JG221: Anita Liepiņa, Tālivaldis Ķiķauka 06.06.1929

Viņa darbi visvairāk ir publicēti Jaunajā Gaitā. Viņš rakstīja stāstus, satīru, intervijas, apceres un recenzijas par mākslu, literātūru, filmu. JG 32 un 85 ir viņa vāks, viņa gleznas reprodukcija skatāma JG 80. numurā. Tā gadījās, ka viņš dzīvoja Hamiltonā, tāpat kā JG atbildīgais redaktors Laimonis Zandbergs, un 1962. gadā arī Tālis sāka darboties pie žurnāla.

Interese par mākslu un literātūru mantota no tēva Pēteŗa, kas bija klasisko valodu un īpaši sengrieķu literātūras profesors Latvijā un Kanadā. Skola, līdz izbraukšanai no Latvijas (1944) - Franču licejs Rīgā. Pēc tam latviešu bēgļu "galvaspilsētā," Eslingenā. 1948. gadā ar vecākiem iebrauc Kanadā. 1951. gadā apprecas ar Gitu (dz. Zarāns). Jaunajā Ķiķauku ģimenē ir divi dēli un meita. Tālis strādā Makmastera (McMaster) Universitātes plānošanas nodaļā, līdztekus studējot. 1960. gadā ar uzslavu iegūst bakalaura gradu, un līdz 1980. gadam turpina strādāt Makmasterā.

Šie ir drudžainas darbības pilni gadi. Tālis raksta ne tikai JG. Top feļetoni ar pseidonīmu Vecais Indriķis un Valdis Vītols, recenzijas Latvijai Amerikā un Laikam, kā arī mākslas recenzijas angļu valodā Hamiltonas laikrakstam Spectator. Savā profesionālā laukā viņš raksta par telpu iekārtošanu, krāsām un dizainu (design) izdevumā Canadian University & College.

Latviešu valodā izdod grāmatas: Tramvajs tuksnesī (1965, Preses biedrības balva), Leonards (1968), Putni (1969) un poēma Zēns ar pūķi (1969). Kā stila meistarus Tālis uzskata Ēriku Ādamsonu un Anšlavu Eglīti. Šīs simpātijas varbūt ir abpusējas, jo vēlāk (1993) viņam piešķiŗ Anšlava Eglīša Fonda balvu literātūrā. No cittautu rakstniekiem viņu ietekmējuši Robgrijē (Robbe-Grillet), Moravia un Džoiss (Joyce). Tuvi viņam ir "velna advokāti" Pīpjānītis (Jānis Pīpiņš), Leo Ozols un Herberts Sils.

Reti Tālis izsakās bez smīna. Viena šāda reize, ko var uzskatīt par paša Tāļa ticības apliecinājumu, ir Vēstule mirušajam draugam (JG 53:21-25, 1965), kas veltīta Herbertam Silam: "...Šo rindu autors Herbertu Silu dzīvē nekad nav saticis, [Tālis dzīvoja Kanadā, Herberts - Austrālijā, A.L.] bet, iepazinies ar viņu vēstuļu izmaiņas ceļā...nepilnu divu gadu laikā ir sakrājušās kādu 250 vēstuļu un četri bilžu albumi - Herberta Sila mantojums... Ak, Herbert! Tu vēl šodien gribi pasauli labot, izkliegt visu to, pie kā mēs savā skudru ikdienā esam pieraduši, Tu gribi sagraut omulību un pašslavēšanu ... Tu vēlies būt nepārtrauktā sakarā ar cilvēkiem, īstiem cilvēkiem, kas runā taisnību un tuvojas mākslai ar pietāti.... Pašam, smīnētājam esot, Tev vienmēr likās, ka arī citi smīn... Tu esi gribējis atgriezt mūs pie kāda tikai Tev zināma klasicisma, pie respektējamām mērauklām, pie patiesības un it dīvainā veidā, Tu esi to gribējis panākt ar savu "praktisko joku" palīdzību, ar satīras aso zobenu, ar jocīguma atrašanu, ar paradoksu sapulcināšanu, nostādot lietas ar kājām gaisā, lai redzētu, vai izturēs kritiku."

Dzīve pilsētā ir steidzīga un prasīga, tā nogurdina. Septiņdesmito gadu beigās Tālis izjūt dziļu depresiju. Būvējot vasarnīcu Ontario ziemeļos (1973-1975) un līdztekus gleznojot, viņam ir radusies pārliecība, ka daba nomierina. Pēc aiziešanas no darba Ķiķaukas pārceļas uz dzīvi laukos. Vispirms ir izmēģinājums Bebru ielejā (Beaver Valley), kur rodas jaunas gleznu sērijas, arī rakstu sērija A View From Here (Skats no šejienes) vietējam izdevumam Markdale Standard. Pēc 1986. gada pārcelšanās pilnīgi uz savu lauku īpašumu augstā kalnā ar skatu uz Džordžana (Georgian) līci, netālu no Mīfordas (Meaford).

Līdztekus rakstīšanai Tālis vienmēr ir gleznojis. Starp 1952. un 1986. gadu viņš ir piedalījies vairāk nekā 50 izstādēs gan latviešu gan cittautiešu publikai. Par viņa izstādi Centennial galerijā (1964) - vietējā izdevumā Oakville Beaver kritiķis Hovards Mozels (Howard Mozel) raksta: "Tāla Ķiķaukas gleznas un konstrukcijas ir vairāk nekā tikai mākslas izstāde - tas ir ceļojums, kuŗā stikls pārtop ledū un spoguļos atspīd izdomas dziļums." Tas bija pirms konstrukcijām un instalācijām, kas šodien ir parasta un pieņemta mākslas forma.

Pēdējos gadus viņš pavada būvējot, gleznojot un rakstot, taču izstādēs piedalās arvien mazāk. Vēl nepublicēts ir kopā ar Lidiju Dombrovsku sarakstītais fantastiskais romāns Skrejceļš. No latviešu sabiedrības Tālis arvien vairāk sāk atturēties, paliek vienīgi ģimenes tuvība. Vēl 1999. gada novembrī LaRAs Lapā (51. lp.) viņš saka: "Nākotnē jau šo to rakstīšu: derētu tādu trimdas seksa romānu, bet kas tādu drukās?" Stāsts Daiļliterātūra (10. lp) nav solītais seksa romāns, bet parāda Tāla izpratni par dažādiem situāciju risinājumiem gan dzīvē, gan literātūrā.

Lidija Dombrovska

TĀLIM CEĻĀ UZ ELĪZIJU

Tagad tu esi to sasniedzis − Oreona
kvēlāko zvaigzni. Šaisaulē tā bija tikai
vīzija. Traukšanās uz Tavu sapņu
universu, uz kurieni es Tevi, mūsu kopējā
lidojumā, kādu ceļa gabalu pavadīju.

Tu aizplīvoji tālceļos. Un ikreiz, kad es
lidlaukā raudzīšos lejā uz skrejceļu − Tu
stāvēsi gaidot lidojumu uz mēnespilsētu
Lunavilli.

Ardievu, draugs! Tu nepagaisi,
neatstājot pēdas. Jo varens bij’ Tavs
brīvais lidojums − kā putns spārnu vieglās
vēdās uz Felībiju.