Ričards Šileika

caur dūmaku saule pludinās

tirdziņa placī

sēdošo rudo sievieti

mierina smēķa dūms

un glāsta

atmiņu pirksti

uz zaļi krāsotā

sola aprīlī

sniegam kaisoties

neviens pat nenojauš

ka satuntuļojusies

veča — bijusi varena

dancotāja bet par māti

joprojām nav tapusi

ATMINAS

SIRMGALVIS, KAS

DZĪVO PIE

GRŪSTOŠĀS

atceros cientēvs

Brazausks mesas

noturēja šai baznīciņā

uz kreisā vaiga

viņam bij liela

kārpa un runājot

viņam trūka elpas

auklā bij piesieta tele

Jonaičos resgali

mocīja vardi ar

AIDU vēl nesirga meičas

visi zināja savu darāmo

sērkoka darbs bija

aizdedzināt tevi

glāstīju es bet neviens

Jeseņinu nedeklamēja

veltīts māc.

Antanam

Valentīnam

lausks iebalzamējis pēdas

dūms nez no kurienes

kaķis aizdomīgs — nedzīvs

pie osīša piesliets divritenis

un paskat — baznīcas pagalmā

viens ar platmali un spieķi

pirmais no kreisās vecmodīgā

mētelī bālu seju — tas

un skatiens tas —

pakavējas nopūšas un

skumju vilnis —

sniegs birdinās

pār visu

pietura Kubiļūnos

sieviņas saiņi un reku autobuss

iežmiedzas sēdekļos

muguras dibeni

biļešu centi nošķind

lakatiņos un saujās

pašķidrie valodu pavedieni
satrūkst jau Baisogalā        .
tik vien tā ceļa

palikušās retoriski noraugās

uz sarkano mēteli

No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

KĀ NONĀKT

Vajag drosmi

uzrakstīt dzejoli,

vajag drosmi

nerakstīt dzejoli,

vajag sacīt „Sveiks”

atsveicinoties

un „Atā” satiekoties,

jo nezini

un nesaproti neko

pat tad, kad visu saproti,

vajag dzert vitamīnus,

vajag cienīt visus

un mīlēt vienu,

pat ja nav par ko,

jo nezini,

jo tiešām neko nezini,

izņemot to, ka zilais

ir balts pat tad,

kad tas zils,

vajag klusi ciest

un pacietīgi klusēt,

vajag klusēt, kad visi runā,

un runāt, kad visi klusē,

vajag iznest atkritumus,

aplaistīt puķes,

samaksāt par gāzi un ūdeni,

par kļūdām un veiksmi,

vajag aizvilkt aizkarus,

piezvanīt A.,

Atdot sirdi

pret aci un aci

pret zobu,

vajag neprasīt neko,

kad gribas visu,

un prasīt visu,

kad negribas neko,

vajag aizmigt, pamosties,

nosapņot, aizmirst,

atrast divus kreisos

zābakus, jo abi pārējie labie,

vajag gaidīt ne tāpēc,

lai atgrieztos, un atgriezties

ne tāpēc, ka gaida,

vajag skatīties debesīs,

jo tās nekad neskatīsies

uz tevi,

vajag nomirt, tāpēc ka vajag

pat tad, kad neesi

to vērts,

vajag uzrakstīt dzejoli

no bailēm,

starp „jā”un „nē”,

no „kāpēc”,

ar „kam”,

par „paldies”,

pat tad,

kad nav par ko.

No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

Reiz pusnakts stundā sēdēdams

Un senas ainas prātā uzburdams,

Es nīku, gandrīz aizmigdams,

Kad pēkšņi troksnis kāds kluss.

„Vai tur klauvēja kāds?

Būs vēlīns viesis tas,”

Teicu sev, „tikai.

                        Un vairāk nekas.”

Tā bija akla decembra nakts

Un kvēlošu ilgu pilns katrs kakts.

Spēji vēlējos rīta. Es velti

Tiecos aizmirst meiteni zaudēto

Lenoru mīlā ziedošo.

Eņģeļa vārds tai Lenora.

„Kas aizstāt var tevi? Kas?”

„Nekas!

                        To nespēj nekas.”

Tad aizkaru zīdam iešalcot,

Aukstas bailes sažņaudza negaidot.

Sirdij dauzoties, murmināt sāku:

„Būs viesis,” sev teicu,

„Pie durvīm vēls viesis tas.

Tikai.

                        Un vairāk nekas.”

Tad bailes apspiedis saucu:

„Kungs, vai kundze, ak, piedodiet,

Manu snaudu ļaunā neņemiet!

Tik viegli jūs klauvējāt, klusu.

Es nāku jau nāku!” Veru durvis, bet kas?

Melna tumsa tur.

                        Vairāk nekas.

Kādu brīdi blenzu es tumsā,

Grimstot izjūtu atvarā baisā.

Kas tāds vēl nav pazīstams cilvēkam.

„Lenora!” acis metu es tukšumam.

„Lenora...,”atbalss nesa vien to.

Šo vārdu

                        un vairāk neko.

Tad atpakaļ istabā atgriezies,

Bet dvēselē ugunsgrēks aizdedzies,

Drīz dzirdu atkal to skaņu.

„Nav šaubu, tas vējš. Lai eju

Un mīklu tūdaļ šo minu.

Nav šaubu, pret rūti sit tas.

Vien vējš

                        un vairāk nekas.”

Atvēris logu es apstulbu,

Milzu Kraukli pretī kad redzēju.

Pilns cieņas un veclaiku spožuma

Tas cēli iekāpa istabā.

Bez laika šķiešanas mazākās

Uz Pallādas galvas tad uzlaidās,

Virs durvīm tur kaktā kas stāvēja.

Tad aptupās.

                        Vien to un vairāk neko.

Melnais ērms pat skumjas aizdzina.

„Tu kapu rota šeit absurdā,

Tavs smakrs spurains patiesi —

Ko vēlies! īsts Krauklis.

Kā godāt, jūs kungs, no nakts liedaga?”

Un krauklis tad sacīja:

                        „Nemūžam.”

„Kāds lempis,” tad brīnījos,

Bet tik skaidri to pateica.

Lai arī atbilde savāda,

Tomēr katram jāpiekrīt,

Ka šāda laime reti krīt, —

Milzu Kraukli iepazīt

Vārdā tik dīvainā:

                        „Nemūžam.”

Un teicis to vienīgi,

Viņš apklusa cienīgi,

Kā savu dvēseli visu

Šai vārdā ielicis būtu.

Līdz kluss pie sevis novilku:

„Rīt arī viņš mani atstās

Kā sen jau cerība pēdējā.”

Te krauklis atkal:

                        „Nemūžam.”

„Bez šaubām,” tad nospriedu,

„Vai pats viņš ko izdomāt spētu.

Šo vārdu kāds būs mācījis tam,

Šo kapu dziesmu cerībām.

Cik viegli gan man saprast to

Nelaimes triecienu sagrauto,

Aizvien, aizvien, kas atkārto tā —

Nemūžam!

                        Nemūžam vairs tā!”

Te drūmais viesis man pasmaidīt lika

Patiesi, tā būtne tik savāda šķita.

Tad apsēdos iepretim durvīm,

Senajai dievei un krauklim

Un sāku prātot, - ko gan,

Ak, ko gan viņš domāja

Ar savu

                        „Nemūžam.”

Tā sēdēju, minēdams šo un to,

Bet balsī neteikdams itin neko.

Putnam ar acīm tik zvēram,

Kurām cieši manī tas vērās.

Še, maigajā lampas gaismā,

Še, mīkstajā samta krēslā.

Te, piepeši doma sagrāba tā:

„Bet Viņa! Bet Viņa šeit nesēdēs

                        taču nemūžam vairs tā!”

It kā vīraka smarža dievišķā

Vērta gaisu smagā biezumā.

„Ak, nelaimes putns! Tu sirdī man iedūri!

Kāpēc? Kāpēc Dievs sūtījis tevi?

No visiem eņģeļiem tevi!

Izdzēs, izdzēs no atmiņām smeldzošām

Zudušo sapni, Lenoru ziedošo!”

Bet krauklis kā nogrieza:

                        „Nemūžam.”

„Putns, rēgs tu vai velns melni mirdzošs,

Vai vētras trenktais, vai vētru dzenošs.

Ak, sargi, kas vēl šai namā,

Šai šausmu, šai tuksneša zemē!

To nieku, kas vēl nav sagrauts, ak, sargi!

Teic, vai ir! Glābiņš viņā pusē vai ir?”

Es lūdzos spēji, bet krauklis,

                        „Nemūžam.”

„Putns, rēgs tu vai velns melni mirdzošs,

Teic pie tā Kunga! Pie Debesīm teic!

Šai plosītai dvēselei jāzina,

Vēl reizi tai jāredz Lenora.

Vēl jāskauj meitene ziedošā.

Lenora tās eņģeļa vārds, vai zini?”

Bet krauklis tik sauc:

                        „Nemūžam.”

„Lai notiek, tu putns vai bieds!”

Jau ļimstot elsās es kliedzu,

„Vācies uz liedagu savu,

Un atstāj tu mani vienu!

Tik savus melnos melus ņem līdzi

Un no sirds manas izvelc knābi!”

Un nedaudz savādāk tad

Krauklis atbild:

                        „Nekad!”

Un arvien nekustīgs

Un skatiens arvien tas pats —

Ne putns, bet dēmons sapņojošs,

Spīdīgām acīm vērojošs.

Uz grīdas tā ēna neskaidra,

Tai mana dvēsele piekaltā,

Brīva nekļūs

                        nemūžam vairs tā.

Atdzejojis Ilmārs Grants

E.A. Po

SAPNIS SAPNĪ

Uz pieres sniedzu skūpstu tev.

Mums šķiršanās — to ņemu sev.

Un šo es varu liecināt:

Tu nemaldījies domājot,

Ka manas dienas gāja sapņojot.

Ja aizlidoja cerība

Pa nakti tā vai dienu,

Kā vīzijā to vērojot, vai arī ne,

Vai tādēļ mazāk zudusi tā būtu?

Kas liekas mums, ko redzam mēs,

Ir tikai sapnis sapnī izsapņots.

Es dzirdu viļņu skaļās balsis

Šai bangu izmocītā krastā

Un turu rokā savā

Sīkzelta smilšu graudiņus.

Cik nedaudzi! Un kā tie steidz

Caur maniem pirkstiem atpakaļ uz dzelmi.

Man asarām tos pavadīt.

Ak Dievs! Vai nevaru tos noturēt,

Vai ciešāk nevaru tos tvert?

Ak Dievs! Vai nevaru kaut vienu glābt,

Kaut vienu viļņiem pasargāt?

Vai tiešām viss, ko redzam, jaušam mēs,

Ir tikai sapnis sapnī izsapņots?

Atdzejojusi Laima Kalniņa