Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000
Tālivaldis Ķiķauka
Skat.. In memoriam 26. lp. Paskaidrojums pie portreta paša autora rokrakstā.
DAIĻLITERĀTŪRANosēdies pie savas 'klabenes,' kā viņš sauca savu vecmodīgo, smago, milzīgo, stabilo Olivetti rakstāmmašīnu, bez jebkādas domas vai idejas savā galvā, Herberts Lejnieks iešāva kā klaipu krāsnī baltu papīra lapu un uz labu laimi iesāka rakstīt.
Savus gadus piecpadsmit pavadījis lauku gaisā, skaistā Ontario provinces daļā, iebūvējies, sacēlis visādas ēkas, viņš pēkšņi atskārta, ka daudzus gadus nebija nekā prātīga vai arī neprātīga uzrakstījis. Tagad nu vajadzēja atsākt, jo gadi bija gājuši uz priekšu, Latvija tagad neatkarīga, un tāds arī bija viņš te tālajā Kanadas kaktā.
Ar sev parasto straujumu viņš bija jau uzrakstījis vairākus stāstus, tos aizsūtījis redakcijām, tā lai pats sevi nomierinātu, un, tagad ieskrējies, viņš bija gatavs ja nu ne maratonam, tad vismaz vidus distancēm, teiksim 1500 metriem. Nelaime nu bija tā, ka, tukšumā dzīvojot, viņam nebija par ko rakstīt, jo avīzes viņš nelasīja, žurnālus neabonēja, grāmatu tikpat kā nebija, un arī pazīstamie vairs ciemos atbrauca tikai pavisam reti. Viens nu bija skaidrs: viss ir jāizdomā. Tikai galvā viņam varētu slēpties piedzīvojumi, sievietes - daiļās mūzas, dēkas, afēras, braucieni pa pasauli, slavenu pilsētu apciemojumi, apakšzemes vilcieni, tuneļi, luksuskuģi, milzīgie džeti, kas kā smagi gulbji nolaidās uz veselas gumijas riepu armijas, smagi sitoties uz skrejceļa klona.
Paturēdams kopijas no uzrakstītajiem stāstiem, viņš tās bija ielicis baltos papes vākos un virsū uzrakstījis Daiļliterātūra. Zem tā, drošs lai būtu drošs, viņš bija iekavās vēl ielicis - Belles Lettres tā lai izskatītos glītāk. Ar uzrakstu viņš nebija apmierināts. Kālabad tad literātūrai par katru cenu ir jābūt daiļai? Dzīve ir jātēlo tāda, kāda tā ir, un tas būtu reālisms vai pat naturālisms. Un to jau zināja Zolā, katru dienu iedams uz tirgu, lai varētu uzsūkt ikkatru detaļu, smaržās niansi, tā sakot, iekāpt baļļā ar basām kājām. Bet latvieši jau tā nerakstīja, un mūsu proza taču allaž ir bijusi tāda mazliet romantiska, liriska, attīrīta vai labākā gadījumā simboliska. Mūsu proza ir kā Kukažiņa, kā Annuža Mērnieku laikos, kā saimniece Virzas Straumēnos, kas lēni un mērķtiecīgi nonāk savā gala punktā. Varētu jau kā Morāvija - visu sakāmo izkratīt laukā kā no maisa, lai pajūk pūkas, lai izbirst kā graudi, tā sēnalas, lai lasītājs pats filtrē un piemēro savai garšai. Varēja jau paļauties uz savu 'zemapziņas plūsmu,' ļaut vārdiem izbirt un ripot uz visām pusēm, tos tvarstīt, momentā uzrakstīt, nedomājot par saturu, bet galvenais panākt virmojošu, karstu, lāvai līdzīgu noplūdi. Bija jau arī visādi aizliegumi un bija teikts, ka latviešu valodā nevarot sīkāk aprakstīt mīlestības dīvainos un reizēm pat nepieklājīgos procesus, it sevišķi, ja tie atgādina dzīvniecisku aktīvitāti. Nav mums daudz tādu stāstu, kā Jāņa Ezeriņa Kādas blusas stāsts vai Pēdējā māja uz Pelnu kalna, jo no erotikas mūsu stāstnieki ir vairījušies kā no uguns. Nē, mēs esam kultūras tauta un par tādām zemiskām izdarībām mēs nerakstām. Labi, lai jau frančiem ir viņu Mopasāns un Pjērs Luiss ar savu Afrodīti, lai angļiem ir viņu Lorencs ar Lēdijas Čaterlijas mīļāko, lai amerikāņiem ir viņu pornografiskais Henrijs Millers ar savu Neksus, Seksus, Pleksus, Reksus, jeb kā viņš savas zemiskās grāmatas sauc.
Ja Herberts vēlētos uzrakstīt tādu īstu, karstu noveli vai stāstu un pirmajā teikumā jau rakstītu: 'viņas krūtis bija tik stāvas, ka uz tām varēja uzlikt tasi kafijas ar apakštasi tā, ka kafija nemaz neizlējās.' Varbūt, ka taisni tas trūka mūsu literātūrā, un varbūt taisni tāpēc jaunatnei grāmatas neinteresēja.
Jeb varētu sākt ar kājām, jo saka taču, ka skaistu sievieti vērojot no apakšas uz augšu. `Kājas, slaidas kā līdakas, lieliski piepildīdamas nailona zeķi līdz malām, pat mazliet pārvēlās pāri zeķu augšgalam, kur miesas baltums pustumsā likās izstarojam aicinošu līgsmi.' Droši vien, ka teikumu būtu jālabo. Salīdzināt kājas ar beigtām zivīm ir visnotaļ neapetītiski. Bez tam līdaka nav nekāda mīlā zivtiņa. Nu, ko tad likt vietā? Butes, tās vienīgais varētu lietot aprakstot vecu sievu krūtis, bet tas būtu pagalam nepieklājīgi. Tas jāsvītro. Ja vēlas aprakstīt kādu mīlas ainu, to jādara pilnīgā tumsā. Visi logi jāaizsedz ar melnu papi. Un tad tikai ar taustīšanos vien. 'vai tu tā esi mana mīļotā, dārgā, kvēlā un allaž kārā Stefānija?' 'Nē, mani sauc par Rudenīti un es jūs tumsā nemaz nepazīstu.' Citiem vārdiem - tumsā allaž var notikt visādi pārsteigumi, var pat samainīt personas, var noturēt roku par kāju un var ko apgāzt, kaut kam uzkrist virsū, kaut ko salauzt, dabūt zilumus, pļaukas, rājienus vai pat izsmieklu.
Šādu svarīgu pārdomu rezultātā Herberts uz jaunas papīra lapas iesāka rakstīt:
'Arvīds bija aistēts un mēģināja visās situācijās dzīvē lietas tā sarindot, izsvērt, izlikt, tā izgaismot, sakārtot un kopā sarindot, lai iznāktu visnotaļ jauka, glīta un saskanīga kompozīcija. Tas attiecās uz viņa dzīvokli, kur mēbeles izveidoja tvirtu plūdumu krāsām sasaucoties, un galvenais, visas lampas bija tā izvēlētas, lai visiem priekšmetiem pāri nosmidzinātu to krāsaino gaismu, kas viņa dzīvokli padarīja par intīmu skatuvi. Te katram ienācējam sejas vaibsti atmaiga, rievas pazuda, kājas iztaisnojās, un sievietes labsajūtā sevi saredzēja nelielā spoguļsienā, kas arī bija matēta un dairi patinēta. Pie Arvīda ierasties bija piedzīvojums, it sevišķi, ja vēl ieslēdza sienā iebūvēto skaņu atskaņotāju. No apslēptiem skaļruņiem katrā pusē plūda kvadrofoniskas skaņas, kaut kas no Lehāra, viegli klasiskais, vai no pagātnes iznira zemā Zāras Leanderes balss.
Ar Mišelu viņš iepazinās kādā kanadiešu dejas zālē, kur parasti jaunieši ieradās pārīšos un kur, uz labu laimi uzlūdzot kādu daiļu meiču dejot, varēja no viņas zēna dabūt zilu aci. Taču Arvīdam laimējās, meitene bija viena. Pēc dejošanas, abiem dejojot bez apstājas visu vakaru, viņš Mišelu pavadīja mājās un tā stāstīja, ka nākot no vecas franču ģimenes, kuŗas senči ejot atpakaļ līdz pašam Kartjē. Atvadoties viņš tai noskūpstīja roku.
Pēc kādas nedēļas viņš Mišelu uzaicināja uz kino, kur izrādīja Džentlmeņiem labāk patīk blondīnes ar Marilīnu Monro, un labā noskaņojumā Arvīds Mišelu uzaicināja pie sevis. Gaismas tiešām darbojās teicami, un sarkanā vīna glāze dzirkstīja Mišeles sarkanlakotajos pirkstos. Viņi sadzēra uz laimi, jo angļu valodā jau tu-brālība nav iespējama, bet to varēja izteikt franciski. Mišela redzēja, ka Arvīds prot dzīvot, māk iekārtoties, un tāpēc pēc nedēļas viņa otrreiz jau atnāca ciemos.
'Pie tevis es tiešām labi jūtos,' tā teica, kad Arvīds viņai piedāvāja kokteili, taisītu pēc receptes visiem noteikumiem. viņa 'Singapuras slings' bija nevainojams, un Mišela bija skaista savā paīsajā sarkanā zīda kleitiņā, kas bija krietni pakāpusies virs ceļiem, atainojot labi veidotas kājas, kas sakrustotas īsteni kājas it kā pagarināja. Arvīds zināja, ka sievietēm ir tieksme pie katras iespējas atbrīvoties no kurpēm, kas parasti bija galīgi neērtas, ar sešu collu gaŗiem papēžiem.
Sarkanīga gaisma nāca ieslīpi no sāniem, un dziļu ēnu tikpat kā nebija, illūzija bija simtprocentīga un, piesēdies tuvāk, Arvīds Mišelai aplika roku ap pleciem. Viņa pa ieradumam mēģināja atbrīvoties, bet šoreiz pārdomāja un nekustējās, tad teica:
'Arvīd, es ceru, ka tev nav nekas ļauns padomā?' un Arvīds, centās izlavīties, runāja par romantisko momentu, par pilnīgu saskaņu, par nevarību pretoties Mišelas skaistumam.
Tad viņi saskūpstījās gan latviski, gan franciski, bet ar to vakars bija pienācis pie beigām. Pēc kārtīga ģimeņu reglamenta Arvīdam bija jānāk uz vakariņām pie Mišelas un tur jāsastop Mišelas vecāki un jāpūlas runāt franciski, kas Arvīdam gāja kā pa celmiem.
Pēc kādas nedēļas, piektdienas vakarā viņš, Arvīds, svaigi nodušojies, iesmaržojies, savā vislabākajā uzvalkā, ar gluži jaunām, dzeltenām kurpēm, rozā kreklu un baltu neļķi pogcaurumā izkāpa no sava diezgan nobrauktā, lietotā Forda un piezvanīja. Ilgi gaidīt nevajadzēja, jo Mišela noskrēja no otrā stāva. Visa ģimene dzīvoja četru istabu dzīvoklī, Mišelas tēvs, bija dzelzceļa darbinieks, kamēr māte, maziņa un paresna, griezās kā spolīte.
Trepes, kas sākās pie ietves, veda taisnā rāvienā uz otro stāvu, un Mišela kāpa pa priekšu, labi demonstrēdama savas jaunās zeķes ar interesantiem musturiem - rakstiem, kas viņas kājas padarīja it kā tetovētas. Āfrikas ietekme vai senie Polinēzijas raksti, kas nākot no Mū, nogrimušās Klusā okeāna Atlantīdas, tā domāja Arvīds.
Dzīvoklis bija ērts, tur bija paliela virtuve, ēdamistaba, viesu istaba ar televizoru un vecmodīgu dīvānu, vannas istaba un divas lielas guļamistabas - viena vecākiem, viena Mišelai. Viņas trīs vecākie brāļi jau visi bija aizgājuši dzīvot uz savu roku, viņa ģimenē bija tā jaunākā.
'Kā jums patīk Kanada?' bija neizbēgamais jautājums, un Arvīds atbildēja gaidīto: 'Lieliska zeme, tikai jāiemācās runāt angļu un franču valodas,' atbildēja Arvīds.
Parlez-vous un peu francais? iejautājās atkal tēvs.
Je parle un peu, oui, monsier, stostījās Arvīds un vecāki, redzēdami Arvīda pūlēšanos, pārgāja uz mazliet lauzītu angļu valodu.
'Mišela saka, ka jūs nākat no Balkāniem,' iemetās sarunā māte.
'Es nāku no Baltijas, kas pēc kanadiešu attālumiem nav tik tālu no Balkāniem. Tur vēl starpā Ungārija, Austrija, Polija - turpat jau ir,' pasmaidīja Arvīds redzēdams, ka ģeogrāfijas atlasu šajā mājā nepazīst.
Kaut kas dzīvoklī nebija tā kā vajag, un jau momentā Arvīds redzēja, ka gandrīz visas istabas spuldzes bija pie griestiem ar lieliem baltiem stikla kupoliem, kas deva spēcīgu, vienmērīgu, aukstu, baltu gaismu, kas virtuvi padarīja par laboratoriju, ēdamistabu par kafetēriju, viesu istabu par uzgaidāmo zāli stacijā, un kaila, galīgi neapsegta simts vatu spuldze vannas istabā bija noziegums civilizācijai. Pie tādas gaismas parādījās ikkatra rieva sejā, zobos varēja saredzēt plombes, parādījās kārpas, melnumi aiz nagiem un pods stūrī liekas, ka iederētos kādā cietuma kamerā. Apgaismojums Arvīdu šokēja un ar visu to, ka ārā bija tikai maza krēsla, visas gaismas bija iedegtas.
Bija laiks sēsties pie vakariņu galda: balts galdauts, balti trauki, brūna gala, balti kartupeļi, bāli salāti, visiem baltas sejas baltā gaismā, Lamberta kundzei balta kleita, balti mati. Tā vien likās, ka kāds visas krāsas būtu izbalinājis un pat Mišelas seja šķita kā no papīra, viņa pati likās vecāka, jā, tur jau veidojās pirmās rievas, un viens viņas pirkstu nags bija nolauzts.
'Kā būtu ar glāzi Molsona,' alu piedāvāja Lamberts seniors, un arī tas glāzē izskatījās balts kā zelteris.
'Mēs šovakar ar sievu ejam uz Francūžu tuvināšanās biedrības saviesīgu vakaru un mēs jūs te atstāsim vienus. Ceru, ka jūs esat džentlmenis. Patiesībā, Mišela par jums ir stāstījusi tikai labas lietas, cik jums skaists dzīvoklis ar skaistām gaismām un cik labi jūs esat iekārtojis visu, te Kanadā būdams tikai trīs gadus. Jums paredzama laba nākotne, tikai to franču valodu jums vēl jāmācās.' Tā mēļoja vecais un šad tad paskaloja rīkli ar alu.
Vecāki nu jau bija saģērbušies un aizgājuši, un viņš ar Mišelu bija vieni, sēdēja uz gaŗā dīvāna viesu istabā, kur Mišela bija uzgriezusi televizoru, bet Arvīdu bezgala traucēja lielā baltā spuldze pie griestiem.
'Man tā spilgtā gaisma griež acīs, nāk asaras, acis kļūst ūdeņainas, mani padara slimu,' uzsvēra Arvīds, un Mišela piecēlās un gaismu nogrieza.
'Tagad daudz labāk,' priecājās Arvīds redzēdams, ka Mišelas seja mainījās, atkarā no attēla uz ekrāna. Brīžiem tumsā, tad uzreiz kā ar prožektoru apgaismotā Mišela šķita pat nereāla.
Televizorā pašlaik izrādīja kādu vecu spiegu filmu, un visa darbība notika pustumsā. Tas jau bija labāk. Aplicis Mišelai roku, viņš pārbaudīja tās apģērba nianses. Cik labi, ka viss, kas šūts, ir ar vīlēm, kuŗas viegli var sazīmēt ar pirkstu galiem. Krūšturiem, krinolīniem, biksītēm - visur malās ir vīles, kas, kā robežas valstij, nosaka tās territoriju. Tad vēl klāt nāk podziņas un aizrāvēji, kas tikai mazliet atliekti un pakustināti, paši nobrūk kā lavīna. Tad vēl klāt nāk dažādas cilpiņas, pildījumi, bet galīgi neder stērķelētās oderes. Šajā sarežģītajā kartē pašlaik darbojās Arvīda labā roka, uzmanīgi izlūkojot visus aizsprostus, robežas, ceļus un ciņus, kamēr kreisajā rokā viņam bija glāze Molsona alus.
Ja viņš kaut kā pakutinātu Mišelu, tā, ka tā strauji sakustētos, tad būtu iespēja, ka alus izlītu viņai klēpī un tad kleita viņai būtu jānoģērbj. Taču ko tas līdz, te gandrīz visu tā darīt pie tumsas! Viņam vajadzēja pašam līdzi paņemt kādu abažūru, kādu savu spuldzi un lampu.
Mišela sajuta, ka Arvīda rokas pirkstu gali veic savu izlūkdarbu, un pēc tam, kad kleitas muguras aizrāvējs ar sparu nobrauca lejā līdz pat vidum, viņa ātri pagriezās pret Arvīdu un teica:
'Vai tev ir līdz kondoms?'
Šis jautājums izsita Arvīdu galīgi no tās romantiskās priekšspēles, kuŗai viņš būtu ar baudu vēl diezgan ilgi nodevies. Jautājums viņu kā ar bomi atsita atpakaļ sterilajā, ārstu un māsiņu piepulkotajā atmosfairā, un viņš jutās kā cilvēks, kam izsista grīda zem kājām, kā apliets ar aukstu ūdeni, ka atmaskots izvirtulis, kas ir ar mieru 'uztaisīt ārlaulības bērnu.'
'Varbūt tu vēlies, lai es valkātu arī gumijas cimdus un gāzmasku,' ironiski, ar smīnu atbildēja un redzēja, ka visa romantika bija momentā pagaisusi un ka viņam šajā namā vairs nebija ko meklēt. Viņš atcerējās, kā Vācijā, ģimnāzistu gados, kāds bija atnesis uz skolu veselu paku ar kondomiem: viņi tos bija pielējuši ar ūdeni kā balonus un meta lejā no otrā stāva, kur tie plīsa un šķīda kā bumbas.
Mišela bija piecēlusies, parāvusi savas kleitas aizslēgu uz augšu un bez vārda uzgrieza lielo gaismu. Arvīds jutās kā uz laboratorijas galda, zem mikroskopa novietots un viņam pāri bija redzama Mišelas nopietnā seja.
Redzēdama, ka Arvīds bija sadudzis, sevī ierāvies kā gliemezis un ka viņam pat alus vairs negaršoja, mēģināja situāciju glābt, sakot:
'Mums sievietēm jau ir jāuzmanās, jāvadās pēc kalendāra, un taisni šodien man ir jābūt loti uzmanīgai.'
Ko tur Arvīds varēja iebilst, un viņam taču bija jābūt par džentlmeni un nevarēja taču uzvesties kā mežonis.
'Patiesībā, man sekss nemaz neinteresē,' viņš truli pateica un, paskatījies pulkstenī, piezīmēja, ka būtu taču laiks viņam iet mājās. Mišela tikai rokas vien noplātīja. Viņa bija praktiska sieviete un viņai bija jādomā par savu nākotni.
Atgriezies savā krāsainajā, tīkamajā, ērtajā, tepiķotajā mītnē, viņš, Zāras Leanderes balsī klausīdamies, iemiga.
Savā ziņā Herberts Lejnieks nebija apmierināts, jo viņa īsais mīlestības īsstāsts izbeidzās pārāk strupi, aprauti, tam nebija uzsitiena, tas beidzās kā zaudējums. Nē, īsti erotisku stāstu latviski uzrakstīt vienkārši nevarēja. Latvieši ir īsta zemnieku tauta un seksa lietās tie ir ar zaļoksnējiem asniem cieši pie zemes. Pat nerātnajās dainās nav īsti erotisku rindu, bet ir tikai tautiskas rupjības. Ko lai dara? Jāraksta par ko citu. Jeb jāpārraksta viss stāsts. Arvīds ir studējis teoloģiju un Mišela ir mūķene katoļu klosterī. Dziļdomīgas pārrunas, filozofiski dialogi. Varētu jau mēģināt. Kad no rīta pamodīsies, sāks atkal no gala.
