Inta Ezergaile
LŪKOTIES DZIĻĀK
Par Baibas Bičoles dzeju
Baiba Bičole 1999. gadā.Foto: V. Avens
Voldemārs Avens
DZEJNIECE DZIMSTOŠĀ ZVAIGZNĒ
Pazinu viņu sen.
Viņa bija sēļu meitene,
strādāja cirkū,
kas pavasaros iegriezās mūsu pilsētā
aplaimot bērnus
ar klauna jokiem,
rāmiem tīģeriem un lauvu spokiem,
kas slinki klausīja
viņas dzejiskiem vārdiem.
Pēc darba viņa saslēja pātagas kaktā,
atlaidās uz purpura vāļas
un rakstīja ar pirkstu dzeju
uz nosvīdušās telts sienas.
Dūmakainā matu kodaļā un lauku krēpēs
spēlējās cirkus prožektori.
Līdz nākošam seansam
bija gatava dzejas rinda:
es esmu dzimstošā zvaigznē iekāpusi.
V. Avena dzejolis nolasīts Baibai Bičolei veltītā sarīkojumā Ņujorkā (skat. JG 226:54).
Literatūras profesore Kornela (Cornell) Universitātē, Inta Ezergaile, ir publicējusi grāmatas par vācu 20. gadsimta rakstniekiem, kā arī grāmatu par vienpadsmit latviešu rakstniecēm Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Women Writers (1998). Skat. Irēnes Avenas rakstu JG 219:20-26.
Baibas Bičoles pasaule var būt maiga kā ziedlapas pieskāriens, bet tur ir milzu spēks. Spēks, kas spēj lasītāju aizraut ekstatiskā mirklī kad laiks ir apstādināts, kad viņš ir mūžības priekšā, laika momentā, kuŗā viņš vēlētos iegrimt, cik dziļi vien iespējams. Bet citkārt šis spēks ir iznīcinošs. Tad, kad elementālas būtnes vai pati runātāja nebaidās ne tikai skatīties visdziļākajā izmisumā, bet tiecas to izsmelt pavisam, ļaut tam sevi burtiski vai metaforiski nonāvēt. Šī ir dzeja, kas absolūti atsakās būt sentimentāla vai virspusīgi liriska. Un no lasītāja tā gaida tādu pašu bezkompromisa atvērtību un atdošanos, tādu pašu drosmi, kādu tajā ir ieguldījusi dzejniece. Tā ir arī dzeja, kas suvereni spēlējas ar vārdiem, ar skaņām, tādējādi atveŗot mūsu ausis, acis un prātu pavisam jauniem un pārsteidzošiem domu gājieniem un lēcieniem. Tā ir kustība, process, reizēm no gadalaika uz gadalaiku, reizēm no debesīm uz zemi, arī uz pazemi vai elli. Šī dzeja ir ekstrēma, tāda, kas uzdrīkstas, bieži pilna sirreālistiskiem brīžiem, kosmisku diapazonu, apokaliptiskiem notikumiem. Tajā ir augsti jūtu uzplūdumi, absolūta atdošanās mīlestībā, vislielākā ievainotība un galīga iznīcība:
Melnās un sarkanās starās
locekļi plosās,
plēš drānu kā miesas,
un miesas kā drānu,
izirumā
atkailinās.
Melna, sarkana, zelta
dvēseles malduguns lēkā,
(..)
no tumsas glaudena čūska
izlodā nāve. (Ceļos, 43)Un bieži šie ekstrēmi parādās kopā, mūžīgā plūsmā, varbūt dialektiskā cīņā vai izmaiņā. Jau virsrakstu rinda Atrita (1966), Ceļos (1969), Buŗot (1976), Griežos (1981) skaidri izceļ norisi, darbību. Atritēt atritināties, varbūt ka atklāsme. Atritēt biežāk lietots ka atritēt šurp vai zināmā virzienā, bet retāk arī atritēt prom tā Latviešu Literārās valodas vārdnīca. Ceļos un Griežos (un ne ceļi vai grieži, kas būtu ārpusīgi aprakstoši) skaidri norāda uz pārmaiņu, pārvērtības momentu. Buŗot savukārt ievelk lasītāju pašā darbībā.
Pirmais dzejkrājums sākas ar dzejoli Atmoda. Pavasaŗa atnākšanu ievada motto No mirkļa uz mirkli /aizgriežas zeme. Atmoda ir pilna kustības, bet, lai to sadzirdētu, ir jābūt klusam un jāklausās:
Es dusēju ar pērnām smiltīm,
ar simtgadu pelēku zāli,Gaidās ausījos klusa
Pēkšņi
nodrebēja,
Dzima
spožu pakavu
vējš.
Pirmajam lēcienam atspēries,
atsedza zemi
un manu snaudu
ķērusies plīvainās krēpēs,
aizauļoju
ziedošos dārzos. (Atrita, 7)
Izsekošana gadalaikiem beidzas ar Ledus meitiņu: Sudraba zvārguļi / Sabērti krūmos, / Koku zari / Trauslas stikla stīgas. Skaista aina, bet izrādās, arī bīstama, jo šajā sudraba pasaulē aizmirstas ceļš /aizmirstas mājas un beigās it kā rainiski, Dus ledus meitiņa / Stikla kalnā, / Lāsteku krusti / Sargātāji.
Daba un eross ir gandrīz nešķiŗami ne tikai Atritā, bet raksturīgi Bičoles dzejai vispār. Erotiskums viļņo starp indivīdiem, starp līrisko es un mītiskām, kosmiskām būtnēm vai kādu aistētisku, arī etnisku kolektīvu. Pavasarī pumpuri riešas un plešas, / kāzu nakts bijīgā kaislē (8) vai pēc ziemas
Durvis atlēca.
Iemeta istabā
Aprīļa vēju.Es cēlos no tumsas
Pati jau vējš,
Jau glāsts,Atsēju saites,
Atrāvu vīles,
Skāvos ar vējiem
Un ieņēmu pavasari. (Atrita, 9)Dzejoļa nosaukums Audzelība raksturo ne vienu vien vasaras dzejoli, un pagaidām šķietami bez traģiskiem vai draudīgiem apakštoņiem:
Miglas mākoņu
svīdumā siltā,
garaiņos kūpot,
briest zeme,ar šalkšanu maigu
pumpuri seģenes noņem,
nodrebot liegi atsedzas puķes,
zem lapām sakustas bites
tumsušām acīm (Atrita, 11)Nevar neievērot dzejnieces smalko formas izjūtu pusatskaņu un aliterāciju lietojumā: mākoņu / kūpot (..) maigu / liegi. Vasaras pasakā dzejcilvēks savienojas ar bitēm, kas nosēdušās pļavā:
Bišu mākonis nosēdās pļavā
Un, mani sevī dzēris,
Sanēdams laidās
Uz zeltainiem stropiem.Pildījos kārēs
Un kļuvu smagas zelta acis,
Un dziesma,
No stropa stropā kas žūžo (Atrita, 15)
Vai atkal:
...mīksta un plata,
pludodama mākonīgi,
nu esmu
lapu dūmi,
zāļu dvēseles,
irstoši pelni,
Zemes garaiņi
un debesu maize (11).Ar tādām metamorfozēm sastopamies gandrīz viscaur Baibas dzejā. Reizēm pat noķeram viņu pārmaiņas stadijā kā Bernini Dafne, kas jau pa daļai koks:
ar zeltainu vēju
atrauju logu
izliekusies
jau plaukstošām rokām...Bet vienmēr, ja ne cits, tad vismaz zemteksts izkušanai, pazušanai utt. ir atdzimšana, jauna patība. Pēc izlīšanas dzejniece spriež:
Ja no ūdens un gaisa vien ēdot,
varētu sakni dzemdēt,
varbūt, varbūt
tad zobenu zaļu
sprostam iedurtu ribās
augšāmcelšanās rītā bet varbūt
kāds gaismas apžilbts pētnieks
mani samīs,
lai sarkanās lauskās
saliktu sevi (Ceļos, 68)Dziesma, dzeja tīri neproblemātiski izriet no mistiskās apvienošanās ar dabu, ar bitēm, ar lapām. Pat pilsētā, kur biežāk redzam sirreālus un apdraudošus skatus ar namiem, kas šķobās, staigā, lido, atrodams līdzīgs apvienošanās, saplūšanas aicinājums:
krītu un ritu,
lāse uz ielas
pirts akmeņiem karstiem,
ceļos plīvojošs gars (17).Pretstatīgais krītu un ceļos ir dialektika, kas, šķiet, ļoti dziļi sakņojas Bičoles dzejā. Krist vajaga, lai celtos, bet ne vienmēr šis process ir optimistisks. Saplūšana ar mīļoto, ar lietu, ar uguni, ar sauli vai mēnesi var būt iznīcinoša. Daudzos dzejoļos sastopam pirti kā karstuma simbolu pretstatā stindzinošam aukstumam vai palaikam arī kā etnisku iestādījumu. Vairākkārtēja ir atskatīšanās uz Jāņu nakti.
Metamorfoze, vai pārveidošanās caurauž visus četrus krājumus. Gadskārtu apritē dzejniece guļ smilšu siltajos miltos un: Ļaujos saules karstajiem pirkstiem, / Vēršos kukulī maizes / Vasaras ceplī. Vai varbūt vēl raksturīgāk dzejolī Pārvērtība, kur dzejcilvēka es atdodas saulei un atdzimst divējādi:
Divos veidos rodos
Mirdzošā drumslā
Viegli debesīs irties,Zeltainā graudā
Pāršķirot smilti,
Atvērties auglības tumsā (Atrita, 250)Apolīniskais vieglums un dionīziskā auglības tumsa radās mirdzoši un zeltaini. Bet drīz vien seko radošā procesa divpusība. Bieži sastopamā jūra var būt kā radoša, tā arī iznīcinoša. Baigos ūdeņos tā ir melna un smaga, līdzīga kvēpušam mūrim, tā atlauž lirisko es kā gliemeža vāku, / pielēja ūdeņu nāves (26). Bet grafiski pretējā lapā jūra draudzīgi māj ar buru lakstiem sevī iekritušajā sievietē, kas niekojas, un: Izaug zaļi / Jūras laksti, / Starp baltajām burām / No manām plaukstām / Šūpojas zaļa (27)
Līdzīga norise, līdzīgi pretstati sastopami mīlestības dzejoļos ilgas, savienošanās ekstāze, audzelība, individualitātes zaudēšana otrajā būtnē. Erotiskais moments nāk ar dabas spēku, ar dabas palīdzību, pats ir dabas spēks. Dzejdarba Naktī metaforiska nozīme piedota sulām un augļiem:
Tavas sulas
Tumša gausa
Upe naktī
Plūsti zem
Zemu likušiem zariem.Krīt augļi,
Ūdeņus vilonī,
Tu manos apļos
Zeltainos
Mosties. (Atrita, 43)
Bet fiziskā mīlestība, tāpat kā viss cits Bičoles dzejā, neatrodas tikai dabas valstībā. Tai piemīt transcendentāls skatījums. Tā var būt tik absolūta, ka miesa pati izirst. Dzejolis Bula laikā lasāms gan kā tāds, kas veltīts saulei, gan arī iemīlētajam cilvēkam. Interesi izraisa Bičoles Tu, viņas dzejoļu adresāts. Saule dedzina, bet kad parādās Tu, nav skaidri pasakāms, kas šis Tu īsti ir. Kaisles piesātinātās beigas veido erotiskuma piepildījumu, kas tiek pacelts augstākā plāksnē:
Nemoki ilgāk,
Ņem, ņem mani un mīli,
Līdz miesas nolobās no kauliem
Un mirdzošas dvēseles
Debesīs sviežas (49)Arī jūra, patības izdzēsošais, dionīziskais elements, saistās ar šo parasti ne visai individualizēto Tu. Piemēram, dzejolī Sacelšanās:
Es saceļos visa
pārplēšu ādu, durvis un sienas,
plūstu bez gultnes
palos
tava jūra elso (51).Zudības vilnis ieplūst runātājā un viņa, it kā zivs, / plēsusi tīklu, / izviļņo (Naktī). Viņa peld pār namiem un tikai tad sastop šī dzejoļa Tevi, kas skūpsta viņas zibošo ēnu / aiz tumsušā stikla: Un sašūpojas viss, / it kā ūdens un es / jau būtu daļa no tevis. Ūdenī, ugunī var sevi zaudēt, bet savienojumā ar Tevi vai tas ir viens cilvēks, gadalaiks, puķe, jūra, saule vai mēness arī atgūt sevi jaunā formā. No novembŗa lapām dzejniece izbuŗ vīru degošām acīm un: Kad aizdegos pati, liesmas / Guldīja vīru degošām acīm / Pie manis / Degošās cisās (Lapās). Reizēm ieskanas gandrīz vāgneriski motīvi nakts, tumsa un nāve saistītas ar mīlestību.
Bieži sastopam šķēpus, cirtienus, pāršķelšanu, asinis, sadegšanu, nosalšanu, kliedzienus:
Viens kliedz, ielīdis melnā karuselī,
viņš sevi vairs neprot pamest,
viņa kliedziens griežas un sviežas
kā tumšas drānas, kā gaŗa mēle,
sapinoties (Griežos, 77).Bet viss tas ir daļa no dziļāka procesa, piemēram vārsmā, kur asinīm ir metaforiska nozīme:
Ābolīgas uz galda nokrīt sejas,
Pārplīst mizas,
Līdz serdei atlobītas,
izripos sēklasņemu,
uzdrīkstos,
ēdu
brūnas un rūgtas
caur manu sirdi asinis šļakstās
atzīšanas rūgtās asinis (Ceļos, 63)
Bičoles dzejā ir daudz skaistuma, bet ar to var apdedzināties. Tur ir daudz mīlestības, bet tā bieži ir sarkana, gailoša, reizēm iznīcinoša. Maigums reizēm ir prieka pilns, reizēm sāpīgs, bet nekad sentimentāls. Bērni izmisuma brīdī ir gaismas šaltis, zelta virves, kas paceļ. Jautrs, gandrīz ķīnisks ir Kalnu lietus:
Kalns izlaiž miglas matus,
dzemdējot lietu
sarūku
sīkā gludenā olī,
ko, kratīdamās smieklos,
nes upe (Ceļos, 87)
Dzejolis Dzemdības, ar ko sākas krājums Ceļos ir klasiska himna dzīvībai, dzīvības svinēšana. Bet tas beidzas ar šķietamu pirmsdzimšanas dzīvības apziņas momentu:
Uz mana mikroskopa acs
tu dvašo migla,
miglas plūdi,
pirmlaiku migla
kūņojas,
virdama, irdama
izplatība uz
atradību
ar skropstas pinceti,
ar redzokļa spīdu
meklējos,
nojaušu
pašas it pirmās
dzīvības zīmes
tavas pirmatnējās dvašas
dzīvības zīmes (156)
Ar katru dzejkrājumu arvien vairāk ieplūst mākslām veltīti temati. Tēlnieks grebj madonnu, ģitārists savos pirkstos izkāpelē mani, skulptūru izstāde, gleznas, koncerts, izrāde, pēc kuŗas jājautā, vai esmu tā pati, / vai jau citāda. Dzejcilvēks iekūst ielās ar vēju, ar sauli tā, ka portretists nespēj tā seju audeklā tvert (..) glezno šīs kustības ņirbu, / mijas mirkli, / tumsas lēcienu gaismā / un atlocīšanos atpakaļ. (Padoms gleznotājam). Šis varbūt nav tikai padoms gleznotājam, bet arī izsmeļošs, kaut īss, komentārs par Bičoles dzeju pašu.
Dzejoļos parādās trimdinieku Jāņi, citi svētki, sanākšanas un atmiņas, kas saistītas ar Latviju.
1981. gada sējumā divas dzejas, iepretim uz lapām, Atdalītie un Vienādie, vēsta par pāršķirtu taku, par diviem sliekšņiem:
man jaunas Zintis raudzēt,
kā stabulēt, kā zīlē vērsties,
kā dziesmu, tālu staigātāju,
dzemdināt, bez maldīšanās
tavos ciemos vest (Griežos, 8).Kā atrast to, kas toreiz vēl bija tik dziļi dalīts? Cik lielu vajaga plaukstu, / zem kuŗas pukstienus sajust?
Dzejnieces etniskā piederība visvairāk jūtama vārdu izvēlē, ritmos, retāk tiešā tautasdziesmu valodā. Griežos izteikti manāms ne tikai ģimenes vai tautas tuvums, bet visas cilvēces kopība:
tie, kas pa tīrumiem
un pa pilsētu ielām staigā,
ir tādi paši kā es
es saucu, man atsaucās,visi vārti nodrebēja,
sakustējās ceļš (13)
Bičoles valoda ir lieliski un gudri lietota, ritmi, pat grafiskie iekārtojumi, dzejoļu kartogrāfija ir meistarīga. Daudz aliterāciju un asonanču. Tikai daži piemēri:
Per pērdams, per atsperdamies
pērkons pamali zilu,
rīkstēs dzirksteles sprikstī
(..)
Ar dzirkļu irkli
gaŗā zālē
iešļakstu taku
saulei ložņāt
(..)
Migla, migla, migla,
maiga mute, mīksnēja mēle
(..)
mellužas acīm
mežmalā atraisa matus
(..)Zelta kokā zaļas bites,
zilā vējā sarkans putns,
melnā zeme mēļas pēdas.
Šur un tur parādās atskaņas, bet nekad ne mechaniski:
Auksta nakte
atkal auksta
nakte atkal
atkala pār mīkstām peļķēm
(..)
es esmu ceļos,
tad ceļos
ceļos vai neceļos
esmu?
(..)
Kāds briesmīgs vējš mani
paceļ un
nes
un es vairs
neatskatos (92).
Gars, kas iedvesmo šo dzeju ir kustīgs ceļos griežos: šonakt dzīro / nesaukts, neatminēts gars. Dzejniece to sauc un cenšas atminēt un viņa var būt pārpilna ar dzīvības spēku, vitalitāti ķermeņa un dabas svinēšanu, bet to viņa spēj tāpēc, ka uzdrīkstas skatīties dziļumos, uzdot sevi, būt ievainojama.
Tas vējš, kas sasviež mūs kopā,
pazemē ceļas,
uz viļņu smailēm
paceļas viss,
un nogrimšanas neatgainās
Dzejnieks (Buŗot, 6) ir burvis. Zem viņa rokas izplatījumi sasaucas,
viņš kā šautra
apskrien pasaulei apkārt,
bet
vienmēr atgriežas pie paša,
ievainojot.
Un par rakstīšanu Baiba raksta loti ķermeniski, fīziski. Papīrs ir žebērklis, pret kuŗu viņa tēmē savu saspriegto roku ar visu spēku:
es sevi cērtu šais sienās,
ik logs ar citādu atspulgu skatās,
baļķu spraugās
asinis (Griežos, 102).
Un dzejolī Par mīlestību:
Ja par maz
sasprēgā zeme
sačervelējas zāle
nakts raučukā
ieraucas viss
ja par daudz
nogrūž velēnu
izrakņā zemi
vulkāna dzīts
pārogļojas viss
kad tavos pirkstgalos noliecas ūdens vica
esi atradis īsto mīlestību (68)
Un šķietami pasīvie žesti ļodzīties, būt ļāvīgai ir daļa no gandrīz mistiskas iegrimšanas zemapziņā, savienojumā ar augstumiem/dziļumiem, arī ar kopējo un dalīto, ar kollektīvo. Kad dzejolis uzrodas nemanīts, valoda zuz maigāk un skarbāk, vārdi un skaņas ir, te kā zirnekļu stīgas, te kā visstiprākās virves.
...un pēkšņi jutu, ka sāku kust.
Mana auguma apveidi sāka ļodzīties,
trizuļojot iejaukties telpas tumšzilā tumsā,
un zem saviem pirkstiem manīju
siltu un mīkstu
Laiku bezgalības atvērtu augli (Buŗot, 5)
Sastopam pretstatus, sastopam viegli notveŗamu augli. Bet, lūkojoties dziļāk visām iekšām cauri, var atdzimt kaut kas jauns, citāds:
Kā atpakaļ uzirsies,
Kad tik dziji būs grimts?Būs citādam piedzimt,
ne stikla, bet
gaismas
šūpulī
šūpoties.
