STARP BIJUŠO UN NĀKAMO (NEPABEIDZAMO)

Jānis Elsbergs. Daugavas bulvāris. Rīga: Pētergailis. 2000. 79 lp.
ISBN 9984673154.

 

Kā autors paskaidro, viņš pirmos deviņus gadus publicējies ar pseidonīmu Jānis Ramba, kam bijuši vairāki visai pamatīgi iemesli. Un pēkšņi to vairs nav... Pietiks man ar tēva doto vārdu. Ja no tēva viņam vārds un droši vien vēl kas cits, no mātes viņam iejūtīgs un zinīgs skats uz pasauli, kāds var būt tikai Vizmai Belševicai. Grāmatiņai ir mazs lappušu skaits, bet tur ir daudz ko lasīt un lasīt, un piestāt, lai lasīto īsteni izbaudītu. Dzejoļi, visāda formāta un visādos toņos, pa lielākai daļai ir bez biografiskiem vai kritiskiem paskaidrojumiem. Dzeja ir suverēna, taču tā var eksistēt dažādos kontekstos, un konteksts var piedot vēlamu papildinājumu. Elsbergs nejūtas atšķirts no savas paaudzes autoriem un palaikam velta rindas saviem laika biedriem un, jāpieņem, domubiedriem, pagājušo laiku un nesen zaudētiem  Jurim Kunnosam, Ērikam Ādamsonam, Olafam Stumbram, citviet pieminot arī līdzgaitniekus  Juri Kronbergu, Uldi Bērziņu. Kopā ar citiem Elsberga apzīmējumā tā ir visa banda. Thanks I.Z. ievada vienu no dzejoļiem, kas varētu būt veltīts  ja jāmin  Imantam Ziedonim, kuŗš, kaut no saulrieta paaudzes, taču paliks daudziem priekšgājējs par excellence. Vairākās vietās autors piemin savu nelaiķi brāli Klāvu, kuŗa traģiskā nāve mīklainos apstākļos izsauca kontraversijas un minējumus par tās iemesliem. Vonnegūts, Hellers, Hemingvejs ir mani mīluļi. Zīmīgi, ka daudzas citas Otrās Atmodas personības, paliekoši ierakstītas mūsu nesenās vēstures stāstos, netiek bieži pieminētas. Cilvēku jau labi raksturojot viņa sabiedrība, kā draugi, tā arī ienaidnieki.

Jānis Elsbergs pieder pārejas paaudzei, kas vēl atceras ar zināmu godbijību savus priekšgājējus, kuŗu dzeja bija okupācijas laiku apzīmogota. Dzeja, kas pretojās uzspiestajam vai arī to pieņēma kā vienīgo veidu izdzīvošanai, dzīvošanai, kas radošiem gariem ir sine qua non, un nozīmē tikt lasītiem, redzētiem, dzirdētiem. Elsbergu nevarētu ierakstīt pašu jaunāko "svētbilžu grāvēju" pulkā, jo nav viņam padomā krasi nojaukt visas tradicijas un kategoriski atšķirties no "svaidītajiem," tautas cienību ieguvušajiem sava laika korifejiem. Bet pazust viņu pielūdzēju barā nav Elsbergam padomā. Viens no dzejnieka priekšlikumiem ir aizbērt Daugavu ciet, jo, kā viņš savai mīļākai paskaidro,

Daugava varētu pārplūst,
varētu viņai piegriezties mūsu domas, dzīve un
vēsture, varētu brīvs, tīrs un cilvēkiem
nepiederīgs ūdeņu klajs noklāt visu,
tevi un mani, un kaut vai, atceries, Jaunušanu
un Jāni Skani, skaties, lielākās Priedes,
lielākos Stumbrus un vissīkākās Skujiņas! (..)
Šeit ir [sic.] masu kapi, tu atteic (39. lp.)

Kaut ironiski, vai varbūt pusnopietni, aizņemoties no dažādām redakcijām, teiktais šeit un citur ierosina pārdomas par Elsberga nostāju attiecībā uz neseno pagātni un populāri kronētajām slavenībām. Pamazināmās galotnes un piekārtie īpašības vārdi iepriekšējās literārās paaudzes dižgariem nevar palikt neievēroti. Romiešiem ir teiciens: par mirušiem labu vai neko. Visi vārdā sauktie jau nav miruši, taču viņiem jau nozīmētas vietas masu kapos, kas nav īsti mūsu panteons. Neizliekas, ka autors grib būt uzstājīgs un kategorisks, kā palaikam manām sludinot tos, kas grib taisnoties vai pastāvēt uz pagātnes mierā atstāšanu.

Bet Elsbergs jau nav un, šķiet, negrib būt sludinātājs un pravietis, ar savu pašironiju un dziņu noslāpēt retoriskus izplūdumus, kas caurauž viņa dzeju. Krājuma cildinošo virsrakstu Daugavas bulvāris dzejnieks pārraksta kā: Slidena dubļaina taciņa krastā. Līdzīgi autors nevar atturēties, nekomentējis savu darbu, sevi pieķeŗot nedarbos. Tā kāda dzejoļa vidū, kur viņš apraksta atgriešanos rītausmā pa Rīgas ielām, dzejnieks jūtas spiests iestarpināt:

nejauši daktils še gadījies jāmet tam miers (46).

Citviet viņš svēti solās:

Šoreiz es nenobendēšu dzejoli (56).

Dzejolī, kas iesākās es gribētu atturēties un kur nāve un mīlestība ieskanas patētiskos toņos, nāk ne visai nopietns solījums:

es gribētu atturēties
no atskaņas (48).

Elsberga dzeja arvien paliek drusku paslēpusies aiz ironiskā un enigmātiskā, bet tāda jau dzeja var būt, it sevišķi Elsberga, kas atsakās izplūst retoriskos rotājumos.

Elsberga dzejoļiem ir dažādi tipografiski izkārtojumi, taču, šķiet, viņam visai tīk saskaldītas rindas, kas, atbilstoši tematiskai aprautībai, lasāmas kā vertikāli tā horizontāli un līdz ar to, protams, panāk dažādus lasījumus, dažviet ar visai komiskiem, piesardzīgi izsakoties, efektiem. Tonis ir vienmēr tuvs, vienkāršs, kaut saraustīts, kā to varētu sagaidīt no mūsdienu dzejkaļiem. Spēles ar valodas skaņām un pretspēles ar vārdu nozīmi, kas norāda uz valodas semantisko trauslumu, ir visai iecienītas.

Putina putina putni kur zuduši (Putina) jūs putina perlamutrs putina grūbu putra putina padomju armija putina vārtos  mežonīgs dvēseļu hokejs personības bez vainas, puteņu putenis pārmāc visas pārērējās ainas...
Bet ir vēl kāds mierinājums:
miskastes piesnieg Rīgā (21).

Polītika, sociālās problēmas paliek ārpusē, arī dabas skati, ja vispār ir, ir visai nenozīmīgi. Gribētos piemetināt, ka sāk parādīties postatmodas literātūra, kas norāda uz lūzumu ar iepriekšējo. Elsbergu varētu novietot (un novietot vienmēr vajag pa plauktiem vai kritiķu sagatavotām Prokrusta ērtām gultām) pārejas posmā no postatmodas laika uz vēl vārdā nenosaukto postpostmodernisma periodu. Taču vienalga, kāda ir klasifikācija, Elsbergs dzīvo. Daugavas bulvāris apzīmēts kā nepabeidzama poēma. To var attiecināt arī uz autoru pašu.

 

Juris Silenieks

 

Prof. Juris Silenieks ir JG līdzredaktors. Skat. arī 25. lp.