Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

 

DAŽAS EKONOMISKĀS POLĪTIKAS DIMENSIJAS

 

Džefrijs Sommerss savās pārdomās par stāvokli Latvijas saimniecībā un tās saimnieciskā polītikā [JG225, lpp 62-65] kritizē Latvijas saistības ar Pasaules Banku un citām starptautiskām sadarbības un veicināšanas organizācijām. Viņš un viņa piekritēji uzskata, ka šīs attiecības kavē Latvijas saimniecisko izaugsmi. Kā alternatīvu viņš vēlas lielāku patstāvību un lielāku valsts lomu saimnieciskā vadībā. Sākumam, viņš ieteic izmēģināt stabilā lata devalvāciju un rūpīgus pētījumus par to, kā Latvijā pielietot lorda Džona Meinarda Keinsa lielās krīzes gados formulētos saimnieciskās politikas principus.

Lielākā problēma ar ieteikumiem pielietot dažādus saimnieciskās polītikas instrumentus ir fundamentāli nepilnīgs saimnieciskās situācijas vērtējums. Tas noved pie apšaubāmas instrumentu izvēles un apšaubāma to pielietojuma. Lai arī Sommerss ir augstās domās par latviešu spējām ātri apgūt modernai tirgus saimniecībai nepieciešamās zināšanas un iemaņas, mēs īstenībā vērojam relatīvi lielu privāto uzņēmēju un īstas uzņēmības trūkumu, neuzticību godīgiem un negodīgiem varas vīriem un nespēju radīt jaunas saimnieciskā darba nozares un darba vietas, kur ražot un pārdot vērtīgas eksporta preces.

Sommersa pārdomas ir liekamas nepilnīgā problēmu analīzes kategorijā. Viņa ieteikumi ir liekami nepareizā instrumentu izvēles kategorijā. Pirmā kļūda kavē saprašanu. Otrā vedina uz sliktiem rezultātiem. Sommersa ieteiktie instrumenti -- lata devalvācija un preču pieprasījuma pavairošana ar deficītu palīdzību valsts budžetā -- var kaitēt tālākai attīstībai un novest pie pavisam nevēlamām konsekvencēm.

Daudz pilnīgāka situācijas un iespējamo saimnieciskās dzīves uzlabojumu analīzi 2000. gada rudenī paveica Latvijas ekspertu grupa, izstrādājot lielu pētījumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības koncepcija. Tas, ka šīs koncepcijas iestrāde valsts un citos plānos kavējas, nenorāda uz sliktu analīzi. Mēs drīzāk šeit varam saredzēt galveno problēmu neizpratni vadošās aprindās un vismaz pa daļai nevēlēšanos mainīt pašreizējo varas iesaisti un līdzekļu sadali.

Tagad pievērsīšos Sommersa instrumentu izvēlei.

Pirmais, ko Sommers vēlas sasniegt ir Latvijas lauksaimniecības spēju atjaunošana. Viņš domā, ka ar pakāpenisku lata devalvāciju lauksaimnieki varētu saviem ražojumiem iegūt jaunus tirgus ārzemēs, samazināt pārtikas produktu importu, sasniegt lielāku darba ražību un piedāvāt Latvijas iedzīvotājiem pārtiku par lētāku cenu. Atliekot pie malas faktu, ka Latvijas iedzīvotāji augstu vērtē Latvijas Bankas vadītāja Eināra Repšes stabilitātes polītiku un profesora Jura Vīksniņa ieteikto lata piesaisti izmeklētu valūtu grozam, jāšaubās vai lata devalvācija var sniegt vēlamos rezultātus. Vispirms ir jāatceras, ka lata devalvācija samazinātu Latvijas ražojumu cenu. Ja devalvācija izdodas, ir ļoti iespējams, ka tas samazinās gan pārtikas, gan citu preču importu. Ir gan iespējams, pārtikas ražotāji ārzemēs tiešam var mainīt savu tirdzniecības un ieguldījumu polītiku. Tomēr jāatceras, ka preču vērtības samazināšana ārējā tirdzniecībā neved uz cenu samazināšanu vietējā tirgū. Tirgu nevar piešmaukt.

Igauņi un lietuvieši arī varētu samazināt nevis savas naudas vērtību, bet izmeklēti samazināt savu lauksaimniecības produktu eksporta cenu. Taču vēl bīstamāk Latvijai ir iespēja, ka lētais lats pavērtu lieliskas iespējas pa daļai pārkārtot Dānijas, Igaunijas un Lietuvas pārtikas produktu ražošanu. Samazinātās mežu, zemes, lopu un ēku vērtības un cenas ir tiešs aicinājums par lētu naudu iepirkt īpašumus Latvijā un ražot lauksaimniecības un mežsaimniecības produktus Latvijā, taisni tur, kur Sommerss sagaida lielāku latviešu rosību. Attiecībā uz citiem pirkumiem, lata devalvācija paceļ cenas visām importa precēm un pakalpojumiem, ar to samazinot izdevīgu iepirkumu iespējas un samazinot dzīves līmeni zināmām iedzīvotāju grupām. Importa preču augstākās cenas netraucēs īsti bagātajiem turpināt pirkt Mersedes mašīnas un skotu viskiju.

Latvijas augošā vidusšķira gan būs tā, kas samazinās savus ieguldījumus savu jauniešu izglītībai. Ir gan iespējams, ka tieši viņi izmantos savu ārzemēs novietoto kapitālu, lai to izdevīgi ieguldītu Latvijā. Citi tiešām samazinās savu importa preču patēriņu vai pirks kontrabandas preces. Lata devalvācija sadārdzinātu visu importu, sākot ar somu cūkām, Krievijas gāzi un beidzot ar naftas produktiem un mašīnām no Rietumiem. Interesants jautājums, par cik šis lāča pakalpojums tiešām varētu pacelt vietējo pārtikas produktu patēriņu. Tas nebūt nav skaidrs.

Galu galā, lata devalvācija ne tikai samazinātu Latvijas ražojumu cenas ārzemēs, bet arī katra Latvijas strādnieka un ierēdņa reālos ienākumus un relatīvo labklājību. Katrā ziņā, devalvācija sadārdzinātu valsts sektora iepirkumus un valsts aizņēmumus, kā arī iepriekšējo aizņēmumu atmaksu. Visumā var teikt, ka devalvācijai jāspēj celt darba ražību, īpaši lauksaimniecībā, pavisam brīnumainā kārtā. Es brīnumiem saimnieciskā attīstībā neticu. Ja tādi tomēr ir Latvijā gaidāmi, tad atslēga uz lielākas ražības klēts durvīm ir jāmeklē citur. Vēl varu teikt, ka par laimi devalvācija visus neķers vienādi. Daudzi no Latvijas ārējās tirdzniecības darījumiem ir ar saistībām ārzemju valūtā. Koku pārdevēji varēs izšķirties vai savus lielākos ienākumus paturēt, turpināt dārgākas mašīnas, noturēt savu strādnieku reālās algas agrākā līmenī, vai sākt pudiem ēst Latvijas šķiņķus un sviestu. Šis aizrādījums ir itin nopietns. Ja vietējo pārtikas produktu pieprasījums tirgū pēc lata devalvācijas neceļas, tad pa daļai vainojami būs tie, kas arī nākotnē vismaz pa daļai paļausies uz ģimenes dārziņiem un naturālo saimniecību savām vajadzībām. Kā to rāda Latvijas agrākā pieredze, trūcīgie tāpat veikalos pirks tikai visvajadzīgāko, bieži vien medikamentus un citas vienkārši lētākas, arī importētas preces.

Kopsavilkumā jāteic, ka devalvācijas ieguvumus pārsniegs negaidītas, negatīvas blakus parādības un citi zaudējumi. Tos savukārt nesekmīgi mēģinās ierobežot jaunas ierēdņu armijas ar jaunu, bezgalīgu noteikumu virkni. Protams, lata devalvācija nemaz nav jāizdara, bet jāmeklē piemērotāki instrumenti sāpīgu problēmu atrisinājumiem.

Lorda Keinsa darbu apjoms ir milzīgs, taču to visvairāk saista ar valsts polītiku, kas stiprina un vairo saimniecisko pieprasījumu laikā, kad saimnieciskā rosība ir zema un nespēj nodrošināt pietiekamu patēriņu un nodarbinātību. Tad, kad visā pasaulē saimniecisko rosību samazināja importa ierobežojumi un eksporta samazināšanās Amerikā, Keinss ierosināja ar valsts pasūtījumiem un cita veida izdevumiem mākslīgi pavairot patēriņu. Amerikā tas izdevās pa daļai un pie tam tikai īslaicīgi. Latvijā lielā krīze beidzās jau ātrāk, vēl pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Latvijas tā laika pieredzē pierādījās, ka (lauksaimniecībā) nodarbinātās ģimenes var saimnieciskos atplūdus pārdzīvot ar taupību un nesamazinātu iesaisti darbā. Vēlāk gan Amerikā, gan Latvijā saimnieciskā rosība auga ar gatavošanos Otram pasaules karam.

Pārdomājot keinsisko polītiku, jāatceras, ka Amerikā tās variantus visvairāk ieteica un diezgan nesekmīgi mēģināja izmantot visvairāk 1960. gados. Privātie un valsts ieņēmumu, izdevumu un ietaupījumu plūsmas tika uzmanīgi regulēti. Vēlamie rezultāti izpalika, jo mākslīgi stimulētā rosība pacēla inflāciju, kas nav nosegta ar lielāku darba ražību. Tiem sekoja monetāristu polītika, kas par visu vairāk cenšas ierobežot valsts deficītus. Sommersa ieteikumi būtībā ir visvairāk radniecīgi domai atkāpties no konservatīvas monetārās (naudas) un fiskālas (valsts kases) polītikas. Tālākās saimnieciskās reformu iespējas ir iespējamas detaļētos valsts saimniecības plānos, ko Sommerss neieteic, vai arī programmās, kas izveidotas ar valsts aizņēmumu vai citu deficītu palīdzību. Pēc nesenās lielās inflācijas Latvijā un kaimiņos, es šaubos par sekmīgām iespējām vienkārši piedrukāt trūkstošo naudu. Tā tad Sommersa ieteikums ir pētīt iespējas saimniecisko dzīvi atjaunot un veidot ar valsts aizņēmumiem. Viņš ievēro arī, ka lielākais Latvijas preču pieprasījuma potenciāls nav vietējais, bet atrodams ārzemēs. Šajā ieteikumu fāzē vēl nav jāstrīdas par paaugstinātu valsts izdevumu finansējumu (interesantā kārtā, tos varētu sarūpēt Sommersam pašreiz nepatīkamā Pasaules Banka). Īstais jautājums ir par to, cik keinsiska varētu būt valsts izdevumu un ieguldījumu polītika. Latvijā ir grūti iedomāties jebkādu polītiku, kas viegli un bez sāpēm novestu Latvijas lauksaimniecību pie produktīvām reformām, kas nodrošinātu normālu nodarbinātību un iztiku lielam laucinieku skaitam. Kā jau aizrādīju augstāk, es esmu pārliecināts, ka to nevar sekmīgi veikt ar lata devalvāciju. Ja turamies pie Keinsa mācībām to sākotnējā tīrā formā, tad mēs vispirms runājam par īslaicīgu patēriņa stimulu. Par šīs domas noderīgumu savas šaubas, ka to lasām viņa pārdomās, ir arī Sommersam. Liekas neticami, ka labklājību visā valstī varētu sasniegt caur augstāku ražību lauksaimniecībā, ja tā sedz tikai lielāku lauksaimniecības produktu patēriņu Latvijas laukos un pilsētās. Valsts īsā laikā nevar pacelt arī citu ražojumu pieprasījumu augstu diezgan. (Drīzāk notiktu pārkārtojumi, kas daļu no pilsētnieku ienākumiem pārceltu uz laukiem.) Keinsiska attīstības programma liktu maznodarbinātos iedzīvotājus pie darba ceļu atjaunošanā un valsts ēku (piemēram, Nacionālās Bibliotēkas) un ostu būvē. Taču, lai cik vērtīgi būtu šie ilgtermiņa ieguldījumi, jājautā vai šie ieguldījumi paceļ darba ražību pietiekami, lai nodrošinātu izdevumu samaksu un eksporta spējas. Ja tas nepietiek, pastāv drausmīgas izredzes straujiem un nekontrolējamiem inflācijas uzplūdiem. Tie, kā redzam no pieredzes 1990. gadu sākumā, var sagraut visu. Manuprāt, mēs ātri vien atgriežamies pie nepieciešamības izveidot īstu un plašu ilgstošas attīstības koncepciju. Liela daļa no tās nav ne keinsiskas, ne monetāras. Tās ir programmas kas vairotu vērtīga eksporta spējas un nomainītu daļu no tradicionāla darba ar jaunām darba vietām.

Šīs programmas var saukt kā grib, bet šīm lielo un jau stipri nokavēto ieguldījumu programmām ir maz kopīga ar Keinsa īslaicīgo bezdarbnieku iesaisti darbos, lai vairotu viņu pirktspējas. Tās prasa vairāk par valsts finansējumiem ražot un patērēt to, kas nav pietiekami pieprasīts. Lielos un masīvos ieguldījumus varēs izdarīt tikai valsts. Tai vajadzēs atrast lielāku sadarbošanos ar uzņēmējiem un lauksaimniekiem, kā arī ar ārzemju ieguldītājiem. Lai to sasniegtu, vispirms jādomā un jārunā ne tikai par tradicionālā kapitāla ieguldījumiem, bet arī par cilvēkiem un viņu zināšanām un spējām, dabas bagātību saglabāšanu un sociālā kapitāla vairošanu. Taču tas ir krietni vairāk kā keinsisks priekšlikums.

Gundars Ķeniņš Kings, <kingga@plu.edu>

 

 

Jūs Sommersam piedēvējat "nepilnīgu saimnieciskās situācijas vērtējumu" un Jūs apšaubāt Sommersa optimistisko tautas vērtējumu. Be kā Jūs attaisnojat tāda saimnieciska instrumenta pielietošanu kā mākslīgi stabilais lats, ja tas diezgan uzskatāmā veidā pēdējos desmit gados nav panācis neko daudz vairāk kā dažu varas kāru indivīdu dāsnu apdāvināšanu ar monetārām bagātībām - uz tautas rēķina?

Jūs apgalvojat, ka daudz pilnīgāku situācijas un iespējamo saimnieciskās dzīves uzlabojumu analīzi  2000. gada rudenī veica Latvijas ekspertu grupa. Pieņemu, ka te ir runa par koncepciju "Latvija: no vīzijas uz sadarbību". Cik saprotu, to finansēja bijušais premjers, lielbiznesmens Andris Šķēle un tur piedalījās viņa padomnieks Edvins Kārnītis, slavenais Džordžtaunas absolvents Ojārs Kehris un tā tālāk, līdzās ar dažiem bezpartejiskajiem kā Ojārs Kalniņš, Tālis Tīsenkopfs un Viktors Kulbergs u.c. Kā Jūs varat būt drošs, ka viņu analīze bija objektīva? Decembrī šī koncepcija bija apskatāma Akadēmiskās bibliotekas mājas lapā. Tagad tā ir pazudusi no turienes. Vai valsts no šīs koncepcijas attālinājusies tāpēc, ka Šķēle vairs nav populārs vai tāpēc, ka valstij nav līdzekļu sekot viņa ieteikumiem?

Jūs teicāt arī "Tirgu nevar piešmaukt". Bet vai tiešām? Šmaucēji Latvijā visapkārt - Jūs taču pats to atzīstat.

Jūs teicāt, ka lētāks lats pavērs lieliskas iespējas pārkārtot Dānijas, Igaunijas un Lietuvas pārtikas produktu ražošanu. Skaidrs, ka pārkārtošanās notiks kaimiņvalstīs lai pielāgotos katrai pārkārtošanai Latvijā, bet vai Jūs sakāt, ka tagadējā kārtība, kur latviešu zemniekiem nemaz neatmaksājās ražot, ir tā izdevīgākā no visām iedomājamām?

Jūs brīdinājāt, ka devalvācijas gadījumā Latvijas topošā vidusšķira samazinās ieguldījumus savu jauniešu izglītībā.  Bet vai Latvijas topošā vidusšķira nav tieši tā, kas atbild par Latvijas ražotnes augsmi? Ja devalvācijas mērķis ir veicināt Latvijas ražotnes augsmi, tad kāpēc tā nedotu izdevību vidusšķirai (maziem un vidējiem uzņēmumiem)  vairoties un bagātināties? Bet Jūs apgalvojat, ka devalvācija nekādi nevarēs celt darba ražību un Jūs rakstāt, ka brīnumiem saimnieciskās attīstībā neticat. Tad tādā gadījumā, kāpēc Jūs izvēlējāties nekomentēt Sommersa aprakstu par to, kā Krievijas saimniecība atplauka pēc rubļa lielā kraha 1996. gadā? Vai tas bija tikai tāds liels, neizskaidrojams brīnums?

Jūs apgalvojat arī, ka Lorda Keinsa teorijas par saimniecisko attīstību varētu noderēt tikai lai "stiprinātu un vairotu saimniecisko pieprasījumu laikā, kad saimnieciskā rosība ir zema un nespēj nodrošināt pietiekamu patēriņu un nodarbinātību." Bet tad paskaidrojiet, kāpēc ši teorija neder Latvijas apstākļos, kur saimnieciskā rosība ir zema un nespēj nodrošināt patēriņu un nodarbinātību? Un tālāk Jūs apgalvojat, ka Amerikā keinsiko saimniecisko polītiku  piekopa tikai daļēji un "pie tam tikai īslaicīgi". Bet Amerikā keinsikā polītika taču valdīja tuvu pie 30 gadus - visu Aukstā kara laiku. Vai tas ir īslaicīgi? Tas notika nevis ar gatavošanos Otrajam pasaules karam, bet pēc tam, kad Amerika un tās sabiedrotie vienojās Bretonvudsā Ņuhampšīrā par keinsisko pasaules finansu struktūru - un līdz pat 1972. gadam, kad Niksons to atcēla. Sešdesmitajos gados Amerika bija aizrāvusies izšķērdīgajā Vietnamas karā. "Vēlamie rezultāti" izpalika ne jau Keinsa kļūdainās teorijas dēļ.

Jūs pieminējāt mūsu "pieredzi 1990'o gadu sākumā". Vai te ir runa par drakonisko valūtas pārkārtošanu ko mēdz saukt par "šoka terapiju", kuras rezultātā visi tautas ietaupījumi tika bez žēlastības izputināti? Tālāk Jūs pieminējāt kādu "nesenu lielo inflāciju Latvijā un kaimiņos". Bet kas tā par inflāciju? Latvijas lats taču visus šos gadus kopš šoka terapijas ir svārstījies ļoti šauros rāmjos. Un šīs svārstības bijušas manāmas tikai tāpēc, ka dolārs pats ir svārstījies krietni vien vairāk, nekā lats (jo pret ko gan citu, lai mēs mēram savu stabilo latu, kā pret dolāru?)

Un noslēgumā, Jūs rakstāt par nepieciešamību izveidot "īstu un plašu ilgstošas attīstības koncepciju Džefrijs Sommerss uz to pašu mudināja. Viņš teica, ka tādu vajadzēja jau no paša sākuma, nevis tikai aklu ticību monetārā neoliberālisma teorijā un šoka terapiju. Un ja nu toreiz visā tautā nebija neviena, kas tādu realistisku attīstības koncepciju spēja izveidot, tad kas tas būtu šodien, kas to spētu? Vai Andris Šķēle? Vai Einārs Repše? Vai toreiz viņi vēl nebija iemācījušies tādu lietu kā uzņēmība, bet tagad to ir paspējuši? Tālāk Jūs atzīstat, ka šai attīstības koncepcijai būs jābalstās uz "masīviem valsts ieguldījumiem". Bet valsts taču šodien ir tik nabaga, ka nevar pat garantēt cilvēcīgas algas skolotājiem un medmāsiņām, kas izmisumā emigrē uz kaimiņvalstīm. Kur lai ņemam līdzekļus masīviem valsts ieguldījumiem? Pirms desmit gadiem valstij vēl bija lielas vērtības. Tagad tās ir "izprihvatizētas"!

Juris Žagariņš, <zagarins@stcc.mass.edu>

 

 

Paldies par komentāriem un jautājumiem! Tos izlasījis, priecājos, ka man neka nav ko labot manis izteiktas domas par Sommersa uzskatiem divos jautājumos. Palieku pie manis teiktā.

Vai mani vērtējumi ir pareizāki, par to lai spriež lasītāji. Tie katrā ziņā ir pilnīgāki. Tos varēsi saredzēt labāk un pilnīgāk Ziemassvētkos [kad klajā nāks grāmata "Roku rokā"].

Par Šķēles kunga pēdējiem rīkojumiem esmu izteicies citur. Viņa sasniegums ir vismaz uz laiku novērst diktatūras draudus Latvijā, jo neticu, ka kāds tagad uzticēsies viena vīra varai. To viņš paveica ar pensiju atņemšanu tiem pensionāriem, kas vēlējās turpināt strādāt un pat maksāt nodokļus. Lai ko varam teikt par daļēji atjaunoto latviešu darba tikumu šodien, pirms un pēc 1934. gada 15. maija valsts polītika daudzos veidos (keinsisms vēl nebija vai nu izgudrots, vai īsti izmēģināts) atbalstīja maksimālu visas tautas iesaisti darbā. Nodarbe sasniedza lielāko iedzīvotāju procentu visā Eiropā.

Viena ilgtermiņa attīstības koncepcija ir jau izstrādāta. Cik noprotu, valdība no tās nobijās vai izvairījās citu iemeslu dēļ.

Gundars Ķeniņš Kings <kingga@plu.edu>