MANAS TREJĀDĀS

MĀJAS

Mēs bieži esam tur,

Kur neesam,

Un neesam tur,

Kur esam.

C. Dinere

Pirmās

Manas mājas − šīs, kas mani pieņēmušas,

ar savu krāsni sildījušas, savā pajumtē zem

augstajām eglēm lietū un vētrā paglābušas,

sniegā un salā sargājušas, no sava dārza

barojušas un vasaras karstumā devušas ēnainu

pavēni. Bet nav piesējušas uz mūžu. Gribi

− paliec, negribi − nepaliec. Kā sirsnīga

pajumte bezpajumtniekam, kam visvairāk

sirsnības vajaga.

Otrās

Manas mājas, par kuŗām man jādomā visu

laiku, lai kur es būtu, bet kas negrib mani

pie sevis, kuŗās man jālaužas kā mirušo namā,

lai atprasītu manu bērnību un jaunību.

Manas mājas, kuŗas man vajadzīgas, bet

kuŗām manis nevajaga. Par daudz manī nemiera,

par daudz nepiepildītu cerību.  Viņas man

mieru nedod. Viņas mani nepasargā, jo pašas

ir sargāmas, glābjamas, kopjamas. Kad es viņās

mēģinu atgriezties, viņas mani atstumj, tāpēc

ka es esmu par nevarīgu, lai būtu savējā.

Manas mājas, kas vairs negrib būt manējās,

mani ir atraidījušas, lai dzīvotu savu dzīvi

− vienalga, bagātu vai nabagu, koptu vai

izlaupītu, bet savu dzīvi.

Trešās

Tikai savās vissenākās mājās es varu

iegriezties, cik bieži es vēlos un justies

kā savējā. Tur dzīvo visi, ko mīlu.

Noraktais pakalns tur atkal zaļo. Aizbērtā

upe saulē mirdzina ūdeni. Nocirstajās liepās

maigi dūc bites pēc medus. Mana pirmā skola,

izkāpusi no drupām, atkal stāv balta.

Manās vissenākajās mājās man nemaz nav

jāatgriežas.  Viņas vienmēr nāk man līdz un

neļauj iemīlēt neko citu.

Nāks rudens ar veļu laiku, un es

nezināšu, kur galdu klāt.

Manas senajās bērnības stacijas

Vilciens vairs nepiestāj.

Tikai sliedes ar rūsganu spīdumu

Tālumā māj.

Cauri gultņiem aug pieneņu saulītes,

Zālē vējš iekritis dzied,

Un visapkārt kā karsušas skaistules

Magones zied.

Ai, šī vasara, prāta jaucēja,

Neļauj atšķirt, kas bija un būs!

Neatlaidīgā tālumā saucēja,

Aizvedīs mūs?

Ņudžersijas pavalstī mītošās Ritas Gāles dzejiskais devums sastāv no krājumiem Kas lietu sauks (1965), Atkala (1977), Atšķirtā (1990) un Rīgā izdotās izlases (ar Rutas Veidemanes ievadu) Gaŗa rinda sudraba naglu (1995).

No kurienes te bērza lapas piebirušas,

kad nav neviena bērza tuvumā?

Es labudienu saku kaimiņienei

un kļūstu dzeltenāks

un lēnāks ik pēc soļa.

Jo nav neviena bērza tuvumā.

1999

LIELDIENU

PASTAIGA

Džeromam

Rotenbergam

Pēcpusdiena.

Pumpuru, ziedu, svaiga zaļuma pievilcies gaiss.

No ķieģeļu sienas uz asfalta

sarkanīgs atspīdums.

Man prātā Sadovskas lietussardziņi.

Rokā plūmes zariņš.

Pāri ielai trīs tīneidžeri − viens skūtais,

diviem keponi, vienam rokā nūja.

Bailes.

Tikai mirklis, jā, šie prom

slimnīcas teritorijā.

Iela jau mežā.

Slīpajā saulē sarkanās skudras uz ietves

izskatās milzīgas.

Acis palaikam aizķeras

meiteņu gurnos un krūtīs.

Beidzot klāt.

Rekonstrukcija, chaoss, betona bluķi.

Kalniņā uzstiepts akmens:

„Biķernieku mežā 1941.−1944. gadā

vācu fašistiskie iebrucēji zvērīgi

nogalināja 46500 mierīgu iedzīvotāju.”

Tas pats krieviski.

Starp citu, vāci pieminēti, ne vārda par ebrējiem.

Piecas sarkanas neļķes jau priekšā.

Kilometrīga masu kapu virtene.

Pāris vientuli sērotāji.

Daži ļaudis ar suņiem.

Viena dresē − zvērs lec pēc riņķa, rej,

klakstina zobus.

Pāris dzērāju gabalu tālāk.

Tepat arī pieci mēmie un mazulis ratiņos −

stabila piknika vieta, divi ielas kafūža

saulessargi.

Sīkais ratiņos vēkš.

Tam gan ir balss.

Es nezinu, ko mans vectēvs

darīja kaŗa laikā, bet

mana māte ir labs cilvēks,

mans brālis bija labs cilvēks,

mūsu bērniem nav ne vainas.

Līdz kuŗam augumam?

Vietumis smiltīs bedres gluži nevietā.

Vai tiešām kādam licies,

ka zelta zobi būs palikuši?

Latviskais stils ir neizrādīt emocijas.

Atsevišķi no kopuma: akmens

1943. g. 6. V nošautiem Rīgas komjauniešiem.

Atpakaļejot acīs saule.

Pat vismazākajam grants graudiņam

uz ietves ir ēna.

Nogriežos otrpus ielai −

tur arī esot − un ir:

baigi labā slēpojamkalniņa

nogāzē − viens,

lejā − divi masu kapi.

Nekādas zīmes, ne akmeņa.

Tikai kurmja rakumu taka −

balti smilšu aplīši.

Divi ebreji, māte ar dēlu,

nāk pretī, bažīgi uzlūko mani.

Gribas čurāt.

Šai mežā nečurāšu.

23.04.2000

saulrieta nenotvērējs

laimīgi pamet acis

vien brīžiem

dzejoļu aizmirsējs

izlasa

saspringst

un projām

mājinieki pa māju

dzīvoklis

ar visām ērtībām

šauju

lode

maigi noglāsta mērķi

un pārdzimst

kodē

01.06.2000

mazajai vijolniecei

uz ielas spēlējot

izaugušas krūtis

pienācis zemeņu laiks

asfalta maiņa pilnā sparā

vecām mājām paātrināti nolobās krāsa

aizklibo ziema

neparasta un nepabeigta

drusku šķībi skan melodijas

bet mugura stalta

vienmēr tai pašā vietā

Rīga ir publiska roze publiski

vijolniecei sāp rokas

un viņas balsij nav atbalss

23.06.2000

dzīve ir īsa

kā maiguma sākuma trīsa − viena

dziesma − singls − papēdis

pirkstgals − solis − atbalsojas līdz

zemes centram solis uz tevi −

lūdzu debesu labvēlību mūsu

maiguma gaitai − sapnī bērni

nopietni rotaļājas − ik dienu ik

nakti noslēpumaini dzīves

sīkumi − dzejolis sākās

un beidzas

09.09.2000

Jā?

notis pieskaras tavām lūpām

graudu maizei

printerim

(mana elpa ir nošu sistēma?

prāts nevēlas štancēt kārtējo partitūru

(es esmu es esmu?)

jo ticu es IR „un dzeja

un mīlestība”

ticu vispār vispār ticu

bet nē bet taču

02.12.2000

Es sēžu pie galda.

Tu pienāc klāt.

Starp manu aci un degunu

ir vieta tavai krūtij.

Manā ausī ir vieta „Bītliem”,

kuŗus tu klausies, un

sveicieniem no tavas vecmammas,

kuŗas vēstuli lasi.

Manā dzejolītī ir vieta

šim mirklim.

27.04.2000

Daugavas bulvāris (2000) ir Jāņa Elsberga pēdējā dzejoļu grāmata. Skat. 58. lp. un interviju JG 223:51−56. Ievietotie dzejoļi ir pirm­publicējums.

Dirn bungas dirn bungas

Vijoles vizina

Čalo čelli

Stabules ūjina:

„Sen tas bij’ pie...”

Vienalga, vienalga

kur bija, kad bija

vienalga, vienalga −

man gribas dejot!

Manas lūpas valgas,

ribas − uzvilktas stīgas,

pirksti melnbalti taustiņi,

kājas vaskoti lociņi.

Sirds mana bango,

acis lūdzas un mango,

pēdas cilājas, niez.

Nāc!

Vijas lai rokas

ap manu vidu.

Mani bīdi un vadi,

strauji virpulī griez,

lai šūpojas grīda,

lai apmulst prāti,

lai atkāpjas gadi...

Man gribas

dejot, dejot!

Bet − nav jau neviena,

kas uzlūgtu dejot.

Tumsa ar joni

ietriecās logā,

gandrīz izsita rūtis.

Vientulīga pievakare.

Nemiers dīgst krūtīs

kā rudzu zelmenis

zem sniega.

Zīmulasināmais noklīdis

Nevaru rakstīt,

nevaru nerakstīt.

Tā pa vidu...

Roka trulo zīmuli bīda

pa līniju sliedēm,

pa rūtiņu pagalmiem.

Apstājas baltā klajumā.

Zibenīga iedoma −

zīmēšu pavasari:

Sulīgu pieneni,

pūpolus,

sīpolu mizās vārītu olu...

Neiznāca pavsaris −

uzzīmēju ozolu.

Ne to, zem kuŗa

„kuplajiem zariem
  kāds pārītis sēdēja,”

bet ozolu

NEKURIENĒ,

pie kura tu mani gaidi.

Miegs

noslīcināja podā,

kur bērzu sulas rūgst,

miega zāles.

Par to Bezmiegs

mani netaisni soda.

Gaisa trūkst.

Grozos, mētājos, slāpstu.

Karstumi pa miesu

kā skudras lodā.

Domas aplī, aplī...

Ceļos.

Meklēju lāpstu,

kapli, kaltu.

Tāpat naktskreklā,

aklā tumsā

iešu drupināt asfaltu,

zem kuŗa tavas pēdas

varbūt vēl atradīšu.

Par Bradfordā, Anglijā, dzīvojošās Martas Landmanes dzejgrāmatu Vate ausīs (1997) skat. Dzidras Purmales apskatu JG 215:58−60. Zieds sētmalē šajā gadījumā angliski būtu pārtulkojams kā Wallflower.