Jānis Gulbītis

PAR DAŽIEM REDAKTORIEM

 

Redaktorus esmu apbrīnojis no laika gala. Saņem rakstu mudžekļus, strupus, stieptus, kļūdainus faktos un valodā, un tomēr rezultātā preses izdevums kā nomērīts, no pirmās līdz pēdējai lappusei simetriski ielauzts, valodas likumībai pietuvināts, lasītājiem saprotams. Lai to paveiktu, jārīkojas, protams, diktatoriski; to iekšā, to ārā, to tā un to šitā. Nav brīnums, ka daudzus rakstītājus, kuŗu iesūtījumi tiek redaktora sarkanā zīmuļa skarti, tas kaitina, un tādās reizēs dusmu mutuļi izvārās augstu. Rakstnieks Jānis Grīns, savā laikā vadot Zviedrijā iznākošās Latvju Ziņas, sūdzējās, ka esot kļuvis par tādu „drēbnieka adatu spilventiņu,” kur katrs iesprauž savu neapmierinātības vai aizkaitinājuma dzelonīti.

Gaŗajos − nu jau pussimt − trimdas preses un tās turpinājuma līdzstrādnieka gados man bijusi iespēja vērot dažādu redaktoru darba stilu un sajust, kā saka, uz paša ādas, viņu attieksmi pret līdzstrādniekiem. Pārāk sūdzēties nedrīkstētu: maz strīpots (pēdējā laikā vairāk, zīme, ka jābeidz!), atraidīts tikpat kā nemaz. Mani redaktori, ja tā drīkstu viņus saukt, likušies pavisam labestīgi un atceres cienīgi.

Pēc žurnālista spalvas pavingrināšanas Zviedrijas latviešu trimdas presē piecdesmito gadu sākumā kļuvu nejauši Vācijā iznākošās Latvijas līdzstrādnieks. Ar tā laika Latvijas redaktoru Pāvilu Kovaļevski (rakstnieku Klānu) mani saistīja jau pirmskaŗa atmiņas. 1938. gada maijā sākām kopā savas obligātā kaŗadienesta gaitas Vidzemes artilērijas pulkā. Īsti tuvumā viens otram nonācām pēc tā sauktā jaunkareivju laika, kad no visām pulka baterijām vairāk paskolotos komandēja uz instruktoru bateriju. Pāvils mūsu starpā likās visvecākais, viņa matos, kaut toreiz īsi pēc reglamenta apgrieztos, jau stīgojās sudrabs. Studiju dēļ viņa iesaukšana armijā bija kavējusies, bet tagad pienāca laiks „iet krievos,” kā toreiz tautas mutē tas joprojām tika dēvēts. Pāvila dzīves apvāršņi bija pavērusies daudz plašāk nekā mums pārējiem, tikko pilngadības vecumu pārsniegušajiem viņa dienesta biedriem. Viņš jau bija grozījies kultūras ļaužu aprindās, draudzējās vai pat jau gatavojās precēties ar pazīstamo gleznotāju Ernu Geistauti un brīvajā laikā daudz sēdēja slavenajā Švarca kafejnīcā. Tur arī melnās kafijas malka saindēts. No šīs indītes viņš nespēja atteikties arī vienkāršajā zaldāta dzīvē. Pāvilam kabatā allaž turējās kādas kafijas pupiņas, kuŗas laiku pa laikam viņš iemeta mutē, to paspējot izdarīt, pat ierindas solī maršējot. Pēc instruktoru baterijas Pāvilam sekoja virsnieku vietnieku kursi un beidzot arī Kaŗa skola. Taču Maskavas okupācija un notikumi pēc tam ievirzīja viņu jau agrāk iemītās tekās − žurnālistikā, kas, Latvijā kā redaktoram sāktas, turpinājās trimdā Vācijā, tā, starp citu, viņam kļūstot arī par manu rakstu rindu caurlūkotāju un rediģētāju. Sākumā no manas puses tas tā nebija domāts. Biju aizsūtījis savu otro lugu Viņa pēdējā griba savam Seces pagasta jaunības draugam Kārlim Rasauskim izlasīšanai. Kārlis, laikrakstā Latvija strādājot, parādījis to redaktoram un, skat, luga avīzītē vairākos desmitos turpinājumu! Rakstnieks V. Dambergs, ar kuŗu sarakstījos, man vēstulē pauda izbrīnu: „Jums nu gan veicas! Pirmo lugu (Nozaudētais viļķis) izrāda, otru drukā presē! Bet nekļūstiet iedomīgs, var iziet greizi...”

Pāvilam Kovaļevskim kā redaktoram un sabiedrisku pasākumu mudinātajam netrūka ideju. Viena no tām bija iegādāties pašiem savu transporta mašīnu, ar ko tad mākslinieki, rakstnieki un citi kultūras darbinieki varētu apciemot latviešu novietnes ne vien Vācijā, bet visā brīvajā Eiropas daļā, kur vien mīt tautieši. Idejai deva skaistu vārdu „Zilais putns,” un ziedojumi šai vajadzībai tika vākti no visām pusēm. Bet nekā − „putniņš” nekad neatlidoja uz ziedotāju pusi... Tā arī savā trimdas sadzīvē neesam gluži bez „traipiem,” un „Zilais putns” ir viens to tiem. Pāvilam Kovaļevskim bija radušies materiālas dabas konflikti ar laikraksta izdevējiem, un to atrisināšanā tika izlietota daļa savāktās naudas. Kā nu arī toreiz tas viss notika, bet redaktora maiņa bija neizbēgama. Taču P. Kovaļevska laikraksta vadības laikā iedibinātās tradicijas redaktoru darbā turpinās vēl šobaltdien. Viena no tām ir plaša atvērtība, brīvā vārda un domu daudzkrāsainā spektra spodrināšana, tā kalpojot visai mūsu demokrātiskai sabiedriski polītiskai kultūrai, kuŗā joprojām mazliet klibojam. Reizē vilktas gan morāles, gan nacionālisma vārdā nosacītas robežas, kas laikraksta slejās nav pārkāpjamas, piemēram, valstiskās neatkarības un tautas brīvības idejas noliegšana. Tādēļ jau devāmies trimda.

Ilgus gadus, gan ar pārtraukumu, savus redaktora pūliņus mūsu laikrakstam veltīja Oskars Kalējs. Katram redaktoram piemīt sava savdabība, kāds „niķis.” Tāds Kalējam bija viņa pastāvīgie komentāri, iespraudumi ziņojumos par okupētās Latvijas dzīvi. Ja kas izklausījās mazliet pozitīvs, tad tūdaļ iekavās sekoja redaktora pamācība, kā tas patiesībā būtu jāuztveŗ. Labi domāts, tomēr lasītāju tas varēja kaitināt, uztveŗot to kā paša inteliģences un spriešanas spējas zemu vērtējumu. Citādi Kalējs likās kluss, neuzbāzīgs malā stāvētājs, novērotājs, kas arī kā redaktors un savas domas paudējs mēģināja pieremdēt vienu otru sabiedrisku, rakstos izteiktu kaislības uzvirmojumu. Satiekot savus līdzstrādniekus, labprāt pārmija pāris vārdu ar tiem, neaizmirstot aicināt, lai atsūta kādu rakstiņu. Kad kādreiz mēģināju atkratīties no rakstīšanas pienākuma, norādot, ka to varētu izdarīt kāds cits, tad Kalējam tādās reizēs piederēja beigu vārds: „Labāk jau nu pats gan.” Un bija jāraksta. Būdams arī rakstnieks, viņš ar savu prozu Latvijas slejās bija paskops. Arī šajā ziņā varēja vērot viņa atturību, personības smalkjūtību.

Kādu neilgu laiku laikrakstu vadīja laipna, intellektuāli moža dāma, ja atmiņa neviļ, Borkovska, ļoti rūpējoties par valodas tīrību. Šajā pienākumā neviens no laikraksta redaktoriem nav skatījies „caur pirkstiem,” un tā no izrediģētā teksta mēs visi esam varējuši mācīties. Un to darīt ik nedēļas, laikrakstu saņemot.

Laikraksta Latvija redaktoru vēstures 70-to gadu otrajā pusē savu vārdu ierakstījis Ervīns Grīns. Lai gan bijām labos draugos, liels sadarbs laikrakstā mums neizveidojās. Tolaik rakstīju arī citiem izdevumiem, un Ervīns, cik atceros, bija sarūpējis krietnu līdzstrādnieku loku. Jau pēc nepilniem pāris gadiem Ervīns smagi cieta kādā nelaimes gadījumā un pēc tam laikraksta Latvija darbā vairs neatgriezās. Vēl pēc dažiem gadiem mūsu laikraksta vadību pārņēma kāds cits man tuvs cilvēks − Freds Launags. Satikušies jau agrāk Rīgā, tuvāk sapazināmies trimdas pirmajos gados Lundā, Zviedrijā. Pārspriedām riskantus pasākumus: pretestības kustības izveidošanu okupētajā Latvijā. Patiesībā runāja Freds, es vairāk klausījos. Freds nepalika tikai pie vārdiem, sekoja arī darbi. Diemžēl ar ļoti traģiskām sekām. Tās iedragāja arī Freda psīchi. Lundā, kopā dzīvojot, spēlējām teātri, pirmo reizi iestudējot Mārtiņa Zīverta nupat 1946. gadā Helsingborgā, Zviedrijā uzrakstīto lugu Karātavu komēdija. Rīkojām tautiešu sanāksmes un referātus. Ar sievu Aiju izvēlējāmies arī Fredu par krusttēvu mūsu pirmdzimtai Marutai. Freds savu darbu laikrakstā sāka ar lielu sajūsmu. Abiem maniem draugiem − Ervīnam Grīnam un Fredam Launagam savijās kāda kopīga dvēseļu līnija. Abi, II Pasaules kaŗa apzīmogoti, savu cīņas ideju par brīvu, neatkarīgu valsti nebija zaudējuši. Tā viņus palaikam uzsvieda fantastu augstumos. Pēc tam pietuvošanās atkal zemei kļuva bīstama. Viņi cieta, viņu dzīve nepārtraukti viļņojās: augšup, lejup. Apciemojot jauno redaktoru Fredu Launagu Minsterē, kur atradās laikraksta redakcija, varēju klausīties viņa jūsmas raisītā valodā. „Padomā,” teica Freds, „esmu Eiropas latviešu centrā, vadu latviešu avīzi! Tā ir kā pasaka, kas pārvērtusies īstenībā!” Tā atmiņā man skan viņa vārdi. Man gan šī Freda „pasaka” prasīja lielu spalvas cilāšanu, gādājot rakstus viņa vadītajam laikrakstam. Freda nemitīgajiem aicinājumiem nespēju atteikt, kļuva pat dažkārt neērti, redzot vienkopus vairākus rakstus ar saviem dažādi variētiem iniciāļiem: J., Gu, J. Gu. utt. Fredam tas varbūt atviegloja redaktora darbu, nebija jāmedī citi līdzstrādnieki, pietika ar mani un vēl dažiem. Iemeslu varēja meklēt arī mūsu daudzos gadījumos vienādā „toņkārtā.” Saistīja gan jaunības un kaŗa gadu kopīgie pavedieni, gan arī garīgie saskares punkti, skatoties uz lietām un notikumiem. Freds gan aizrāvās, taču neļāvās sapīties ideoloģiskos mezglos, vienoja sevī kā nacionālismu, tā liberālismu. Par pēdējo viņam tika kā redaktoram arī pārmests. Neapšaubāmi Freds ļāva savās rediģētās slejās ieplūst jaunām, spirgtām straumēm. Savos īsajos redaktora komentāros, ko viņš mēdza ievietot ievadrakstu vietā, Freds pārsteidza lasītājus ar kādu mazāk aprastu domu, konservatīvam lasītājam pasvešu. Sākās murdoņa, ko uztvēra arī viņa auss, un tas viņu sāpināja un pamazām sadrupināja. Viņš − tā nebija pirmā reize − sāka grimt pelēkā depresijā, kas savā krāsā kļuva arvienu tumšāka. Nekas cits neatlika, no redaktora darba bija jāšķiŗas un pēc kāda laika arī no dzīves...

Nekad neesmu tuvumā sastapis Juri Sinku, bet, pēc sarakstes, tālruņa sarunām un no viņa rediģētām slejām spriežot, manu acu priekšā tēlojas žurnālista personība, kuŗu raksturo zināšanas, prasme, tolerance. Pārņemot redaktora pienākumus laikrakstā, tad jau Freda Launaga pārdēvētā Brīvā Latvija, Juris Sinka aicināja arī mani turpināt līdzdarbību. Saņēmis rakstus, pat neskopojās ar atzinību, lai gan atradāmies it kā pretējās polītiskās pozicijās: viņš atzina sevi par konservatīvi noskaņotu, turpretim es tolaik biju latviešu sociāldemokrātu atbalstītājos. Tomēr manos rakstos, arī partijpolītiski ievirzītos, sevišķi manā polemikā ar Imantu Sinku, ja nemaldos − Juŗa radu, netika nekas ne strīpots, ne grozīts. Kā lai nenoceļ cepuri tāda redaktora priekšā?

Agrāk dibinātās un gadu desmitiem piekoptās laikraksta Latvija tradicijas, kam liela nozīme bijusi arī visas mūsu trimdas sabiedrības audzināšanā, tikpat sekmīgi turpina tagadējā Brīvā Latvija ar tās redaktoru Oļģertu Mierīgu. Pat ejot kādu soli tālāk. Zīmīgs piemērs tam nesenajā pagātnē. Sakarā ar iepriekšējās Saeimas lemtiem grozījumiem pilsonības likumā, dabiski radās diskusija par grozījumu − būt vai nebūt. Redaktors O. Mierīgs savā ievadrakstā izteica savu viedokli, kā tas preses vadībai arī piederas, un ar to jautājums no uzsvērti emocionālās plāksnes tika ievirzīts vairāk pragmatiskā skatījumā. Tam sekoja vairāki asi, šķautnaini, nepārprotami patriotisma skubināti, bet diemžēl ar personiski apvainojošiem epitetiem papildināti pretraksti, kuŗiem tomēr vieta laikrakstā netika liegta, ļaujot katram lasītājam pašam spriest par viena vai otra viedokļa stiprību un atbilstību Latvijas interesēm, kā arī par katra rakstītāja diskusijas kultūru. To mūsu Eiropas latviešu preses vadītāji mēģinājuši kopt un sargāt un līdz ar to vārda un domas brīvību. Tādēļ viņi nav piemirstami, kauču ar šīm manām tīri personiskā atmiņā skicētām rakstu rindām.

BL 1999, 5−6

 

Par Gulbīšu Jani (pseid. Viesiens) skat. JG 220:8.