Nikolajs Bulmanis

ILMĀRA BLUMBERGA IZSTĀDE LOGI

 

Latvijas mākslas premjera Ilmāra Blumberga izstāde Logi bija skatāma Latvijas Valsts Mākslas mūzejā Rīgā 2000. gadā no 1. septembŗa līdz 1. oktobrim. Nu labi, izstāde Rīgas lielajā mūzejā, bet kamdēļ uzreiz „premjera”? Es domāju, ka vienkārši tamdēļ, ka tā ir. Gluži kā klaidā vai manis pēc emigrācijā, no profesionālā atzīšanas un starptautiskās pazīšanas viedokļa pirmā vietā neapšaubāmi ir ņujorkiete Vija Celmiņa, tā Latvijā pirmā vai premjera mākslinieka gods noteikti ir Blumberga tiesā. Cits teiks, nu, varbūt teātŗa scenogrāfijā, bet ne tak ... Scenogrāfijai vai teātŗa dekoratora mākslai jau šeit noteikti ir stabila un nozīmīga vieta, bet tā ir tikai viens elements daudzveidīgā tēlotāju mākslas sasniegumu buķetē. Noteikti arī grāmatu ilustrācija un mākslinieciskā apdare, grafika un zīmējumi un, ka šī izstāde liecina, arī un varbūt pirmā vietā − glezniecība. Tātad ne tikai scenogrāfijā, bet it īpaši pierādīta meistarība šai daudzveidīgā tēlotājas mākslas buķetē ir tā, kuŗas dēļ Ilmāram Blumbergam pienākas šīs latviešu mākslas premjera tituls. Interesanti šai sakarībā piezīmēt, ka 1989. gadā Blumbergs līdz ar Latvijas keramiķu primadonu Pēteri Martinsonu bija uzaicināti radoši strādāt atvērti plūstošā keramiķu un skulptoru darba vietā it plašā īpašumā pašā Mičiganas ezera krastā. Izmantojis visai ierobežotās iespējas taisīt litogrāfiju, Ilmārs Blumbergs dīkā nežņaudzīja rokas, bet, pa reizei prasot padomu Martinsonam, strādāja pie savu porcelāna formu apgleznošanas un aizveda mājās it respektējamu kollekciju − Blumbergs Amerikā. Varbūt paradoksāli, bet noteikti pārsteidzoši, ka šī daudzveidība atklājās arī šai tīrā glezniecības izstādē. Uz to norāda arī izstādes kuratores proponētais izstādes nosaukums − Logi. Izstādes kuratore ir Latvijā un arī citur Eiropā pazīstamā mākslas kritiķe Helēna Demakova, kas bez nosaukuma arī atlasījusi izstādītos darbus un kopā ar Blumbergu uzrakstījusi izstādes katalogu, kas mūsu prombraukšanas laikā 10. septembrī bija apsolīts skates apmeklētājiem šī mēneša 18. dienā. Līdz tam laikam bija jāizpalīdzas ar īsu izstādes aprakstu pie mūzeja sienas, kuŗā, šķiet, neprecīzi norādīts, ka izstāde izveidota kā pabeigts kopums ar apakšsērijām. Pareizāk būtu teikt, ka izstādē gan bija implikācijas uz apakšsērijām, lai gan tās izstādē nebija parādītas ar attiecīgiem gleznojumiem.

Logos bija izstādīti 97 gleznojumi. Vispirms jautājums, kā šī izstāde atšķīrās no iepriekš redzētajām Blumberga personālizstādēm? Manuprāt, izstādē varēja izjust mākslinieka pašapziņu, kas bija kāpināta līdz iespējami augstākai pakāpei.

Īsumā, kā izstāde bija iekārtota un kas šajos 97 vienas dimensijas apgleznotajos paneļos bija redzams?

Vispirms mūzeja „Baltā zāle” (no ieejas pa kreisi) bija nodalīta ar baltu paneļu sienu divi daļās. Divdaļīgai ieejai kreisajā pusē bultiņa uz grīdas norādīja uz skates iesākumu. Pirmajā nodalījumā tumšas, drūmas, it kā chaotiski mutuļojušas ūdens masas. Iesākums. Mans draugs Ansis izjuta šais gleznojumos tumšu mežu. Iesākums − ūdens vai arī mežs ar plūstošiem ūdeņiem. Uz pretējās visu izstāžu zāli sadalošās baltās sienas mākslinieka vilkta pulsējoša līnija. Plūsma... Tālāk zaļi pelēka, it kā tapešu siena. Drūma krāsa − izsūtītā zēna izjustā Sibirijas bezcerības krāsa. Tad it kā uz kāda Sibirijas guļbūves baļķa atzīmēti līniju ievilkumi. Strīpiņas − nodzīvoto dienu primitīvs kalendārs. Uz pretējās baltās sienas plūsmas līnija palīdz atcerēties. Kalns, dziļa krišana tik tikko atmiņa par slīkšanu tekošā ūdenī. Notikums bija Staļina nāve. Visi skolā raudāja. Pie sienas uzgleznoti Staļina portreta fragmenti − tā kā daļa no uzpleča, Staļina ūsu fragments. Notikums bija arī, kad nomira Blumberga ģimenes suns Marss. Skaists ziemas rīts, kad Ilmārs ar tēvu iet sasalušo sunīti apglabāt. Kalns, krišana, plūsmas līnija virzās uz priekšu. 1953. gada ģimenes foto (tēvs, māte, jauniņais Ilmārs), iekļauts pelēki-zaļā gleznojumā. Tai pat drūmi nopietnā noskaņā Sibirijas atmiņu gleznojumi saplūst ar dienesta laiku Kolas pussalā. Ja Sibirijas paneļos, it kā nemanāmi, iekļauti toreiz jauniņā zēna ainavu fotogrāfijas, tad dienesta laikā tapušos reizēm bagātina nu jau Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu beigušā jaunieša Krievijas ziemeļu ainavu akvarelējumi, bet visām kopīgi zaļi pelēko tapešu lielāki vai mazāki gabali fonā. Noskaņojums visumā drūms. It kā nākotnes cerību apsolījums 1968. gadā gleznotā zilu toņu Latvijas mazpilsētas (Ventspils) ainaviņā, kas iekļauta pēc Krievijas ziemeļu izjūtu gleznojumiem. Brūngani dzeltenā kolorītā ieturēti Vidzemes jūrmalu atainojoši burbuļojoši, plūstoši paneļi ar it kā uz cilvēka figūrām norādošiem ievilkumiem, kas veido mīlas stāstu ar 1971. gadā satikto un stipri iemīlēto Marinu.

Gleznojumi par darbu ar Pēteri Pētersonu pie Raiņa lugas Indulis un Ārija koncepcijas. Šo lugu tolaik uz skatuves neuzveda un Pēterim Pētersonam no Dailes teātŗa bija jāaiziet. Darbs pie šīs lugas bijis nopietns (vienā panelī atainota lībiešu nodevēju Kirjana un Laijāna saraušana gabalos ar zirgiem) un, šķiet, ir logs, kas ietveŗ kā apakšsistēmu visu plašo un bagāto Ilmāra Blumberga darbu Latvijas teātŗu dekorāciju mākslās.

Pie Baltās zāles gala sienas vairāki paneļi viscaur līdz augstam horizontam noklāti ar vienmuļu zīmējumu. No augstā horizonta sarkanās krāsas reti nopilējumi. It kā aizsegts ar citu tīkamāku tapeti. Siena? Kad tu esi mājās, tad ir vislabāk. Šķiet, tu esi kā ūdenī, un horizonts mazliet līgojas − apmēram tā pats mākslinieks. Uz viena no
šiem paneļiem vidū iegleznota ola. Ilmāram tas ir vienkārši skaists objekts, bez īpašas simboliskas nozīmes. Nākamajā panelī olas vietā palikusi tikai ēna. Arī tā ir skaista. Varbūt aiz šiem it kā dekoratīviem paneļiem slēpjas vientulība, varbūt mākslinieka privātā dzīve. Uz pēdējā no šiem paneļiem balta papīra lidenīte. Un tādas mēs ar
līmi lidinājām. Un uz pretējās šai izstādei radītās baltās sienas vēl vienmēr seko brīvi vilktā līnija. Plūsma ...

Ir 1989. gads. Viens panelis pilnīgi kolažēts ar Ulda Brieža melnbaltām fotogrāfijām par čekistu brutalitāti pret cilvēkiem pie Brīvības pieminekļa. Tad vairāki gleznojumi ar iestiprinātiem Blumberga dzelteni, oranžsarkaniem akrila gleznojumiem no Čingisa Aitmatova grāmatas Pieresvieta. Brutāla režīma vara pret dzīvu cilvēku. Saspringtas enerģijas uzlādēts tā laika ļoti patiesu izjūtu atainojums. 1989. gada 31. decembris. Berlīnes mūris drūp un Blumbergs šajā naktī izņem atļauju kājām doties uz pilsētas austrumu daļu. Šis dokuments iekļauts drūpošā mūŗa gleznojumā un pats autors ir lepns, ka tieši šai naktī uz viņa vārda izrakstīts šis dokuments, kas atpakaļceļā vairs nevienam nav vajadzīgs. Gleznojumā mazāk emociju kā iepriekšējos, jo mākslinieks šķiet ir ieņēmis ieinteresēta vēsturiskā notikuma novērotāja poziciju.

Divi paneļi, kuŗos skatāmas arī divas pielīkušā cilvēka stāva figūras, ir it kā epifānija par milzīgo darbu, kas veltīts gleznojumiem un grafikai par grieķu Hesioda Teogoniju (8. gadsimtā pirms mūsu ēras Hesioda poēma par grieķu mītiem un daudzveidīgo ar tiem saistīto dievību). Trīs paneļi par Blumberga darbu pie Rīgā izdotām Senekas traģēdijām, un tad vēl liesmojošā kolorītā it kā ēģiptiešu ornamentāls motīvs. Uz pretējās baltās sienas plūsmas ritmu uzturošā vai atbalsojušā līnija it kā izzūd. Tad vēl paneļi, uz viena no kuŗiem pielīmēts Aīdas kostīmu dekoratīvs fragments. Parādās dzeltenā krāsā; ūdens atkal skalojas pār Aīdas motīvu paneļiem. Uz pēdējās sienas tikai viens apgleznots panelis, kur izteikti dzeltenā fonā redzams cilvēka kājas apveids. It kā jaunā apsolījums, jo viss tak mainās. Pastāv tikai plūsma. 

Jā! Izstāde ir par Ilmāra Blumberga dzīvi. Tā ir ļoti nopietna, iesākumā visai drūma. Tur ir mākslinieka pašrefleksijas un tāpēc laba daļa nostalģijas. Ļoti var izjust maiņu, kas cilvēka dzīves plūsmai ir būtiska. Dzīves nozīmīgo notikumu plūsma, kas vēl uzsvērta ar brīvi vilkto līniju uz izstādes telpu dalošās sienas. Bet kamdēļ plūsmā izdalās tieši šie un ne citi nozīmīgi momenti? Kamdēļ ne pirmais ceļojums uz Rietumiem? Kamdēļ ne 1984. gada pavasaŗa ceļš uz darbu Pori pilsētiņā Somijā? Tā tak bija pilnīgi cita pasaule un interesanta koncepcija, un darbs Blaumaņa Indrānos. Šai koncepcijā maiņa ir nozīmīgu vērtību iedragātāja, maiņa arī kā harmoniskas vides postītāja. Kamdēļ ne 1991. gada janvāŗa traģiskie notikumi Latvijā? Dziļi pārdzīvotā Saule krustā? Un tie ir tikai pāris piemēri no iespējami daudziem mākslinieka pēdējo gadu bagātajā dzīves rakstā atstātiem dziļiem nospiedumiem. Tagad noteikti Burvju flautas fascinācija, bet tā tak vēl šinī izstādē neparādās, kaut pieminēta īsajā skates aprakstā pie mūzeja sienas.

 

Par Nikolaju Bulmani skat JG 213:8