Jaunā Gaita nr. 227, decembris, 2001
TRIMDINIEKA ODISEJA
Ilmars Bastjānis-Krasts. Pašvēsture bēgļu gaitās un trimdā Amerikā. Rīgā: Likteņstāsti, 2001. 316 lp. ISBN 9984-611-41-8.
Reiz kāds autors (iespējams, Anšlavs Eglītis) liek vienam no saviem tēliem sacit, ka viņa dzīve bijusi tikpat raiba, kā Beļģijas runča mugura. To pašu varētu attiecināt uz Ilmāra Bastjāņa dzīves posmu, kas attēlots viņa otrajā Pašvēsturu cikla grāmatā, un kas aptveŗ gandrīz divdesmit gadus - no 1944. gada decembŗa līdz 1963. gada jūlijam. Tur ietverti autora piedzīvojumi kaŗā, gūstā, bēgļu nometnēs un ASV pilsētās pirmajās divās dekādās. Ar gandrīz šveikisku noskaņu attēlota gaisotne kaŗa beigu posmā. Biedīgi reāli ir piedzīvojumi amerikāņu gūstā, kur bads, dizentērija un utis valda pār gūstekņu ikdienu. Trāpīgi aprakstīta dzīve Austrijas Alpos, kur apmetusies autora ģimene, tāpat vēlāk bēgļu nometnē Eslingenā.
Lai lasītājam būtu vieglāk atsākt pavedienu autora odisejā, grāmatas sākumā ir ievietotas pēdējās divas nodaļas no pirmās Pašvēstures, tā nodrošinot nepārtrauktību gan vēsturisko, gan personisko notikumu plūsmā. Vācijas bēgļu laika piedzīvojumu klāstā īpaši pieminams ir "Ērikas stāsts." Pēc Latvijas atstāšanas Bastjānis ar savu dzīves biedri tiekas vienu vienīgu reizi Pomerānijā vēl pirms kapitulācijas. Pēc tam apstākli viņus izšķiŗ, lai atkal tiktos tikai krietni pēc kaŗa beigām. Viņas piedzīvojumus un pārdzīvojumus autors atstāstījis saviem vārdiem, bet rakstītus pirmā personā. Stāstījums ir skopi atturīgs, ar bezpersonisku, bet ļoti reālu detaļu vēstījumu, kas lasītājam liek nodrebēt par pateikto, bet vēl jo vairāk par nepateikto pārdzīvoto. Interesanti ir salīdzināt šo pašu laika posmu un situāciju attēlojumu divos citos likteņstāstos: Agates Nesaules Sieviete dzintarā un Garneres Eleanoras stāsts (Eleanor Ramrath Garner. Eleanor's Story. An American Girl in Hitler's Germany). Lai gan abi pēdējie ir skatīti no nepieaugušu meiteņu redzes punkta, stāstījums izsauc lasītājā līdzīgu reakciju.
Eslingenas nometnē nodzīvotais laiks Bastjānim ir krietni īsāks nekā vairumam bēgļu. Jau 1946. gadā rodas izdevība izceļot uz ASV; to izmanto Ilmārs ar Ēriku, kā arī vecākā māsa Mirdza ar ģimeni. Amerikā viņi no Ņujorkas vispirms nokļūst Filadelfijā, tad Bostonā un vēlāk pilsētās Ohaijo pavalstī - Deitonā un Sinsinati. Raibas ir autora darba gaitas. Kā vairumam iebraucēju, arī viņam jāsāk no apakšas - namdaris, kapu pieminekļu zīmētājs, krāvējs, cepējs cepumu fabrikā. Līdztekus darbam Bastjānis nobeidz mākslas skolu un tā paveras iespējas strādāt reklāmu aģentūrā un vēlāk spiestuvēs, kur no zīmētāja viņš drīz kļūst par striperi (negatīvu maketētāju), tad litografu un fotografu. Labāka izpelņa un iespējas šais laukos ir arī iemesls biežajām darba un dzīves vietu maiņām. Savā ziņā tas varētu būt tipisks iebraucēja stāsts, kur neatlaidība un zināma iedrošināšanās riskēt ar laiku atmaksājas ar panākumiem. Taču katra iebraucēja stāsts ir atšķirīgs un nekādā ziņā dzīve nerit gludi. Panākumus bieži pavada vilšanās, neveiksmes un neparedzēti starpgadījumi, kas, savukārt, paveŗ jaunas iespējas. To visu autors apraksta no samērā piezemēta redzes punkta, neslēpjot arī savu reizumis kļūdaino izdarību lomu notikumu gaitā. Tikpat atklāti viņš arī atzīstas spriedzes mazināšanas mēģinājumos, kuŗi gan tais gados tika uzskatīti par gaužām normāliem. Toreiz dienišķās kokteiļa glāzes pat pusdienas laikā bija ikdienišķa lieta, un "priecenes" vēl nebija ievietotas aizliegto drogu sarakstā. Katrā ziņā autors acīmredzot arī šai jomā ir savlaicīgi pratis novilkt robežu.
Bijušajiem bēgļiem, nonākot ASV, dzīve nav tikai darbs un cīnīšanās par stabilāku nākotni. Pirmajos gados svešajā zemē latvieši viens otru meklēja un tikās bieži, gan daloties rūpēs, gan priekos, īpaši jau pēdējos. Tā radusies īpaši vienreizēja nodaļa "Latviešu māja," jau iepriekš publicēta JG (2000, 221:34), kā arī nolasīta 1999. gada jūlijā Rietumkrasta dziesmu svētkos, kur klausītāji no pārliekas smiešanās bezmaz vai ieguva vēdersāpes. Trīsstāvu mājā Bruklainā vienlaikus sākotnēji mitinājās prof. Jānis Kuga ar kundzi, Alberts Brīvkalns (draugs un Kugas gleznu ielogotājs), aktieŗa Jāņa Lejiņa ģimene, abi Bastjāņi, Velta Mitrēvica un vijolnieks Andrejs Lindbergs. Māja kluva par neformālo sabiedriskās dzīves centru Bostonā. Pilsētas apkārtnē ieradās daudzi bijušie eslingenieši, īpaši teātŗa cilvēki. Daudzi no tiem, tāpat viesizrāžu dalībnieki, viesojās šai mājā. Lasot šo nodalu, ar nostalģiju un mazu skaudību var atskatīties uz to laiku un to specifisko paaudzi, kas tiešām mācēja īsti un, galvenais, erudīti priecāties. Lai pieminam tikai īsu viņeti: Pelēkā suņa (Greyhound) autobusa vadītāju streika laikā pārpildītā stacijā autobusu gaidot autors un Andrejs Lindbergs, pašiem nodziedot partitūru, nodejo vai visu Gulbju ezeru ... ieskaitot 'četrus gulbīšus', kuŗus divu gulbīšu iztrūkuma dēļ atļāvāmies nodejot uz pusi ātrāk.
Esmu pārliecināta, ka vismaz pusi no labas biografijas, bet it sevišķi autobiografijas veido tur attēlotās citas personības, ar kuŗām protagonistam bijusi saskare. Tas īpaši attiecas uz gan vairāk, gan mazāk pazīstamu latviešu sabiedrības locekļu atainojumiem. Pie pēdējiem interesanti ir veclatviešu apraksti nodaļā "Bostonas veclatvieši." Īstenībā arī mēs tagadnes spogulī jau varētu parādīties kā veclatvieši: tagad esam tālāk no 1944. gada kā veclatvieši tai laikā bija no 1905. gada. Arī šo rindu rakstītājai tur pieminētie cilvēki ir pazīstami, tāpat visas attiecību nianses starp dažādajām grupām no tā sauktajiem "sarkanajiem" līdz "labā spārna" locekļiem. Sīkāk ir aprakstītas Arvēda Brachmaņa un Freda Karlsona ģimenes, kas bija sociāldemokrati pēc pārliecības, bet izprata bēgļu stāvokli un, galvenais, bija ārkārtīgi un pašaizliedzīgi izpalīdzīgi iebraucējiem, reizēm pat nepazīstamiem cilvēkiem. Šī nodaļa, manuprāt, ir vēsturiski vērtīgs izziņas materiāls nākotnes pētījumiem par Bostonas veclatviešiem. Pētniekam vērtīgas ir arī citas nodaļas, kur pieminēti gan vairāk, gan mazāk pazīstami latvieši.
Ne jau visi sastaptie latvieši bija tik pozitīvi. Filadelfijā pirmais saimnieks norīko Ilmāru un Ēriku iztīrīt vasaras mājas dārzu, kas pieaudzis ar indīgo efeju. Tur nu viņi nebrīdināti strādā bez gumijas cimdiem, brīnoties, kālab saimnieks beigās ieteic rokas nomazgāt ar petroleju! Notikums sevi vēl gadiem atgādinājis negantu čūlu veidā.
Bezjēdzīgas nenovīdības piemērs aprakstīts nodaļā "Kangars vēl dzīvs." Autora tēva, bijušā Saeimas deputāta un finanšu ministra Voldemāra Bastjāņa iebraukšana ASV tiek aizkavēta, līdz beidzot iejaucas abi Masačusetas senatori Lodžs un Saltonstals. Vēlāk atklājas, ka pamatā ir vairākas polītiski motivētas denunciācijas iesniegtas amerikāņu pretizlūkošanas korpusam Vācijā -... pašu pilnīgāko no tām bija piesūtījis kāds gados vēl pajauns latviešu inženieris ... pēc savas ierašanās Bostonā (..) vārdu neminēšu, kaut varbūt vajadzētu to darīt, saka autors. Pareizi jau laikam bija darīts, kaut jāatzīstas, ka ziņkāre par šo, nu jau vairs gados ne tik pajauno (ja vispār vēl pie dzīvajiem) kangariņu ir pamatīgi sakāpināta.
Nodaļa "Donkichots" satur autora tēva raksturojumu vēlīnajā trimdas posmā. Bez izziņu materiāla šeit jaušama arī viņa nožēla, ka nav savu tēvu iepazinis tuvāk. Nepalīdzēja arī ģeografiskā atšķirtība pēc Ilmāra un Ērikas pārcelšanās uz Ohaijo pavalsti un vēlāk uz Kaliforniju. Interesanta ir nodala "Vitālijs" rakstīta drauga baletnieka Vitālija Ošiņa piemiņai. Nelaiķis Ošiņš bija spilgta personība, īsts "renesanses cilvēks," kuŗa dzīves stāsts varētu būt laba viela romānam. Grāmatā minētas daudzas personas, ko var ierindot latviešu kultūras sabiedrības "krējuma" slānī. Ar tām autoram ir iznācis saskarties gan senas pazīšanās un draudzības, gan arī trimdā veidoto apstākļu sakritībā. Visu šo cilvēku raksturojumi ir ārkārtīgi dzīvi, papildināti ar dzirkstoša humora piesātinātām epizodēm. Autora humors pret citiem ir labsirdīgs un viņam nebūt netrūkst drosmes atzīt paša alošanos, nedz arī pasmieties pašam par sevi. Grāmatā minēto personu saraksts rotā vāku iekšpuses lapas.
Ļoti vērtīgs papildinājums ir grāmatā ievietotie attēli. Tur ir ģimenes un draugu fotogrāfijas gan grupās, gan individuāli, laikā no 1946. gada pavasaŗa līdz mūsdienām. Īpaši jāpiemin autora veidoto mākslas darbu attēli: Sibeliusa un Jēkaba Zīberga portreti, "galva" Hugo Puriņa romānam Laikā, tāpat Ziemassvētku apsveikums, mākslas skolās darinātais pliknis un zīmējums Vecais jūrnieks. Varētu tikai vēlēties, ka būtu vēl vairāk paraugu no autora darbu klāsta, varbūt tādus skatīsim Pašvēstures turpinājumā.
Bez jau pieminētās "Latviešu mājas," JG publicēti izvilkumi no šīs grāmatas. "Pēc gūsta" (JG 1998, 214:42) ietveŗ nodaļas "Mocarta pilsētā" mazliet atšķirīgu versiju, kā arī apmēram pusi no nodaļas "Alpos." Būtu vēlams periodikā publicēto izvilkumu sarakstu ievietot izziņu lappusē. Vietas tur ir gana, bet laikam daudzas Latvijas izdevniecības vēl nav atskārtušas šādu bibliografisku izziņu nepieciešamību.
Grāmatas vāku veidojuši Teodors Lilienšteins (Brīvības statujas un kuģa zīmējums), Andris Ritmanis (autora foto) un Māris Sīmansons (vāka dizains). Fotoblokus dizainējis Sandis Dudars, un grāmatas redaktore ir Gunta Strautmane. Tekstā ievērota latviešu valodas klasiskā (Endzelīna) pareizrakstība.
Pašvēstures otrais sējums ir daudzplākšņains darbs. Vispirms to var lasīt kā dēku romānu. Bet tur ir arī atrodami materiāli un izziņas, kas lieti noderēs akadēmiski vēsturiskiem pētījumiem par notikumiem kaŗa un pēckaŗa gados, kas ietekmēja gan pašus trimdiniekus, gan dažādās vides, kur viņi uzturējās. Tāpat tur atrodami pavedieni, kas palīdz izprast vispārējo trimdinieku polītisko noskaņojumu cauri pagājušā gadsimta pēdējās puses dekadām. No socioloģiskā viedokļa tur atrodama bagātīga viela pētījumiem par trimdinieku savstarpējām attiecībām un mijiedirbi ar vietējiem darba devējiem un kolēģiem. Tāpat vērtīgi ir vienreizējie pazīstamu personu raksturojumi - gan kā dokumentācija, gan tīri cilvēcīgas ziņkāres dēļ. Un visbeidzot, Pašvēsture ir arī nostalģisks ceļojums pagātnē. Tai pagātnē, kur, par spīti kaŗa briesmām un trimdas pirmo gadu grūtumiem, bija tik daudz gaišu brīžu un tik daudz neviltota, aizrautīga prieka.
Bioķīmiķe un pētniece farmakoloģijā Nora Kūla ir mūsu līdzstrādniece kopš 1975. gada. Publicējusies ari LaRAs Lapā un trimdas laikrakstos. Dzīvo Bostonā.
