Ruta Čaupova

PĒTEŖA MARTINSONA CITS PORCELĀNS

Mēdzam uzskatīt, ka mākslas konceptuālo izrāvienu trajektorijas nosaka laiks un apstākļi. Ir arī tā. Kaut gan patiesībā cilvēka radošo spēju piepildīšanās un izjūtu materializēšanās savā dziļākajā būtībā ir tikpat noslēpumaini mistērioza kā dzīvības ienākšana pasaulē. Kāpēc viena autora radītās formas ir dzīvuma enerģijas piestrāvotas un spēj izstarot vibrāciju bezgalīguma elpu, bet citam no tiem pašiem materiāliem darinātie veidojumi top inerti un aizgūti, nespējot atrauties no kāda perioda vai mākslas veida ietvaros pieņemtajiem šabloniem un nosacījumiem?

Izcili sasniegumi mākslā, kas izgaismo uztveres maiņu un jaunatklājumu cēlienus, nereti rodas nevis pateicoties, bet spītējot reālajiem apstākļiem, izcīnot iekšējo neatkarību, nepakļaujoties normām un ierobežojumiem. Tieši tā, norūdot un izkopjot savu patstāvību, apzinoties savu izvēli un redzējuma citādību, spējot pārvarēt vides un apstākļu šķēršļus un grūtumus, ir veidojies Pēteŗa Martinsona ceļš mākslā. Mēs pazīstam viņu kā izcilu keramiķi, bet patiesībā šī meistara atklājumi materiālu interpretācijā, viņa kompoziciju, objektu un zīmējumu uzburtās garīgo un telpisko sajutumu kaskādes un vīzijas aptveŗ daudz plašāku kontekstuālu, varbūt pat nākotnīgu redzējumu.

Dažkārt mēs aizmirstam, ka arī modernajā laikmetā var izpausties senajiem zintniekiem, viedajiem sargzīmju un maģisko priekšmetu darinātājiem radniecīga paredzēšanas un smalkāko vibrāciju saklausīšanas spēja, saskarsmes ar materiālu, kuŗā mākslinieks īsteno savas idejas. Šo noslēpumaino un dziļi dusošo saikni Pēteris Martinsons raksturo vienkārši un tieši: ja meistars draudzējas ar materiālu un uguni, tad materiāls un uguns tikpat draudzīgi atbild. Zinādams, ka cilvēki apbrīno viņa virtuozi radīto formu pilnīgumu, viņš saka: nedomāju, ka manos darbos ir sterilums. Tā ir atbilde uz manu mīlestību un vēlēšanos saprast. Martinsons ir vienmēr sajutis materiālu kā dzīvu, enerģijas strāvām un pieskārieniem atsaucīgu būtni. Viņš necieš nevajadzīgu materiālu graizīšanu. Ja darbos parādās asi cirtieni, šķēlumi, kā savulaik viņa slavenajos kubos, tie kalpo dramatisku izjūtu izteikšanai. Tad, kā Pēteris saka − sāp pašam un sāp materiālam. Tiekdamies pētīt, saklausīt un atklāt katra materiāla − plastiski ļāvīgā māla, raupjā šamota, cēlā un kaprīzā porcelāna dabiskā vibrantisma tonalitāti, Martinsons visai bieži pārbauda un izdzīvo arī galējos spriedzes stāvokļus, pierādīdams, ka materiāla atsaucīguma robežas ir atvērtas, un tās katreiz citādi samērojas ar izkoptu, ar pieskārienu dzīvo spēku. Ar meistara spēju paredzēt uguns iedarbību.

Pēteris Martinsons keramikā ienāca ar architektu skolu un skatījumu. Keramiķim nepieciešamās iemaņas viņš apguva, strādādams par kompozicijas un projektēšanas pasniedzēju Lietišķās mākslas vidusskolā. Martinsona agrīnie darbi − māla svečturi, krūzes, lēzeni ziedu trauki, arī figūrālie motīvi − sapņu putni, zirgi − pirmoreiz parādījās atklātībā 1964. gadā kopā ar architektu un gleznotāju Ivaru Bumbieri sarīkotajā izstādē Arhitektu namā. Askētiskie, pamatīgi būvētie māla darbi, bez ierastajiem glazūru košumiem, neatbilda tā laika etnografisko paraugu ietekmētajai gaumei. Tie vēstīja daudz brīvāku architektonisku pieeju formrades uzdevumiem. Toreizējie keramiķi šādu pieeju negribēja atzīt. Tomēr jau ap sešdesmito, septiņdesmito gadu miju Martinsonam izdevās veikt to uztveres un keramikas iespēju paplašinājumu, kas bija nepieciešamas, lai arī Latvijā varētu attīstīties mākslas keramika tādā izpratnē, kāda tā veidojās 20. gadsimta otrās puses kultūras procesu kontekstā. Interešu kopībai nostiprinoties, keramiķi spēja izveidot globāli sazarotu starptautisko sakaru tīklojumu ar vērienīgām konkursu izstādēm, ar daudzviet pasaulē rīkotiem simpozijiem, ar spēcīgiem keramikas centriem un mākslinieku-rezidentu programmām. Ar gandarījumu varam apzināties, ka pasaules izcilāko keramiķu lokā Latviju godam un ilgstoši, jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, pārstāv Pēteris Martinsons. Sevišķu ievērību ir guvuši viņa porcelānā īstenotie darbi.

Lai gan arī padomju laikā Rīgā turpināja darboties neatkarīgā Latvijā pazīstamā Kuzņecova porcelāna rūpnīca, tomēr tur māksliniekus iesaistīja galvenokārt sērijveida servīžu un trauku paraugu izstrādāšanā un gatavo formu izdaiļošanā. Pēterim ar viņa šerpo raksturu un radoša mākslinieka prasībām bija grūtāk iejusties rūpnīcas vidē. Rīgā arī bija grūtāk koncentrēties darbam, jo traucēja dažādi pienākumi. Porcelānu nevar taisīt cita starpā. Tam ir jānododas un jāatdodas pilnīgi − saka Pēteris. Tāpēc Martinsona porcelāna kompozicijas ir tapušas galvenokārt darbu cēlienos ārpus Latvijas.

Pirmie izmēģinājuma darbi radās simpozijā Čechijā, arī Ukrainā, Ļvivas eksperimentālajā keramikas rūpnīcā. Tad, pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai, Martinsons saņēma kāda sava ukraiņu kollēgas uzaicinājumu strādāt Poltavas porcelāna fabrikā. Pirmoreiz Pēteris Martinsons devās uz turieni kopā ar keramiķi Ritu Einbergu 1976. gadā un pavadīja tur samērā īsu darba cēlienu. Toreiz radītajā brīnumaini graciozajā cilindrisku formu grupējumā Poltavas pieskārieni dominē tīras, neglazētas virsmas ar atturīgu, izteiksmīgu virsmu fakturējumu. Top arī telpā iekaramas porcelāna lodes ar trausli iestrādātiem atvērumiem vai liegiem glazūru ieklājumiem sānos − tās veido kompoziciju Citas pasaules. Dažas no šīm lodēm ieguva zelta medaļu Faencā (Faenza), Itālijā 1976. gada vasarā (pirms tam viņš bija saņēmis divas zelta medaļas 1972. un 1975. gadā). Tolaik iegūtā starptautiskā balva bija īpaši svarīga, jo porcelāna technoloģiju līmenis daudzviet pasaulē bija augsts un izcilu meistaru sacensība šī pievilcīgā materiāla izmantojumā visai izteikta.

Vēlreiz uz Poltavu Martinsons devās 1981. / 1982. gada ziemā. Nodzīvodams tur trīs mēnešus, viņš radīja veselu objektu kollekciju − 213 darbus. Tie bija paredzēti personālizstādei toreizējā Aizrobežas mākslas muzeja Velvju pagraba zālē. Daži motīvi turpinājās, piemēram, ekspresīvā cilindrisko formu kopa Skumjā kompozīcija − liegu, trauslu, dūmakainu noskaņu partitūra, kas pievienojās ciklam Poltavas pieskārieni, kaut arī kopumā tā bija pilnīgi citāda, tomēr neredzēti vērienīga formu un izjutumu pasaule. Plaša un atvērta, bezgalīguma nojausmu modinoša, mirdzoša porcelāna atdevīgajā cēlmateriāla starojumā. Daudzi darbi bija veltīti kosmisko lidojumu tēmai. Tur bija lielas un mazākas lodes ar kobaltzilajiem glazūru uzšļācieniem. Atsevišķu kopu veidoja slaideņu jeb raķešu formas ar ekspresīvi trauksmīgiem glazūru uzlējumiem un notecējumiem. Savādas virsmas ar ragainiem piramīdu pieaudzējumiem, starp kuŗiem izvijās grafisko līnijrakstu viļņojumi, zigzagi. No fabrikas ikdienišķās produkcijas, no apaļīgo tējkannu un trauku sagatuvēm, Martinsons bija radījis asprātīgi kombinētas, gandrīz vai monstrozas „būtnes,” nosaukdams tas par starpplanētu stacijām.

Likās neticami, ka viens cilvēks tik īsā laikā spējis to visu radīt. Bija grūti iedomāties, ka šie, smalkām niansēm bagātie, mirdzošie darbi tapuši parastā, diezgan padomiski pieticīgā trauku fabrikā, kur ne sadzīve, ne techniskā baze nebija īpaši labvēlīga tik pārdrošiem eksperimentiem. Viss notiek un top dzelžainas ainas režīma ietvaros − tā toreiz Pēteris rakstīja kādā no Poltavas sūtītā vēstulē. Tas bija Martinsonam raksturīgi izlikt visus spēkus, visu ideju bagātību un varēšanu it kā vienā atvēzienā. Viņš apzinājās, ka ar saviem darbiem nostiprina porcelāna kā radoši iztulkota, mīlestības cienīga materiāla izpratni.

 

Neparasts, Velvju zālē, toreiz bija izstādes iekārtojums, ko veica Ivars Bumbieris. Gaiši zilpelēka smalkvilnas drapējums. Izklāts telpās, ar mīkstiem krokojumiem tas veidoja ideāli pieskaņotu fonu brīviem porcelāna formu grupējumiem.

Tad vēl atceros, ka Skumjo kompozīciju no cikla Poltavas pieskārieni Pēteris bija nolicis uz akmeņiem jūras krastā Vitrupē, kur Mārtiņš Jurjāns viņa darbus filmēja. It kā plīvojošās, brīvi locītās formas lieliski sabalsojās ar viļņu šļakatām, ar mākoņaino debessmalu, ar vēju, plašumu un krastmalas baltajām smiltīm.

Tajā laikā, kad Pēteris Martinsons guva balvas Faencā un citās ārzemju izstādēs, viņu bieži

aicināja uz starptautiskiem simpozijiem un keramiķu saietiem, bet atļauju izbraukt viņš varēja saņemt tikai retos gadījumos. Kopš astoņdesmito gadu nogales un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ceļot varēja brīvi. Ja mēs iezīmētu zemeslodes modelī tās vietas Eiropā, Amerikā, Japānā, Vidusāzijā, Āfrikā un cituviet pasaulē, kur Martinsons ir bijis, strādājis, stāstījis par Latviju, tad viņa ceļi būtu tikpat zigzagoti un aptverīgi satīklojušies kā līnijrakstu zīmes uz viņa veidotajām keramikas lodēm.

Salīdzinājumā ar Poltavas laiku, kas iezīmēja negaidīti spēju izrāvienu, vēlīnākajos darbos biežāk atklājas meditatīvas noskaņas, meistarība parādās īpaši filigrānos formu un virsmu niansējumos. Darbi šai cēlienā ir kļuvuši intimāki, varbūt, pat iekšēji klusāki. Kaut gan martinsoniskās ķecerības, viņa grūti atšifrējamās zemtekstu zīmes, nekur nepazūd.

Porcelānā radītie darbi ir architektoniski, dažkārt visai sarežģītu konfigurāciju veidojumi no plasta gabaliem un sloksnēm. Tie ir torņi, mājokļi, būŗi, kalnu krāvumi − patvēruma un mītnes vietas brīvam garam. Reizēm formās var sajaust figūru aprises. Dažkārt var ieskatīties šo būvējumu atsegtajā iekšpusē, kur slēpjas kādi plastiski vai zīmēti pārsteiguma akcenti. Objektu virsmas un reizēm arī to iekšieni apdzīvo martinsoniski zīmējumi un raksti, arī zeltīti stīgojumi. Joprojām savu valdzinājumu saglabā šķīsti baltās, tīrās porcelāna virsmas darbos bez jebkādiem citiem akcentiem, kur mirdz, staro, trausli sadreb un uzņem sevī gaismu pati porcelāna dvēsele.

Pētera Martinsona darbos var sajaust visdažādāko impulsu atbalsis. Viņam allaž radniecīga ir bijusi skandināvu, īpaši somu vides filozofija − darbs, darba un formu pasaules saistība, kas ir tuva arī latviskajām tradiciju pamatvērtībām. Rosinoša ir intuitīvā saikne ar japāņu kultūru un keramikas tradicijām. Martinsona architektoniskās vīzijas sasaucas ar daudzām 20. gadsimta telpiskās uztveres idejām. Ir arī tādi akcenti, jo īpaši Poltavas posmā, kas atsauc atmiņā mūsu pašu kādreiz slaveno Baltara porcelānu (ars Baltica), jo īpaši Sigismunda Vidberga smalkos šedevrus. Visdažādākajos veidos un sakarībās atklājas Martinsona saiknes ar teātŗa vidi. Viņš ir lielisks izvēlēto motīvu, telpisko struktūru, formu sabalsojumu režisors, saistošu mizanscēnu inscenētājs, gan kārtojot savu darbu grupējumus izstādēs, gan virtuozi noskaņojot faktūru un visu citu elementu attiecības uz objektu virsmām.

Skatot Pētera Martinsona darbu motīvus, arī porcelāna kompoziciju būvējumus, jāatceras, ka viņa jaunības lielā aizraušanās bija kalni. Pēc universitātes beigšanas viņš vasarās devās alpīnistu pārgājienos uz Kaukāzu, uz Elbrusu. Kalniem līdzīgi krāvumi, virsotņu smailes, krāteri, stāvumu slīpnes − tie joprojām ir aizrautīgi pārdzīvoti motīvi Martinsona kompozicijās. Tur atklājas it kā no kāda augsta skata punkta ieraudzīta, retināta gaisa dzidrumā zaigojoša pasaule. Šajos darbos ir arī vientulīga tāluma un klusuma aura. Cilvēks jau ir vientuļš, kopš pašiem pirmsākumiem. Vientulība ir nepieciešama. Radošam cilvēkam tā ir vēl vairāk nepieciešama, tā Pēteris sacīja viņam veltītajā televīzijas raidījumā. Viņa etīdes un atklāsmes porcelānā savā ziņā ir kā rainiskā kalnā kāpēja dienasgrāmata. 

Nozīmīgi ir skatīt Pētera Martinsona keramikas darbus kopsakarā ar viņa neskaitāmajiem spalvas zīmējumiem. Ap 1976. gadu sākās ideju fiksējumi zīmējumos. Kopš tā laika savas gaitas Martinsons ir kārtojis tā, lai katru dienu varētu tapt viena pilnīgi pabeigta zīmējuma lapa. Tās ir savdabīgas aktīvās fantāzijas vai meditācijas stundas. Šajos vizuālos redzējumos fiksētās apceres par kosmiskām, cilvēciskām, tektoniskām attiecībām un attieksmēm ar visdažādāko motīvu ievijumiem ir gan aizsākums, gan turpinājums darbam keramikas materiālos. Ak, zīmējumos jau ir tik daudz dažādu ideju, ka es tās visas savā dzīvē nemaz nevaru īstenot − tā šos darbus raksturo autors. Zīmējumu motīvus nav grūti pazīt mākslinieka pēdējo gadu porcelāna kompozicijās.

Diemžēl, ir skumji, apzinoties, ka pagaidām nekur nevar apskatīt Pētera Martinsona darbus, arī viņa porcelānu, kopumā un pastāvīgā ekspozīcijā. Citzemju mākslinieki dažkārt atzīstas, ka tikai tāpēc ir mērojuši ceļu uz Latviju, lai iepazītu kādā starptautiskā keramiķu saietā Pētera Martinsona diapozitīvu demonstrējumos viņa radīto „skaistāko zemi pasaulē” un redzētu šī spēcīgā meistara darbus viņa dzimtenes vidē. Muzeju iepirktie darbi glabājas fondos, bet lielumlielā daļa no visa paveiktā pēc izstādes atgriežas meistara vienistabas dzīvoklī un nelielajā darbnīcā Juglā, kur kastes ar darbiem ir sakrautas līdz pat griestiem. Knapi var aizspraukties līdz guļamvietai.

Šogad, saistībā ar viņa septiņdesmito dzimšanas dienu, Martinsons bija sarīkojis savu darbu izstādi Cits porcelāns Cēsu izstāžu namā. Tur bija parādīti galvenokārt pēdējo gadu laikā dažādos ārzemju braucienos un simpozijos radītie darbi. Diemžēl, neatkārtojamie iespaidi gan par šo notikumu Cēsīs, gan par daudzām citām lielām un mazām, allaž lieliski veidotajām Martinsona darbu izstādēm savulaik Rīgā, Tallinā, Pēterpilī, Ļvivā un daudzās citā vietās − saglabājas vienīgi mūsu atmiņās, dažos fotoattēlos vai aprakstos.

 

 

Mākslas zinātņu doktore Ruta Čaupova ir Latvijas Mākslinieku savienības viceprezidente un Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja.

Skat. arī JG 215:29-31.