NOZĪMĪGU SĪKDAĻU MOZAĪKA

Jānis Vēveris. Pirmvaloda. Rīgā: Atēna, 2000.

 

1973. gadā es JG citēju Otomara Rikmaņa rindas:

Mēs gribam
Un noteikti būs
Nākotnes cilvēks savādāks -
Ar skaidru dvēseles redzi un dzirdi,
Viņš mums ik soli
Pa šodienas lielceļiem pretī nāk.

Trimdā pazīstama dzejniece to sarkastiski komentēja kādā rakstā, it kā šis ideālizētais nākotnes cilvēks toreiz Padomju Latvijā būtu galīgi nereāls un mans citāts naivitātes diktēts.

Bet šodien, lasot Jāņa Vēveŗa Pirmvalodu, gribētu teikt: te viņš ir. Esi sveicināts, nākotnes cilvēk! Tavas refleksijas un domas man ir vistuvākās no tām, kas atrodamas Latvijā beidzamā laikā iznākušajās izgudrās grāmatās. Tavā otrrokas bodē es labprāt iepirkšos.

Grāmatas varonis ir ceļā uz Gotlandi, lai tur zviedru finansēts un apčubināts, nodotos rakstniecībai. Ceļš uz Zviedriju rosina tuvoties sev un Latvijai. Tur kopā ar otro sievu viņam ir otrrokas lietotu lupatu bode. Arī viņa mazā zemīte ir it kā otrrokas un lietota. Cilvēki no tās labprāt dodas prom integrēties uz ārzemēm par kāda fonda naudu, tā atveŗot seju pasaules vējiem.

Murgainā sapnī varonis redz savējos ejam uz grunts ar visiem auseklīšiem un karodziņiem. Livonijas krustceles no Indriķa chronikas vēl joprojām ir aktuālas. Zviedru, krievu, poļu un vācu ceļi vēl ir tepat un darbojas mūsu zemapziņā. Grāmatas varonis taustās cauri laikiem, atceras bēgļu laivas, deportācijas, radus aitkopjus tālajā Austrālijā un savu Iljiča mazbērna laiku.

Varonim ir meita no pirmās laulības ar Linnu, skandināviska paskata krievieti, kas runā latviski. Ar viņu tam ir kāda saistība, kas varētu arī norādīt uz saistību ar aizgājušo krievu okupācijas laiku. Tas gan par laimi beidzies, taču paradoksālā kārtā ir atstājis vēl neizsērotas skumjas. Kopīgu dzīvi jau nevar nomest kā vecas drānas. Izmazgātas un piegludinātas arī tās tiek dažkārt atkal pielaikotas. Zīmīgi, ka romāna varonis šķiŗas no Linnas tieši 1991. gada janvārī. Kopīgā meita ir nepārraujama saite ar Linnu.

Atceroties barikāžu dienas, tēlota šīsdienas Rīga, kas salīdzinot ar Visbiju Gotlandē ir kaŗu piemeklēta un pieticīga. Blakus bruģa klājumiem ir iedrupušas ietves, nobraukti skandināvu autobusi, protestantu gotika un pareizticīgo baznīcu kupolu zeltījums. Taču valsts, tā sakot, valstiskojas, un barikāžu laiku pārsiešanas punktos tagad nereti atrodas naudas mijēju iestādījumi.

Kur stopi, zobeni, kur mums savu taisnību caur gadsimteņiem nest? Svarīgu lomu grāmatā spēlē suns, kas visur izteiksmīgi tusnījas un diebj, dodot iespēju arī par viņu jaunmodīgi locīt mūsu veco, sprigano valodu. Mobīlais pļāpeklis liekas sevišķi izdevies jaunvārds.

Mēs esam DP paši savā valstī (..) Tik un tik bez vēsts pazudušo (..) Publiska aritmētika (..) Mūsu ir tik maz - tā rezignē grāmatas varonis, nepiedāvājot nekādus lētus ideālus vai risinājumus. Pats svarīgākais saglabāt sevī kādu dzīves pieredzes neskartu pirmreizības stūrīti.

Taču turas un pastāv indivīda guvumu un zaudējumu stiprā un reizē tik trauslā pils. Suns paliek uzticīgs, pirmvalodā apstiprinot kādus dziļus un patiesus eksistences pamatus. Liekas, pastāv cerība atjaunot saistību ar Linnu. Grāmata, kuŗa bija jāuzraksta Gotlandē, paliek neuzrakstīta.

Taču Jānis Vēveris Pirmvalodā ir no nozīmīgām sīkdaļām veidojis mozaīku, kas ir rosinoši cerīga, apcerīga un brīva no tik izplatītajiem vienkāršojumiem. Tā prasa, lai mēs darbojamies līdzi šīs neparastās, saistošās, nepabeigtās mozaīkas veidošanai.

 

Aina Siksna

 

Par Ainu Siksnu skat. JG 219:59.