Juris Silenieks
LUNAS DRAUDZE
Kultūrvēsturnieki nav vēl īsti apskaidrojuši, kas būtu jāsaprot ar Trešo Atmodu, ar pirmo apzīmējot mūsu rakstniecības sākumus 19. gadsimta vidū un otro pierakstot neatkarības laika gaisotnei starpkaŗu posmā. Ka visas trīs atmodas atbilst iezīmīgām pārmaiņām Latvijas sociopolītiskajā vēsturē, nav apstrīdams fakts, un polītiskās pārmaiņas ir parasti cieši sasaistītas ar kulturālo dzīvi. Taču liekas, ka ar Trešajā Atmodā kardinālām pārmaiņām polītiskā iekārtā, kad Latvija atgūst vismaz nominālu neatkarību, nekādas radikālas pārvērtības kultūras laukā nav notikušas. Rakstniecībā svarīgā iezīme, protams, bija oficiālās cenzūras pazušana, kaut gan jau pēdējos padomju gados cenzūra vai nu nespēja, vai arī negribēja pārāk daudz nodarboties ar no ceļa nogājušo atgriešanu, bet cenzūras pārraudzību tomēr juta ikviens, kas cerēja publicēties. Ar polītisko atdalīšanos no Padomju Savienības nekāds ass lūzums neradās mūsu literārajā produktīvitātē. Iemīļotie un svaidītie rakstnieki turpināja rakstīt, kā ieraduši. Un kādas gan revolūcijas rakstniecībā varētu sagaidīt no tiem, kas bija uzsūkusi un asimilējuši sava laikmeta normas? Atteikšanās no sociālā reālisma priekšrakstiem, kas varbūt nebija nemaz tik nedabīgi pretīgi latviešu rakstniekam, neradīja lūzumu mūsu rakstniecībā (gluži tāpat kā 1789. gadā, kad Franču revolūcija literātūrā radīja maz ko jaunu). Taču tagad, desmit gadus pēc padomju laika, kaut kas radikāli jauns, šķiet, sāk iznirt. Kas tas galu galā būs, nav šodien pasakāms, jo mēs tikai manām pašu sākumu. Ievadam jaunajā literātūrā (apzīmējums nāk no žurnāla Luna) varētu minēt divas dzejnieces, kuŗu darbi jau tīri labi raksturo jaunos strāvojumus, bet jāpiebilst, ka viņas nav ne pašas pirmās, nedz arī vienīgās. Jau Jāņa Einfelda romāns Veči (skat. JG 224:52-54) iezīmē normu un tradiciju lūzumu.
Ingas Gailes grāmatiņa Laiks bija iemīlējies[1] ir saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju. Žanriski tā būtu klasificējama (un klasificēšana ir vienmēr vajadzīga) kā dzeja − ļoti izteikti sui generis, kā tas pienākas godalgotam darbam. Teksts ir sadalīts, taču virsraksti atsevišķiem posmiem lietoti reti. Un tā lasītājs ir palaists savā vaļā bez ceļa zīmēm, bez autores paskaidrojumiem, bez redaktoriskiem iestarpinājumiem, kas, protams, var samulsināt un kaitināt lasītāju, bet arī atbrīvot no nevajadzīgiem priekšnolikumiem. Saistītā valodā rakstītais teksts atgādina dzeju − ar ritmu, atskaņām, asonansēm, atkārtojumiem. Dzejai nepiešķir nepieciešamību būt viegli pieejamai, un tāda Gailes dzeja nav. Viņas sižeti ir visai fragmentēti, tematika strauji mainās. Nenoteiktība, neskaidrība bieži māc lasītāju, taču nevar pārmest autorei, ka viņa neradītu zināmu pašapmierinājumu, drošību savos lasītājos. Tāda jau it bieži ir mūsdienu literātūra.
Noskaņas var būt visai dažādas, ne jau vienmēr drūmas un neskaidras, kādas mūsdienu lasītājs būs daudzkārt pieradis sastapt. Viens piemērs, kas iesākas: mans vīrs ar rokām, kas kā sijas notur debesis virs manis, šonakt ir izgājis ielās. Mans vīrs iziet cauri liesmām kā kuģis caur ledāju biežņu. Mans vīrs... miers un uzticība, klusums un mīla uz mūžu. Nevar neievērot diezgan izteikto feministu ironiju un šaustīgo sarkasmu šajās rindās ar vīra varoņdarbu uzskaiti. Cits noskaņojums, kontrastējošs, ja salīdzina jūtu izplūdumus, nāk no dzejoļa, kas atsauc mātes eksaltēto mīlestību par jaunpiedzimušo: Manam bērniņam, mīlulītim, bumbulītim, izlolotajam briesmonītim, vampīriņam... Taču ģimenes idille ar bērna parādīšanos nav sasniegta, jo mūsu tētis sēž karafē uz rakstāmgalda un trepītes nebūvē. Blakus pavarda ainām dzejnieces novērojumi par savu laiku un sabiedrību, kas, kontrastējoši modulētas, caurvij sējumu. Pilsētas un lauku skati, parasti aprauti gleznaini, izsauc lasītāja iztēlē kādu ainu, kas ātri izgaist, nomainīti ar kādu citu fragmentu, bet nekur neparādās tā intīmā tuvība, ko latviešu dzejnieks tradicionāli, gandrīz kā sine qua non, tik bieži izjuta ar dabu. Šodienas ainas ietver sievieti ielas malā, kas sevi pārdod. Citviet dzejniece sevi iedomājas mainītā identitātē: Esmu ķīniete. Pasaule ir sagriezusies, un ierastā iztēle vairs neder − tagad vārnas piedūdo un baloži aizķērc Bet nav jau viss izsists no ierastajām sliedēm. Pa laikam ieskanas folkloriski motīvi. Citur iestarpināti fragmenti no bērnu rotaļām un burvestībām. Dzejniece negrib visu paskaidrot. It bieži uzrunātās personas identitāte netiek atklāta. Kā sākotnējie sirreālisti deklarēja, viss, kas ir skaidrs, ir banāls, kurpretim neloģiskais un paslēptais uzmudina iztēli. Ja laiks ir iemīlējies, kā vēsta sējuma virsraksts, tad turpinājums vai varbūt rindas iesākums itin labi var būt: debesīs karājās pulkstenis. Un kāpēc gan ne?
Inga Gaile, kā redaktors Jānis Elsbergs ievadrakstā Lunas 3. numuram paskaidro, pieder pie pašas jaunākās paaudzes, kas jau ir aizvirzījusies no padomju pagātnes, bet tajā pat laikā nav vēl sevi īsti parādījusi. Taču ir iezīmes, kas šo paaudzi atdala no iepriekšējās. Vispirms konstatējama atsacīšanās sekot priekšteču paraugam uzņemties saistību ar, (reizēm pat pravietisku atbildību par), tautas likteņiem. Izgaisusi ir tuvība Latvijas dabai, kas bija ierakstīta priekšteču šūpulī. Lasītājam būs jāpierod pie citādas dzejas pasaules, ko savā veidā izgaismo Ieva Melgalve sējumā Bezzaudējumu punkts.[2]
Melgalve iesāk ar Prologu kādam skatuviskam uzvedumam, kur viss ir padots nenosakāmībai: darbības laiks − ne jau man to zināt, atvairīgi nepaskaidro autore; vieta: skatuve, protams; darbojas vairākas bezpersoniskas personas, parasti apzīmētas kāds vai kāda. Šāds prologs, kur pārsvarā valda klusums un tumsa, it labi iezīmē visa sējuma kontūras. Šis ir sapnis − tiek atkārtoti uzsvērts, un prozas gabaliņi, kas sastāda nodaļu Kā es gaidīju pavasari jeb Ledussirds, ir dažāda veida tēlojumi par dzīves norisēm, kur figurē vēsturiskas un mītiskas būtnes, citu vidū Hajavata un driādas. Stāstījums aptveŗ dialogus, atstāstījumus, fabulas ar eksotiskiem runājošiem zvēriem, to vidū kobrām un mangustiem. Tur ir vulgarismi krievu un angļu valodās. Teksti pa laikam bez pieturas zīmēm, simbolu piebārstīti. Uzrunājot lasītāju, autore piekodina nevaicāt, kāpēc. Citviet autore pamāca: Māšel, Tev nav jābaidās no bezjēdzīgiem tekstiem. Šāds pamācījums der arī lasītājam. Tekstā ir dažādas tipogrāfiskas variācijas, lai precīzētu vai pastiprinātu semantisko vēstījumu. Nodaļa, kas saucas Definīcijas, pasludina: Manī ir mīlestība... Manī ir Dievs... Dažreiz es esmu ciniķis. Ciniķis ir tas, kas melo, lai sagādātu sev sāpes. Šādi paradoksi un pretrunas uzmudina un pārsteidz lasītāju. Nodaļa Kakao ir veltīta visādām neesošām lietām. Sauļošanās krēms ir luga ar trīs personām, izsmejoši parodiska, kur sajaucas realitātes, kā tas ir Pirandello lugās. Tur ir dialogi, kas atgādina Džoisa vai Beketa non sequitur secības. Vēstule manam Dievam ir prozas teksts, kas atsauc kādas pašnāvnieces pēdējos mirkļus, un nobeidzas: dīvaini, cik daudz domu iekrīt prātā tajās pāris sekundēs. Pulksteņmeistars ir sīki iedalīta atskaite, vietumis sekundi pa sekundei, par kādu sastapšanos uz ielas, parkā un kāpņu telpā, kur es un tu mēģina uzsākt, varbūt arī turpināt, kaut kāda veida tuvību. Pēdējais ieraksts ir: Tava spļāviena troksnis atbalsojas kāpņu telpā. Tā nobeidzas mīlestības stāsts − ne jau gluži kā Romeo un Džuljetas mīlestības aina uz balkona kāpnēm, taču varbūt tīri raksturīga mūsdienu mīlētāju vidū. Mīlestības ainai seko apcerējums par fašistiem, kur atkārtoti, bet ne jau pārāk nopietni, lasām deklarāciju: Tikai dzelzceļnieki ir svēti. Ainas no kādas fašistu parādes ar komandām vāciski un paskaidrojumiem, ko, piemēram, nozīmē SS − no angļu valodas − Sister Solitude jeb Māsa Vientulība. Fašistiem blakus figurē panki, kuŗiem esot arī savas tautasdziesmas. Pa vidu autore dod paskaidrojumus par svešvārdiem un tulkojumus, kā piemēram Hail Hitler, kas nozīmē Nesaki − vientuļš. Pa vidu atrodam teicienus, kas domāti, lai izaicinātu dažus lasītājus: Katoļi bija cilts, kuŗai bija pašai savs Dievs. Dievs bija svēts, viņi − ne pārāk. Pavīd ainas, kas varētu būt no akmens laikmeta, līdzās fragmentiem no grieķu mītoloģijas. Pa ceļam ir arī aina no sava veida Liebestod, ne jau nu gluži vāgneriska, taču mīlestībai tur seko nāve: Mēs mīlējāmies kanāla malā... Es viņu nogalināju, kad viņš bija aizmidzis. Kukaiņu valstī ir mīlētājas, kas apēd savu partneri, lai it kā nodrošinātu labu cilts turpināšanos. Autore gan gluži to neapstiprina.
Pie beigām stāstītāja nosaka: Es gribu sajukt prātā. Un ļoti aukstasinīgi to arī izdarīšu... Viss beidzas tā, kā tam ir jābeidzas... Ārā uz ielas rej liels, melns dogs. Viņam nepatīk, ka es kliedzu. Seko trīspersonu luga, kur figurē sievietes. Kādēļ gan mums nepieciešami vīrieši? Sievietes dvēselē ir visi gada laiki. Vienai no sievietēm nav attēla spogulī. Luga sauc atmiņā Žana Pola Sartra lugu Huis clos (Aiz slēgtām durvīm) un tās mītoloģisko situāciju ar piejaukumu no mūsdienu feminisma ieskaņām. Dilonis savukārt ir sava veida rapsodiska proza ar refrēniem, atkārtojumiem, modulācijām, vietām teiksmota, vietām sirreāla. Teksts ir bez atstarpēm starp vārdiem, vietām patskaņi ir izmesti. Pēdējais sējuma teksts piemēroti saucas Bezzaudējumu punkts, kur lasām: nodīrāts kaķis dzer asinis pats no savas peļķes... Diennakts iekliedzas pēdējoreiz. Bezzaudējumu punkts. Teksta neizdibināmā daudznozīmība liek lasītājam meklēt bezzaudējumu punktu, kas nez vai būs viegli sasniedzams. Bet nav jau mūsu privilēģija atrast loģiskus izskaidrojumus cilvēka pārdzīvojumiem un izjūtām. Pa vidu tekstam ir ķīmijas formulas, kas, protams, nepadara tekstu pieejamāku. Mūsdienu lasītājam neatliek nekas cits kā mācīties lasīt, uztvert jauno literātūru. Nesen iznākušais Lunas 4. numurs, jādomā, palīdzēs.
Jaunā redaktore Rūta Mežavilka, kas ar 4. numuru aizstāj Jāni Elsbergu, savā priekšvārdā paskaidro: Mūsu totēmiskais sencis − Mēness, kā zināms, ir mainīga būtne... Mūsu nolūki paliek nemainīgi... Kritiķi rej... Bet mēs neesam šausmīgāki par realitāti ap mums! Mēs negribētu izlikties neredzam šo realitāti... Mākoņos sērfo jauns mēnestiņš un viltīgi smīn. Jaunā redaktore norāda lasītājam − ja viņas priekšvārds sāk līdzināties kādam manifestam, Tik ne to! Nē, nē, nē!
Marts Pujāts
Lunas 3. numura ievadā tā laika redaktors Jānis Elsbergs iedala jaunākās paaudzes literātus trijās galvenās chronoloģiskās secībās: (1) pēdējā padomju laika paaudze (kas dzimuši 1956-1966), (2) pārejas laika paaudze (1967-1978) un (3) pirmā pēcpadomju paaudze (1979. gadā un vēlāk dzimušie). Luna 4[3] pārstāv visas trīs paaudzes. Marts Pujāts, kas pieskaitāms pēcpadomju paaudzei, ievadtekstā Nervi 99, kas pieslienas jaunās redaktores priekšvārdiem, uzsveŗ: Kas mēs esam. Tas nav jautājums. Tas ir stils. / Es atzīstu, ka literātūra ir stils / Mēs esam jaunie literāti no Transatlantic Generation... Es gaidu. Zināms nervozums un apzināta atšķiršanās no padomju laiku nostājām un skats, kas vērsts uz Rietumiem, raksturo šo paaudzi. 4. laidienā ietilpināti desmit dzejnieku darbi, starp kuŗiem trīs atdzejojumi no vācu un somu valodām, deviņi prozas teksti, ieskaitot divus tulkojumus, kam pievienots Margaritas Perveņeckas scenārijs, Jāņa Einfelda saruna ar Kārli Vērdiņu par Einfelda romānu Veči un Jāņa Kalves Vārdnīca, kas iepazīstina neskoloto lasītāju ar narkomānu un citu viņu brālības leksikonu. Luna nav uzskatāma kā jaunās literātūras tiešākais izpaudums vai manifests, jo lunieši ir pārāk savdabīgi literāti, lai apvienotos kādā grupā ar savu kopējo īpatno iezīmi. Taču pa laikam apzīmējumi mēs un mūsu norāda uz kādu kopības sajūtu. Viens impulss šādai iezīmei varētu nākt no dažādu lasītāju un zināmu kritiķu uzbrukumiem luniešiem. Marts Pujāts atkārtoti deklarē: Es distancējos, arī no protestētājas literātūras. Te nu būtu kopības draudze.
Pārlūkojot 4. numura tekstus, tik tiešām jākonstatē, ka šis numurs ir mazāk izaicinošs nekā iepriekšējais. Marts Pujāts deklarē, ka luniešiem nekāda revolūcija nav padomā, viņi vienkārši atsakās iet priekšgājēju pēdās. Teksti var būt izteikti erotiski, piemēram, Agitas Dragūnas liriskos vārdojumos Baltā, Melnā u.c. Nu jau labu laiku mirušā Jorika dzejā, blakus parodijām par bībeliskiem un tautasdziesmu motīviem, atrodam kosmiskas izjūtas. Kā dadaistiem un pirmiem sirreālistiem, aizvainot un pagrūstīt pašapzinīgo mietpilsoni ir arī Jorika cieša noņemšanās. Lai dzīvo prātā sajukušie! un mūžība mani šausmina! ir izsaucieni, kas prasīs uzmanību. Ieva Bērziņa sludina un slavina seksuālās dziņas: Man vajag viņu, viņa ķermeni, viņa rokas, kā viņš ieietu manī. Bērzu birzes ir pazudušas. To vietā stājas Japānas ainavas. Zobošanās par autoritātēm Pūcesspieģeļa garā ir tradicija, kas nepazūd. Kalve apraksta robežpārbraukšanu ar nelegālām precēm izteikti komiskās ainās, kas vienlaikus kļūst traģisku noskaņu piesātinātas. Daļa dialoga ir krieviski, ko autors, zinādams, ka šodien daudz viņa lasītāju nav mācījušies krievu valodu, pārtulko latviski. Vietām teksts satur pirandēliskas spēles ar realitātēm, kad rakstītājs pats atzīst savu relatīvo nerealitāti. Ainas no mūsdienu sadzīves parādās dažādās ieskaņās. Diezgan bieži sastopami amerikānismi. Pa reizēm, piemēram, Margaritas Perveņeckas scenārijā, ir uzsvērti tīri klīniski un pastiprināti skataloģiski notikumi un apraksti, kas lasītājā var izsaukt dažādas reakcijas, ieskaitot riebumu. Bet Lunas lasītājam patīkams laika kavēklis taču nav ticis solīts. Kā Jānis Einfelds sarunā ar Kārli Vērdiņu par savu romānu Veči aizrāda: Gribēju uztaisīt kaut ko primitīvu... vienkāršos nepaplašinātos teikumos, no lamu vārdiem vien.
Einfelda teicieni liek domāt, ka no luniešiem sagaidāma jauna estētiska ievirze. Jauna literātūra varbūt neradīsies, bet kaut kas jauns gan ir radies. Būs tādi, kas droši vien nesauks šo par Trešo atmodu − drīzāk par murgainu iegrimšanu zaņķī. Taču pagaidām būs jāatliek kristības, līdz jaundzimušais paaugas.
