|
LATVIJAS VALSTS PREZIDENTE VAIRA VĪĶE-FREIBERGA IN MEMORIAM VELTAI TOMAI Velta Toma bija sieviete, kam Dievs bija daudz devis, bet no kuŗas tika arī ļoti daudz prasīts. Viņa bija apveltīta ar neparastu skaistumu, ar daiļu vaigu, ar staltu un sievišķīgu augumu, ar neaizmirstami izteiksmīgu balsi. Viņai piemita filmu zvaigznes magnētisms, aktrises dramatisms un karalienes stāja. Velta bija atjautīga un šerpa, Velta bija zinīga, Velta bija prasīga. Velta bija personība. Bet vairāk par visu viņa bija dzejniece − vārda visīstākajā nozīmē. Viena no patiesi lielajām. Viena no nemirstīgām. Velta Toma savā mūžā piedzīvoja daudz prieka un gandarījuma, un arī ļoti daudz sāpju. Jau bērnībā pirmais smagais zaudējums − tēvs jau pirms kaŗa pameta māti un bērnus un aizbrauca uz Kanadu, lai tur nodibinātu jaunu dzīvi un ģimeni. Reizē ar trimdā aiziešanu, kaŗa vētras Veltu atšķīra no mīļota vīra. Drīz vien pēc iebraukšanas Kanadas Rietumos, traģiski bojā gāja viņas māsas vīrs. Tie bija dziļi sāpīgi, personīgi, ģimenes pārdzīvojumi. Taču varbūt vissāpīgāk Velta pārdzīvoja to dubulto trimdu, ko tai uzlika vietējā Toronto latviešu sabiedrība pēc viņas viesošanās Rīgā. Ilgus gadus viņa bija bijusi spīdoša zvaigzne vietējā sabiedrībā un kultūras dzīvē. Nu pēkšņi viņa kļuva par izstumteni − norāta, nolādēta un pelta. Pelta par to, ka viņa patiesi mīlēja Latviju, ka viņai bija dzīvs kontakts ar Latvijas dzejniekiem. Pelta par to, ka viņai bija nepieciešama garīgā Maize no mājām. Ļaunām nevalodām cauri Velta izgāja paceltu galvu, bet ar asiņojošu sirdi. Tiem, kas atļāvās apšaubīt viņas latviskumu, tiem, kas viņu nepatiesi apvainoja un pēla, būs daudz, par ko atbildēt Mūžības priekšā. Katram, kas sniedz nepatiesu liecību pret savu tuvāko, būs daudz par ko atbildēt Mūžības priekšā... Bet Veltu tas viss vairs neskar. Viņa ir aizgājusi Aizsaules dārzos, kur mūžam spīd saule, un kur mirušo dzejnieku balsis piepulcējas senseno dainotāju koriem. Nometusi savu miesīgo apvalku, viņa tagad ir tērpusies Gaismas drānās. Viņas dvēsele vairs nejutīs Zemes ciešanas, bet tikai mīlestību un mieru. Velta Toma bija latviskākā no latvietēm. Velta Toma bija gudra, apdāvināta, skaista un cēla. Viņa pati dega ar liesmu, un ierāva mūs līdz savā ugunskurā. Mums, kas viņu mīlējām, viņas gaisma un siltums mūžam paliks sirdī. Bet viņas dzeja paliek visiem latviešiem, kā neatņemama daļa no mūsu kopīgā mantojuma. Rīgas pilī, 1999. gada 15. oktobrī. |
 |
Anita Liepiņa
VELTA TOMA 1912-1999
Pat tik neatkarīgam cilvēkam, kāda bija Velta Toma, pienāk brīdis, kad viena pati vairs nevar iztikt un jāpieņem piedāvājums pāriet uz dzīvi vietā ar gatavām maltītēm un apkopšanu. Šai mājā valdīja kārtība. Ja cilvēks neaizgāja uz ēdamzāli, tad kāds viņam paplāti aiznesa uz istabu. Tā, 26. septembŗa rītā, viņu atrada aizmigušu mūža miegā.
Viņa spēja pasauli iekārtot pēc savas gribas. Iepriekš atstājot norādījumus, viņa izvairījās no tradicionālām bērēm Toronto. Viņa bija palīdzējusi ar padomu savu apaļo jubileju 75 un 80 gadu zīmē rīkotiem dzejas vakariem. Viņas mūža un darba daudzinājums 15. oktobrī Kanadas Latviešu Centrā, Toronto, notika līdzīgā veidā. To rīkoja LATS organizācija un Veltas draugi. Daži bija mērojuši tālu ceļu, kā Lalita un Valdis Muižnieki no Kalamazū, Juris Kļaviņš no Ņujorkas un Alberts Legzdiņš no Čikāgas. Pēdējais piedalījās daudzinājumā ar savu komponētu dziesmu Vecāsmātes gulta. Šim Tomas dzejolim arī L. Vīgners ir rakstījis mūziku. Citus, skaitā 15, viņas dzejoļus ir komponējuši Jēkabs Graubiņš, Arvīds Žilinskis, Eduards Šēnfelds, Aleksandrs Okolo-Kulaks, Valdemārs Ozoliņš, Leonīds Slaucītājs, Arvīds Purvs, Jānis Norvilis, Longīns Apkalns un Jānis Kalniņš.
Sakarā ar viņas 85 gadu jubileju JG 209 bija intervija ar Veltu Tomu. Tās beigās minēti viņai piešķirtie apbalvojumi. Viens, pašai dzejniecei ļoti nozīmīgs apbalvojums, bija aizmirsts − Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda godalga latviešu dzejā par 1975. gadā izdoto krājumu Pēc uguns. Tā arī bija viņas pēdējā grāmata. Trīs pēc tam Latvijā izdotās ir antoloģijas vai pārspiedumi.
29. oktobrī Veltas Tomas mūža un darba daudzinājums notika Rīgā un 30. oktobrī viņas urnu guldīja Neretas Ķesteru kapos mātes un brāļa kapā.
[Skat. arī Anitas Liepiņas un Kārļa Zvejnieka ardievas Veltai Tomai JG 220.]
Veltas Tomas piemiņai var ziedot Veltas Tomas lasītavas iekārtošanai jaunajā Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā. Par ziedotajiem līdzekļiem atbild: Ziemeļamerikā − LATS, 4 Credit Union Drive, Toronto, ON M4A 2N8, Canada. Latvijā − Latvijas Nacionālās Bibliotēkas Atbalsta Fonds, Mūksalas ielā 41, Rīgā, LV-1004. Kanadā un Latvijā iespējams saņemt kvīti nodokļu atlaidēm.
