Raimonds Staprāns. Naxos II. 2000 110 x 120 cm. eļļa uz audekla

 

 

Nikolajs Bulmanis

PROFESIONĀLIS NO PORTRERO KALNA

Raimonda Staprāna izstāde Sanfrancisko

Raimonds Staprāns savā studijā Sanfrancisko (2000. IX)

No 6. līdz 29. septembrim Haketa-Frīdmaņa galerijā (Hackett-Freedman Gallery) Sanfrancisko varēja apskatīt glezniecības profesionāļa Raimonda Staprāna pēdējā laika darbus. Personālizstāde. Teikums vedina domāt, ko šinī kontekstā nozīmē profesionālis?

Atceros vēl pirms kaŗa Rīgas laikrakstā lasījis, ka slaveno Vīnes komandu futbolistiem jāmeklē darbs, jo Hitlera Vācijā visi futbolisti bija amatieŗi, bet Austrijā pirms „anšlusa” profesionāļi. Tātad profesionālis nopelna pietiekamu iztiku savā profesijā. Šodien, varbūt īpaši šai kontinentā, visai prasīgi, bet tomēr pamatnostādne.

Tad vēl, saprotams, mākslinieciskā izglītība, kuŗa attīsta gleznieciskās iemaņas, kuŗā veidojas profesionālās savpatnības un plaukst nākamā profesionāļa talants. Pilnīgi noteikti, un tas viss augstākās izglītības līmenī. Un te nevar izlīdzēties ar mānīšanos, pārdēvējot mākslas vidusskolas par koledžām, kā šodien Latvijā.

Profesionālam gleznotājam vajadzīga arī sava galerija. Staprānam šī bija pirmā personālizstāde Haketa-Frīdmaņa galerijā pēc daudzu gadu izstādīšanās Maksvela (Maxwell) galerijā. Galerija pārtiek no komisijām par pārdotiem darbiem. Tā prasa monopoltiesības darbu pārdošanā, pretī dodot izstāžu sarīkošanu (reklamēšanu, ielūgumu izsūtīšanu potenciāliem pircējiem un mediju pārstāvjiem, katalogu izveidošanu un iespiešanu) gan savā, gan iespēju aprisēs arī citu pilsētu galerijās. Rīgā, kopš neatkarības atgūšanas, dibinātas daudzas mākslas galerijas, bet galeristu un mākslinieku attiecības nav tā nostādītas, kas, šķiet, nelabvēlīgi ietekmē mākslas tirga izveidošanos.

Pārdomājot šos pamatnosacījumus, varam Raimondu Staprānu droši saukt par profesionālu mākslinieku. Kāds kontrasts ar, teiksim, Toronto amatieŗu mākslinieku vienību Latvis. Tās locekļi ir vai nu pensionāri ar lusti taisīt mākslu, vai arī latviešu cilmes cilvēki, kuŗiem sapnis kļūt par profesionālu mākslinieku nav īstenojies. Arī Latvijā šai jautājumā, šķiet, nav īstas skaidrības. Tā presē publicētais Mākslinieku savienības aicinājums uz piedalīšanos ikgada rudens izstādē ir adresēts visiem Latvijā dzīvojošiem profesionāliem māksliniekiem un mākslas augstskolu studentiem.

Ejot uz Staprāna izstādi, it īpaši šai laikā, kad glezniecība ir it kā pazaudējusi savu vadošo vietu vizuālā mākslā, ļoti interesēja, kādas būs izmaiņas viņa glezniecībā − kopš pēdējo reizi − pirms septiņiem gadiem − redzētās personālizstādes.

Prātā nāca igauņu filozofa un dzejnieka Jāna Kaplinska eseja par pielāgošanos no Eiropas un Amerikas lielajiem centriem diktētai modei kā šodienas dzīves panākumu un pārmaiņu atslēgai. To, ka pie mums varētu spēlēt kādu citu spēli, ka Parīzes vai Ņujorkas dotos noteikumus varētu mainīt, lokalizēt, mūsu vietējie spēles vadītāji neatzīst. (Literatūra un Māksla Latvijā, 2000.19.X) Džemma Skulme neatkarīgās Latvijas sākuma laikā, runājot par straujajām izmaiņām, it īpaši jauno mākslā, teica, ka mainoties jau visi. Ka arī tādu vecmeistaru kā Vija Ozola vai Imanta Vecozola mākslā vienmēr ir, ja ne īpaši krasas, bet noteikti ir maiņas. Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Bet kā tad ar šodienas Staprāna glezniecību? Lai gan nav gluži pazudušas klusās dabas, izstādītajā klāstā dominē staprāniskā ainava. Ainavās izmanāma novienkāršošanās. Tās mainās minimālisma virzienā. Tāli horizonti it kā vairo plašuma izjūtas. Mazumā gājušas enigmātiskās taisnstūru struktūras ar aizklātiem, pat aizslēptiem logiem ar zemē ieslēptām it kā biedinošām akām. Gleznas kļuvušas it kā ģeometriskākas ar it plašiem zili vai zaļi ieklātiem laukumiem. Varētu būt arī zaļš zālāja laukums, kas reizē ir arī precīzi uzgleznots darba kompoziciju veidojošs abstrakts elements. Šie laukumi it bieži nodalīti ar iegleznotiem barjeriem, kas gleznoti ar ierobežojamo laukumu harmoniski saderīgā kolorītā − tātad varētu būt abstrakto ieklājumu logati. Pāris gleznās šie nodalošie elementi salikti daļēja apļa formā. Agrāk Staprāna darbos bieži neredzēts, bet kopējā ģeometriskajā kompozicijā harmoniski iekļauts elements.

Ja skatītājs izstādē meklētu it kā fokusa punktu, tad es apstātos pie diviem visā gleznas gaŗumā ieklātiem mirdzoši tumši ziliem laukumiem gleznā Kāpnes uz debesīm. Vispirms jau interesants metaforiskais elements − pašas kāpnes. Lai iesāktu ceļu uz debesīm, ir jānokāpj lejā, un tikai dieszin, cik pakāpienu ved dziļumā. Un tad jau arī debesis atveŗas ar diviem mirdzoši tumši zilu laukumu ieklājieniem.

Visās izstādītajās gleznās Staprāna krāsa krāšņi mirdzēja ar it kā Kalifornījas gaismas dzīvīgumu. Kā viena Staprāna sena paziņa vēstīja apkārtstāvošiem atklāšanas vakarā − šo spēju viņš vēl nav pazaudējis.

Sanfrancisko glezniecības meistars Raimonds Staprāns šodien ir savu spēju zenītā. Latvijā viņš pazīstams galvenokārt kā drāmaturgs. Jāgaida izstāde Latvijā, kas ļaus turienes mākslas publikai tuvāk iepazīt viņu arī kā gleznotāju.

 

 

Nikolajs Bulmanis - publicists, mākslas kritiķis, kollekcionārs un Jaunās Gaitas Mākslas nodaļas redaktors (1980-1995). Kopš 1973. gada publicējis recenzijas, rakstus par mākslas un kultūras jautājumiem emigrācijas un Latvijas periodikā. Dzīvo Toronto.

Skat. arī JG 213:8-17