Arnolds Kursis

PAR ZIEMSVĒTKIEM UN JĀŅIEM

 

Zināmās laika atstarpēs iznākošos latviešu valodas iespieddarbos jeb periodikā bez gala daudz ir rakstīts un sarunās dzirdēts kā par šīsdienas valodas pareizrakstību, tā par latviešu valodu bojātājiem krievismiem un palaikam aplami darinātiem un pilnīgi nevajadzīgiem citu valodu vārdiem labu latviešu valodas vārdu vietā. Ne mazāku ievērību sev pievērsusi ir arī parādība, ka Latvijā no diviem vai vairākiem latviešu valodas vadiem darina vienu vārdu, piem. tostarp, padomjlaiks, kultūrvalsts, vienvārdsakot, telefonsarunas, Ziemassvētki u.c.

No svešvārdiem nav jābaidās. Pašsaprotamu iemeslu dēļ bez tādiem nav varēts iztikt, nevar un nevarēs iztikt, bet nav pašsaprotams, kāpēc tos pārmērīgi cenšas lietot kā vietā, tā nevietā. Tāpat nav saprotams, vai konstruēt jaunvārdus − no vairākiem vārdiem darinot vienu jaunu vārdu, ir valodnieciski diktēta nepieciešamība, latviešu valodas „modernizēšana,” vai indeves dzīta „jaunvārdu taisīšanas” mānija?

Ir saprotams, ka 50 okupācijas gados pie padomju laikā ieskolotās leksikas latvieši bija spiesti pierast un arī pierada, bet nav saprotams, ka pēc Trešās Atmodas nevajadzēja paiet ne pāris gadiem, kad šīs leksikas vārdi, piem., „ekonomika” (Kāpēc ne „astronomika,” „gastronomika” un „agronomika”?) un Latvijā „jaunapgūtie svešvārdi,” piem., „bizness,” pielipa arī ārpus Latvijas dzīvojošās tautas valodai. Taču bēdīgākais ir tas, ka šādi latviešu valodas svešinieki, Latvijā darinātie „jaunvārdi-salikteņi” un dažādi valodas kropļi jeb liekatņi (Rasma Grīsle), saindēja arī ārzemju latviešu „profesionālos” runātājus, periodisko izdevumu rakstoņus un redaktorus, ar kuŗu ziņu bez minētiem latviešu valodas jauninājumiem nav izpalicis neviens vienīgs izdevums. Te piemēra tiesai: − nesen kādā trimdas avīzē bija lasāms par Jēkabpilī notikušo maizes degustēšanu (franču dégustation − izvērtējoši nogaršot). Šo „jaunvārdu” kā latviešu valodas bagātinātāju vārdu aizstāvēja šīs avīzes redaktore. Cits piemērs: dažu latviešu avīžu Ziemsvētku numuri ir bijuši pieblīvēti ar lielāku un mazāku uzņēmumu priecīgu Ziemassvētku vēlējumiem. Tā kā nevienā latviešu valodas vārdnīcā, ne enciklopēdijā, šķirklis Ziemassvētki nav uzejams, jājautā, vai vārds Ziemassvētki ir vēlētāju vai redaktoru izgudrojums? Jēzus Kristus dzimšanas svētki vienmēr ir saukti par Ziemsvētkiem un rakstīti − Ziemsvētki Ziemas svētki, kā norāda pati vārdkopa, ir svētki, ko svin ziemā. Seno latviešu Ziemas svētki bija katra gada beigās svinētie ziemas saulgrieži, kuŗus svinēja četras dienas, to iesākot ar bluķu vakaru, kad no mājas uz māju vilka vai vēla ozola bluķi, kuŗu beidzot priecājoties sadedzināja, simboliski iezīmējot aizgājušā gada grūtību, tumsas un sala izbeigšanos un „prognozējamo” saules, siltuma, gaismas un auglības atgriešanos. Ceturtā ziemas svētku dienā − „vilka dienā,” lūdza labos garus sargāt mājlopus no vilku zobiem.

Ziemas saulgriežu svinēšana bija latviešu pagānisko, rudimentāri saglabāto saules un auglības kulta turpinājums, kuŗu vācu baznīctēviem nebija izdevies ne apkaŗot, ne iznīdēt. Par ziemas saulgriežu svinēšanu Kurzemes superintendents Pauls Einhorns (Paul Einhorn) savā 1636. gada darbā Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae (Riga/Leipzig 1848), rakstīja: Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, tad viņi ir kalpojuši bezkaunīgiem dieviem (schandlosen Göttern) un tiem ar svinējuši nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus. Un mūs Kristus naktī (Christ-nacht), tāpat kā šīs nakts priekšvakarā, viņiem ir bezkaunīgi svētki ar ēšanu, dzeršanu, dejošanu, lēkšanu un bļaustīšanos, kad tie staigā no mājas uz māju briesmīgi kliegdami. Pie tam, Kristus vakaru viņi citādi nesauc kā par deju vakaru (Tanz Abend), jo viņi šo vakaru un visu cauru nakti pavada dziedādami, dejodami un lēkdami (Springen). Šo pašu vakaru sauc arī par Bluckwakar − bluķu vakaru, jo tad viņi, skaļi kliegdami, velk apkārt bluķi (einen Block mit grossem geschrei herum ziehen), un pēc tam to priecājoties sadedzina.’’

Tātad Ziemas svētku vakaru, ne tikvien Kurzemē, bet, cik zināms, visos Latvijas novados, neskatoties uz pagānisma un sinkrētisma apkaŗošanu, līdz pat 19. gadsimtam tauta svinēja un sauca gan par deju, gan bluķu vakaru. 18. gs. Vidzemē, tur ieviešoties hernhūtiešu kustībai, stāvoklis bija citādāks, taču senču bagātīgās ziemas svētku paražas, starp tām – ķekatās −, miežvilkos −, kūtīs iešana, zīlēšana u.c. izdarības, nebija aizmirstas, bet, kā izriet no vairāku 18.gs. literātu rakstiem, tad Kurzemē pagāniskā dievturība bija kopta daudz ilgāk nekā citos apgabalos, sevišķi norādot uz Kuldīgas apriņķa Ķoniņciemu un ciema svēto birzi, kuŗā vēl ilgi esot rīkoti pagāniski rīti. Par kristiānisma stāvokli 17. gs. Kurzemē liecina kādas Paula Einhorna (Historia Lettica, Dorpat, 1649) citētas senas „rīmes”pēdējā strofa 55. lp.:

Du gibst den Pfafsen (pāvestam, − A.K.) auch ihre Pflicht / Und weist von Gottes Wort doch nicht!

Kristiānismam nostiprinoties, Jēzus Kristus dzimšanas svētki pārslāņoja pagānisko ziemas saulgriežu svinību paražu kopšanu, deju un bluķu vakaram pārvēršoties klusā svētvakarā ar Jēzus Kristus dzimšanas dienai specifisko latvisko nosaukumu Ziemsvētki (vācu Christ-Nacht, die Weihnacht, angļu Christmas). Jaunu vārdu − Ziemassvētki, izgudroja tie, kam zināmu apsvērumu dēļ, vārds Ziemsvētki nepatika, bet, tā kā Ziemsvētku pārdēvēšanā par Ziemassvētkiem nevar saredzēt nekādu valodniecisku pamatojumu, tad Ziemassvētki kā lieks vārds no latviešu vārdu krājuma jāsvītro.

Otrs tāds pats lieks vārds vasaras saulgriežiem − Jāņiem, ir Līgosvētki ar Jāņu svinībām svešiem piedekņiem (K. Mülenbachs) − Līgo dienu, Līgo vakaru, Līgo nakti (iztrūkst līgo siers un alus, līgo bērni, līgo zāles un līgouguns), kādi lasāmi ne tikvien laikrakstu slejās, bet arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā (Rīgā 1980).

Rakstītu ziņu par to, kā senie latvieši bija saukuši un svinējuši vasaras saulgriežus, nav līdz 17. gs. Latviešu tautasdziesmas tos sauc par Jāņiem ar Jāņu dienu, Jāņu vakaru, Jāņu nakti. Jāņa daudzināšanas dziesmas − par Jāņu dziesmām, šo dziesmu dziedāšanu − par līgošanu un pašus dziedātājus − par līgotājiem. Tautasdziesmās nav atrodami ne tādi vārdi kā līgosvētki un līgodziesmas, ne arī vārdkopas līgo diena, līgo vakars, līgo nakts.

Sakarā ar sensenā humānisma ideju atdzimšanu 18. gs. Rietumeiropā, izraisot t.s. apgaismotāju laikmetu, tā idejas sasniedza arī Baltijas vāciešu literātus, kuŗi sāka interesēties par latviešu zemnieku stāvokli, viņu vēsturi un reliģiju. Latviešu zemnieku stāvokli tie varēja iepazīt no vides, kuŗā tie dzīvoja. Ar latviešu vēsturi literāti varēja iepazīties Indriķa un Atskaņu chronikās, Kursas dalāmās grāmatās un citos dokumentos, bet vienīgo ieskatu seno latviešu reliģijā tiem varēja pavērt latviešu tautasdziesmas. Taču apgaismotāji izvēlējās citus avotus.

Vecākais avots bija Vācu ordeņa garīdznieka Dusburgas Pētera (Peter von Dusburg) 1326. gadā sarakstītā Prūsijas chronika (Chronikon terre Prussie, Leipzig 1861), kuŗā starp citu minēta senprūšu svētnīca Romove, virspriesteŗa amata apzīmējums Grive, priesteri − Waidelotten, tam pakļautie Ligaschonen (līgusoņi?), dievi, to vidū mežu un koku dievs Puškaitis un ļaunu joku alkstošā (der Schabernack) dieviete Laume.

Otrs ziņu avots bija dominikāņu mūka Sīmona Grunava (Simon Grunau), no 1517. līdz 1529. gadam sarakstītā senprūšu chronika (Preussiche Chronik, Leipzig 1876-1895), kuŗā Grunavs min citus prūšu dievu vārdus, virspriesteri-zīlnieku Grīvi saucot par Kryvaite (krīvu), prūšu dievu pasauli papildinot ar paša izgudrotiem dieviem, radot arī vareno dievu trijotni − Perkunos, Potrimpos, Patollo (pazemes dievs Pīkols).

Arī Pauls Einhorns savā Historia Lettica raksta, ka senajiem latviešiem ir bijuši daudz dievu, bet min vienīgi Laimu (Laima 18., 26., 27. lp.) un Dēklu (Däckla 27 lp).

Izmantojot minēto un vēl citu autoru sniegtās ziņas, Vidzemes mācītājs J.J. Harders (Johan J. Harder) savā darbā Untersuchung des Gottesdienstes, der Wissenschaften, Handwerke, Regierungsarten und Sitten der alten Letten, kas ievietots Rīgas Gelehrte Beyträge zu den Rigischen Anzeigen, (Riga 1764), safantazē latviešu pseudopanteonu, darbā aprakstot arī Jāņu dziesmas. Taču pats pirmais, kas raksta par Jāņiem ir ģenerālsuperintendents Juris Mancelis (Georgius Mancelius 1593-1654). Viņa vācu-latviešu vārdnīcā Lettus, (1638 Riga), pirmo reiz ir lasāms vārds Saules-wehrsums − Sonnenwende, saulgrieži. Savā lielākā darbā Lang gewünschte Lettische Postill (Riga, 1654) Mancelis stāsta par Jāņu paražām, Jāņu dienu saucot par Johannistag, Jāņu svinības − par Johannisfest, Jāņu bērnus par Johannis-Brüder un Johannis-Schwester: kuŗus viņš aicina iet Jāņos: − „Eima mehs ar labbu Deewu Jahnohs” bet pēc Jāņu zāļu salasīšanas tie „leelu Jahna-Ugguni eedädsina / apkahrt to tee lähka zauru Nackti dseedadami.” (45). Tā dziedādami tie dejoja līdz saules lēktam.

1777. gadā Jelgavā iznāk Vidzemes superintendenta Jēkaba Langes latviešu-vācu valodas vārdnīca (Jakob Lange, Vollständiges deutsche-lettisches und lettisch-deutsches Lexicon. Mitau), kuŗā viņš, īsi raksturojis seno latviešu ticējumus un mītoloģiju, saka: Prūšu vēsturē es esmu atradis labu tiesu avotus, kas man ļāva tuvoties pagānisko latviešu senajai mitoloģijai vai orākulu valodai, minot Jāņu nakts (Johannisnacht) svinēšanu, pie ugunskuriem dziedot prieka dziesmu (Freudengesang) „līgo, Jānīt.” Piedziedājumu „Līgo!” Lange uzskata par kādu latviešu dievības vārdu.

Mācītājs Gothards F. Stenders (Gotthard F. Stender), dēvēts par Veco Stenderi, savā „Latviešu gramatikā” (Lettische Grammatik, Zweite Auflage. Mitau, 1783), nodaļā Syntaxis Nominum, skaidrojot īpašvārdus, min Jāņus: Kad Jahni nahks (wenn Johannis kommen wird), Jahnos (oder) us Jahneem (auf Johannis), Jahnus swehtiht (Johannis feyren (§134, 165. lp.). Viņš paskaidro, ka latvieši jūniju sauc par ziedu mēnesi − Seedu mehness Blüthmonath, ist der Brachschein (izlaušanās mēnesis − kad pumpuri izlaužas ziedos, − AK. (235). Mītoloģija nodaļā (§218 Lettische Mythologie), sākot ar 260. lp., ir uzskaitīti no J. Langes vārdnīcas pārņemto dažādo dievu, dievību un māšu vārdi, starp tiem arī līksmības dievs Lihgo (der Gott der Frölichkeit), kas pie ugunskura mīlestības alkstošā dieva svinībās (am Cupido Fest), kādi notiek ap mūsu Johana nakti (Johannisnacht), dzied dziesmas. Lihgot joprojām nozīmē svinēt (jubilieren). Bet tulkojot latviešu Jāņu dziesmas vācu valodā, „Lihgo” vairs nav „Gott der Frölichkeit,” bet izsauciens „gavilē!” − Jubilo!, piem: Ach Johannes, Gottes Söhnchen, was führest du im Fuder? Jubilo! Jubilo! Minēts ir arī Bluķķu wakkars.

Publicists un dzejnieks Garlībs Merķelis (Garlieb Merkel) savā darbā Die Letten (Leipzig, 1800. 19 lp) raksta, ka latvieši par augstāko tiesnesi atzīst virspriesteri Krīvu (den Crive), kas mājo Prūsijā − Romovē, bet ka latvieši upurē (paši savā zemē) birzīs un augstos kalnos dieviem Perkun, Potrimp, Pikoll, Laiming-Mahming (Laima) un daudziem zemes-, gaisa- un ūdens gariem. Viņu priesterus sauc par Waidenlotten − vaidelošiem. Orākuls ir svētais zirgs. Stenders lielā sirsnībā stāsta par līksmas un skaistas Jāņu dienas (Johannistage) svinēšanu pie zemniekiem, kuŗi dzied slavas dziesmas (Loblieder), dejo, spēlē stabules, vijoles un dūkas (61-63).

Ne Merķelis, ne kāds cits baltvācietis savos darbos, stāstot par Jāņiem, nav lietojis vārdus līgosvētki, līgodziesmas vai vārdkopas līgo svētki, līgo diena, līgo vakars, līgo nakts!

Rīgas Domskolas rektors K.F. Snells (K.Ph. Snell) savā darbā Beschreibung der russichen Provinzen an der Ostsee (Jena. 1794) starp citu min darvas mucas iekāršanu un dedzināšanu priedē.

Zemnieku tauta, ik mīļu dienu redzot, ka saule ir tā, kas dod auglību un dzīvību, sauli godināja vasaras saulgriežos, kad debesu velvē tā stāv visaugstāk un vakarā spīd visilgāk, norietot tikai uz dažām stundām. Lai nepārtrauktu saules svētību, to šajās stundās simboliski atvietoja ar ugunskura vai darvas mucas liesmām, ap kuŗām, dejojot un dziedot Jāņu dziesmas, Jāņa bērni daudzināja Jāni (kas bija sekundārs apzīmējums sensenā auglības kulta dievībai). Tauta ticēja, ka tik tālu, cik tālu sniegsies Jāņuguns liesmu gaisma, auglība būs lielāka, gušņas mazāk; tādēļ ugunis bija jādedzina iespējami augstās vietās − uzkalnos un kalnos. Lai liesmu gaisma sniegtos iespējami tālu, darvas mucas iekāra kokos un stabu galos, un lai tā apspīdētu un apaugļotu visu zemi, darvas mucas Jāņu naktī bija jāceļ ikvienā sētā, tās aizdedzinot saulei norietot, bet, saulītei uzlecot − Jāņi bija aizvadīti, lai atkal citu gadu tiktu mīļi sagaidīti.

19. gs. 50-tajos gados, tautas atmodas laikmetā, vācieši atmodas laika darbiniekus dēvēja par jaunlatviešiem, starp kuŗiem Juris Alunāns (1832-1864), Jēkabs Lautenbachs-Jūsmiņš (1847-1928), Auseklis (Krogzemju Mikus 1850-1879) un Ansis Lerchis-Puškaitis (1859-1903) sevišķi interesējās par latviešu tautas vēsturi, teikām, pasakām un senajiem dieviem. Balstoties baltvāciešu sacerētajos maldu rakstos par latviešu un viņu radu tautas senprūšu dieviem, Alunāns un Auseklis, tiem ticēdami, kā īsti nacionālromantiķi, lielā aizrautībā sadzejoja senlatviešu panteonu, neaizmirstot arī Vecā Stendera līgsmības dievu un J. Langes minēto dievību Līgo. No tiem tika atvasināta dieviete Līga, dievības Līgonis, Līgājs un priesteŗi − līgusoņi (no senprūšu Ligaschonen?). Folklorists Ansis Lerchis sajūsmā par latviešu senatni, jaunlatviešu radīto panteonu un dzejnieka Krogzemju Mikus pseudonīmu Auseklis, savam uzvārdam, kas bija pārvācots Anša tēva māju nosaukums Cīruļi, pievienoja senprūšu mežu un koku dieva vārdu Puškaitis (J. Langes zemes dievs), bet J. Alunāns, par godu Līgai, sacerēja dzejoli Līgas svētki, Jāņus sākot saukt par Līgosvētkiem.

Par piedziedājumu „Līgo!” (Leišu lingo) nozīmi ir vairāki atšķirīgi skaidrojumi (H. Biezais, Die Himmlische Götterfamilie der alten Letten, Acta Universitatis Upsaliensis. Historia Religionum 5. Uppsala, 1972). Vienkāršākais un saprotamākais ir tas, kas piedziedājumā „Līgo!” saskata darbības vārdu līgot, līgoties, šūpoties (leišu linguoti − „šūpot”). „Līgo!” arī skaidrots kā lielā priekā izraisīts izsauciens, piegavilējums vai ka „Līgo!” nozīmē dziedāt, gavilēt. Kāds cits skaidrojums ir, ka „Līgo!” etimoloģiju varētu saskatīt sanskritā lingām, kas nozīmē „failos.” Uz šādu interpretāciju var norādīt ar auglības kultu saistītie Jāņu dziesmu teksti par papardes zieda meklēšanu, Jāņu zāli, Jāņu nakts negulēšanu, vainadziņa pazaudēšanu un daudzas citas visai erotiski iekrāsotas vārsmas (H. Biezais. Die Gottesgestalt der Lettischen Volksreligion. Acta Universitatis Upsaliensis. Historia Religionum 1. Uppsala, 1961. 155-158). Jāņu svinības 18. gs. Kurzemē, Vecais Stenders savā Latviešu gramatikā sauc par erotikas dieva Kupidona svētkiem, kam kā illustrācija var noderēt Lipaiķu mācītāja J.K. Heinsinija (Heinsinius) stāsts, ka Ķoniņciema ķoniņiem ir bijusi paraša rīkot Jāņu nakts svinības ar gluži kailām „bakchantēm” (T. Kallmeyer. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands. Bearb. G. Otto. Riga, 1910. Arī U. Schlippenbach. Malerischen Wanderungen durch Kurland. Riga-Leipzig, 1809).

Žurnālā Labietis Herberts Misiņš raksta: Tautasdziesmu dižmeistars Emīls Melngailis savā laikā izdeva savas sabalsotās dziesmas plānās brošūriņās „Birzēs ir norās „ Kādā viņš bija ievietojis piezīmi, ka aiz pārskatīšanās Jāņu dziesmas bija nodēvējis par līgo dziesmām. No tā brīža tautā, koŗos iegājušies nepareizie apzīmējumi „līgo dziesmas, līgo svētki.” Vēl jāpiezīmē, ka Jāņi nav svētki, bet svinama diena. Vēlāk E. Melngailis uzsveŗ, ka savu kļūdu ļoti nožēlo (1998, 95).

Tāpat Labietī lasāms, ka E. Melngailis Jaunāko Ziņu 1928. gada 137. numurā rakstījis: Izdodams savu pirmo krājumu, kuŗā ietilpa tikai Jāņa dziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās − 1900. sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņu dienu, Jāņnakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galdagalā, lai ar uz īsu brīdi.

Šī E. Melngaiļa muļķība, kā zināms, 1918. gada nodibinātajā Latvijā neiesakņojusies nīkuļoja, 1930. gadu sākumā iznīkstot pilnīgi(?); bet boļševiku valdīšanas laikā muļķība tika atkal sameklēta un „pilnveidota,” pie līgosvētkiem piepulcinot līgodziesmas, līgo dienu, līgo vakaru un līgo nakti.

Dr.hab.hist.prof. H. Strods ASV latviešu avīzē Laiks (21.06.1997) sacerējumā „Līgosvētki pirms 50 gadiem,” starp citu raksta, ka Jāņi 17. un 18. gs. bijuši tautas vienotāji svētki, kas jaunu saturu esot ieguvuši neatkarīgās Latvijas gados, bet, ka stāvoklis esot mainījies pēc Latvijas okupācijas un nokļūšanas komūnistiskās ideoloģijas žņaugos. Tad svinamās dienas Jāņos esot atceltas, Līgosvētkus sākot padomizēt. To esot veikuši arī komūnismam uzticību zvērējušie latviešu dzejdari.

Saprotams, ka paveiktā Jāņu „padomizēšana” atspoguļojas arī padomju laika latviešu valodas vārdnīcās un enciklopēdijās. Tā šķirklis Jāņi, kā nevēlams, no Latvijas literārās valodas vārdnīcas (Rīga, 1980) ir izmests, ierakstot jaunu šķirkli − līgosvētki Par šādu svētku rašanos Mitoloģijas enciklopēdijā (Rīga, 1994) lasāms: J. svētku nosaukums latviešiem atveidināts no to galv. mīt. personāža Jāņa, kas sākotnēji bijis arī galv. svētku rituālās norises organizētājs un to kultiskās izpausmes personificējums. Jaunākajos laikos (50. gados? 90. gados? − A.K.) radies vasaras saulgriežu svētku nosaukums „Līgo svētki,” kas veidots pēc J. dziesmu piedziedājuma un nav balstīts uz vispārīgo J. mīta kontekstu.

Tieši tā − līgosvētki nav tradicionāls saulgriežu svinību nosaukums, bet veidots pēdējo reizi boļševiku valdīšanas laikā. Nezināmu iemeslu dēļ, redaktori joprojām atļauj Līgosvētkiem rēgoties latviešu laikrakstu un sludinājumu slejās. Gušņas neiznīkst!