Nikolajs Bulmanis

JURIS KRIEVINŠ      1933.13.V-2000.7.XI

  

Fotografs Juris Krieviņš kopš aizgājušā gada Lāčplēša dienas klusumā un mierā Aumeistaru kapos. Līdzās saviem mīļajiem, kur līdz ar atnākušiem draugiem var klausīties slaido priežu šalkoņā. Cik nu tas tālu no Pēdraudzēm! Vecām mežsargu mājām skaistā Gaujas atteku ielokā, kur viņš pēdējos gadus galvenokārt dzīvojis, strādādams un veidodams savu „Ziemeļvidzemes brīvdabas muzeju.” Kad 1994. gada vasarā tur vairākas dienas ciemojos, viņš man stāstīja: kad es strādāju 16 stundas, es to nemaz nemanu. Tā tas bija fotografējot, tā tagad te Pēdraudzēs būvējot, jumtu sitot, sijas liekot vai sētas soli kopjot. Reizēm es aizeju pie lielā ozola, kur man zems zars pasēdēšanai. Tur es atpūšos un gūstu spēku apjaužot, ka pasaulē vēl ir kāds lielāks spēks. Savā dzīvē esmu daudzus darbus darījis, neprasot, kas man par to būs. Un vienmēr man ir samaksāts. Bieži jau ne naudā un nereti ne tūlīt. Citreiz pēc gadiem, bet ir. Un es vienmēr esmu bijis gandarīts par padarīto.

Juris mīlēja Latvijas dabu. Viņš saskatīja skaistumu Latvijas dabas mazajā mērogā. Latvietim mazās lietas ir skaistas. Lai arī šodienas postmodernistu laikmetā no skaistuma nogriežas un vairās, Juris apzinājās, cik tukša būtu cilvēka dzīve bez brīnumainā mirdzuma rasas pilienā, skaistuma smilgas stiebrā un skarā, pļavas daudzveidībā, Gaujas ūdeņu mūžīgā tecēšanā un mākoņu spēlē virs tās.

Kā fotografs Juris nelepojās ar īpašu īpatnību vai šodienību. Viņa fotografijas galvenās tēmas bija Latvijas daba, tās dzīvnieki un cilvēki, īpaši uzmanību veltot latviešu kultūras personībām. Un tad vēl daudzu gadu preses fotografa darbs, atkal ar īpašu uzsvaru latviešu kultūras notikumiem un Atmodas laikā arī lielajām sociālām un polītiskām pārmaiņām. Latvijas Fotografijas muzejam Juris Krieviņš ir novēlējis ap vienu miljonu negatīvu, orģinālfotografiju un autogrāfu. Kollekcija, kas runā par autora milzīgi neatlaidīgo daudzu gadu darbu un ar šodien vien apjaušamu kultūrvēsturisko vērtību. Tas ir Tavas dzīves lielais darbs, Juri, un, atskatoties uz to, Tu patiesi vari būt gandarīts!

Atceries, ka pirmo reizi mēs satikāmies pie Ļeņina pieminekļa, bet iepazināmies pa īstam pēc apmēram stundas pie Brīvības pieminekļa.

Bija 1988. gada 19. aprīlis. Skaists, saulains, auksts rīts Rīgā. No Latvijas viesnīcas, kuŗā mums toreiz bija jādzīvo, nonācis gaidīju Mākslinieku savienības delegāciju ziedu nolikšanai un turpat jau arī Tu ar fotoaparātu gaidīji. Pārmainījām dažus vārdus, sak, drīz jau laikam nāks. Pēc tam delegācija ar Juri Petraškēviču spicē caur liepu aleju turpināja savu gājienu un nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vēsturisks notikums, kad pirmo reizi padomju laikā oficiāla delegācija mākslas dienu svinību iesākumā godināja pieminekli Latvijas brīvībai. Tur tad arī priecīgu cilvēku bariņā iepazināmies.

Pirmo Tavu izstādi redzēju Toronto Latviešu Centrā. No tās īpaši dzīvs acīs rādās Tavs lieliskais stārķu parādes uzņēmums. Tam putnam patiesi ir dižciltīgs atturīgums. Patiesi skaists uzžilbums Latvijas dabas ainā. Otro izstādi jau neatkarīgā Latvijā skatījāmies Rīgas vecpilsētā (vai nu Reiterna namā vai Fotografijas muzejā), no kuŗas atmiņā īpaši dzīvo Latvijas koŗdiriģentu enerģija.

Pēdējā vēstulē vēl gluži nesen Tu rakstīji par naudas problēmām Tavu Atmodas notikumu grāmatai Naktī dzima gaisma, kas jau visādi citādi ir nobeigta. Vēstules nobeigumā Tu raksti: Vienalga, vai bikses likšu ķīlā, bet grāmata būs. Es Tev ticu, Juri. Būs!

 

Par Nikolaju Bulmani skat. JG213:8.

Foto: Ingrida Bulmane