet Vasks − sākumā tā klusi, intīmi, pa motīviņam, pa graudiņam iz dzimtā atgādina, taču beigās uzgāž virsū Liteni ar U. Bērziņa dzeju, no kuŗas, protams, neko nevar saprast. Litene − tas ir par tiem latviešu virsniekiem, kuŗus nošāva, viņus − mūs jau ne... Pa graudiņam, pa puszilbītei, pa pusdziesmītei. Dzimtās mūzikas literātūrā − divnieks. Pa puszilbītei, pa dejas pussolītim, pa mustura raksta zīmītei, pa asinssvēdriņai, pa biklai nojausmai. Dzimtās mūzikas literātūrā − divnieks. Pa pussolītim, pa kņudoņai pakrūtē, pa savējā nojausmai, pa dziļai skumjai, pa veseluma apjautai. Nu varbūt tad sarunāsim tā strikti, ka nāksim arī citureiz kuplā skaitā un labosim divnieku par trijnieku, nāksim ne kā uz sensāciju, bet kā uz tavieni un manieni!”[4]

No tālākā redzam, ka Pēteŗa Vaska mūzika recenzentam tuva un saprotama, augstu vērtējama, lai arī prasīgais kritiķis redz arī spēku rezerves, un esošo situāciju raksturo kā starppunktu, viduspunktu. Viņš nebeidz lūkoties pēc virsotnēm, galotnēm, kas savā izpratnē rodamas tieši savas tēva mājas ļaudis līdzvedot.

Var jau būt, ka, salīdzinot ar dzīves raupjo īstenību, šādi ideālu uzstādījumi ir krietni donkichotiski. Tikai Sančo Pansas veselīgā realitātes izjūta glābj Donu Kichotu no savas ideāldzīves pazudinošās aizrautības. Tad Imants Zemzaris glābjas sev raksturīgajā humorā. Dažkārt tās ir jautras, vairāk vai mazāk žultainas mūziķu vides asprātības, kas tiek literāri apstrādātas un publicētas gardēžiem. Jau Dārziņskolas gados tika izveidots šāds izdevums − Griežzoba kalendārs, no kuŗa asprātībām daudz kas ir aktuāls vēl šodien. Žēl, ka drošības orgāni izrādīja tik pārspīlētu modrību un dažus šī kalendāra nummurus konfiscēja kā „samizdatu”. Šie muzikālie jociņi cieši saaudušies ar paša rakstīto mūzikā, kas arī tik pat tēlaini izjoko un atrauj atpakaļ pie zemes pārāk transcendentālus sapņus. Reizumis tad Imants paironizē gan pats par sevi, gan situāciju, kādā ir nokļuvis, un nebaidās to darīt sulīgi un šerpi. Tā 1995. gadā viņš ar pilnu jaudu piedalās Latvijas Komponistu savienības un Latvijas Filharmonijas rīkotajā kamermūzikas darbu konkursā. Tajā bija viena, bet samērā iespaidīga prēmija; konkursa norise divās kārtās − žūrija caurskatīja iesūtītās notis pirmajā, bet otrajā vērtēja darbu skanējumu Jāņa Bulava kameransambļa sniegumā, jo tika prasīti klavieŗu trio vai klavieŗu kvarteta lielas formas darbi.

Humora deva piemita arī pašam konkursam. Latvijā tobrīd nošu pārrakstīšanas cenas salīdzinājumā ar komponistu honorāriem bija tā sakāpinātas, ka no pieciem komponistiem, kas piedalījās konkursā, neviens nebija varējis atļauties samaksāt skaņdarba pārrakstīšanu. Tādēļ arī anonimitātes vietā jau pirmajā kārtā žūrija itin viegli varēja pazīt savu kollēgu rokrakstu. Visi pieci darbi tika virzīti tālāk uz otro kārtu. Jāņa Bulava kameransamblis veica varoņdarbu pasaules mērogā, iestudējot 75 minūšu gaŗu mūziku vienas nedēļas laikā. Savukārt godājamā žūrija otrās kārtas sēdē neprata šo varoņdarbu novērtēt, jau pēc dažām lapām pārtraucot mūziķu spēli − lai noteiktu laureātu, tādas kvalitātes kā lielas formas dramaturģija, attīstība, bez šaubām, ir pilnīgi nesvarīgas.

Vienīgo prēmiju ieguva skaņdarbs ar nosaukumu Ļāriķč č ļē’nžčž ļīēo−rāķč.ļīīlščņāe ūķē ļšāģčč (tfž’i Čn. ččē., OŽ AĒŽ tizĢ Ēžjņāčč.’ Ļščļ. DJ Ls 50. Šajā darbā ir četras daļas: (Mīlas ārprāts) (Neprātīgā mīla), (Melancholiskais valsis), (Floridas smiltis).

17. septembri Vāgnera zālē notika koncerts, kuŗā atskaņoja laureāta opusu. Bija svinīgs prēmijas pasniegšanas mirklis, ovācijām skanot, nolasīja uzvarētāja uzvārdu, kuŗu, kā visiem labi zināms, līdz tam neviens nezināja. Jaunais opuss atzinību izpelnījās tieši ar smalku humoru. Humors mūzikā − vai tas nozīmē smaidu, smīnu vai ironiju?

„Es domāju, ka par smalku humoru tur runāt nevar. Man liekas, ka humora izjūtu pēdējos gados esmu pazaudējis dažādu dzīves iespaidu rezultātā. Esmu pie dažiem komponistiem Lietuvā vai arī Varšavas rudens ierakstos dzirdējis dažus humora opusus. Un, manuprāt, tie ir kā tādi vitamīni − kaut kas ļoti dzīvinošs. Tie it kā izvirza jautājumu par nopietnību un dziļdomību − cik tās mūzikā ir patiesas. Nedomāju, ka ir īpaša vērtība šiem humora darbiņiem; bet ir jēga, ka viņi laiku pa laikam parādās. Karaļiem vienmēr ir bijis savs jokdaris pie labās rokas, kas ir licis balansēt starp nopietnību un nenopietnību, starp gudrību un muļķību. Tas šoreiz tā ir iznācis, tomēr tā var darīt tikai vienu reizi.”

1995. gads vispār Imanta Zemzaŗa radošajā biografijā bijis ļoti bagāts − tika pabeigts skaņdarbs stīgu orķestrim Tēvzemes elēģija, tad klavieŗdarbs Viva la sonatina!, tad − klavieŗu kvartets. Visi trīs arī izskanēja koncertos. Jautāju, kur mūsdienu sadzīviski grūtajā laikā varēja rast spēku un ierosmi regulāram radošam darbam. Atbilde bija tipiski imantiska:

„Tas tāpēc, ka pagājušā gada beigās zaudēju darbu avīzē Literātūra un Māksla, kuŗa vairs nepastāv, tādējādi man radās ievērojami vairāk brīva laika.”

Patiesībā pēc Literātūras un Mākslas gala Imants Zemzaris jau ir tik dziļi iekritis mūzikas kritiķa profesionālajā ikdienas rūpju darbā, ka turpina rakstīt apceres − vispirms visvairāk laikrakstam Neatkarīgā Rīta Avīze, tad jaundibinātajā pielikumā Literātūra. Māksla. Mēs. Bet nu jau ne vairs kā redakcijas darbinieks, bet kā līguma mūzikas apskatnieks. Viņam ir savs vārds un viņam ir ko teikt. Imantam Zemzarim ir ko teikt lasītājam. Klausītājam. Kollēgam komponistam. Un pār visām lietām, viņam ir ko teikt varai. Bet tā jau tradicionāli neklausās. Un Imants tradicionāli uzbrūk. Dialogs veidojas ar grūtībām. Pārāk dažādas nostādnes?

„Kā viņu (viņus) sauca? Kaupužs, Pauls? Nē, tā ne, kaut citādi. Nevaru atcerēties, jo ne reizi taču vaigu vaigā netikāmies. Divu ministru valdīšanas laikā ne reizi mūziķu aktīvs (radošie un izpildošie) netika aicināts, lai iepazītos. Lai uzzinātu rūpes un raizes no pirmavota. Lai vismaz uzzinātu, zinātu, ja arī ne, lai palīdzētu. Bija acīmredzot paļaušanās uz vienu viedokli, ko pauž kāds totāli administrēts, titulēts un ieondulēts pārstāvis vai vienkārši čoms. (Tu man ātri izstāsti, kas ir ar to Operu, lai es saprotu,ap ko tur lieta grozās.’)” reiz ironiski rakstīja Imants Zemzaris pēc kārtējās kultūras ministra nomaiņas.

Viņam šķiet, ka ministrija tomēr vairāk atbalstījusi komerciālus projektus − kad tur spīd, ka varētu ienākt kāda naudiņa. Jo esot taču slikts tas ministrs, kuŗš nedomā ekonomiski, kuŗš neveicina tirgus attiecības un kapitālisma attīstību. Tikpat skeptiski Imants atsaucas par daudziem internacionāliem vai spoži operiskiem projektiem: „Lai ārzemnieki redz, cik tā ministrija inteliģenta, saprātīga un tālredzīga. Ar to operas prioritāti kā rūpēm par tautas kultūras panteonu drusku tāda aizmālēšanās ir. Jo, pirmkārt, operžanrs nebūt nav vienīgais vitāli kulturāli aprūpējamais, aizstāvamais. Un, otrkārt, tur jau apakšā noteikti ir kāda rebe − reprezentācijas, peļņas.

Ministrija tomēr nav SIA, bet gan ministrija. Kaut kas augstāks, valstiskāks un pārlaicīgāks par firmām un firmiņām. Ja kāds ministrs savā īsajā sadegšanas laikā aizstāvētu kādu nacionālu un nekomerciālu, taču perspektīvi nozīmīgu projektu, viņa vārdu nudien varētu iegaumēt un atcerēties vēl pēc demisijas.

Vai dusmīgajam Zemzarim ir kāds pozitīvs credo? Ir. Un izrādās, ka nepieklājīgi vienkāršs, parasts un vecmodīgs. Viņš būtu apmierināts, ja Kultūras ministrijā tiktu stimulēta patiesi laba māksla, jo antagonisms māksia-peļņa ministrijas pieņemtajos lēmumos iezīmējas visai griezīgi. Diezgan neiecietīgs viņš ir arī pret stipendiju un projektu konkursiem, jo starp vinnētājiem mūzikas jomā mana diezgan daudz tādu, kuŗi arī ir ar komerciālu noslieci, kuŗos var jaust pašatpelnīšanās tendenci (pateicoties žanra popularitātei vai atraktīvitātei). Ar Imanta misijas apziņu grūti atbalstīt tīri internacionālus projektus, ko viņš sauc par kosmopolītiskiem, un kādus parasti it labprāt finansē arī ārzemju vēstniecības un padomes. „Dažs pretendents, ja uzmet aci sarakstam, pat vinnējis divās pozicijās. Tas nu īstenībā nemaz labi neizskatās (šajos dresmaņu un palihaļļu laikos gan dažkārt izskatam vairs nepiešķiŗ nozīmi...).

Bet nacionāliem, reģionāliem projektiem diez kā neveicas. Ir vispār iestrādājies tāds labs tālākpasūtīšanas rituāls: jūsu pieteikums, ziniet, ir izteikti nacionālas, reģionālas dabas, tādēļ rūpe par to jāuzņemas ministrijai − Enerģētikas ministrijai − Lauksaimniecības ministrijai − visbeidzot zaļo kustībai un Arvīdam Ulmem kā ļoti naudīgam vīram personiski... Tad varbūt nevajadzētu konkursa nolikumā kā tematisko prioritāti liekulīgi minēt tieši reģionālo attīstību un kultūrvēstures apzināšanu, saglabāšanu.” Imantam Zemzarim kultūrpolītikā kā prioritāru gribētos redzēt klasikas mantojumu, vecmeistaru devumu.

Kompaktdiskus ar mūsu mūzikas un mūsu labāko izpildītāju ierakstiem. Visam nozīmīgākajam, kas glabājas Radio fondos un platēs, jātop pārnestam uz diskiem. Ne tirgum, bet nacionālās mūzikas kultūras uzturēšanai un apritei. Kam tas rūp? Dārziņskola savā 50 gadu jubilejā saņēma (arī no Valsts prezidenta) „vērtīgas piemiņas lietas”. Šī skola allaž bijusi Latvijas galvenā mūziķu kalve starp skolām (koledžām). Tās līmeni reprezentē personības no Raimonda Paula līdz Ingai Kalnai, no Ilzes Graubiņas līdz Armandam Ābolam, no Gidona Krēmera līdz Baibai Skridei. Nemaz nerunājot par jaunu Steinveja flīģeli, skolai nepiešķīra dažas grīdas krāsas bundžas. Gaiteņi nodiluši līdz nejēdzībai. Audzēkņos milst mēma neizpratne par to, kāpēc postulētais mākslas skaistums nekādi nesaietas ar skaistumu apkārtnē, sadzīvē, dzīvē.

Operas uzrakstīšanai Romualdam Kalsonam tika atvēlēta smieklīga apmēra stipendija, tai pašai ceturto daļu nogriežot nost. Acīmredzot pilnīga nesajēga par darba specifiku un to, ka Kalsons mums glābj šo žanru no desmit-divdesmit gadu ilgā panīkuma. Nesen nevilšus iznāca noklausīties kādas jaunas mūziķes gremšanos par dzīvi. Viņa nevarot izdzīvot ar 90 latiem mēnesī, tādēļ nākoties ausīties un ostīties pēc visādiem projektiem, kuŗos iesaistīties. Visādiem − tas jātulko kā pilnīgi jebkādiem, visvisādiem, ir vai nav atbilstīgi tavai izglītībai, specialitātei vai žanram, temperamentam, patikšanai, gaumei, aicinājumam, sirdsbalsij. Lai tikai tur spīdētu kāda nopelnīšana (latvietis naudas smaku jūt). Ir saprotamas izdzīvošanas grūtības, naudu vajag absolūti visiem. Bet pāri naudas darbiem taču ir jāstāv vienam nekomerciālajam projektam − mīlestības darbam, par kuŗu stāvi un krīti, jo nedarīšanas gadījumā paredzi kādu iztrūkumu ļoti būtiskā ķēdē.

 

Imants Zemzaris Foto: Laimdota Ivanova