VAI KOPĒJA MUMS

NAV ČAKA

Nezinu kā jūtos.

Atkal no Latvijas

mani un manu vidi

sauc par „iekonservējušos”.

Jābilst, ka šorīt jutos gluži svaiga, paldies.

Vai kā Latvijā piebilst, „piedodiet!”

kad atbild strupi,

bet izliekas, ka nezin ko teikt.

„Iekonservēta”? − jādomā,

vai mana māte tomēr sardīne,

tētis šprote?

Sēnei, tai labāk, tā marinēta stiklā.

Tai iespīd gaisma.

„Iekonservēta”.

Ūdenī vai eļļā?

Laikam tomēr abos.

Te sabiedrība bieži dalās.

Skārdenē, konservu kārbā −

vai guļu viena?

Vai atspiežas man galviņa

pie Širmaņa Krikša,

Tauna, bohēmieša?

Mana smaka −

vai slikta?

 Ja jau tik ilgi

esmu iekonservēta?

Labāk kārbu neatvērt!

Uzdzersim vīnu.

To var atkal „aizkorķēt”!

PABRĪDINI, KAD

BLAUMANIS UN

TAUNS PLĀNO

„PACEĻOT”

1.

18. novembris.

Tu arī negāji uz aktu.

Tur bija tikai viens Spārniņš*

bet tev jau divi,

ar ko pacelties.

Pēdējas nedēļās Tu bieži vēroji savu papagaili.

Viņš to uzmanību juta

ar baudu lēkāja,

ar baudu ēda,

ar baudu tev ausī čivināja.

Tu mācījies.

Pēkšņi 18. novembra vakarā Tu pacēlies pret viņu spārnota.

2. Putnu prieks!

No gultas tu pacēlies mierīgi

kā cigareti baudot istabas mīlestību.

Lēnām tu apmeti līkumu grāmatām,

māla podiem, Meksikas galdam.

Tu novērtēji katru nenolikto, netīro kafijas krūzi.

Gar gaitenī uzmestiem ģimenes mēteļiem

tu plūdi augšā pa plašajām, līkumotajām kāpnēm.

Tu plūdi gar savām nesen krāsotām baltām sienām,

garām draugu un māsas gleznām,

garām bērnu istabām.

Tu plūdi uz bēniņiem!

Uz jumtu!

3. Uz jumta!

Cik kārtīga tava māja un dārzs izskatās no jumta!

Jumtu labotāja, dvēseļu lāpītāja,

pēkšņi praktiska

Tu izjūti saiti ar katru dakstiņu.

Tu ilgojies

Pieslēgt ar garu, oranžu vadu datoru,

un uz jumta rakstīt.

Bet gaisā Tevi gaida daudz pasta!

Gluži īpatni, pat bērnišķi jautri

atvērt pastu uz jumta!

Vēstules, zemenes, sarkana roze.

Arvien labi audzināta, tu priecājies,

ka nebūs bez ciemakukuļiem jāierodas.

4. Lielais literatūras galds

Roze galdam.

Zemenes Blaumanim, Taunam.

Šķipsnai, Krāslavietim

katram pa dzejolim no fiziskiem!

Tu vienmēr būsi jauna!

Nekad nepieminēta pensionāru biedrības sarakstā.

Mūžīgā,

Spārnotā,

pie lielā literatūras galda

tik ļoti gaidītā

Valda.

1994. gada 22. novembrī

Valdai Dreimanei

* DV ASV priekšnieks Andrejs Spārniņš bija Bostonas tā gada

18. novembra akta runātājs)

NO PRIEKA

DEBESS KULTA

(GUNDEGAI

VASARAS-

SVĒTKOS PIE

CUKURKALNA

Zemgales debesīs

griežas septiņas, sidrabotas, lokainas

baronešu galvas.

Kā ārprātīgas

tās mētā savas skruļļainās šķipsnas.

Zemgales debesīs

septiņas

pus zilas

pus senas

elpas

drāžas

un dīc

pēc cukuriņa.

„Nekas nebūs!” Tu smejies,

„Cukuriņš nepieder jums!

Cukurkalna cukuriņš pieder debess mannā

saldi sakultam

Cukurkalna cukuriņš

pieder pūkām,

Zemgales jēriem,

kas šodien pie zemes neturas −

bet lido

kā es

savā salmu cepurē!

No prieka

apcukurotā.”

1999. gada maijā − Latvijā − Gundegai Repšei

ZIEDĒŠANAS

Pavasaris ieplūst

pa apputējušo logu.

Gružus rīdams,

pāri tepiķim pavasaris rikšo,

apgaismodams

manu ziemu nesaslaucīto

Pavasaris

kā meža vīrs brašs

ar lukturi ap pieri

uzmet vāzei

staru

varenu.

Tā tukša,

bet zied kā traka!

LATVIJAS

ATJAUNOŠANA

VAI „JA BŪTU

LABA”

Ja būtu laba,

tad bieži atminētu

pagājušā pavasaŗa

pastaigu pa Rīgas zvērudārzu.

Tad ilgi, ilgi pētīju

veco, slimo krokodili.

Bažījos,

šaubījos, vai tas pat dzīvs.

Bet nu jau rudens,

lapas, vējš

un pirmais brīdis,

kad prātā atkal ienāk

Rīgas vecais, slimais krokodils.

Vai tas vēl dzīvs? 

Sarmas Muižnieces literārajā devumā − dzejkrājums Izģērbies (1980), dzejoļi un apceres periodikā. Lektore latviešu vasaras vidusskolās Austrālijā un ASV Rietumkrastā („Kursā”), ari 2x2 un 3x3 nometnēs. Dzīvo Bostonā.

INCIDENTS AR

GAIZIŅU

Braucu visu redzēt, visu

to labāko, nu klasi, saprotiet!

Nu visur būts, tās desmit

pieturas visslavenākās

pēc kārtas apbraukātas,

un man jāsaka, piedodiet!

tas Gaiziņš,

kāds mānīgs vārds!

nu nav viņš,

nav viņš īstens kalns,

tāds pakalns vien un viss,

kur nu kārtīga debess grēda!

Nu tad! Apgriezos un braucu.

Tāds bēdīgs aprēķins.

Tiesa, tas nav ne Materhorns

ne Everests, bet izkāp, uzstaigā

tur, kam tāda steiga? Cik

pagastus izskriesi kā neredzīgs

saldkārs dundurs? Vai tikpat akli

iesi stārķu ganībās un puķu

alejās, kur pusnaktī − Klusi!

Ieklausies! − pele un ūpis krīt

mūžsenā asins kaŗā? Redzi,

kā melnais lielceļš ciešā rakstā

šuj ēnu biezokņus un stāvas

pļavas, kur ik stiebriņš atspīd

saules starmešos. Tāds gaistošs

mirklis, tik ikdienišķi vienreizējs,

par ko ne vārda nav slavenību

atskaitē nevienā. Nu ko vēl,

izkāp, uzstaigā tur, atstum

padebešus, un redzi: pilskalns

patiesi, kā pasakā, kā sapnī senā.

Cik skanīgs vārds tam − Gaiziņš!

Uz sirds pavēles atkal torņi ceļas!

Izkāp, un varbūt klusi, nemanīti,

kaut kas kļūs mazliet citāds.

Gana!

Sapņu pilis man bijušas

nebijušas. Praktisks cilvēks,

tāds esmu. Saku, darbs dara!

Skudru pūznis. Re, tas mans atradums!

Tur Rīgas parkā ceļas darba pils,

kur viss virmo, laistās, nemitīgā

skrēja, saules apstarots. Saproti,

solītam jābūt. Pie mums saka:

Get your money's worth!

Nebraucu uz zilu gaisu. Ceļa plāns

izstrādāts, viss kārtīgi izvērtēts,

melns uz balta. Tā!

Vai domā tā

kā bodē visu nocenot, te

piestāt ar smalku aprēķinu,

tur pabraukt garām ? Vel tomēr

var būt arī citāds stāsts. Ir atkal

mudinājums: izkāp un uzstaigā, nu

tāpat, bezbēdīgi, pavisam neplānoti.

Teiksi, tur brikšņi vien un dunduri,

līdz aizelsies un sviedros mircis

tur esi; klajš kalngals, spiedīgs

padebesis, un nostāk skatu tornis

laikam, tur tomēr esi, viens,

sev pazudis tai brīdi. Acs

kaut ko meklē, it kā neziņā, vien

mākoņi un saule spiedīga pa reizei,

mežs, lauki tālumā un iegravētas

trases kalna kritumā. Lūk, lejā auto

gaida, tur uz lielceļa. Tas viss?

Acs urbjas dūmakā, kur tomēr −

Redzi! − kaut kas ceļas, veidojas,

pils valnis, izlūktornis lai, un

tornī princese tak arī. Atspiedies

pret bērza stumbru, tu izberz

acis, elsas norimst, ass vēja

grūdiens pāršalc koku galotnes.

Uz šosejas jau taurē, ir atkal

agra pēcpusdiena, bet vēl arvien

skats iztrūcies meklē kaut ko,

vēl it kā satvert cenšas to,

nesatveramo. Pilsdrupās

pasaciņa, pasaciņa tomēr.

Mazs padoms,

ja drīkstu, izbeidz par tām

princesēm un pilīm! Pietiek!

Atzīstos, tas tomēr bija foršs gājiens,

ne reizi neapstājos, līdz pat

augšai, un te,

patiešām, ir O.K. skats.

Bet saki, kas vainas tām vārnām, jocīgi pelēkas

ne melnas kā nākas, lai arī ķērc savu ķērcamo tikpat

kā mājās. Pagaidi Kā nesapratu? Piedod, kādreiz

viss man tā lēnāk. Re, te kalngalā, ta rā! ta rā!

būs īsta Disneja pils, ar princesēm un visu.

Cilvēku jūra, un mēs −

miljonāri! Varena ideja! Paldies.

Es kapitālu, tu labu vārdu kur vajag,

un pronto, pirms kāds cits, lieta darīta.

Uz pusēm, dalīšos, goda vārds.

Te roka. Deal. Jā?

PRIEKŠVIZĪTES

NOJAUTAS

Tās sāpes gūžas, smeldze

stilbos, − velns kas tad nu!

reimatisms vai jau? − vienalga,

cik pulkstens, vannā,

kur kafija, un braucu, jā,

bet šorīt, mīlā, atcerējos,

tā biji Tu, kas arī tā

to bieži teici, vēl nezinot,

ka viss jau nokavēts.

Rīt būtu jāzvana,

sakiet, vēlos zināt,

kā ir ar mani, cik

dienas pārpalikušas,

kāds gadiņš vēl,

vai drusku vairāk,

vai arī viss tas tikai

tāda greiza fantāzija?

Uzmācīga atskaite: viss

nedarītais, puspadarītais,

tik daudz man tāds, viss

pāri nodarītais, tā mana

bikts, un protams, šis tas tīri

labi izdarītais, ir jau tāds − nu

viss negrozāms, nemaināms

vairs nelabojams. Ai, mīļie

mani, ar mīlestību vien

nekad nav diezgan, vai

tāds būs spriedums?

Atkal un atkal

tie paši jautājumi: par

nemirstību, saki, gļēvs

sapnis vai kas vairāk, par

nespēcību, vientulību, bezcerību,

ko visu izdzīvoji nesalauzta.

Kāpēc saku rīt? Dod spēku mīļā.

Nesmaidi. Nu nesmaidi! Ko

gan nesaraksta tik vēlā stundā!

Nakts murgs vai grēksūdze,

laikam jau viens un tas pats.