Jaunā Gaita nr. 224, marts, 2001

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

BĪSKAPS ALBERTS: GODINĀT VAI TIESĀT VIŅU?

 

2000. gada 12. oktobrī parādījās sekojošais raksts avīzē Diena:

 

Labais onkulis bīskaps Alberts un citi

Andris Kolbergs, rakstnieks
 

Nākamgad Hanzas dienās Doma baznīcas klosteŗa pagalmā paredzēta pieminekļa atklāšana Rīgas dibinātājam (pastāv arī citas versijas) bīskapam Albertam. Kā dekoratīvs elements tas droši vien iederēsies mūsu pilsētā, un, ja arī nebūs tik jauks, kā daudzi vēlētos, vajadzēs vien samierināties, jo dāvinātiem zirgiem zobos nav pieklājīgi skatīties. Šis piemineklis pašmāju un ārzemju tūristu acīs funkcionēs kā zīmogs uz svarīga dokumenta: bīskaps Alberts ir Rīgas dibinātājs (Āmen!), gaismas jeb kristīgās ticības un līdz ar to visa labā nesējs šim nožēlojamajam tumsoņu kaktam pie Baltijas jūras (atkal Āmen!).

Droši vien pieklājības dēļ tādā pašā garā būs ieturētas runas atklāšanas ceremonijā un pēc tam tās pārceļos uz profesionālo gidu tekstiem, kas visai pasaulei tālāk skandinās par labo onkuli Albertu ar baznīcas sveci vienā un dziesmu grāmatu otrā rokā.

Ko darīt, lai saglabātu vismaz kādu daļiņu no vēsturiskās patiesības? Patiesībā taču bīskaps Alberts bija mežonīgā Zobenbrāļu leģiona mežonīgs ģenerālis, kas šeit ieradās savam patronam pāvestam iekaŗot valsti. Iznīcinot vienu, neagresīvu reliģiju, tika uzspiesta otra, agresīva, un var ilgi strīdēties, vai ļaudīm vairāk piemērota bija pirmā vai otrā ─ toreiz kristīgā ticība nesaistījās ar kristīgu dzīvošanu šodienas izpratnē. Lai sagrābtu jaunas zemes un vergus, zobenbrāļi ir dedzinājuši arī baznīcas un apkāvuši jau nokristītos lībiešus. Un tā gaismas nešana arī bijusi visai teorētiska, jo lībiešu un latviešu bauri no latīniskajiem sprediķiem diezin vai kādu gudrību spēja izlobīt. Vēl XVI gadsimtā no katra zemnieku tūkstoša tēvreizi zinājis labi ja viens, un tikai pēc tam, kad pēdējais ordeņa mestrs Ketlers kļūst par Kurzemes hercogu, viņš iedomājas, ka mācītājiem derētu mācīties latviešu valodu, lai zemnieki no dievvārdiem varētu vismaz kaut ko saprast.

Pēc Latvijas šodienas likumiem labais onkulis Alberts būtu saucams pie kriminālas atbildības par ķīlnieku sagrābšanu, izspiešanu jeb reketu (tā viņš arī esot ticis pie zemes Rīgas pilsētai, visādā ziņā pircis no lībiešiem viņš to nav, kā vēlāk dažus citus zemes gabalus tuvākajā apkārtnē), būtu tiesājams par līdzdalību neskaitāmās laupīšanās un mūsu tālo senču slepkavību organizēšanu ar iepriekšēju nodomu. Vai taisnības labad nevajadzētu visus šos kriminālpantus alfabētiskā secībā iekalt pieminekļa pamatnē, lai visi zina, ka labais onkulis Alberts savā rīcībā pret lībiešiem un latviešiem nemaz daudz neatšķīrās ne no onkuļiem Josifa Džugašvili un Ādolfa Šiklgrūbera, ne mūsu pašu Jūlija Daniševska, kuŗam vēl ne tik sen stāvēja krūšutēls Esplanādē.

Var jau pieminekli Albertam uzstādīt un atklāt, vai mazums slepkavām un laupītājiem pieminekļu celts, bet uzstādītājiem ir pienākums gādāt, lai informācija par šo vīru būtu objektīva, un tā nu gan nekādi svētku runās neiederēsies.

Kas attiecas uz mani, tad es gan labprāt skatītos uz pieminekli Saules kaujas atcerei, nevis uz pieminekli bīskapam, kuŗa savervētie noziedznieki izkāva mūsu senčus ar saucienu „Dievam tā patīk!” uz lūpām.

 

 

 

A. Kolberga raksts ir ar raksturu! ─ Iespējams piekrist jebkādas ticības cilvēkam ─ kristīgam, pagānam, neticīgam u.c. Viņa pamatdomai var pievienoties jebkuŗš, kam patiesība ir svarīgāka par simbolikas nelietīgu lietošanu. Kolbergs jautā: ja Alberts pārstāv kristīgo ticību, kādu simboliku viņš iemieso? Un Saules kaujās, viņš atzīst, piedalījās tie, kas nebija uzdevuši ─ un vienreiz arī uzvarēja ar savu pārliecību.

Aija Veldre Beldavs <beldavsa@indiana.edu>

 

 

 

Visu cieņu rakstniekam Andrim Kolbergam! Vismaz ir vēl kāds, kam saglabājies mugurkauls un kas nav ar mieru atteikties no vēsturiskās patiesības, lai tikai tiktu pievienots „izredzēto” pulkam. Paredzu, ka latviskās iztapības dēļ Rīgas 800 gadu svinībās pasaulē tiks palaists daudz aplamību par mūsu tautas vēsturi. Ko darīt? Apelēt pie tautas sirdsapziņas laikam nav nozīmes. Aicināt būt drosmīgākiem, laužot stereotipus? ─ ja nebūs izdevīgi, daudzi neatsauksies. Laikam jāsamierinās ar domu, ka arī mazs cinītis īstajā reizē var apgāzt lielu vezumu.

Ausma Ābele <aabele@madona.lv>

 

 

 

Man brīžam liekas, ka mēs sarežģījam un izplūdinām vienkāršas un konkrētas patiesības: Sankt-Pēterburgu uzcēla Pēteris I, kuŗš savā dzīvē paveicis daudzas nelietības ne tikai ārpus Krievijas, bet arī daudz krievu galvu ir nocirtis, bet viņa dibināto pilsētu viņam neatņemt. Vēsture saka, ka Rīgu sācis tā nopietni būvēt bīskaps Alberts, ko vēl vajag? Varbūt kāds var pierādīt ko citu. Jā, cēluši to... cerams, ka visi zinās vārdus no Raiņa Uguns un nakts.

Ziniet, arī sveikotājs Alnis nav bijis savā dzīvē nekāds „zeltiņš.” Ko nu darīt ar viņa pīšļiem: sadedzināt un izkaisīt? nevar ─ piesārņos svēto Latvijas zemi, bet tad jau rakt nevar ne tik. Kas tur, ka esmu paveicis arī kaut ko labu ─ galvenais ─ tur tas sliktais. Ar šo „Veseri” saskaldīsim visus vēstures faktus!

Alnis Freibergs <alnis@lis.lv>

 

 

 

„Kuŗš dibināja Rīgu” vai tas ir vissvarīgākais jautājums? Ja jau Raini pieņem kā autoritāti Rīgas celšanā, tad būtu jāceļ pieminekļi zinātnes / mākslas / zināšanu /  revolucionārā progresa simbolam Spīdolai un viņas meitai, Rīgas raganai (kuŗas tēls laikam pat teikās ─ neesmu pārbaudījusi). Bet strādnieki, kas tos mūŗus uzcēla zvejniekciema vietā... jā, citējot no Uguns un nakts:

Rokam, vedam un veļam, jaunu cietoksni ceļam.
Beŗam vaļņus, tik beŗam, kādu sev patversmi ceram?
Sitam akmeņus, sitam, pamats un nams būs citam.
Rokam mēs, pagrabus rokam, paši vēl iekšā tur smokam.
Cērtam mēs, kokus cērtam, nedzīvot pašiem pa ērtam.
Kaļam tik, grūžam tik, tēšam, salkumu, slāpes kad dzēšam.

Pēteŗa I un Alberta godināšana sakrīt ar t.s. „lielo vīru” teoriju civīlizācijas celšanā, aizmirstot visus citus faktorus un aģentus. Čingiz Hanam droši vien ir pieminekļi Mongolijā, bet ne Ķīnā, kur urbanizēta civilizācija pastāvējusi gadu tūkstošus. Izceļot impēriju veidotājus un vardarbību, ir noklusēts viss cits, kas veidojis pilsētas un civilizācijas, lai gan imperatoru izveidotās territorijas var arī nebūt nemaz tik stabilas.

Katrā gadījumā Bīskaps Alberts simbolizē ne tikai Rīgas celšanu. Un Rīgas celšanu nedrīkst pabeigt...

Aija Veldre Beldavs

 

 

 

Patiesību sakot, „vēstures deķi” katrs grib vilkt uz savu pusi. Man nepatīk, ka atkal izvirzās teorija par „mazu zaglīgu tautiņu, kas dzīvo kokos un pārtiek no sēnēm” un kuŗai dižais Vāczemes krusta kaŗotājs kultūru atnesa. Daudz pieņemamāks ir tas, ko paši krustneši atzina.

Mārtiņš Grigulis <privat@latnet.lv>

 

 

 

Pilsētu dibināšana ir daudz kas vairāk, nekā kādas apdzīvotas vietas nocietināšana. Rīgā pirms 1201. atradās lībiešu miests, bet tad tā vēl nebija pilsēta. Ja Pēterburgas vietā bija zviedru forts, tad tas arī vēl nebija pilsēta.

Gundars Keniņš Kings <kingga@plu.edu>

 

 

 

Sen Daugavmalā izdevīgi
bij’ sludināt un andelēt,
Kāds bīskaps lībju ciemā Rīgā
sev lika pili uzbūvēt.

Visapkārt mūŗa sētas cēla,
un iekšā krogus, baznīcas,
Un strauji tirdzniecība zēla,
un elegantas izpriecas.

Un simtiem jaunekļu turp traucās,
kas saldu dzīvi kāroja,
Gan mēli mežģīja, gan šmaucās,
bet retais mērķi sasniedza.

Pats bīskaps Alberts sen guļ kapā,
bet viņa sāktā pilsēta
Ar katru gadu bagātāka
kļūst varenāka, krāšņāka.

Pēc gadiem septiņsimt no Valkas,
cits Alberts Rīgā ieradās,
un iegādājies steru malkas,
pie savas tantes apmetās.

Šis Alberts neiedzina tirpas
nedz lībiešiem, nedz latgaļiem,
tik stundas astoņas pie virpas
viņš nošancēja katrudien.

Tam nebija līdz mantojumā
ne krustnešu, ne mūŗa pils,
tik’ čemodānā noskrambātā
bij’ mātes iedots lakats ─ zils.

Dziesmuspēle Alberts, Mārtiņa Brauna mūzika, dzied „Sīpoli.” Rakstu no galvas ─ var būt neprecizitātes.

Oskars Keišs <sls6k@cc.usu.edu>

 

 

 

Saprotams, ka vēsturi jau visi vienmēr vēlas „palabot,” lai uzturētu savu viedokli, slavu utt. Tas tā bijis un būs līdz pastarai dienai! Skaidrības labad tomēr ir jāiebilst... Pirmkārt, nav pareizi „svēto” Albertu uzskatīt par kādu kristietības pārstāvi. Otrkārt, vēl svarīgāk, neviens patiess kristietis nenoliegs patiesību, ka viņš ir grēcīgs savā būtībā un arī grēkojis vismaz Dieva priekšā, kaut gan, iespējams, dzīvojis tik izcilu dzīvi, ka citiem līdzcilvēkiem tas varētu likties kā „svētais.”

Piemēram, „māte” Terēze varētu būt viena no tādiem cilvēkiem (mūsu laikmetā), kuŗas nesavtīgā dzīve tika upurēta citu labklājībai. Viņas darbi „runāja” daudz spēcīgāk nekā viņas vārdi, kaut gan darbi tomēr sekoja viņas liecībai par to brīnumdarbu, kuŗš bija veikts viņas dvēselē.

Piedalīšanās grēksūdzē tikai pasvītro to, ka, meklējot, mēs atradīsim ģindeņus ikkatrā skapī, arī bīskapa Alberta skapī. Galu galā, tikai Dievs izprot mums citiem neredzamos iemeslus, kāpēc mēs ko darām, un kaut šeit mēs spējam slēpties aiz savām maskām, Dieva priekšā mēs stāvam pilnīgi atmaskoti un „kaili!”

Vilis B. Gailītis <gailitis@isstar.ca>

 

 

 

No savas puses gribas pielikt to, ko par šo pašu tematu saka vēsturnieks Jānis Krēsliņš (JG 213,1998):

„Jāmin, ka kristianizācija un ar to saistītie procesi vispār novilka robežas, kuŗu ietvaros ilgos gadusimtos varēja izveidoties latviešu tauta, jo 13. gadsimtā un vēl daudz vēlāk tādas latviešu tautas nemaz nebija, tāpat kā nebija vācu, holandiešu, zviedru tautas, vismaz ne tādas, kādas tās ir mūsu šodienas izpratnē. Vēstures avotos minētām ciltīm ─ latgaļiem, respektīvi latviešiem, zemgaļiem, sēļiem, kuŗšiem, lībiešiem nebija nekādas kopības, turklāt nav jāaizmirst, ka toreizējie latgaļi ─ tagadējās Vidzemes un Latgales latvieši un arī lībieši ar savu atbalstu vācu ordenim bija viens no galveniem faktoriem tagadējās Latvijas un Igaunijas territoriju iekļaušanā Livonijas politiskajos veidojumos.”

Juris Žagariņš  <zagarins@stcc.mass.edu>

 

 

 

Par Ārlatviju nebrīnos ─ tā (jaunlaiku vēsmas Latvijā nezinādama) kopā ar Gailīša kungu var teikt: „meklējot mēs atradīsim ģindeņus ikkatras konfesijas skapī, līdzīgi bīskapam Albertam.” Bet Latvijā dzīvojot, tomēr jābūt labākam degunam un šis deguns allaž jātur pa vējam. Un jau aizvadītajā gadā vēsturnieku un arhibīskapa Pujāta klātbūtnē Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja zālē notikušajā zinātniskajā konferencē tika noteikts vēja virziens, kas, šķiet, nemainīsies līdz tam laikam, kad, fanfarām skanot, nākamvasar tiks nosvinēta Rīgas astoņsimtgade. Tie, kuŗiem nebija tā laime konferencē būt klāt, ar visu tur runāto var iepazīties pabiezā grāmatā, ko izdevis LU Latvijas Vēstures institūts. Ikkatru lappusi lasot, gribas celties kājās un skaļi uzdziedāt !!!Osianna!!! svētajām Albertam. (Vienīgais no vēsturniekiem, kuŗš tai reizē neapkaunoja savu cunfti, bija Munitis Auns. Bet ─ saucēja balss tuksnesī...) Tātad mūžu mūžos, lai dzīvo bīskaps Alberts gan mūsu atmiņās un vēsturē, gan Doma baznīcas dārzā!

Baiba Šāberte <baiba2000@hotmail.com>

 

 

 

Vēsture mums atstājusi tikai divus plašākus rakstu gabalus par bīskapa Alberta darbību ─ Indriķa Livonijas chroniku un Atskaņu chroniku. Iespējams, Vatikāna archīvos glabājas arī noraksti no bīskapa ziņojumiem par stāvokli Livonijā, taču šo dokumentu meklēšanai vēl neviens tā īsti nav pieķēries.

Par Livonijas apustuli katoļi atzīst Alberta priekšgājēju Meinardu. Kaut arī viņa darbība neaptvēra plašu territoriju, tomēr Meinards, vismaz XIII gadsimtā valdošo tikumu ietvaros uzskatāms par miermīlīgu misionāru. Alberts nekad nav kanonizēts par svēto, un, jādomā, tas ari netiks darīts.

Uz Albertu katoļi raugās ar dalītām jūtām ─ formāli arī viņš ir Livonijas apustulis, jo lielākā Latvijas cilšu daļa pieņēma kristietību tieši viņa laikā, tomēr metodes, ar kādām kristianizācija tika sasniegta, un Alberta polītikas sekas Latvijas vēsturē daudzu latviešu apziņā ir kompromitējušas ne vien pašu Albertu, bet visu kristīgo reliģiju kā tādu.

Protestanti dažkārt (arī „Sveikā”) cenšas norobežoties no Alberta, liekot uzsvaru uz viņa piederību katoļticībai. Tomēr jāatceras, ka XIII gs. Eiropā citu konfesiju nebija, savukārt baltvācu muižniecība arī pēc pāriešanas luterticībā turpināja godināt Albertu kā savas varas aizsācēju Latvijā, izcilu politiķi un Rīgas dibinātāju.

Tiem, kuŗi sludina miermīlīgo pareizticības ieplūšanu Latvijā pretstatā agresīvajai katolicisma ekspansijai, gribu atgādināt, ka vācu ienākšanas laikā pareizticību jau balsta polītiski veidojumi, kas diez vai radušies mierīgā ceļā. Kokneses valdnieks Vetseka (Vjačko) un viņa kaŗadraudze gandrīz noteikti bija slāvu cilšu pārstāvji, šaubas izraisa arī Jersikas Visvalža (Vsevoloda?) tautība. Vai šāda situācija bija radusies bez kaŗadarbības? Protams, Latvijā droši vien ieradās ari gluži miermīlīgi Austrumu Baznīcas misionāri, atkal ─ „miermīlības” XIII gs. izpratnē.

Laika gaitā par bīskapu Albertu tikuši veidoti divi pretēji priekšstati. Par vācu muižniecības veikto Alberta slavināšanu jau minēju. Otru priekšstatu par Albertu veidoja pagājušā gadsimta tautas atmodas darbinieki, kuŗi bīskapā saredzēja latviešu tautu piemeklējušo nelaimju pirmcēloni. Tika pārņemtas gandrīz visas vācu vēsturnieku radītās klišejas par Albertu ─ tikai apgrieztā veidā. To, ko vācu muižnieki cildināja, latvieši no visas sirds ienīda. Tādējādi Alberts izglītoto latviešu apziņā kļuva par simbolu nīstajai vācu kundzībai, par senās latviešu kultūras iznīcinātāju un tautas paverdzinātāju. Pirmās atmodas laikā radies priekšstats ir dzīvs līdz pat mūsu dienām.

Kuŗam no šiem viedokļiem ir taisnība? Vai kāds no tiem atspoguļo arī reālo Albertu, par kuŗu patiesībā zināms ļoti maz? Visvairāk par bīskapa darbību stāstīts Indriķa chronikā, taču šim avotam īsti nevar uzticēties. Chronika tika sarakstīta paša Alberta uzdevumā, tāpēc Indriķis visādi cildina savu maizes tēvu, cenšoties noklusēt faktus, kas bīskapam nerunā par labu. Atskaņu chronika ─ ordeņbrāļu dziesmu krājums ─ šajā ziņā nav tik saudzīga, taču tur Alberts pieminēts mazāk.

Jebkuŗā gadījumā skaidrs ir viens ─ Latvijas territorija XIII gs. patiešām tiek iekaŗota (Kurzeme un Zemgale jau pēc Alberta nāves), un šīs iekaŗošanas pirmais nozīmīgākais aizsācējs ir Alberts.

Cik lielā mērā Alberts identificējams ar Zobenbrāļu ordeni, cik lielā mērā sakrita viņa un ordeņa darbības mērķi un metodes? Alberts ir Zobenbrāļu ordeņa dibinātājs (1202). Būtu smieklīgi apgalvot, ka ar ordeņa palīdzību viņš gribēja miermīlīgi kristianizēt Livoniju. Taču ir noteikti zināms, ka nesaskaņas starp viņu un ordeni sākās gandrīz tūlīt pēc tā nodibināšanas. Galvenais iemesls bija gluži laicīgs ─ iekaŗoto zemju sadale. Tomēr bīskapa akceptētajā Indriķa chronikā pausts nosodījums ordeņa veiktajiem sirojumiem, nerūpējoties par kristietības sludināšanu, bet gan par lielāku laupījumu. Vai tā ir tikai Alberta liekulība cerībā nokampt sev lielāku kumosu? Vai varbūt viņš ir izlaidis no pudeles džinu, ko vairs neprot iedabūt atpakaļ? Šķiet, vienkāršajam garīdzniekam un vietējo valodu pratējam Indriķim ir gluži cits priekšstats par to, kā būtu jāsludina kristīgā ticība. Vai tāds ir arī bīskapam? Un kā ar citiem garīdzniekiem? Mēs to nezinām.

Vai Albertu varam uzskatīt par atbildīgu krustnešu iebrukumā? Noteikti ─ jā. Vai viņš vainojams arī ordeņa nežēlīgajā rīcībā? Arī jā, bet cik lielā mērā? Ordenis nebūt nebija paklausīgs bīskapa ierocis, jau drīz tas kļuva par bīstamu politisku pretinieku. Vai Alberts uzskatāms par Rīgas dibinātāju? Drīzāk jā ─ līdz viņam šajā vietā atradās nelielas vietējo cilšu apmetnes, lielāki centri bija citur. Vai Alberts uzskatāms par vietējo tautu masveida iznīcinātāju (kā, piemēram, Pēteris I)? Drīzāk nē, jo Livonijas cilšu pakļaušana nebija tik vardarbīga, kā tā bieži tēlota tautiskā romantisma laikmetā un vēlāk. Jāatceras, ka krustnešu skaits šeit nebija tik liels, lai ar tā palīdzību varētu iekaŗot vietējās ciltis. Liela Alberta kaŗaspēka daļa bija vietējo cilšu ─ lībiešu un latgaļu (latviešu) pārstāvji. Vai tie bija paverdzināti ļaudis, kuŗus piespieda kaŗot? Laikam gan ne, jo chronikās minēti arī viņu virsaiši, kas piedalās sirojumos un dala laupījumu ar krustnešiem. Dažkārt latvieši par kolaboracionistu uzskata vienīgi līvu virsaiti Kaupo.

Tomēr savu reizi ar ordeni uz līdztiesīgiem vai daļēji līdztiesīgiem pamatiem sadarbojušies vai visi vietējie virsaiši. Pirmais kolaboracionists ir zemgaļu Viestarts (Viesturs), ar kuŗa palīdzību Alberts pakļauj Daugavas lībiešus. Vispār šāda pakļaušana un zemes kungu nomaiņa vietējiem iedzīvotājiem nav nekas svešs arī pirms vācu iebrukuma. Brīdi pa brīdim jāmaksā mesli te kādam slāvu kņazam, te kaimiņu cilts virsaitim. Tad laiki mainās, līdzšinējais meslu maksātājs dodas veiksmīgā sirojumā, un kaimiņš jau maksā nodevas viņam. Vai Alberts vainojams pie vācu kultūras un valodas kā valdošā slāņa kultūras ieviešanas? Jā, pilnīgi noteikti. Vēsture gan klusē par ordenim padevīgo vietējo virsaišu pārvācošanos un kļūšanu par zemes īpašniekiem. Minēti tiek vienīgi firsti von Līveni ─ Kaupo pēcteči.

Jādomā gan, ka Kaupo nebija vienīgais. Vēl pāris gadsimtus pēc Alberta mūsu senči drīkstēja nēsāt ieročus, mums bija gan bajāri, gan labieši. Kur viņi palika? Kuršu ķoniņi bija vienīgie, kam paralēli brīvu cilvēku stāvoklim izdevās saglabāt arī valodu. Vai citi senās aristokrātijas pēcteči neieplūda vāciskajā augšslānī un pēc tam rūpīgi noslēpa savu latvisko izcelsmi? Nopietnāka nevāciešu ierobežošana sākas XIV gs. vidū, bet par tautas paverdzināšanu varam runāt XV gadsimtā, kad, nostiprinoties dzimtbūšanai, patiešām stingri tiek nodalīts brīvais augšslānis no nebrīvā apakšslāņa. Tad līdz galam tiek īstenota arī vācu valodas un kultūras nošķiršana no latviešu ─ kā divu iedzīvotāju kārtu kultūras.

Vai Albertam Rīgā būtu jāceļ piemineklis? (Cik noprotu, tad Doma pagalmā uzstādāmais būšot dāvana.) Nez vai latviešiem to vajadzētu darīt ─ Alberts sev pieminekli jau uzcēlis, Doma baznīcu neviens nojaukt negrasās. Un tās loga vitrāžā viņš stāv jo cēls ─ tāds, kādu viņu iztēlojās Rīgas vācieši XIX gs. Neviens autentisks Alberta portrets nav saglabājies. Kādu tad viņu grasās tēlot ─ kā viedības un žēlsirdības caurstrāvotu kristietības sludinātāju vai kā bargu teitoni skarbiem sejas vaibstiem, kas pāri visam ir tipisks sava laika polītiķis? Šķiet, otrais vairāk atbilst reālajam Albertam ─ Rīgas dibinātājam. Svētais viņš nebija, briesmonis un necilvēks ─ manuprāt, arī ne. Es varu pieņemt, ka vēsturiskais Alberts nebija tas Melnā Bruņinieka archetips, par kādu viņu dažkārt uzdod, tomēr mīlestību pret šo polītiķi (un tikai tad ─ bīskapu) nejūtu.

Vents Zvaigzne <vents@divizija.lv>

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš

Zobenbrāļu ordeņa zīmogs (1221-1232)	Rīgas pilsētas zīmogs (1226)