MĒNEŠRAKSTS BRĪVĪBA TĪMEKLĪ
Brīvības 2001. gada janvāŗa izdevums, kas ievietots tīmeklī (http://www.briviba.org), joprojām ir ne tikai interesants, bet arī nozīmīgs ārzemju latviešu sociāldemokratu un latviešu liberāļu ieskatu un uzskatu paudējs. Ja trimdas latviešu vairākums visu laiku braucis pa konservatīvām sliedēm, nemaz neapķeŗot, ka tās brīžam ved aplamā, pat latviešu interesēm kaitīgā virzienā, tad lieku reizi der atgādināt, ka daudziem trimdiniekiem ir bijuši arī atšķirīgi uzskati, citi ceļi un vērā ņemami panākumi.
Tā kā Brīvības redakcija ir Zviedrijā, dabīgā kārtā vairums rakstu veltīti Zviedrijas attiecībām ar Baltijas valstīm, arī ar Eiropu un Krieviju. Šo rakstu autors ir Vilnis Zaļkalns. Aktuālajos jautājumos apskatīta Zviedrijas nota Latvijai Svenbalta lūžņos sazāģētā kuģa lietā un Vallenberga komisijas lūgums zviedriem nepieņemt Krievijas paskaidrojumus par Vallenberga likteni padomju gūstā. Atsevišķi raksti ir par Zviedrijas centieniem spēlēt "miera baloža" lomu Krievijas Baltijas valstu attiecībās, kā arī mēģinājumiem ietekmēt EU (European Union jeb Eiropas Savienība) ekonomisko jomu. Tālāk lasītājiem sniegta informācija par Ziemeļvalstu banku sekmīgu ielaušanos banku tirgū Igaunijā, Lietuvā un, mazākā apmērā, arī Latvijā. Zaļkalna spalvai pieder arī raksts par zviedru cenšanos paplašināt Eiropas Savienību, bet nespēju vai arī gribas trūkumu šos centienus īstenot. Interesants un zīmīgs ir arī viņa īsais ziņojums par Lietuvas pavalstnieku izdarītajām noziedzībām Zviedrijā, citējot zviedru žurnālista Harnes ziņojumā izteikto uzskatu, ka augstais noziegumu skaits radies tāpēc, ka Lietuvā vienkāršam cilvēkam neesot iespējams bez zagšanas izdzīvot un daudzās vietās vispār neesot nekā ko zagt. Tāpēc šajā ziņā Zviedrija esot sapņu zeme.
Nozīmīga ir ziņa par prāmja ESTONIA nogrimšanu varbūtējas tīši radītas eksplozijas dēļ, jo kuģa priekšgala metallā atrasts prāvs caurums, kuŗa rašanos citādi grūti izskaidrot. Iespējams, ka šīs lietas izmeklēšanai būs jārada kāda starptautiska neitrālu ekspertu komisija.
1997. gadā franču intelektuālu un vēsturnieku izdotā Komūnisma Melnā grāmata tagad pārtulkota igauņu valodā. Tai pievienota īpaša, Igaunijas ministru prezidenta Marta Lāra rakstīta nodaļa par komūnistu vardarbību Igaunijā. Grāmatas ievadraksta autors ir Igaunijas prezidents Lenarts Merijs.
ASV dzīvojošais Aivars Ruņģis rakstā "Polītologam Ķemeram nāk smiekli. Man nē!" vēršas pret Ķemeŗa 2000. gada 16. decembŗa Dienā publicēto rakstu, kuŗā nievāts Latvijas Ceļa pārstāvis Andrejs Pantelējevs. Ķemers raksta, ka Latvijas integrācijas procesus varot izskaidrot un vienkārši atrisināt no pragmātiskā vai praktiskā viedokļa. Integrācija un identitāte viņam rādās kā "štrunta lieta," un savu "pareizību" Ķemers pierāda ar visai piedauzīgiem izdomātas vēstures piemēriem. Brīvības janvāŗa izdevums sniedz arī Ostrembska Jevlampjeva zobgalīgu rakstu par Raimonda Paula 50 gadu darbības jubileju, atgādinot Paulam padomju laikā piešķirtos godus un prēmijas.
Publicēta arī LSDSP ārpolītikas mērķu un uzdevumu programmas mets. Pārskatot tagadējo Latvijas ārpolītisko stāvokli, programma atzīst Latvijas iekļūšanu Eiropas Savienībā un NATO kā galvenos nākotnes uzdevumus. Kamēr Krievijas demokratija vēl nav nostiprinājusies un Krievija vēl joprojām parāda imperiālistiskas tendences, Latvijai jābūt uzmanīgai, taču jau tagad vajadzētu ķerties pie Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijas valstī radīto postījumu un tautai sagādāto zaudējumu aprēķināšanas un prasīt Krievijai atlīdzību. Sociāldemokratu ārpolītikas programma uzliek arī sociāldemokratiem pašiem pienākumu aktīvi izmantot savus plašos internacionālos sakarus Latvijas ārpolītikas stiprināšanai.
Literātūrzinātnieks Dr. Rolfs Ekmanis šajā Brīvības izdevumā publicējis rakstu "Tikai daļa no mūsu likteņceliem" (saīsināta versija iespiesta nedēļas laikrakstā Literatūra un Māksla Latvijā 2000.1.VI). Tajā apcerēta Ilgvara Spilnera grāmata Mēs uzvarējām un Ojāra Celles 50 lappušu gaŗais raksts "Trimdas latviešu devums Latvijas neatkarības atjaunošanā," kas ievietots Latvijas 80 gadu jubilejas izdevumā par Latvijas valsts atjaunošanu (1986-1993).
Ekmanis neapstrīd Spilnera nopelnus trimdas sabiedriskajā darbā, galvenā kārtā ALA un PBLA ietvaros un arī pildot Ņujorkas Laika redaktora pienākumus. Tāpat atzinība izteikta Cellem, kuŗš PBLA pievienojies pēc neatkarības atgūšanas, taču Ekmanis ieskata, ka abas publikācijas neatspoguļo trimdas aktīvistu centienus pietiekami plaši. Būtu derējis pastāstīt vairāk par PBLA enerģisko, nelaikā mūžībā aizgājušo Jūliju Kadeli un sociāldemokratu lomu trimdinieku cīniņos par demokratiskās Latvijas atjaunošanu. Tieši sociāldemokrati uzturēja sakarus ar Latviju, nelegāli tur ievedot trimdas periodiskos izdevumus un īpaši iespiestas mazgrāmatiņas. Ekmanis abiem autoriem pārmet arī to, ka viņi pametuši novārtā nepieciešamību sadarboties ar citu apspiesto nāciju pārstāvjiem un disidentiem. Vairāk būtu vajadzējis uzsvērt milzīgo darbu, kādu veikuši individuāli latvieši pasaules domas veidošanā un trimdinieku "iekustināšanā." Viņš min Viktoru Neimani, Edgaru Andersonu, Agni Balodi, Edgaru Dunsdorfu, Bruno Kalniņu, Franku Gordonu, Ervinu Grīnu, Uldi Ģērmani, Benjamiņu Jēgeru, Ati Lejiņu, Ģirtu Zeidenbergu, vēl daudzus citus. Ekmanis Spilneram pārmet arī Vairas Vīķes-Freibergas gandrīz pilnīgu ignorēšanu. Noslēgumā raksta autors uzsvērti atkārto, ka pilnīgs trimdas dzīves stāsts vēl "joprojām gaida uz nopietniem un kvalificētiem pētītājiem un rakstītājiem."
Ilmars Bastjānis
Par Ilmaru Bastjāni skat. JG 213:37 un 218:60-62.
