JG229 Juris Rozītis. Nenobeigtais teikums. Vilnis Zaļkalns

Juris Rozītis

NENOBEIGTAIS TEIKUMS

Vilnis Zaļkalns saļima pie sava kompjūtera vēlu vakarā šā gada 24. februārī. 1. martā viņš mira, starplaikā neatgūdams samaņu. Būtībā viņš jau bija miris tai svētdienas vakarā, strādādams, rakstīdams − teikuma vidū. Vienu brīdi viņš risināja domu, rakstīja teikumu, nākamajā brīdī − doma pārtrūka. Viļņa vairs nebija, un teikums palika nenobeigts.

Tajās piecās dienās, kamēr viņš gulēja slimnīcā, mēs visi, kas Vilnim bijām tuvi, ik vakaru sazvanījāmies vai arī sazinājāmies pa e-pastu. Kas jauns? Sapratām, pastāv trīs iespējas, no kurām viena − Vilnis atmostos, bet ar tādiem garīgiem vai ķermeņa traucējumiem, ka viņš nevarētu vairs strādāt − būtu visnežēlīgākā. To Vilnis nekad nevarētu paciest − dzīvot, bet nerakstīt, nedomāt, nekombinēt, nesapņot, nerunāties ar citiem. Nestrādāt. Paldies Dievam, šis liktenis viņam pagājis secen.

Mēs iestādījāmies uz iespēju, ka Vilnis aizietu, bet tomēr tas nelikās reāli. Tik bieži Vilnim bija gadījušās pretestības, bet vienmēr taču viņš tās nokratīja. Likās skaidrs, ka viņu drīz laidīs mājās no slimnīcas, ka mēs drīz atkal sēdēsim pie Viļņa galda, ka viņš, savā ierastajā vietā galda galā sēdēdams, aizdedzinās cigareti, kautrīgi atzīsies: Laikam jau taisnība, ka man šitos vajadzētu atmest... un ielies vēl vienu šņabīti.

Bet nu Viļņa vairs nav.

Nav pie kā griezties, kam prasīt viņa pašreizējā polītiskā stāvokļa analizi. Pēdējo reizi, kad biju Rīgā, televīzijā skatoties jaunākos Rīgas domes ārprātus, mana tante prasīja: Nu, un ko Vilnis par to saka? Tā bija svarīga mēraukla polītisko uzskatu veidošanā − piekrīti vai nepiekrīti, bet bija svarīgi dzirdēt, ko Vilnis par kādu jautājumu saka. Viņš bija veikls polītisks šacha spēlētājs, kas saredzēja vairākus gājienus uz priekšu jau labu laiku pirms tie īstenojās. Viņš domāja par pretinieka stratēģiju, redzēja vairākus iespējamus šachmatus, kamēr citi vēl gudroja, vai iesākt spēli ar zirgu, vai bandenieku.

Cik bieži, izlasījis kādu īsu avīžu ziņu, Vilnis nav ievilcis elpu un teicis kādu pareģojumu. Tas nozīmē, ka četru, piecu dienu laikā atklāsies, ka valdība ir piekāpusies šajā jautājumā. Vai arī, piemiedzis vienu aci, ar notušētu teātrālismu paziņojis: Es tā rēķinu, ka divu, augstākais trīs mēnešu laikā būs valdības maiņa. Vai: Tad ir skaidrs, ka šis polītiķis ir uzpirkts. Šie pareģojumi bieži bija teatrāli, negaidīti, bet gandrīz vienmēr tie piepildījās.

Ar Vilni rēķinājās viņa pretinieki. Kopā ar Jāni Ritumu viņš bija centrāls stratēģis septiņdesmito gadu beigās, kad Juris Būmeistars atjaunoja LSDSP pagrīdē Padomju Latvijā. Viņš pieskatīja, ka LSDSP neiekrita Neilanda, Ķezbera & Co nagos, kas to gribēja lietot kā drošības tīklu, kad viņu ideoloģija sabruka. Par to Vilni ienīda ietekmīgas aprindas Latvijā.

Vilnis saredzēja, ka strīdi LSDSP bija stūrēti mēģinājumi šķelt un vājināt partijas ietekmi. Pazīdams viņa pretspēlētāju, tā saukto „Rīgas čomiņu” taktiku, viņš tos pārsteidza ar negaidītu izspēli − apvienošanos ar pretinieku. Tā šteinisti apvienojās ar dinēvičistiem, un gaidītā partijas šķelšanās tika uz laiku novērsta. Abi strīdīgie līderi tika spiesti vismaz uz laiku meklēt jaunas ganības. Tāpat LSDSP bija spiesta apvienoties ar bojāristiem, novēršot šķelšanos un pat beidzot iegūstot ievērojamu ietekmi Latvijas polītikā. Bet tagad pietrūkst spēcīga taktika, ideālista un goda vīra, kāds Vilnis bija, lai paturētu LSDSP no ieslīdēšanas morāli, polītiski un nacionāli apšaubāmā polītikā.

Vilnis bija vizionārs. Viņa idejas bija grandiozas. Astoņdesmito gadu sākumā viņš izstrādāja plānu Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu rīkot Ālandes salā, Baltijas jūrā. Vilnis kombinēja, ka Padomju Savienība pret to protestētu. Tā liktu spiedienu uz Somiju, kas kongresu aizliegtu. Ālandiešiem nepatiktu šis Somijas spiediens, jo uzskata sevi par neatkarīgiem no Somijas. Būtu brēka, preses uzmanība, un starplaikā mēs būtu sarunājuši telpas Stokholmā, kur kongress varētu notikt tik un tā. Būtu tāda pat gaisotne kā aizliegtajā Berlīnes kongresā. Toreizējām ELJA amatpersonām trūka dūšas vai vīzijas šādu kongresu sarīkot. Kad gadus vēlāk rīkoja kongresu Somijā, bija nokavēts polītiskais brīdis, un kongresam lielas rezonanses nebija.

Citu Viļņa ierosinājumu − rīkot VLJK uz kuģa Baltijas jūrā, piebraucot pēc iespējas tuvu Latvijas krastam − arī noraidīja kā fantastiku. Vilnis tomēr domu neatmeta. Viņš sasauca darītāju štābu un kopā ar igauņiem un lietuviešiem, piesaistot cittautu polītiķus, sarīkoja tā saukto Brīvības kuģa braucienu, kas labi izdevās un ieguva lielu polītisku rezonansi.

Par viņa vizionāro, nekonvenciālo polītisko domāšanu, uzdrošināšanos lauzt pieņemtas polītiskas aksiomas, liecina fakts, ka Vilnis kā viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais, referātu turnejā Kanadā izvirzīja, kā tad likās, nereālistisko domu par Vairu Vīķi-Freibergu kā Latvijas prezidenti.

Vilnis bija plānotājs, kam vajadzēja darītājus, domu biedrus un draugus, kas palīdz viņa vīzijas realizēt. Te minama viņa sieva Lilita, bez kuŗas nedz izdevniecības Memento darbība, nedz laikraksta Brīvība iznākšana nebūtu iedomājama. Minami arī partijas biedri, kā arī tie draugi, kas nepiekrizdami sociāldemokratu ideoloģijai, labprāt pulcējās ap Vilni un nāca viņam talkā.

Vilnis sagaidīja lojalitāti no citiem un bija simtprocentīgi lojāls pret saviem draugiem, cīņas biedriem, cilvēkiem, ar kuŗiem viņš dotajā brīdī sadarbojās. Tas nenozīmēja, ka viņš akli ticēja visiem. Ja viņš juta, ka kāds ir pārkāpis lojalitāti vai arī pakļāvies godkārībai, vai pretinieku viltum, tad viņš netaupīja savu ironiju un izsmieklu. Bet savējos viņš aizstāvēja, pat brīžiem pret pamatotu kritiku.

Lai gan ideju šķīlējs vairāk nekā administrators, Vilnis tomēr nebija godkārīgs. Nedz viņš lielījās tā bija mana ideja, nedz arī viņš meklēja sabiedrisku ievērību. Kad vajadzīgs, viņš uzkāpa uz skatuves, un ievērojot visas sabiedriskās konvencijas, solīdi un godīgi norunāja to, kas bija runājams. Tomēr ērtāk viņš jutās drīzāk zāles aizmugurē nekā uz skatuves, blakus istabā, nevis uzmanības centrā, vai arī virtuvē pie sarunām mazākā pulkā. Ienākot kādā viesību telpā, viņš atrada savu vietu, kur nogruntēties, kur visu varēja pārredzēt, kur viņam nebūtu lieki jāizkustas, kur viņam bija pudeles un cigaretes pa rokai. Un tad viņš sāka sarunas. Citi pulcējās ap Vilni, nevis gaidīja, ka viņš pienāks klāt.

Vilnis arī saprata un respektēja necilos sabiedriskos darbus. Viņš saprata, ka no tiem ir atkarīga visa sabiedriskā darbība. Kad savā laikā vadīju latviešu sestdienas skolu Stokholmā, pastāvēju uz to, ka visiem vecākiem kaut kādā veidā jāiesaistās skolas darbā. Tai laikā Vilnim nebija vaļas strādāt kā skolotājam (vēlāk viņš arī šo darbu apzinīgi un rūpīgi veica), bet viņš tomēr nāca katru sestdienu talkā − bērniem maizītes gatavodams. Viņš gan neizsniedza bērniem ierasto zviedru sausās maizes šķēli ar plānu siera vai pastētes kārtiņu, bet kārtīgas bulciņas ar sieru, gaļu, sinepēm, sīpoliem un skābiem gurķiem.

Vilnis bija „dīpītis” − cilvēks, kas nav savā īstā vietā. Ne viņš jutās mājās Vācijā, ne Zviedrijā, nedz arī īsti pēcpadomju Latvijā. Tās mājas, ko viņš gaidīja, balstījās uz ideāliem − visnotaļ tādiem, ko bija saklausījies bērnībā dīpīšu nometnēs − no latviešu skolas skolotājiem, no kaŗā sakropļotiem kanakiem, no rakstniekiem, no cilvēkiem, kas veicināja domu par ideālu Latviju. Šis ideāls viņam neļāva iedzīvoties šodienas ikdienā − Zviedrijas pārracionālizētajā sabiedrībā.

Lai gan Vilnis savā laikā ņirdza par māksliniekiem, kas tikai grib uzslavu (te mums vienu posmu bija domstarpības), viņš bija vairāk lasījis nekā citi viņa vienaudži. Kad savā laikā palīdzēju Rasmai Grīnai kārtot Latviešu Palīdzības komitejas plašo bibliotēku, viņa nopūtās, ka no jaunajiem vienīgais, kas šīs grāmatas lasot, esot Žaļkalns − visas pēc kārtas.

Maz pieminēts ir Viļņa mākslinieciskais talants. Viņa kaligrafiskais rokraksts labi pazīstams visiem, ar ko viņš sarakstījās. Viņš bija jaunībā izglītojies, strādādams par audējzelli. Savā laikā bija arī dziedātājs ar spēcīgu, patīkamu balsi, bet ar laiku to arvien retāk demonstrēja. Citi dziedātāji bija laimīgi, ja varēja Vilni piedabūt uz dziedāšanu, jo zināja, ka tad skanēs.

Es Eiropā ierados no Austrālijas ar teātŗa viesizrādēm Zviedrijā, Vācijā un Anglijā. Turneju sarīkoja Vilnis, ar kuŗu biju iepazinies Austrālijā, kad Mičotāji tur viesojās. Vilnis pats arī pāris reizes spēlēja teātri. Jāņa Viesiena lugā Jānis Reiters viņš tēloja mācītāju, bet Ziemeļamerikas publika viņu atcerēsies no Vaclava Hāvela Rīkojuma. Tik labi izprasts un elegants čekista tēls laikam reti būs redzēts uz latviešu skatuves.

Mēģinājumos Vilnis ieradās, apsēdās, atvēra portfeli un lasīja avīzes, vai rakstīja vēstules, kamēr bija viņa kārta tēlot. Tad viņš padarīja, kas jādara, atgriezās pie portfeļa un strādāja tālāk pie saviem papīriem.

Turnejas laikā Ziemeļamerikā, iebraucot jaunā pilsētā, viņš tūlīt izvilka savu adrešu grāmatu un sazvanīja visus, ko viņam vajadzēja satikt. Pēc izrādēm, kad citi ansambļa dalībnieki atslāba pie viesību galda, Vilnis bieži pazuda, jo bija sarunājis tikšanos ar kādu. Katrs brīdis, pat pie šņabja glāzes diskutējot, bija mirklis viņa nerimstošajā darbā.

Pēdējo reizi satiku Vilni tikai dažas nedēļas pirms viņa nāves. Nejauši sastapāmies vilcienā. Viņš brauca no ārsta apmeklējuma − laikam pēdējā − uz savu darbu Zviedrijas radiofonā (Radio Sweden). Viņš spļaudījās par zviedru ārstiem. Es viņiem saku− ja jau es esmu tik slims, tad izrakstiet man slimības atvaļinājumu, kaut vai uz puslaiku. Šie − nē, nē, ‘jaunākie pētījumi’ rāda, ka ir labāk turpināt iet darbā, nevis nīkt mājās. Ārsti viņu sūtot apmeklēt lekcijas par veselīgu ēšanu un dzīves veidu un liekot viņam vingrot vairāk. Viņš prasījis − pa kuŗu laiku? Zviedru racionālā atbilde − neviens neesot darbā neatvietojams, jāiekārtojoties tā, lai darbā nestrādātu tik daudz. Tātad ‘nenīkt’ mājā, iet darbā, bet tur mazāk strādāt. To Vilnis nesaprata. Viņš nekad nenīka. Viss viņa mūžs bija darbs, katrs mirklis – brīdis viņa darbā. Tāpēc viņa mūžs pārtrūka teikuma vidū. Ik brīdi viņš bija kāda teikuma, plāna, vai projekta vidū.

Nē, Vilnis nebija neatvietojams. Sociāldemokratu partija ies uz priekšu savā virzienā, kā visas citas Latvijas partijas. Viļņa kolēģi Zviedrijas radio latviešu redakcijā turpinās strādāt, un ļoti labi turpinās. Bet tomēr, vienalga, cik labi šie raidījumi būs, tie vairs nebūs, kā Latvijā klausītāji tos mēdz saukt − Zaļkalna raidījumi.

Šai pēdējā tikšanās reizē Vilnis man stāstīja − ārsti konstatējuši, ka veselība pasliktinājusies. Viņš paskatījās uz mani, piešķieba galvu uz vienu pusi, piemiedza vienu aci un savā pareģa balsī teica: Juri, tas nozīmē, ka ... es tā rēķinu − augstākais sešu mēnešu laikā būs lieli sūdi!

Skat. arī Rolfa Ekmaņa interviju ar Vilni Zaļkalnu − JG 226: 44-49, 57; JG 227: 35-41.

Londonā dzimušā, šimbrīžam Stokholmā mītošā Jura Rozīša literārais devums sastāv no dzejas, atdzejas, prozas darbiem, ieskaitot žurnāla Karogs un R. Gerkena rīkotā konkursā pirmo balvu ieguvušo romānu Kuņas dēls (1994).