JG224 Guntis Liepiņš. Kurzemes Cietoksnis - vai triumfs vai traģēdija

Guntis Liepiņš

KURZEMES CIETOKSNIS ─ TRIUMFS VAI TRAĢĒDIJA

2001. gada 8. maijā būs pagājuši 56 gadi, kopš II Pasaules kaŗa beigām Eiropā. Uzvaras diena pār Hitlera Vāciju un tās sabiedrotiem. Baltiešiem par šiem Uzvaras svētkiem ir dalītas jūtas. Baltija palika okupēta, un Kurzemes Kapitulācija visām cerībām uz brīvu un neatkarīgu Latviju kaŗa beigās pārvilka svītru. I Pasaules kaŗa notikumi neatkārtojās.

Kurzemes Cietokšņa noturēšanās trimdas presē atspoguļojās kā latviešu kaŗavīru varonības piemērs. Viņi noturēja Kurzemi un tādējādi deva iespēju daudziem izbēgt un izglābt dzīvības, „...godināsim tos vīrus, aiz kuŗu mugurām mēs visi tikām brīvībā.”[1] Turklāt nacionālie partizāni, lielāko tiesu bijušie leģionāri, cīnījās līdz piecdesmito gadu sākumam. Neesmu dzirdējis vai lasījis Kurzemes Cietokšņa noturēšanas medaļas otru pusi ─ par milzīgajiem zaudējumiem, ko Kurzemes noturēšana atnesa latviešu tautai.

Rīga krita Padomju Armijas rokās 1944. gada 13. oktobrī. Lietuvu un Igauniju krievi okupēja pirms Rīgas. Līdz oktobŗa beigām nostabilizējās Kurzemes fronte, kas samērā maz mainījās līdz 1945. gada 8. maijam. Hitlers bija izdevis pavēli ─ Festungam (cietoksnim) jāturas! Pretēji ģenerāļu ieteikumam vācu kaŗaspēku un daudzus smagos ieročus no Kurzemes neatvilka. Ja atvilktu, Kurzeme droši vien būtu kritusi novembrī. Intensīva kaŗa darbība uz Latvijas zemes turpinājās sešus mēnešus. Vai kāds ir aprēķinājis, cik latviešu dzīvību šie mēneši prasīja ─ kaŗavīru, civīlistu, kritušu, noslepkavotu, bada un slimību pieveiktu, noslīkušu Baltijas jūrā, dodoties uz Vāciju un Zviedriju? Pārējās Latvijas daļās uzturējās daudz krievu kaŗaspēka. Pieņemu, ka daudzi krievu Kurzemes cīņu kaŗavīri pēc kaŗa atgriezās Latvijā, kur dzīve bija labāka nekā Padomijā.

Ja nebūtu turējusies Kurzeme, pēckaŗa partizānu cīņas būtu bijušas ne tik intensīvas un īsākas. Un ko partizānu cīņas panāca? Vairāk NKVD vienību uzturēšanos Latvijā un deportācijas 1949. gada martā, kas vismaz daļēji bija vērstas pret partizānu atbalstītājiem. Pirms kaŗa beigām Kurzemē cīnījās vairākas sarkano partizānu vienības[2] ─ tautas mutē „Sarkanā bulta.” Daudzi no partizāniem un viņu atbalstītājiem (īstiem vai vāciešu iedomātiem), ieskaitot visu Zlēku ciemu, tika iznīcināti. Civīliedzīvotāji cieta smagi no abām pusēm. Frontē bija tikpat briesmīgi. Pēc kaujām pie Džūkstes 1945. gada 5. janvārī leģionāri, pārstaigājot cīņas vietu, atrada daudziem kritušajiem krūšu kabatā svētbildes. „Tie visi bija Latgalē mobilizētie Sarkanās armijas latviešu zēni.”[3] Vācu un krievu mobilizētie latvieši kāva viens otru. Vai tā bija cīnīšanās par brīvu Latviju?

Attiecībā uz viedokli, ka Kurzeme deva iespēju daudziem izbēgt un izglābt dzīvību, mēs nezinām, cik izbēga brīvprātīgi un cik tika izsūtīti uz Vāciju vairāk vai mazāk ar varu. Vairāk kā 2000 repatriējās no UNRRAs nometnēm uz Latviju ─ tā ziņoja Latvijas presē (2000.VI), piebilstot, ka kompensāciju par piespiedu darbiem Vācijā varēs saņemt 6000 Latvijas iedzīvotāju. Šis skaitlis droši vien pēc vairāk kā 55 gadiem reprezentē tikai mazu daļu no piespiedu kārtā uz Vāciju izsūtītajiem. Daļa aizgāja bojā kaŗa darbībā vai arī mira pēc tam. Pie brīvprātīgiem braucējiem uz Vāciju varētu pieskaitīt tikai tos, kas izbrauca no Latvijas 1944. gada jūlijā, augustā, septembrī un oktobrī. Un arī ne visus. Rīgā, kā zināms bija neilgs laiks, kad cilvēki tika ķerti uz ielām, ielādēti kuģos un aizvesti uz Vāczemi.[4] Atsevišķu iestāžu darbiniekiem pavēlēja braukt[5] un atļāva ņemt līdzi ģimenes locekļus. Kaŗa saimniecībā darba spēks bija vajadzīgs.

Bēgļiem Kurzemē bija maz izvēles. Ja nebija darba un dzīves vietas, bija jādodas projām ─ gribi vai negribi. Uz Vāciju bija aizsūtīti 15. divīzijas vīri, lielākā daļa gaisa spēku izpalīgu, darba dienesta vienības, koncentrācijas nometnēs ieliktie un kurelieši. Pēc 1945. gada janvāŗa civīlistu transporti no Kurzemes apstājās.

Cik palika dzīvi no deportētajiem uz Padomju Savienību? Un cik no tiem, kas bēga no Latvijas uz Vāciju un Zviedriju? Reiz man parādīja Rīgas vidusskolas klases bildi. Vienīgie dzīvie bija pats rādītājs, kas dzīvoja ASV, un daļa no 1941. gadā deportētajiem. No Vēstures Institūta datiem Rīgā mēs zinām, ka no 1941. gadā deportētajiem apmēram trešdaļa aizgāja bojā, trešdaļa atgriezās Latvijā un trešdaļa palika Krievijā. Bojā aizgāja galvenokārt paši jaunākie un vecākie. Kā tas salīdzinās ar bēgļu upuriem, mēs nezinām. Pretēji deportētajiem, trešā daļa no tiem, kas patvērumu atrada Rietumos, Latvijā neatgriezās pēc 1990. gada. Tātad Latvijai ir bijis daudz lielāks cilvēku zaudējums Rietumos nekā Austrumos.

Igaunija un Lietuva šodien ir brīvas tāpat kā Latvija, turklāt procentuāli ar daudz lielāku igauņu un lietuviešu skaitu. Viņiem Kurzemes cietokšņa nebija. Lietuviešiem nebija arī leģiona.

Esmu mēģinājis apskatīt šo jautājumu kvalitatīvi, lai ierosinātu pārdomas un debates. Pie nopietnas latviešu tautas zaudējumu izvērtēšanas, arī Kurzemes cietoksnī, sakarā ar abām okupācijas varām jāķeras mūsu vēsturniekiem.

Līdz ar Gunti Liepiņu, JG redakcija cer, ka raksts izraisīs debates mūsu žurnāla lappusēs.

Sabiedrisks darbinieks Guntis Liepiņš, pēc profesijas inženieris (University of Western Ontario, 1960) un uzņēmumu vadītājs ir viens no apgāda Ceļinieks dibinātājiem (1959) un šimbrīžam tā vadītājs.

[1] V. Tikiņš „Kurzemes cietokšņa varoņu piemiņai...” Latvija Amerikā 2000.1 .IV.

[2] Reiz cēlās strēlnieks sarkanais, II sēj. Rīgā: Liesma, 1971, 273-308 lp.

[3] A. Porietis. „Atmiņas.” Kadets 1994, 21:51.

[4] K. Atara 1946. gadā stāstītas atmiņas ģimenes locekļiem. Vācieši viņu notvēra Rīgā 1944. gada oktobrī.

[5] Elza Klaustiņa. To nevar aizmirst. Bruklinā: Grāmatu draugs, 1968. 176 lp.