Anita Liepiņa

PAR DZEJNIECES VELTAS TOMAS DZĪVI UN DARBIEM

15.10.1999. Toronto (rediģētas un papildinātas piezīmes)

 

 

Velta 1925. gadā Šausmānos

Atsauksim atpakaļ laiku,
       kas joņo kā ābolains kumeļš,
Apglāstīts atmiņu plaukstām
       un pabarots jaunības auzām,
Vētītām vakara vējos
       un sudraba sētuvē svērtām,
Atsauksim atpakaļ laiku
       un, labinot lēnīgām lūgsnām,
Ozola aizgaldā laistu
       aiz atslēgas paslēpsim spožu.[1]

Veltas Tomas heksametrs šeit ir tieši tāds pats, kā senās Romas dzejnieka Vergilija, latīņu valodā rakstītai Eneīdai. Viņa bija pārliecināta, ka forma ir dzejas mākslas virtuoza goda zīme. Jau pašā sākumā viņa izmēģina roku, lietojot stingri noteiktas formas, „Triolets” (1941), ir viņas pirmajā grāmatā, un 1960. gadā viņa publicē sonetu izlasi Mūžīgā spēle. Ar to vien viņai latviešu literatūrā pienākas līdzīga vieta kā sonetu meistariem Rilkem vācu vai Šelijam (Shelley) un Kītsam (Keats) angļu literatūrā. Pēc savu spēju parādīšanas var rakstīt arī citādās, atraisītākās formās, ko Velta Toma arī dara. Otrs spēks, gan dzejā, gan prozā bija viņas sēļu novada vārdiem bagātinātā valoda, trešais − spēja izvēlēties trāpīgus, nozīmē bagātus simbolus, un visbeidzot notikumiem, bieži vien traģiskiem, pārpilnā dzīve, kas pārtapa literatūrā.

Sarunā ar citu cilvēku viņa parasti stāstīja un dažkārt pat neatbildēja uz tiešiem jautājumiem. Viņa pārvaldīja situāciju un pati izvēlējās, kādu seju pasaulei rādīt. 1947. gadā rakstītā autobiogrāfija [2] liekas kā stāsts: Tā esot bijusi neredzēti spalga ziema, sevišķi janvāŗa mēnesis. Tonakt, kad māte apgūlusi, mani gaidīdama, Lauskis spēris klēts pakšos vienā laidā un ārs bijis baltas mēnesnīcas pilns. Tēvs atreizu reizēm gājis uz aitu stallīti, kas bijis vecs un cauriem pakšķiem, un pārlūkojis, vai kādai jauneklītei aitai atkal jau nav atskrējis no upes kāds jērs. Tā viņš, vienu pakaļ otram zem kažoka pasistus, atnesis un turpat guļamā kambarī pie siltā mūrīša uz segas noguldījis, lai atžirgst un apsildās, septiņus baltus jērus. Īsi pēc pusnakts, starp pirmo un otro stundu, atskanējis un pārkliedzis jēru blēšanu cilvēka bērna pirmais brēciens. Pirmā meita ģimenē, un tā bijusi es, piedzimusi 1912. gada 31. janvārī Neretas pagasta Šausmānu mājās. Kroņa māte − vecā Brunauskiene − mazgādama teikusi: „Sen neesmu šitik dūšīgas meitas saņēmusi, paskat, kas par muguru, i ūdens lāse nestāv!”... Bet tēvs teicis: „Es viņu neatdotu pat par visas pasaules zeltu.”

Tēva teiktais jāatceras sakarā ar notikumiem 1925. gadā, kad Veltai bija trīspadsmit gadu. Tas pats tēvs atstāj ģimeni ar četriem maziem bērniem, un kopā ar citu sievieti aizbrauc uz Kanadu. Toreiz nevarēja paredzēt, ka pēc II Pasaules kaŗa viņš savas pirmās laulības meitas arī izsauks uz Kanadu. Katrs cilvēks gribētu cienīt un mīlēt abus vecākus, gan tēvu gan māti. Pie šīs dilemmas Velta Toma atkārtoti atgriežas savā ļoti autobriografiskajā romānā Aldaune: Ja noklusēt ir noliegt, kamdēļ tu mūs noliedzi tēv? Vai sargādams savu mieru un vientulību, tu klusēji, un tavas šīs zemes meitas nezināja par mūsu esamību? [3] Un tālāk: Māte palika savā vietā un nodzīvoja divdesmit gadu [4] ... Tikai ar asarām māte vēlāk varēja runāt par to, kā šie zirgi tikuši pārdoti − ik pazīstams cilvēks apgājis mūsu orītei apkārt, uzsitis Ansim uz spožā, gaiši brūnā gurna, noglāstījis Šķimelim sirmās krēpes... Tikai vēlāk mēs sapratām, ka tā bijusi ceļa nauda uz tālām zemēm. [5]

Ir arī mēģinājums uz šo sāpīgo notikumu skatīties ar pieauguša cilvēka prātu: Neskaties atpakaļ, Aldaun, − lēnām saka Meistars, nekāro neatsaucamā − tēva mīlestības pagātnē. Pieaudz un topi prātīga. Jums visiem: tēvam, pamātei, Marijai, Rāelei, Tev ir tiesības dzīvot − tas ir mīlēt. Māti tu ar bērna žēlabām vairs neuzcelsi. Tēvu neatgriezīsi atpakaļ jūsu bērnībā. [6]

Neveiksmīga ir pirmā laulība 1932. gadā ar virsnieku-žurnālistu Georgu Timušku. 1938. gada 13. augustā Veltai Tomai ir kāzas ar Dr. Nikolaju Skuju. II Pasaules kaŗš viņus izšķiŗ, vīrs paliek Latvijā viņa pasaulē. Arī brauciens uz Latviju 1969. gadā nedod stāstu ar laimīgām beigām, jo vīrs ir otrreiz apprecējies. Vēl viena situācija, kas ir jāpieņem ar pieauguša cilvēka prātu. Rakstot bijušais vīrs kļūst par Cilvēku ar lielo burtu. „Kā tu spēji dzīvot bez dzimtenes?” vaicā Cilvēks. Nekad es to neesmu spējusi. Pirmajam braucienam sekojuši vēl astoņi svētceļojumi, un to rezultātā jūtos tā, ka, lai kur arī es vadītu savu uz pusi šķelto mūžu, garā un patiesībā dzīvoju Latvijā, dzimtene. [7]

Mīlestība uz dzimteni un Cilvēku saplūst kopā, rodas dzeja.

Pēc tās uguns,
kas tevi manī dedz −
pēc tās uguns,
kuŗā tu mani redz −

Pēdējais dzeju krājums ir Pēc uguns (1975), par ko viņa saņem Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda godalgu, bet citā trimdas sektorā, īpaši laikrakstos, sākas pret viņu vērstais „drukas aizliegums”. Latvijā iznāk antoloģija, Maize no mājām (1980,), viņas 85. dzimšanas dienā, mazgrāmatiņa − Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās (1997) un romāna Aldaune otrs izdevums (1991).

Kanadā viņa jūtas viena; „Ģimenē viena, sabiedrībā viena, darbā viena.” [8] Aldaune, it kā romāns, kam sākumā rakstīts: „Viss šeit attēlotais ir variācija par kādas nosapņotas dzīves temu.”  Viņa to nobeidz ar vēlējumu, ko, no mūsdienām skatoties atpakaļ, var aprakstīt kā pareģojumu: − Aldaune ir upe Sēlijā, kas neaizsalst... Varbūt, ka arī upe ir bijusi aizsalusi vergu Latvijas bargajā ziemā? Ārprāta ledus atkusis, ... un Aldaune būs atkal dzīva.” [9]

 

Cilvēki ir iedalāmi divās daļās. Ir tie, kas saprot simbolus un ir tie, kas visu spēj uztvert tikai burtiski. Velta Toma ir pratusi izvēlēties simbolus, kas latviešu kultūrā ir piesātināti ar nozīmi un konotācijām. Jau pirmajā dzeju krājumā Minējums (1943) tāds simbols ir „Ūdens”. [10] Viņa pati teica, ka tas viņai ir ļoti personīgs. Saliekot kopā kaut tikai pirmo un pēdējo rindu var uztvert šī simbola sievišķību un raksturu:

Es esmu ūdens viļņojošs un dzīvs.
------------------------------------
Viss manī norimst. Rotājos es brīvs.

Maize kā simbols parādās jau dzejolī „Maizes klaips” (1938). Toreiz tā bija pilsētnieces nostaļģija atceroties māti un dzimtās mājas.

Šurp no tālām mājām nācis,
labi izcepis un gluds
lauku maizes klaips kā lācis
guļ uz mana galda ruds. [11]

Ar laiku maizes nozīme pārveidojas par latviskās identitātes devēju, kā dzejolī „Maize no mājām”. [12]

Pamātes zemē
sērdienes spēku
dod i man svētā
Latvijas maize!

No pirmās līdz pēdējai grāmatai ir dzejoļi, kas runā par zirgiem, uguni, zemi un sauli. Tie, kas daudzinājumā lasīja un runāja, bija uztvēruši šos simbolus un izvēlējušies dzejoļus, kas tos piemin. Der ievērot grāmatas pirmo un pēdējo dzejoli, jo tiem dažreiz ir īpaša nozīme. Pēdējais pants [13] krājumā Sērdienes spēks ir piemērs sabiezinātam simbolu pielietojumam:

Nākam no svešuma
ticēt dzirdēt mīlēt
jaunie topošie veccilvēki
dalījušies paši
              Nezināmā Maizē −

Iesvaidīti
nebeidzamām slāpēm
pēc brīvības ūdens
             Mūsu zemes dzīvībai!

Pēdējā grāmatā no jauna parādās spēcīgs simbols „Lepra”. Gribu derēt, ka mūsu vidū nav daudz tādu, kas šo lepru attiecinātu uz jūdiem vai palestīniešiem. Tā ir par mums pašiem.

Kur es biju! Nepratiniet! Es nāku no vietas, kur slimo
ar lepru tie, kas tur mirs, jo viņi tur piedzima −  [14]

Ir daudzināta Veltas Tomas bagātā valoda. Sēļuzemes sestdienai pievienotas piezīmes par lietotajiem vārdiem un izteicieniem, lai arī citi novadnieki dabūtu zināt, ka plauka ir seja, vaigs; strobs − akas grods; guņģis − aplis ūdenī, un varētu labāk šo darbu saprast. Rotaļīgums un nopietnība vijas cauri dzejolim „Nes” [15], kas parāda daudzās iespējas un nozīmes šim vārdam.

Rakstot par savu izglītību Velta Toma ar vilšanos piemin Zeltmata drāmatiskos kursus un savu jaunības ieceri kļūt par aktrisi.”... man viss likās neīsts un veltīgs, un lielais mērķis izplēnēja izmisumā: nav teātŗa, kur es spēlēšu Žannu d'Arku...”. [16] Daudz vēlāk, 1964. gadā, viņa piedalījās Anšlava Eglīša lugas Ferdinands un Sibilla uzvedumā, tēlojot Lelli. Laikam viņa uzskatīja lugu par pietiekami labu, lai pavadītu vairākus mēnešus braucot pa Ziemeļameriku ar izrādēm. Tas notika tad, kad retais iedrošinājās pamest maizes darbu uz tik ilgu laiku un nodoties latviešu teātrim trimdā. Maizes darbs gaidīja arī, kad viņa brauca pāri kontinentam uz pirmo LNAK valdes sēdi 1949. gada jūnijā.

 

Jāņa Jaunsudrabiņa veltījums „Veltai Jomai 40. dzimumdienā” (1952):

Joņojiet gadi! Gadu desmiti, eita!
Kas mūsu Veltai
Cilvēku laika mēri?
Pārmūžos celta,
Garīgiem radiem
Viņa smaidīs sēri
Pēc simtu gadiem,
Jauna un moža − Sēlijas diženā meita.

Jānis Jaunsudrabiņš

1962. gadā viņa kopā ar Pāvilu Vasariņu nodibina, un vāc līdzekļus Jaunās Gaitas Jāņa Jaunsudrabiņa vārdā nodēvētam prozas godalgas fondam. Pats Jaunsudrabiņš vēl paspēj no slimnīcas viņai atsūtīt parakstītu zīmīti: Piekrītu visiem Taviem priekšlikumiem. Trimdas grāmatniecībai izsīkstot, arī šis fonds ir izbeidzis darbību. Tagad var tikai atcerēties rakstnieku dienas un preses balles Toronto, Čikāgā, Ņujorkā, kur viņa mēdza piedalīties. Allaž atjautīga, laipna un šarmanta, Velta Toma ir un būs gaidīta vienmēr un visur − [17] 

Veltai Tomai piemita spēja ātri un noteikti izvērtēt situāciju un ieņemt savu nostāju varbūt ātrāk, nekā to spēj cilvēku vairums. II Pasaules kaŗš viņu bija smagi skāris. Vēl 1959. gadā rakstītā stāstā [18] viņa, ērtībā un pārticībā svinētajā Ziemsvētku vakarā Kanadā, atceras Berlīni: Ar papi aizsistais logs bija atrauts vaļā, sniegs pārsloja man sejā... un arī kaŗa lazareti Kurzemē: Strāvas ražotājs agregāts rūca „svēta nakts, klusa nakts”, no asinīm kāpa sārta Ziemassvētku vecīša seja, baltu pārsēju bārdu... Ap to pašu laiku viņa salīdzina īstenību ar propagandu: Sanitārie auto... pieripo viens pēc otra, sanitāri reizē šoferi, atrauj to durvis, izceļ vienas nestuves pēc otrām un nes telpās, guldot ievainotos uz salmu paklāja rindā. Retais no tiem var sēdēt, retais spēj paprasīt nodzerties, retam to drīkst atļaut... Man pa galvu mūjas laikrakstā lasītie, pašas rakstītie cēlie saukļi par cīnīšanos par katru zemes pēdu, par palikšanu savu uzdevumu augstumos, par dzīvības upuriem dzimtenes labā... [19] Kaŗavīrus viņa cienīja, bet propagandu nevienam vairs nerakstīja. Grūtos brīžos viņa teicās sev prasām: Kāds no tā būs labums? un tad sekoja savai pārliecībai, nevis citu cilvēku vai sabiedrības nospraustām normām. Ideāls, viņas sacerētie it kā buŗamie vārdi, bija tikpat grūti izpildāms viņai pašai, kā jebkuŗam citam cilvēkam.

Labu domāt, labu darīt,
labu runāt, labam ticēt,
labu vēlēt
labu dot un labu ņemt.
Labi būs!

 

1. Velta Toma, Sēļuzemes sestdiena. Toronto: Druva (Valters Ziediņš) 1953. 81. lp.

2. Velta Toma, Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās. Rīgā: Likteņstāsti, 1997. 5. lp.

3. Velta Toma, Aldaune. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1960. 69. lp.

4. Ibid, 134. lp.

5. Ibid, 135. lp.

6. Ibid, 136. lp.

7. Piezīmes par sevi pašu ... 34. lp.

8. Aldaune, 284. lp.

9. Ibid. 287. lp.

10. Velta Toma, Minējums. Rīgā: Ernesta Kreišmaņa izdevniecība, 1943. 9. lp.

11. Ibid, 63. lp.

12. Velta Toma, Sērdienes spēks. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1969. 89. lp.

13. Ibid, 103. lp.

14. Velta Toma, Pēc Uguns. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1975. 25. lp.

15. Ibid, 87. lp.

16. Piezīmes par sevi pašu...21. lp.

17. Tilts, (red. Hugo Skrastiņš) 1962, 44/45: 62.

18. Latvija, 24.12. 1959.

19. Aldaune, 185. lp.

 

 

Anita Liepiņa ir JG Prozas nodaļas redaktore. Aktīva Kanadas latviešu sabiedrībā. Latviešu Fonda vice-priekšsēde.

Kārlis Zvejnieks

ARDIEVAS VELTAI

 

Nesen, pārskatot draugu rakstnieku man rakstītās vēstules, uzgāju vienu man rakstītu Veltas Tomas, datētu 1975. gada 10. martā. Nez’ kā viņai tagad klājās? Būs viņai kas jāuzraksta. Ilgi nav rakstīts. Nespēju domu izvest. Pēc dažām dienām ziņa: Velta Toma mirusi, aizgājusi Dieva dārzos. Par vēlu. Par vēlu ziņu laist, kā bieži tas gadās... Bet gribu dalīties šīs vēstules saturā, kas vairāk kā jebkas man raksturojusi Veltu.

1973. gadā Latvijas dziesmu svētku simtgadē pirmo reizi turpat pēc trīsdesmit gadiem es un mana Biruta uzdrošinājāmies atgriezties apciemot dzimteni un savus mīļos. Tas bija laiks, kad daudzi no mums baidījās uz Latviju braukt − ne tik daudz represiju dēļ pret mums, bet vairāk pret mūsu mīļajiem, kuŗus taisījāmies apciemot. Kad atgriezos, savas izjūtas un pārdzīvojumus, vairākos turpinājumos biju aprakstījis žurnālā Tilts. Šis žurnāls bija nonācis Veltas rokās. Seko viņas vēstule man: Kad rakstu lasīju Tiltā, dienvidu guļot, siltas straumes tecēja gar deniņiem un krūtīs kas žņaudzās, smacēja elpu − mīļā, tālā, vienīgā zeme! Klausos savu sirdi, ko tā liek, to daru. Un ja zinātu, ka mana nāve var līdzēt tautai un zemei, ne mirkli nekavētos šai saulē. Bet tādas zināšanas nav. Jādzīvo, un iz dzīves līksmības un sāpēm reizēm izšķiļas dzeja. Ja nu es paspēšu ko savu uzrakstīt, tad tikai tādēļ, ka esmu vairākkārt bijusi dzimtenē un ka esmu aizgājusi no visas ārēji sabiedriskās rosmes, kas traucēja tīri domāt. Lūdzu nepārproti mani − nav ļaunuma sirdī, bet nav arī iecietības pret man svešo netālā tuvumā. Un beigās jādzīvo vēl īstenāk, patiesāk kā jaunībā, kad likās − gan jau, laika vēl gana.

Šinīs rindās, liekas, pateikts viss Veltas Tomas dzīves credo. No visiem draugiem un paziņām, ko zinu, šķiet, neviens nav Latviju vairāk mīlējis kā Velta. Kad bēgļu gados Vācijā iznāca viņas dzejoļu krājums Latvieša sieva, tas aizgāja 4000 eksemplāros − lielākais metiens, kāds latviešu grāmatai trimdā ir bijis. Bet kad Velta Toma sāka braukt uz Latviju, ļaudis šeit no viņas novērsās. Un trimdinieki pārprata viņu: „Tad jau laikam pie komūnistiem labi pierakstīta, ja tā var braukāt” − tā melsa viens, otrs. Bet tie, kas viņu pazina, zināja, ka komūnismu viņa nīda tāpat kā viņas pēlēji. Ar tā laika Latvijas režīmu viņai nebija pa ceļam. Ar Latvijas raksniekiem − Jāni Peteru, Māru Zālīti, Māri Čaklo, Imantu Ziedoni − jā. Es nevienu neesmu nekad nodevusi, neviena komūnista roku laizījusi, nevienu slavas dziesmu Staļinam dziedājusi, man viņa sparīgi teica, kad atkal kāds mūsu presē bija viņu nosaucis, tāpat kā Ilzi Šķipsnu, par „sarkano lakstīgalu”. Bet taisnoties, meklēt atspēkojumu, tas bija zem viņas goda.

Ar Veltu Tomu tuvāk sapazinos, kad 1962. gadā, tuvojoties Jāņa Jaunsudrabiņa 85. dzimšanas dienai, prātā ienāca doma nodibināt un viņa vārdā nosaukt fondu, kas ik gadus vai pāris godalgotu kādu trimdas rakstnieka prozas darbu. Ar Jaunsudrabiņu sadraudzējos Grēvenē, Vācijā, kur dzīvojām blakus mājās. Manās acīs viņš bija lielākais no lielākajiem, vienkāršākais no vienkāršajiem. Uzrakstīju Veltai par šo nodomu. Jaunsudrabiņš taču bija neretietis, viņas puses cilvēks. Jauka ideja! Tūlīt rakstīšu viņam un prasīšu viņa piekrišanu. Velta bija kā spārnos. Un dažas dienas pirms savas nāves, jau uz slimības gultas gulēdams, Jaunsudrabiņš atrakstīja Veltai: Piekrītu visam! Nu tu Jāņa Jaunsudrabiņa Fonda tēvs, es māte! − Velta līksmojās. Tālākais ir vēsture. Turpat trīsdesmit gadu laikā Fonds godalgojis gandrīz visus mūsu trimdas izcilākos prozistus. Pirmā fonda laureāte bija tad vēl mazpazītā Ilze Šķipsna par krājumu Vēja stabules (tā pati, ko kāds arī bija nosaucis par „sarkano lakstīgalu”, jo viņa braukusi vairākkārt uz Latviju jau tad, kad daudzi šeit to vēl nedarīja).

Tagad nav vairs ne Ilzes, ne Veltas. Skumstu par abām viņām, un sirds iesāpas, ka nepelnīti viņas abas bija cietušas no mūsu pašu tautiešu zākām un nevalodām. Lai nu abām viņām salda dusa!

 

 

Kārlis Zvejnieks, prozas rakstnieks, dzejnieks un ārsts vienā personā, ilggadējs akadēmiskās organizācijas Ramave ASV kopas vadītājs, vadīja arī Latviešu Rakstnieku apvienību trimdā (LaRA) un Jāņa Jaunsudrabiņa Fondu. Zvejnieks bija palīgārsts Latviešu leģiona 15. divīzijas sanitārā rotā. Dzīvo Floridā.

 

 

[Skat arī Vaira Vīķes-Freibergas In memoriam JG219.]