UZDRĪKSTĒTIES IR NEVIEN SKAISTI, BET BIEŽI PAT NEPIECIEŠAMI

VILNIS ZAĻKALNS ATBILD ROLFAM EKMANIM

  

RE: Pirms četriem gadiem tu mani mudināji piedalīties savas apaļās jubilejas svinēšanā Kurzemes pašā ziemeļu galā. Bija ar smagu sirdi jāatsaka, jo no Arizonas tuksneša līdz Kolkasragam tomēr ir mazliet vairāk nekā viens kuiļa rūciens... Bet, kādēļ tieši Kolkasragā, kādēļ tieši Jāņos? Ja pareizi atminu, tad esi taču dzimis jūnija sākumā, nevis Jāņu laikā? Vai jubilejas svinības un līgošana Kolkā izdevās kā biji iecerējis?

 

VZ: Tev tiesa! Esmu dzimis jūnija sākumā. Bet sāksim varbūt pareizā secībā. Visam šim pasākumam bija savs teorētisks, praktisks un arī polītisks nopamatojums. Patiesībā mans pirmais vārds ir Jānis. Līgošana un Jāņi man allaž šķituši vismaz par galvas tiesu pārāki par visiem pārējiem latviešu svētkiem.

1997. gada vasarā teju biju atkopies no sirdstriekas un tai sekojošās operācijas. Atģidos, ka laikam arī es nedzīvošu mūžīgi, jaunībai beigas un spiestā kārtā nepieciešamas izmaiņas miesai, garam un tik ierastajam dzīves stilam − dedzināt sveci no abi gali.

Latvijā nav labākas vietas Līgosvētkiem, kā Kolkas zvejniekciems Kurzemē. Krišjānis Valdemārs 19. gadsimta astoņdesmitajos gados bija pat aplēsis, ka Kolka atrodoties Eiropas ģeogrāfiskajā centrā. Pretēji citām vietām Latvijā, Kolkā nemēdz līt kā pa Jāņiem, un lietus mākoņi tur parasti ar slaidu loku aizpeld gaŗām. Turklāt, līgojot Kolkasragā kāpās, iespējas izbaudīt kādu vienreizēju dabas parādību. Proti, pusnakts stundā var aizlīgot sauli jūras dzelmē rietumos, lai pēc brīža to ar jaunu līgo dziesmu sveiktu uzaustam horizonta austruma pamalē.

Līgošana ar sekojošām paģiru brokastīm, pusdienām, launagu Jāņu dienā izdevās uz ūsiņu. Neveiksmi toties piedzīvoja mana nacionālpolītiecere sabrāļot dzimtenes un trimdas tautiešus vienā kopējā tautā. Priekšnoteikumi šādai iecerei bija izcili − bairītis, brandavs, Zvejnieksievu sarūpēta koste, līgošana, rotaļas un danči, ugunskurs, turpat vai 150 Jāņu bērni no maliņu maliņām, brīnišķīgs laiks un tomēr, kaut teorētiski it kā šķirti un tomēr nešķiŗami, beigu beigās − ar retiem izņēmumiem − bijām vairāk šķirti nekā nešķiŗami. Laba daļa dzimtenes tautiešu pret trimdīšiem (ironisks jaunvārds ārzemēs mītošo tautiešu apzīmēšanai!), tāpat arī savstarpēji viens pret otru, izturējās pieklājīgi atturīgi un ar zināmu aizdomīgumu. Pēcāk bija daudz vielas psicholoģiski-filozofiskām pārdomām par tematu kāpēc gan esam tādi, kādi mēs esam?

 

RE: Tavam pirmajam brēcienam bija lemts atskanēt bēgļu laikā. Pastāsti par savu bērnību bēgļu nometnēs. Kā tu atceries un novērtē šo dzīves posmu? Kā tas sagadījās, ka tava ģimene neizceļoja no Vācijas tālāk uz aizjūru?

 

VZ: Piederu pie tiem retajiem trimdas eksemplāriem, kas sevi var dēvēt par pilnasinīgu dīpiti un verfluchter Ausländer (nolādētais ārzemnieks). Esmu dzimis 1947. gadā Itcehoes nometnē Hamburgas pievārtē. Tālāko nometņu dzīves vietu sērija − Ventsdorfa, Lindorfa, Augustdorfa un Minstere. Nometnēs nodzīvots līdz pat sešdesmito gadu beigām, kad mūsu ģimenei tika piedāvāts trīsistabu dzīvoklis jau tādā kā smalkākā nometnē − Ausländersiedlung Süsterfeld Kārļa Lielā valstības galvaspilsētā Āchenā. Bērnība tātad aizvadīta sava veida ārzemnieku geto un friču valodu tekoši apguvu tikai padsmitnieka gados, kad nācās vergot „iedzimto” fabrikā. Par tā dēvētajiem dīpīšu nometņu laikiem man personīgi ir gandrīz tikai labas atmiņas. Mums puikām dzīve bija dēkām bagāta paradīze. Vecākiem protams, dzīve nešķita viegla un patīkama. Nometnēs nenoliedzami valdīja liela saspiestība, tautu un valodu Bābele, dažādu sadzīves kultūru sadursmes, bezdarbs, nabadzība, nebeidzamās intrigas, strīdi, nenovīdība − viss šis maisījums nebija gara un omas pacilājošs.

Manis paša pirmās nometņu laika atmiņas uzplaiksnī no Ventsdorfas izceļošanas nometnes Ziemeļvācijā uz aizjūras valstīm. Gaŗās pārbaudes rindas pie UNRRAs (United Nations Relief and Rehabilitation Administration) ierēdņiem, ārstiem un māsiņām, karantēnas dzeltenie karogi un apsardze pie vairākām nometnes barakām, emocionāla atvadīšanās no tiem, kas bija izturējuši visus skrīningus un devās tālāk uz Brēmeni, lai kāptu kuģos, lai atstātu pēckaŗa sagrauto Vāczemi un uzsāktu jaunu, labāku dzīvi aizjūrā. Nometne bija pilna vīriem un sievām baltos paltrakos. Un man no šiem baltajiem paltrakiem bijušas nāves bailes. Kādas kļūmīgas difterijas potes dēļ, divu gadu vecumā es esot visai brutālā kārtā atņemts mātei, ievietots slimnīcā un tur noturēts vairākas nedēļas. Visi ārsti, māsiņas, pārbaudītāji un pat frizieri man šķituši paša Nelabā iemiesojumi. Tos ieraugot, es esot nelabā balsī sācis kliegt, raudāt un, ja vien pastāvējusi iespēja, „ņēmis kājas pār pleciem.” Cik stāvoklis nopietns, to uzskatāmi liecina mans oficiālais UNRRAs pases uzņēmums, kur mazajam Vilnim pāri vaigiem rit lielas jo lielas asaras, bet sejas izteiksme, nu patiesi, kā pirms kaušanas.

Mūsu ģimenes izceļošanas epopeja beidzās ar varenu fiasko. Jānim Zaļkalnam senioram UNRRAs dakteri plaušās atklāja divas kavernas pieclatnieka lielumā. Sapņi par fahren nach Amerike sabruka, mēs tikām izbrāķēti. Turklāt tēvu kā sabiedrībai bīstamu tēbecnieku izolēja un uz karstām pēdām nosūtīja uz plaušu sanatoriju. Sekoja gadiem ilga ārstēšanās dažādās Vāczemes sanatorijās, kur tēvu drīkstējām dažas reizes gadā apciemot. Palikām ar mammu vieni, divām tēva darinātām jūrnieku kastēm, kuŗās atradās visa mūsu laicīgā mantība − vairākas no Latvijas līdzi paņemtas grāmatas, Latvijas Dzelceļu pārvaldes atslēgu saišķis ar Rīgas un vairāku citu pilsētu staciju seifu atslēgām un zīmogiem, arī ādas maisiņš ar latiem un santīmiem. Kopā ar mammu atgriezāmies atpakaļ dīpīšu dzīvē − šoreiz Lindorfas nometnē. Kad tēvs aizgāja viņsaulē, kārtojot atstātos papīrus, atradu dokumentus, kas liecināja, ka mums bija paredzēts izceļot uz ASV − Milvoku pilsētu, kur kādā mēbeļu fabrikā tēvam bija jau sarūpēts galdnieka darbs. Daudzo apgūto iemaņu starpā tēvs bija beidzis arī Rīgas amatniecības skolu ar ievirzi mākslas galdniecībā.

Visspilgtākās un skaistākās bērnības atmiņas man saglabājušās no Augustdorfas (Augustiņciema) nometnes laikiem. Nometne atradās glezno Teutoburgas mežu piekājē, netālu no Detmoldas. Apkārtnes meži piecdesmito gadu sākumā tur vēl bija pilni ierakumiem un pamestiem ieročiem. Nometnē darbojās varenas puiku vienības ar regulārām savstarpējām akmeņu cīņām un profesionāli organizētiem kaŗa gājieniem. Parasti apvienotā „latviešu, igauņu un ukraiņu armija” cīnījās pret „poļu armiju.” Poļi nometnē bija vadošā tautība, tiem pat „piederēja” sava nometnes daļa, saukta Monte Cassino. Toties, kad Augustiņciema zēniem nācās aizstāvēt auslenderu godu pret iedzimtajiem fričiem, tad visu nometnes tautību zēni bijām vienoti kā klints. Puikām nometnes dzīve bija saistoša un krāšņa. Šodien var šķist pat neticami, bet man personīgi vēl līdz desmit gadu vecumam nebija pašam savas personīgas bumbas. Futenes sišanai gatavojām bumbas no cieši satītiem lupatu kamoliem. Bumbas vietā nereti tika lietotas arī palīdzības sūtījumu − CARE saiņu pulverpiena un siera bleķa kārbas. Pēc šādām spēlēm − man parasti bija tas gods būt vārtsargam − ķermenis bija klāts vienos zilumos.

Latviešu sabiedriskā dzīve Augustdorfā bija ļoti rosīga − teātŗi, koŗi, koncerti, ballītes, sporta sacensības, sēdes, dažādi saieti. Tā bija zelta dzīve − spēji vien visur būt klāt un līdzi. Kuŗš gan šodien vēl var lepoties, piemēram, ar solo uzstāšanos režisora Jāņa Zariņa iestudētā Jāņu uzvedumā? Man toreiz bija pieci gadi, un cienījamais režisors man bija izraudzījis pašam savu dziedamu līgo dziesmu un dažu teikumu gaŗu sakāmo tekstu Skroderdienas Silmačos uzvedumam. Cita starpā cienījamā režisora koka stelles, uz kuŗām viņš auda tautiskas sedziņas, lai piepelnītu sev kādu lieku deičmarku, manu vecāku mājās saglabājās vēl līdz astoņdesmitajiem gadiem. Arī es pats uz tām esmu audis. Daudz laika pavadīju kopā ar kanakiem − latviešu leģionāriem, invalīdiem, no kuŗiem vairāki dzīvoja mūsu barakā. Tur gāja jautri, bet netrūka arī traģiski bēdīgu atgadījumu. Uzaugu še kur līgo priežu meži, dzīvo vāveres un eži un še kopā mēs biedri gaisotnē. Apguvu kanaku valodu, iemācījos viņu dziesmu repertuāru, guvu zināmu rūdījumu dienām baltām nebaltām. Spilgtā atmiņā palikušas nometnes puiku organizētās Invalidu ratiņu skriešanas sacensības, ratiņu īpašniekiem pašiem to nezinot.

Savdabīgs un skaists bija arī Minsteres bēgļu nometnē pavadītais laiks.

 

RE: Zinu, ka esi Minsteres Latviešu ģimnāzijas (MLĢ) abiturients. Pastāsti par šo laika posmu Tavā dzīvē? Kādu citu skolu solos esi deldējis savu bikšu dibenus?

 

VZ: Vispirms jāmin, ka esmu Augustdorfas Latviešu bērnudārza diplomēts beidzējs. To tu neņem pa knapu! Lai iegūtu šī bērnudārza beigšanas apliecību ar vērtējumu Kārtīgs un labs bērns, bija jāmāk skaitīt līdz pilnam simtam, jāmāk tekoši boksterēt Ābeci, jāmāk nodziedāt vismaz divus dučus latviešu dziesmu un no galvas noskaitīt arī kādu pusduci no latviešu dzejoļu dzelzs repertuāra.

Esmu arī vēl Minsteres Latviešu pamatskolas absolvents. MLĢ beigšanas apliecību toties ieguvu tikai 1972. gadā, jo starplaikā septiņus gadus biju māceklis, vēlāk zellis, tekstīlfabrikās. Beidzu arodvakarskolu, pēc trīs gadiem iegūdams Reālskolas apliecību. Divus semestrus nostudēju arī Āchenas un Menchengladbachas tekstīlinženieŗu skolās. Pamatos esmu diplomēts šanceris ar pabeigtu Tuchmacher jeb vadmalas gatavotāja arodizglītību un Amatniecības ģildē noliktiem zeļļa eksāmeniem − aušanā, vērpšanā, audeklu krāsošanā un apretūrā. Šis arods jau sešdesmito gadu beigās piederēja vēsturei un es ar zināmu ironiju varu palepoties, ka esmu pats pēdējais Ziemeļreinas pavalsts Tuchmachers. Pirmā zeļļa alga bija 120 deičmarkas nedēļā. Lai šo smieklīgi zemo algu nopelnītu, biju trīsarpusgadus vergojis 8-10 stundas dienā kā māceklis. Bija laiki, kad mājas kārtībā, lielā vientulībā audu prievītes un tautiskas segas. Kā es šai arodā nonācu, ir stāsts par sevi, kas uzjundī vēl šodien dalītas jūtas ar zināmas cemmes piedevu. Mana pirmā mācekļa „alga” bija piecas deičmarkas nedēļā − tiku izmantots bez mazākās žēlastības kā lēts un izdevīgs darba spēks. Jau 14 gadu vecumā iestājos arodbiedrībā un sāku izprast šķiru cīņas dziļāko būtību, apzinoties, ka bez cīņas nav uzvaras.

Sešdesmito gadu beigās sadumpojos un pret tēva gribu atgriezos MLĢ. Nešpetni dārgo internāta samaksu nācās nopelnīt pašam, jo vecāku rocība tādu luksusu nevarēja vienkārši atļauties. Vakaros pēc skolas strādāju fabrikās un dažādos citos darbos. Kādu laiku biju pat nakts portjērs un bāra vadītājs Minsteres stacijas viesnīcā Hotell Conti. Tie bija raibi piedzīvojumu laiki, mani Minsteres Sturm und Drang gadi.

Skolas soli padeldēti arī Bonnas un Stokholmas universitāšu baltu valodu nodaļās.

 

RE: Kā tu raksturotu MLĢ pavadītos gadus − turienes akadēmisko un sadzīvisko gaisotni? Kuŗus skolmeistarus tu atceries un vēlētos sevišķi pieminēt? Zinu, ka septiņdesmitajos gados organizēji un vadīji slavenos MLĢ mičotājus, kas apbraukāja latviešu centrus trīs kontinentos. Pastāsti arī par šo pasākumu!

 

VZ: Paradoksālā kārtā, neraugoties uz visumā vājo, dezinteresēto, kūtro, zināšanās bieži vien otršķirīgo skolotāju sastāvu, uz paidagoģiskiem nespējniekiem, daudziem traģikomiskiem audzinātājiem, tāpat skolas „pārraugiem,” LCK (Latviešu Centrālā komiteja) runas vīriem, „izglītības ministriem” utt., gala iznākumā MLĢ iegūtais izglītības līmenis tomēr nebija zemē metams. Pats lielākais MLĢ spēks un bagātība bija tās audzēkņi − internātā mītošie latviešu jaunieši no dažādām valstīm. Mēs izglītojām un veidojām paši sevi. Devām un ņēmām viens no otra. Skolēnu vidū netrūka intelektuāli savdabīgu un spēcīgu individu. Skolēni viens otru iespaidoja un iedvesmoja gan nopietnām lietām, gan reizēm arī dažādām ēverģēlībām un humoristiskām izdarībām. Skolēnu jaunības prieku, enerģiju, jaunatnei tik raksturīgo ideālismu, ziņkāri, izdomas bagātību, veselīgu patriotismu un protesta garu nespēja apslāpēt pat visdrūmākie trimdas autoritārisma un Prātiņ, nāc mājās biedrības pārstāvji.

No skolotājiem ar dziļu cieņu atceros latīņu valodas un reizēm arī vēstures skolotāju Mirdzu Rinkusi. Vēl šodien ir slikta sirdsapziņa par to, ka necentos lietderīgi izmantot viņas izcilās zināšanas un tik slikti mācījos latīņu valodu. Viņa bija mana klases audzinātāja trīs ģimnāzijas pēdējās klasēs. Viņas izpratne, iejūtība, atbalsts, ideālisms bija apbrīnojams. Vēl uzdevumu augstumos manā laikā bija arī skolotājas Ollija Trauciņa (latviešu valoda) un Aina Šilde (matemātika). Skolotāju Austru Rudzīti cienīju kā MLĢ plašās bibliotēkas un archīva vadītāju un sargātāju. Bibliotēka bija zelta bedre katram latviešu lietās ieinteresētam jaunietim. Esmu pateicību parādā viņas pretīmnākšanai, kad regulāri vēlējos iepazīties ar MLĢ vadības un LCK štrumpfbandfīreru „aizliegto literātūru” − Padlatvijas autoru darbiem un preses izdevumiem. Vienīgais viņas lūgums bija par to turēt muti.

MLĢ gadi bija arī bohēmas bagāti. Bohēma nebija destruktīva. Tā bija apbrīnojami auglīga, rosinoša. Romantiskajos Minsteres krodziņos, tukšojot putojošus alus kausus, tika dziedāts un triekts velns konsekventi latviešu valodā, kaismīgi debatēts par „latviešu lietām” − par nacionālpolītiskiem jautājumiem, tur tika kalti plāni latviešu sabiedriskām rosībām, Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) un Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresu (VLJK) darbībai, polītiskām demonstrācijām. Septiņdesmito gadu sākumā pat noorganizējām pirmo un vienīgo skolnieku dumpi pret MLĢ un LCK vadībām. „Revolūcijas” iemesls bija izcilā latviešu valodas skolotāja Austra Graša izmēšana no skolas. Viņš bija pārāk labs, jauniešus aizraut spējīgs skolotājs un audzinātājs. Tāds bija bīstams skolas un LCK vadībai. No tāda bija jātiek vaļā.

Minsteres krodziņos dzima un plašāk attīstījās ideja par latviešu kāzu tradiciju jeb mičošanas uzveduma iestudēšanu. Gandrīz vai neticami, bet mums nācās visu šo projektu īstenot pret MLĢ skolas vadības (pirmām kārtām skolas direktora, krasa germonofīļa Prof. Dr. Vitēna) gribu. Pirmo izrādi gatavojām MLĢ skolas 25 gadu jubilejai 1971. gada 13. februārī. Stāvoklis bija tik saspīlēts, ka mums pat negribēja ļaut uzstāties jubilejas programmā. Izrādei tomēr bija tik lieli panākumi un atsaucība publikā (ieskaitot vācu Minsteres pilsētas un Ziemeļreinas izglītības ministrijas pārstāvju vidū), ka jau jūsmīgo aplausu laikā man bija skaidrs, ka ar šo uzvedumu droši varam „iekaŗot pasauli” − ar vai bez skolas un LCK svētības un specatļaujām.

MLĢ toreiz pārdzīvoja smagu krizi. Skolēnu skaits bija nokrities līdz minimumam. Trūka līdzekļu. Kārtējo reizi skolas tālākā pastāvēšana karājās diedziņa galā. No 1971. līdz 1975. gadam mičotāji apceļoja Vāciju, Zviedriju, Angliju, Beļģiju, ASV, Kanadu un Austrāliju ar kopskaitā turpat 40 izrādēm. Uzstājāmies arī sveštautiešu publikai, radio un TV pārraidēs. Panākumi bija izcili. Beļģijas radiofons un Zviedrijas skolu pārvalde mums piedāvāja pat kļūt par profesionāļiem un vairāku mēnešu ilgās turnejās popularizēt latviešu kultūru, Latviju un latviešus. No šī piedāvājuma diemžēl nācās atteikties. To neļāva aizsāktās izglītības gaitas un darbs. Mums bija izdevies atrast varbūt vienu no pašiem efektīgākajiem sveštautiešu publikas piesaistīšanas veidiem − kāzu tadicijas, tautasdziesmas un dejas, kokļu un stabuļu mūzika, prasmīgi aranžējumi, aizrautīgs un nemākslots jauniešu izpildījums. Tā bija liela uzdrīkstēšanās un reizē ticība saviem spēkiem un varēšanai. Tas tika paveikts bez kādām drošības garantijām, kaut vai financiālā plāksnē vien. Nav vairs atmiņā precīzie Mičošanas turneju kopējie izdevumi un ienākumi − tie droši sniedzās vairāku simtu tūkstošu dolāru apmērā. Par mičotāju mērķi toreiz izvirzījām sniegt augstas kvalitātes folkloras uzvedumu, sabiedrību iepazīstināt ar MLĢ, savervēt skolai jaunus skolēnus, veicināt VLJK kongresos paustās vēlmes, veicināt sadarbību un draudzību trimdas latviešu jauniešu vidū dažādās patvēruma zemēs. Šos mērķus godam izpildījām. Veicām savu darbu ar jautru un spītīgu prātu. Nekad nezaudējām humoru. Esmu pārliecināts, ka, lielā mērā pateicoties mūsu toreizējam uzdrīkstēšanās garam, MLĢ varēja nosvinēt arī vēl savu 50 gadu pastāvēšanu.

Man bija tas gods vadīt visus plašos organizatoriskos darbus un būt arī režisoram. Mūzikas daļu vadīja un iestudēja Pēteris Aldiņš, Lilita Puķīte un Ingrīda Preisa. Tautas dejas apmācīja Silvija Raistere, Austris Grasis un Ingrīda Leimane. Liels palīgs organizatoriskā un ideoloģiskā frontē man toreiz bija Kārlis Kangeris. Lai man piedod visi tie lielā darba darītāji, kuŗu vārdus šoreiz nepieminu − kā nekā mičošanas skolu četru ansambļu sastāvā toreiz izgāja gandrīz 100 trimdas latviešu jauniešu, kas Latvijai un latviešiem nav zuduši arī vēl šodien.

 

RE: Vilnis Zaļkalns manās acīs vienmēr ir bijis caur un cauri polītisks dzīvnieks − patiess, neatlaidīgs, milzu enerģijas piesātināts, apskaužamām darba spējām apveltīts, tāds, kam Latvijas brīvība ir dzīvības un nāves jautājums šo vārdu īstajā nozīmē. Kas tevī iededza šo dzirksti? Varbūt vari pieminēt dažus no tiem cilvēkiem, kas tavā dzīvē un darbā tevi rosinājuši, balstījuši, iedvesmojuši?

 

VZ: Tu nu gan mani tik vareni saslavē, ka jāsāk sarkt un neērti berzēties krēslā. Latviskā dzirksts nebija sevišķi jāiededz − tā tur vienkārši visu laiku ir degusi. Tās neizdzišanā liela nozīme bija saistošai latviskai videi un cilvēkiem, ar kuŗiem kopā nācies dzīvot un darboties. Bērnības pats pirmais „lielais idols” bija Brunis Rubess. Stalts, izskatīgs, izdarīgs, straujš, allaž modrs, sveštautiešos nevis noliedza un kaunējās par savu latvisko izcelsmi, bet to allaž mēdza pat sevišķi uzsvērt. Brunis spēja oratoriski izcilā līmenī runāt pa deviņiem mēmiem. Tas jau pat slotas kātam lapas izrunās! tā toreiz mēdza sacīt mans tēvs. Brunis neaizmirsa reizēm aprunāties arī ar mums, mazajiem Augustiņciema puišeļiem. Reizēm man tika tas lielais gods pasēdēt Brunim klēpī viņa Vabolē pie stūres un lepni pabraukāt dažus simtus metru pa nometnes galveno brodveju. Fakts, ka vēl šo baltu dienu šlipses vietā mēdzu valkāt latvisku prievīti, nepārprotami ir viņa nopelns. Kādā svināmdienas reizē es esot kategoriski atteicies lietot krustmātes man no Anglijas atsūtītu jaunu skaistu kakla saiti un deklarējis: Es gribu izskatīties tāpat kā Brunis. Šlipses negribu − gribu prievītes! Pat savu latvisko identitāti, lietu izvērtēšanu no latviskā viedokļa nepieciešamības un lietderības neesmu šaubījies un savu izvēli neesmu nekad nožēlojis. Gadu gaitā esmu piedzīvojis, cik gan patiesībā gaŗlaicīgu un pelēcīgu dzīvi dzīvo caurmēra fricis un svensons. Varu droši apgalvot, ka nekad neesmu izjutis vēlēšanos būt fricis vai svensons.

Mātes bērnībā skandēto rainisko mudi Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi − esmu ņēmis vērā un licis lietā, lai arī ne vienmēr tā kā māte to patiesībā izprata un vēlējās. Viņa bija ļoti dievbijīgs cilvēks − vārda patiesā nozīmē. Savos sirds dziļumos viņa vēlējās, lai es izstudētu par mācītāju. Bērnībā man paklausīgi nācās viņai sekot līdzi uz bībeles stundām, dievkalpojumiem un ticībnieku saietiem. Ātri atskārtu, ka liela daļa no šiem „ticīgajiem” dzīvo un darbojas pēc motto: Klausieties manos vārdos un neskatāties manos darbos! Ak, šīs daudzās trimdas latviešu oliņietes un ticības liekuļotāji! No studēšanas par mācītāju beigu beigās atturējos. Zemapziņā labi sapratu, ka no manis droši vien iznāks tikai jauns Gesta Berlings.

Tēvs manī lielā mērā iedēstīja interesi par polītiku, vēsturi, latviešu grāmatām. Pēc savas polītiskās pārliecības viņš bija ulmanietis – Lielā Kārļa liels cienītājs. Latvijā kādu laiku bija strādājis Rīgas pils Valsts kancelejā kā rakstvedis un Ulmani, tāpat arī daudzus citus toreizējos vadošos Latvijas runas vīrus piedzīvojis ikdienā. Viņa Ulmaņa „dievināšana” tomēr bija veselā saprāta robežās − viņš kritiski vērtēja Kārļa aizvien lielāku nonākšanu pakaļpuses laizītāju iespaidā, kļūmīgo pēdējo gadu polītiku, neatjaunojot solīto Satversmi, bezierunu pakļaušanos Latvijas okupācijai un neatkarīgās Latvijas likvidēšanas lēmumu pašrocīgu parakstīšanu. Tēvs bija sociāldemokrātu brīvvalsts gadu polītikas kritizētājs, bet trimdā kļuva par vienu no pirmajiem un retajiem Vāczemes tautiešiem, kas uzdrošinājās abonēt socdemu mēnešrakstu Brīvība. Viņš atzinīgi novērtēja Brūno Kalniņa polītiskos uzskatus un darbību trimdā. Par latviešu sabiedrības vairuma polītdomāšanas un vērtēšanas spējām, tāpat gatavību darboties demokrātiskā valsts iekārtā, tēvs bija ļoti zemās domās. Viņaprāt vairums mūsu tautiešu bija un paliek kalpu dvēseles, kas vienādi centīgi izdabājuši kā vācu, tā arī krievu okupantiem un turpina dzīvot ar līku mugurkaulu. Šai jautājumā, pēc tēva ieskatiem, vienā maisā bāžami bija kā trimdas, tā arī okupētās Latvijas pārāk liela tautiešu daļa. Viņš bija ass nevien krievu okupācijas, bet arī vācu okupācijas nosodītājs. Latviešu iesaistīšanos Leģionā viņš vērtēja kā ārprātu un nosodīja trimdas vairākuma klusu ciešanu, pat lojalitāti pret vācu laika kolaborantiem, kas bija piedalījušies civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijās.

Latvisko uzskatu un dzīves dziņas stiprināšanā daudz devuši bērnības un jaunības gadu draugi, vēlāk aktīvā iesaistīšanās MLĢ, ELJA, VLJK un LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija) Ārzemju Komitejas darbā. Uz lietām paraudzīties arī no jautrās puses, sevišķi neņemt galvā dažādu ultrāpatriotu autoritārās izdarības, spēju reizēm paraudzīties spogulī un pasmieties arī pašam par sevi, lielā mērā iemantoju no draugiem Jāņa Pīpiņa (trimdas latviešu Pūcesspieģeļa), Ulža Siliņa (humora un satiras žurnāla Rūgtais Apinis līdzredaktora) un arī Ulža Ģērmaņa (Ulafa Jāņsona). Starp citu padsmitnieka gados nodibināju velna dzinēju biedrību Āžu Mikas un Dižmeitiņas ar nodaļām Vāczemē, Zviedrijā, Anglijā, ASV, Kanadā un pat tālajā Austrālijā. Tās aktīvi velnu dzina līdz pat septiņdesmito gadu beigām.

Uldim Ģērmanim un Brūno Kalniņam bijis liels iespaids uz manu politiskās domāšanas attīstību. No Ģērmaņa iemantoju arī kādu svarīgu praktiskās dzīves gudrību − censties nezaudēt domāšanas un rīcības neatkarību. Tas ievērojami atvieglina dzīvi. Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir nodrošināt sev regulārus ienākumus dienišķai iztikai − ko Uldis dēvēja par bürgerliche Nahrung.

 

Cilvēciskā un rakstura ziņā man tomēr vistuvākais bija Jānis Ritums. Varētu sacīt, ka saderējām kā roka ar cimdu un otrādi. Jāņa dzīves mude bija: Ja ko dari, tad dari to ar visu sirdi un prieku! Diemžēl dzīvē pārāk bieži pierādījies, ka, raugoties no veselības viedokļa, tas tomēr bīstami tieši sirdij. Nelabojamais ideālists, mūžīgais optimists, priecīgais daudzdarītājs Jānis ar samocītu sirdi šķīrās no šīm zemes gaitām jau 1980. gadā un atstāja aiz sevis − līdzīgi Brūno Kalniņam un Uldim Ģērmanim − vēl aizvien lielu neaizpildītu robu latviešu sabiedriskā, polītiskā un arī manā personīgā dzīvē.

Visām šīm pieminētajām trimdas latviešu personībām piemita kāda kopēja īpašība − pārliecība par Latvijas neatkarības atgūšanas neizbēģamību. Jautājums allaž bija tikai kad, un nevis vai? Šādā gaisotnē audzis un veidojies, ar zināmu izbrīnu vērtēju pēdējos gados tik bieži dažādās intervijās lasītās un sarunās dzirdētās trimdinieku izteikas, ka viņi neesot vairs ticējuši Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai. Tā tiem esot nākusi kā liels pārsteigums un brīnums. Laimīgā kārtā man ar šādiem latviešiem vārguļiem maz nācies kopā dzīvot un darboties. Atceros, ka manis dibinātā Memento specfiliāle Kultūras Glābšanas Biedrība (KGB) uz latviešu Dziesmu svētkiem Gotlandē (1979) izdeva sevišķu Rīgas pilsētas karti, kuŗā bija uzzīmēta katra Rīgas celtne un Ļeņins, jau nokāpis no pieminekļa, sekoja ceļa zīmei Atpakaļ uz Krieviju. Lieki piebilst, ka orgānziķeriem šī karte, tāpat arī visi pārējie KGB publicētie materiāli, pirmām kārtām jau aizliegtie skaņieraksti, dikti nepatika. Un tomēr visus KGB u.c. vērtīgus materiālus gadiem ilgi izdevās tīri sekmīgi nelegāli iepludināt okupētajā Latvijā, bet tas jau ir cits stāsts...

 

RE: Daudzus gadus (cik?) esi bijis LSDSP Ārzemju Komitejas (ĀK) mēnešraksta BRĪVĪBA redakcijas sastāvā, ieskaitot galvenā redaktora amatu. Joprojām esi LSDSP ĀK galvenais virzītājs. Kad un kāpēc modās interese par sociāldemokratiju?

 

VZ: Padsmitnieka gados, uzaugot, kā smejies, ulmaniski autoritārā gaisotnē, saklausījies briesmu stāstus par sociāldemokratiem un viņu vadoni, visa ļaunuma iemiesojumu, „Sarkano Brunīti,” atzīšos, ka arī man bija krietni vien pamazgātas smadzenes, un daļēji noticēju, ka Latvijas bojāeja un okupācija lielā mērā saistāma ar latviešu sociāldemokratu nelietībām. Sociāldemokratiska domāšanas ievirze spēcīgāk nostiprinājās, strādājot vācu tekstīlfabrikās, kur algas bija smieklīgi mazas, darbs smags, veselībai kaitīgs un nereti pat bīstams. Sāku izprast arodbiedrību lielo nozīmi un nepieciešamību. Pārliecinājos, ka tikai ļoti retos gadījumos uzņēmējs pats no sevis brīvprātīgi ir gatavs maksāt strādniekam cilvēkcienīgu algu un rūpēties par drošības un vides apstākļu uzlabošanu savos uzņēmumos.

Kad septiņdesmito gadu sākumā ierados Zviedrijā, mana nostāja pret LSDSP un Brunīti vēl aizvien bija kritiska. Tā mainījās, kad Juris Kronbergs noorganizēja man pirmo personīgo tikšanos ar Brūno Kalniņu Ogo kafejnīcā Stokholmas centrā. Runājām ilgi un dikti. Bez liekas cierēšanās liku galdā visu, kas bija sakrājies uz sirds un mēles. Brūno to visu bez apvainošanās uzmanīgi un mierīgi noklausījās. Uz visiem maniem jautājumiem viņš spēja godīgi un sakarīgi atbildēt. Pēc dažām stundām šķīrāmies kā seni paziņas un jau pēc dažām nedēļām kauliņi bija krituši − iestājos LSDSP un uzsāku aktīvu līdzdarbību Jaunatnes Kopā, Stokholmas klubā un Ārzemju Komitejā. Pirms tam jau biju personīgi ticies ar enerģisko Stokholmas sabiedriskās dzīves atspoli Jāni Ritumu. Bijām paguvuši sadzert tubrālības un teikt līkop dažādiem sadarbības projektiem − teātrī, LSDSP Pagraba iekārtošanā, sarīkojumu organizēšanā utt. Iekļaušanās Brīvības darbos notika pakāpeniski. Ilgus gadus mans vārds laikraksta redakcijas ailē oficiāli neparādījās. Sākot ar septiņdesmito gadu vidu, man kopā ar sievu Lilitu nācās pārņemt Brīvības izdošanas nastu aizvien vairāk uz saviem pleciem. It sevišķi jau pēc tam, kad Brīvības tekstu salicējs, ielauzējs un iespiedējs, Ziemeļblāzmas apgāda vadītājs Jānis Abučs aizgāja mūžībā, un visus, laikraksta salikšanas un ielaušanas darbus mums pēkšņi nācās veikt vieniem pašiem. Vairākus gadus darbojāmies bez kādas sevišķas afišēšanās atklātībā. Jānis mūs klusībā tika informējis par savu patieso veselības stāvokli (to īstenībā nezināja pat viņa ģimenes locekļi) un 1979. gada vasarā, kad viņš ar sirdi un dvēseli cīnījās par Gotlandes Dziesmu svētku labu izdošanos (cita starpā, tos visādi centās nozāģēt kā Rīgas čomiņi, tā trimdas urrā patrioti), Jānis atzinās, ka vairs nespēj Brīvības vezumu vilkt tālāk. Izšķiršanās par LSDSP AK mēnešraksta būt vai nebūt nākotnē tika nodota mūsu ziņā. Izšķīrāmies Brīvības izdošanu turpināt. Tas no manis un Lilitas ir prasījis ļoti daudz − laika, izturības, privātlīdzekļu. Sākot ar astoņdesmito gadu beigām Brīvības izdošanu financējām lielā mērā ar pašu personīgiem līdzekļiem. Atkārtotie mēģinājumi Brīvības izdošanu pārcelt uz Latviju beidzās neveiksmīgi. Latvijas ļaudis − ar ļoti retiem izņēmumiem, vienalga kāda polītiskas iekrāsas, nav gatavi strādāt brīvprātīgi bez atlīdzības. Vairums no viņiem vēl vienmēr domā, ka mēs trimdinieki lejam čugunu, stāstīdami par brīvprātīgu un neatmaksātu darbu Latvijas un latviešu lietas labā. Kopš pagājušā gada Brīvība tiek palaista gaisā Internetā − <www.briviba.org>.

 

RE: Kopā ar Lilitu Tu vadi Memento − vienu no diviem vai trim ārpus Latvijas vēl palikušajiem grāmatu apgādiem. Kā un kad nonāci grāmatu izdevēju cunftē? Kad pārņēmi Memento no Jāņa Rituma?

 

VZ: Kā pats labi zini, trimdas latviešu vēsture nebūt nav bijusi sevišķa saticīguma, cēluma un demokratisku izdarību bagāta. Vadonības kults, autoritārisms domās, vārdos un darbos sekmīgi latviešos tika iedēstīts jau Lielā Kārļa vadonības laikā, pilnveidots Fīrera okupācijas gados un pēcāk atvazāts līdzi trimdā, kur tas krāšņi zēla un ziedēja līdz pat astoņdesmitajiem gadiem. Reizēm šī slimība uzliesmo pat mūsdienās. Man šī nostāja derdzās, par to bieži zirgojos un esmu centies aktīvi to apkarot, esmu allaž atteicies pakļauties plānprātībai. Savā laikā kopā ar Jāni Pīpiņu un, pēc viņa aiziešanas mūžībā 1975. gadā, kopā ar Uldi Siliņu vadījām trimdas vienīgo humora un satiras žurnālu Rūgtais Apīnis. Zināma pieredze un zināšanas izdevniecības jomā tātad jau bija apgūtas.

Kad piecdesmito gadu beigās vadoši latviešu sociāldemokrati − Klāra Kalniņa, Voldemārs Bastjānis, Fēlikss Cielēns u.c., vēlējās izdot savas atmiņas, trimdas apgādi kategoriski atteicās to darīt. Atsevišķos gadījumos ar socdemiem gatavs sadarboties bija godavīrs, ideālists un demokrats, apgāda Ziemeļblāzma vadītājs Jānis Abučs (mira 1978. gadā). Bet arī viņam nācās rezignēti atzīt, ka tālāk par Raini, Kārkliņu un Brīvību viņš nedrīkst iet, jo pretējā gadījumā visas viņa apgāda grāmatas tikšot boikotētas un viņš kļūs trimdā par persona non grata līdzīgi sociāldemokratiem. Nekas cits neatlika, kā dibināt pašiem savu apgādu. Piecdesmito gadu beigās aktuāla kļuva Fēliksa Cielēna atmiņu un atziņu trīs sējumu Laikmeta maiņā izdošana. To uzņēmās veikt Jānis Ritums. Apgādam vārdu Memento izvēlējās Cielēns. 1961. gadā dienas gaismu ieraudzīja viņa atmiņu 1. daļa.

Mēs ar Lilitu apgādu pārņēmām pēc Jāņa Rituma nāves 1980. gada decembrī. Apgāds aktīvu darbību atjaunoja 1983. gadā, kad bija jāizdod Brūno Kalniņa atmiņas Vēl cīņa nav galā. Lieki piebilst, ka arī Kalniņa memuārus neviens no to dienu trimdas apgādiem nebija gatavs izdot. Kā kuriozitāte jāpiemin fakts, ka pat vēl Brīvo Latviešu Dziesmu dienu laikā Minsterē, 1984. gadā, Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis aizliedza uz grāmatu galda izlikt un tirgoties ar Kalniņa grāmatu. 

Kopš 1983. gada esam kopā ar Lilitu izdevuši turpat 50 grāmatas. Tas ir bijis liels darbs un reizē arī gaužām dārgs „vaļas prieks.” Visus grāmatas sagatvošanas darbus līdz pat gataviem izrakstiem iespiedplašu montāžai veicām paši vien vēlās vakara un agrās rīta stundās. Grāmatu metieni reti kad pārsniedz 1 000 eks. Peļņu patiesībā ir nesušas tikai četras no Memento līdz šim izdotajām grāmatām. Ārzemēs šodien labi ja var pārdot 30-50 grāmatu. Savukārt Latvijā grāmatas ir gan iespējams pārdot, bet vairumā gadījumu nav iespējams par šīm pārdotajām grāmatām iegūt samaksu. Labākā gadījumā atgūstāma daļēja samaksa. Slavenais − nu jau gandrīz vai monopolists grāmatu tirgū − Roze lērumam mazo apgādu nemaksā vispār un ir parādā tiem gadiem ilgi. Piedevām Latvijas nodokļu sistēma un birokrātija izveidota tik varena, ka, godīgi izpildot visas oficiālās prasības, gala rezultātā tev vēl par katru veikalā pārdotu grāmatu jāpiemaksā pa virsu. Kā smejies, katra pārdota grāmata palielina tavus zaudējumus. Jo mazāk pārdosi, jo mazāki būs tavi zaudējumi.

Vēl tomēr iekšās gruzd latviskā spītība, un pagaidām vēl Memento negatavojamies klapēt ciet. Apgāds turpina darboties. Mēs ar Lilitu esam pārliecināti, ka vairums no, mūsuprāt, vērtīgajām Memento grāmatām citādi vispār nekad nebūtu ieraudzījušas dienas gaismu.

 

RE: Šodien tu esi Zviedrijas radio („Radio Sweden”) latviešu raidījumu redakcijas vadītājs. Pastāsti ko vairāk par šo raidījumu vēsturi, ievirzi, darbību?

 

VZ: Šī gada marta mēneša beigās apritēja divpadsmit gadi, kopš Zviedrijas radio (SR) ārzemju raidījumu nodaļas Radio Sweden (RS) paspārnē izskanēja pirmais manis gatavotais ziņu raidījums latviešu valodā − toreiz tikai nepilnu piecu minūšu garumā. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem Zviedrijā mītošo igauņu un latviešu pārstāvji nesekmīgi centās panākt raidījumu uzsākšanu baltiešu valodās. Astoņdesmito gadu beigās spēcīgi sāka zvāroties Padmilzis. Pat zaķpastalīgajiem zviedriem kļuva skaidrs, ka teju Padsavienības monstrs izlaidīs garu. Šis bija psīcholoģiski pareizais brīdis izdarīt spiedienu uz Zviedrijas valdību. To galvenokārt veica LSDSP priekšsēdis Brūno Kalniņš, igauņu polītiķi Andress Kings (liberālis) un Pēteris Lukseps (moderāts). Pateicoties viņu kontaktiem un iespaidam zviedru polītiskās aprindās, toreizējā Zviedrijas ārlietu ministrija lika SR vadībai uzsākt izmēģinājuma raidījumus igauņu, latviešu un lietuviešu valodās, un pirmos gadus arī garantēja šo raidījumu financēšanu. Sākuma posmā raidījumu pastāvēšana un tālākā attīstība bija ļoti nedroša, to nākotne miglā tīta. Neviens prātīgs cilvēks nevēlējās riskēt un saistīties ar tik nedrošu pasākumu, kā divu stundu darbu ik vakarus papildus ikdienas maizes darbam. Raidījumu vadība tika piedāvāta man. Piedāvājumu uzskatīju kā izaicinājumu un nevilcinājos to pieņemt. Raidījumus lietuviešu valodā jau pēc nepilna pusgada − piemērotu un gribīgu radiožurnālistu un klausītāju vājās atsaucības dēļ − nācās pārtraukt. Raidījumi latviešu un igauņu valodās ikvakarus 15 minūšu gaŗumā no saulē mirdzošās vai lietū izmirkušās Stokhomas turpina izskanēt vēl šodien. Raidījumiem īpaši liela nozīme bija polītisku saspīlējumu brīžos, piemēram, vēsturiskajās janvāŗa un augusta dienās. Mēs spējām Latvijas klausītājus apgādāt ar regulāru, svaigu un polītiski toreiz tik nepieciešamu informāciju. Kopš 1992. gada mūsu raidījumi ikdienas tiek translēti arī Latvijas Radio 1. programmā. Raidījumiem piemērotu un saistošu materiālu nekad nav trūcis. Cenšamies pievērst klausītāju uzmanību notikumiem un aktualitātēm Zviedrijā un pārejās Ziemeļvalstīs. Sekojam norisēm polītikā, kultūrā, ekonomikā un sabiedriskā dzīvē. Sniedzam īsus pasaules ziņu kopsavilkumus un komentārus. Informējam par latviešu darbību un pasākumiem Zviedrijā. Sevišķu vērību pievēršam Zviedrijas sakariem ar Baltiju un Baltijas notikumu atbalsīm ārzemēs. Raidījumus iespējams klausīties Internetā <www.sr.se/rs>.

RE: Kāpēc no Vācijas pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā? Kāpēc neesi vēl ticis pāri jūrai, lai dzīvotu un strādātu Latvijā?

 

VZ: Pirmo jautājumu man atkārtoti septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tika jautājuši Rīgas ziķerčomiņi, kad iznāca ar tiem tikties Stokholmas, Helsinku vai Rīgas kafejnīcās un krodziņos. Toreiz atbildēju, ka vēlos jau laicīgi atrasties iespējami tuvu Latvijai, lai tai brīdi, kad, kā kāršu namiņš sabruks lielais padomju monstrs, varētu būt viens no pirmajiem Rīgā, piekļūt iespējami lielākiem amatiem, uzsākt Augeju staļļu izmēšanu no pārlieku centīgajiem un Maskavai iztapīgajiem kompartijas biedriem un orgāndarbiniekiem. Saprotams, šāda atbilde sarunu partneru sejās pirmajā brīdī izraisīja tādus kā samocītus smaidus. Šodien pat grūti pateikt, vai viņi tomēr teiktajam daļēji pat nenoticēja? Lilita atkārtoti man aizrāda, ka sabiedrība parasti manus jokus nemēdzot saprast. Savukārt man pašam bieži nācies piedzīvot, ka reizēs, kad runāju nopietni bez jebkādas „velna dzīšanas,” mani sarunu biedri pārliecināti, ka es ar tiem āzējos, un otrādi.

Ar neviltotu prieku un gardiem smiekliem nesen lasīju svaigi no Ķengurzemes saņemtajā Austrālijas Latvietī (2001.16.V) par tautietes Austras Mednes „tekošā polītiskā momenta” referāta atstāstu Melburnas tautiešiem, kur, cita starpā, „atmaskota” arī mana rīcība un motivācija dzīves turpināšanai Karaļvalstī. Izrādās, pēc Brūno Kalniņa nāves LSDSP vadību pārņēmis Vilnis Zaļkalns, kas arī palīdzēja partijai dibināties Latvijā. Kad viņam pietrūka Latvijā amatu, viņš atgriezās Zviedrijā, un par vadītājiem kļuva Jānis Ādamsons un Juris Bojārs. Kā redzi, Latvijā man pietrūka amatu − tāpēc esmu spiests trimdot tālāk zviedru zemē, gaidīt uz labākiem laikiem un augstākiem amatiem.

Ja tā nopietni, tad, Vācijā dzīvojot, bieži apsvēru iespējas pārcelties uz Zviedriju. Stokholma vilināja ar savu apbrīnojami rosīgo latviešu sabiedrisko dzīvi, ar izcilām latviešu personībām visdažādākās jomās, ar iespējām izvēlēties sev domu biedrus. Piedevām tuvums Latvijai, iespēja iegūt apbrīnojami ātri jaunāko informāciju, iespēju biežāk apmeklēt Rīgu. Stokholma bija arī tā vieta, kas deva iespēju studēt latviešu valodu, te norisinājās daudzas saistošas „spēles” ar čomiņiem, te latviskā dzīve kūsāt kūsāja. Savu izvēli neesmu nekad nožēlojis.

Pārcelties šobrīd uz dzīvi Latvijā jau tīri praktisku apsvērumu dēļ man nav iespējams − neesmu vēl izkalpojis Karaļvalsts pensiju un, kā zini, tad ar basu pakaļpusi ezi nenospiedīsi. Esmu pārliecināts, ka ar savu darbību jūras šai krastā Latvijas un latviešu labā varu pagaidām vēl izdarīt krietni vien vairāk nekā dzīvojot Latvijā. Baidos arī par savu garīgo līdzsvaru un veselību, jo nācies novērot, ka laba daļa trimdinieku pēc atgriešanās uz dzīvi Latvijā sāk pakāpeniski „nojūgties” − kokles vietā sāk spēlēt balalaiku, latviešu valodas vietā mācās kriviču mēli, sāk murgot, ka esot pārliecināti „nacionālkosmopolīti,” aizrāvušies sludina, ka latvieši apspiežot krievus, labprātīgi uzņemas rietumu dažādu uzņēmumu un organizāciju izplānotos Latvijas un latviešu izmantošanas pasākumu vagarpienākumus utt. Man arī bailes kļūt par latkrievisku žuliku − esmu pamanījis, ka jau trešā, ceturtā dienā uzturoties Rīgā, sevišķi pēc darīšanām Latkrievijas iestādēs, runāšanām ar vadošajiem latkrievpolītkadriem utt., mani sāk pārņemt krimināla tieksme ņemt rokā „šmeiseri” un uzsākt „tīrīšanas.” Kā redzi, neesmu vēl pietiekami pieaudzis, savaldīgs un nobriedis nopietnam darbam dzimtenes pilsētās, laukos un ārēs. Domāju, ka sekošu kādreizējā PBLA priekšsēža un šodienas Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība tirgziņa Ulža Gravas pēdās, kuŗš sakās sev vecumdienās nomērojis mēra vietu pilsētā, kurā piedzimst vējš − Liepājā. Es būšu mazliet pieticīgāks. Sākumā metīšu aci Āgenskalna virzienā. Arī tur darāmā netrūkst, sākot ar Pārdaugavas trimdas latviešu biedrības dibināšanu, Āžu Miku un Dižmeitiņu Asociācijas atjaunošanu, Zem Zaļa Zara (ZZZ) krogus atvēršanu, kur „iedzimtajiem” nāksies maksāt pilnu cenu, bet „trimdīšiem” būs puscena, turpinot ar kārtības ieviešanu un Zemgales pašvaldības pārņemšanu. No turienes ceļš tālāk līdz Rīgas domei un pēcāk Saeimai jau vairs tikai tāds kuiļa rūciens vien ir.

Bet, ja tā nopietni − patreiz cenšamies atjaunot tēva 130 gadu veco māju Pārdaugavā. Tā ir viena no vecākajām Pārdaugavas mājām vispār. Sapņojam par savu latvisku saliņu romantiskajā, kādreiz par Bērzu ielu dēvētajā ieliņā, dažu simtu metru attālumā no Āgenskalna tirdziņa, cenšamies atjaunot vecmātes kādreiz tik skaisto dārzu, kas var lepoties ar milzīgu kastaņkoku un dižozolu. Gaidām, kad beidzot starp Stokholmu un Rīgu tiks uzsākta pasažierkuģu satiksme, lai nedēļas nogales regulāri varētu pavadīt paši savās mājās. Vēl tas viss tikai tādā sapņu līmenī, kaut bankām aizdevumu procenti jau sākti maksāt, savus latu simtus jau nopelnījuši trejdeviņu līgumattiecību noformulētāji, apzīmogotāji, tik zinīgie un laipnie latvjtautas ierēdņi, advokāti, celtnieki utt. Labi, ka vēl sapņot atļauts bez specatļaujām, specmaksām, speczīmogiem.

 

RE: Atskatoties uz tavu ilggadējo sabiedrisko un polītisko darbību, kuŗus pasākumus tu vērtētu kā nozīmīgus un pieminēšanas vērtus? Cita starpā, kāds Tavs vērtējums par polītiskām partijām un viņu darbību Latvijā? Vai LSDSP ir sociāldemokratiska partija rietumu izpratnē?

 

VZ: Domāju, ka pieminēšanas vērtu pasākumu saraksts veidotos pamatīgi gaŗš. Vairākus manā dzīvē nozīmīgus pasākumus tiku jau pieminējis.

Atbildot uz jautājumu, vai šodienas LSDSP Latvijā ir sociāldemokratiska partija rietumu demokratiskā izpratnē, diemžēl jāatbild ar Nē! Ar tikpat lielu Nē! − kā kad Tu man vaicātu: Vai Latvijā eksistē patiesa demokratiska konservatīvā un liberālā partija?

Deviņdesmito gadu vidū, kad LSDSP vadībā atradās Uldis Bērziņš, Arnis Mugurēvičs, Egīls Baldzēns, LSDSP bija gan gaužām nabaga, biedru skaita ziņā maza un organizatoriski vāja partija, bet tai tomēr bija ļoti iepriecinoša iekšēja demokratiska attīstība. Ādamsona un diemžēl arī Bojāra laikā partijas iekšējā demokratiskā attīstība apstājās. Aizvien spēcīgāks kļuvis autoritatīvais vadības stils. Partijas vadībā ir nepieciešamas radikālas izmaiņas. Juris Bojārs atkārtoti runājis par vēlēšanos polītiku atstāt un aiziet pilnībā zinātniskā darbā.

Bēdīgi, bet Latvijā vēl desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas patiesībā nav vēl nevienas vienīgas īstas polītiskas partijas. Pagaidām tās visas vēl aizvien ir tikai šauras interešu grupas, kuŗas tiek kontrolētas un bīdītas no ekonomiskiem nogrupējumiem, kas vairumā kalpo Maskavai draudzīgiem un paklausīgiem spēkiem. Latvijas polītikā diemžēl tikpat kā viss ir pērkams − pērkami ir polītiķi un pērkami ir viņu balsojumi. Cinisma un arogances kalngalu šo vasaru nodemonstrēja Einars Repše, paziņojot, ka gatavs glābt Latviju un izmēzt tās Augeja staļļus, ja viņam tikšot sarūpēta kārtīga alga. Rīgas strazdi jumta korēs vītero par 1 miljonu dolāru. Dolāri tāpēc, ka neesot vairs tālu tā stunda, tas brīdis, kad pasaules gandrīz vai pati spēcīgākā valūta − lats savu līdera vietu gatavojoties pamest, un Repšem izdevīgi Latvijas Valsts bankas vadību pamest. Jau paviršs skatiens vien Repšes galveno sponsoru sarakstā apstiprina nelāgās aizdomas, ka te darīšana ar tiem pašiem „vecajiem vēžiem,” kas aizgājušos gadus aizkulisēs pirkuši un pārdevuši, „prihvatizējuši,” blēdījušies un šmaukuši nodokļus, manipulējuši Latvijas polītiķus, partijas un polītiskos lēmumus, bet tagad saskata sev izdevīgus nākotnes „biznesus,” pārrāpojot laicīgi jaunšūtā Repšes „kulītē.”

Pēdējie mēnešu notikumi diemžēl liecina arī to, ka vairāki vadoši LSDSP polītiķi, „nonākot pie siles,” nav varējuši izturēt alkatības vilinājumus. Tas ir ļoti bēdīgs secinājums, jo tagad faktiski visas partijas ir mazāk vai vairāk sašmucējušās nelegālos naudas darījumos. Kā smejies, kārtējo reizi lieka ūdens plūsma uz Latvijas autoritārisma dzirnām, kas savā „klip-klap” skanējumā aizvien skaļāk un straujāk klabina: Demokratija neiet, nost ar partijām. Latvijai nepieciešams Vadonis utt. Atliek tik pamest skatu Baltkrievijas virzienā, lai redzētu, kāds ceļš un liktenis gaida Latviju un latviešus, ja tie noticēs demokratija neiet un Vadoņa nepieciešamības murgiem.

Stāvoklis LSDSP ir sarežģīts. Orgānu centieni to pārņemt savā varā turpinās. Kaut gadiem novēlota, uz brīdi tomēr tika panākta LSDSP sadarbība ar TB/LNNK. Starplaikā, tā atkal veiksmīgi sagrauta. Šai sadarbībai vajadzēja notikt jau deviņdesmito gadu sākumā, kad tās vadībā vēl atradās goda vīrs, valstiski domājošais Eduards Berklavs, kad partija vēl nebija tik piedraņķēta un infiltrēta kā šodien. Arī LSDSP diemžēl ir krietni vien infiltrēta. Jācer, ka Jurim Bojāram izdosies partiju attīrīt no „iedēstītiem sociķiem” un panākt jurkāniešu-rubikiešu neitralizēšanu gaŗākā laika skatījumā. Pretējā gadījumā tie nākotnē var kļūt par vienu no Latvijas vadošajiem polītiskiem spēkiem. LSDSP, ar viņiem „brāļojoties,” draud nonākt Krievijai iztapīgo spēku kontrolē. Cīņas aizkulises ir drāmatiskas un reizēm šķiet, ka Juris Bojārs teju zaudē kontroli partijā. Jācer, ka viņš psīcholoģiski būs pietiekami spēcīgs neizdarīt liktenīgu kļūdu un varas saglabāšanai maldīgi neķersies pie „pēdējā salmiņa,” meklējot atbalstu pie jurkāna-rubika spēkiem, meklējot „družbas” atbalstu un līdzekļus pie krievu „bizņismeņiem,” kas cieši ieausti polītikriminālajos orgāntīklos un vairumā izpilda Krievijas polītpasūtījumus. Reizēm arī šķiet, ka Latkrievijā sava zināma platforma ir arī dažam labam Putina nežēlastībā kritušam Krievzemes oligarcham. Katrā ziņā LSDSP vadības pārlieku dedzīgā aizraušanās ar Maskavas spēkiem draud partiju sašķelt „boļševikos” un „menševikos.” Domāju, ka lielāku skaidrību sniegs LSDSP kongress šāgada oktobrī.

Šodienas Latkrievijas polītiskā ikdienā Poruka bālajiem zēniem nav ne mazākās „šances.” Tāpat nederīga ir Skalbes Kaķīšu dzirnaviņu un trimdas svētdienskolās kultivētā ideoloģija. Katram demokratam, kam rūp Latvijas demokratīskā un līdz ar to arī neatkarības nākotne, aktīvi jāiesaistās patiesu polītisko partiju veidošanā un stiprināšanā, neprasot − kā Repše sev − augļotājiem cienīgu priekšsamaksu.

Līdz nākamā gada novembrim, kad Prāgā oficiāli tiks izlemta Baltijas valstu uzņemšana vai neuzņemšana NATO, mums Latvijā jārēķinās ar trejdeviņām krievu puses provokācijām, lai nodemonstrētu ārpasaulei, ka Latvija nav stabila valsts. Šīs provokācijas jau sākušās pirms laba laika.

Tomēr nav iemesla absolūti visus skatīt un vērtēt tikai bezcerīgi melnā krāsā. Pēdējo gadu, manuprāt, pats lielākais polītiskais panākums bija Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana par Latvijas prezidenti. Pie šāda iznākuma kaldināšanas tika ilgi un krietni piestrādāts, jo brīnumi reālā dzīvē nemēdz notikt paši no sevis vien. Patiesa bauda bija piedzīvot, kā pārgudrie, arogantie, patvaļas reibumā deģenerējušies LC kadri uzvedās, kā no plaukta nokrituši un ar aukstu ūdeni aplieti, piedzīvojot to, ka viņu manipulācijas šoreiz beidzās ar grandiozu fiasko. Tas pats notika arī ar tik „labi taisītajiem” Maskavas kadriem, kas savās analizēs un priekšdarbos bija aizplānojušies galīgi šķērsām. Bez liekas lepnības iespējams sacīt, ka bez LSDSP ĀK un LSDSP Latvijā Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana nebūtu bijusi iespējama.

Savā laikā LSDSP ĀK izdevās atjaunot LSDSP Latvijā, pārvarēt orgānu noformēto sašķelšanu, atkārtoti aizkavēt tās pārņemšanu no ķezberiski-neilandiski-vulfsoniskiem spēkiem. Apvienošanās ar Bojāra vadītajiem spēkiem, kas toreiz attīstījās sociāldemokratiskā virzienā, bija nepieciešama. Pretējā gadījumā LSDSP jau kopš vairākiem gadiem diriģētu „Lielā Brāļa” rezidenti Latkrievijā.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā mums izdevās neiekrist orgānu sagatavotajos slazdos atjaunotās neatkarīgās Latvijas atslēgpoziciju pārņemšanai ar LSDSP ĀK svētību un atbalstu. Patiesībā bija jau sagatavota „sarkanā tepiķa” izklāšana Rīgā − Brūno Kalniņa un LSDSP ĀK vadības uzņemšanai, LSDSP darbības atjaunošanai kā vadošai partijai KP nomenklatūras un orgānu vadībā. Valstiski domājošie socdemi pēcāk būtu veikli nobīdīti malā. Šie slazdi toreiz tika saskatīti, izvērtēti, vairāki no atsūtītajiem sarunu vedējiem un kolaborācijas vilinājumu piedāvātājiem „atkodēti” un gala rezultātā visa čomiņu operācija izgāzās.

Pēc tam mazliet pārstrādātā paveidā līdzīgs kumoss tika uzlikts uz makšķerāķa PBLA uzcopēšanai. Rezultāts, diemžēl, bija sekmīgs. Bieži esmu domājis par to, kā būtu, ja būtu... − ja vēl toreiz Viņsaules cīnītāju saimei nebūtu piepulcējies Jūlijs Kadelis? Esmu pārliecināts, ka tādā gadījumā PBLA vēsturisko kļūdu nekad nebūtu izdarījusi. Jūlijs Kadelis labi „saprata drēbi,” ko auda un šūdināja orgānzēni trimdas apmaušanai. LSDSP ĀK ar viņu būtu varējuši − kā allaž − sekmīgi sastrādāties, viņš mūsu stāvokļa izvērtējumu būtu ņēmis vērā un rezultāti šodien būtu varējuši izskatīties Latvijai un latviešiem daudz labākā gaismā.

Traģikomiski bija vērot, kā PBLA vadoņi ar Gunāru Meierovicu priekšgalā brāļojās ar orgānziķeru sagatavotajiem „auseklīšiem,” piemēram, Inkenu, Jurkānu un citiem viņiem līdzīgiem. Šie zēni tika sūtīti „trimdas vadības” nošarmēšanai. Trimdā viņus uzņēma kā tautas praviešus, nesa uz rokām, ucināja un apdāvināja uz nebēdu. Cik trimdinieku tūkstošus abi minētie „auseklīši” nenoblēdija un neiebāza savās ķešās? Kad Latvijas vēstniecība Vašingtonā, trimdas organizācijas un privātpersonas to beidzot uzdrošināsies atklāti pateikt?

Nezin, kā gan par visu to šodien jūtas, piemēram, pats Gunārs? Vienu brīdi tā kā šķita, ka nopietni saskaities − Inkenu lai atklāti kādā intervijā Lauku Avīzē nodēvēja par piederīgu attiecīgajai ziķerbiedrībai, solījās pat nākt klajā ar vēsturiskām patiesībām. Patiesības paudēja balss tomēr, šķiet, aprāvusies − pagaidām nekas par to, kā trimdas vadība tika apvesta ap stūri un aizmānīta Latkrievijas zaņķos, no Gunāra puses nav dzirdēts?

Vēl vērts pieminēt divus pasākumus, kas, manuprāt, Baltijas valstu okupācijas jautājumu uz brīdi izvirzīja pasaules mediju starmetēju gaismā un polītiski lieti līdzēja dažus gadus vēlāk Baltijas valstu neatkarības atgūšanai. Rietumu sabiedrības psīcholoģiskai noskaņošanai baltiešu labā ļoti nozīmīgs bija 1985. gada Kopenhāgenas tribunāls un Baltiešu Brīvības un Miera kuģa brauciens. Igaunija, Latvija un Lietuva atguva atpakaļ savu vietu uz pasaules polītiskās kartes. Nekad trimdas gados par Baltiju un baltiešiem nav tik daudz rakstīts un ziņots pasaules medijos kā 1985. gadā no 25. jūlija līdz 1. augustam. Par šī pasākuma organizēšanas aizkulisēm, ziķerorgānu pretspēlēm − dezinformāciju, kukuļošanas mēģinājumiem, draudiem un vilinājumiem, daudzu trimdas progresīvo tautiešu polītisko analfabētismu varētu sarakstīt romānu. Bet, kā teiktu vācietis: Ende gut − alles gut! (Beigas labas − viss labs!)

Nobeigumā tad nu atliek ar viegli ironisku smaidu konstatēt, ka Mērnieku laiki mums latviešiem nebūt nav vēl beigušies − tie turpinās pilnā sparā, bet par to nav ko skumt un velti asaras liet... Kārtējo reizi aiz auss liekama viedā Ulža Ģērmaņa tik bieži atgādinātā dzīves gudrība: Ir divas iespējas kā raudzīties uz šīm zemes lietām − tā, kā tas ir, un tā kā mēs vēlētos, lai tas būtu. Izvēle ir mūsu pašu ziņā. Šo izvēli veicot lietderīgi atcerēties ir arī kādu Ulža radītu domu graudu: Darīsim savu darāmo ar jautru un spītīgu prātu − centīsimies nekad nezaudēt humoru. (Mosties, celies, strādā. 100 domu graudi. Stokholmā: Memento, 1998).

 

2001. IX

 

Publikāciju sagatavoja Rolfs Ekmanis