Mūsu "latviešu mājā" Bruklainā, Vintropa ielā, allaž risinājās
rosīga sabiedriskā dzīve. Tajā laikā Bostonā ieradās vēl daudzi citi
latvieši. Viņu starpā bija Eslingenas teātŗa administrātors Jānis
Kājiņš un viņa draugs redaktors, žurnālists Jānis Porietis. No
Vašingtonas uz Bostonu pārcēlās mana radiniece Aina Mauriņa, nu jau
gan ar Meierovicas uzvārdu. Viņa bija uzņemta Harvarda Universitātes
zobārstniecības nodaļā. Tā kā latviešu māja bija jau piepildīta, Aina
noīrēja istabu dzīvokļu ēkā ielas pretējā pusē. Allaž, kad rīkojām
mazākas vai lielākas viesības, Aina sakārtoja galdu. Pat ar visai
niecīgiem līdzekļiem, bet apskaužami labu gaumi, Aina ik reizi prata
uzburt gandrīz karāliskas maltītes krāšņumu. Šad tad nedēļu nogalēs no
Vašingtonas, apciemot sievu un draugus, atbrauca Gunārs Meierovics. No
visiem atceros arī filadelfieti mākslinieku Hariju Gricēviču un brāļus
Egilu un Vidvaru Hermanovskus no Ņujorkas.
No Latvijas izcilo aktieŗu saimes Bostonā viens pēc otra ieradās
arī Reinis Birzgalis ar kundzi Mildu un meitu Rasmu, Kārlis Veics ar
kundzi aktrisi Hermīni Koppi, aktieris Valfrīds Streips ar savu otro
pusi aktrisi Anci Rozīti, tāpat bijušā Tautas teātŗa aktrise Mirdza
Melkerte un Eslingenas teātŗa aktrise Marta Sala.
Tagad grūti saprast, kur mēs ņēmām laiku, bet viesības latviešu
mājā rīkojās bieži gandrīz pašas no sevis. Cilvēki, kas tajās sanāca,
bija lielāko tiesu saistīti ar mākslām un latviešu kultūru.
Pašdarbības gars, kāds valdīja bēgļu nometnēs, bija atbraucis viņiem
līdz un ātri izpletās ne tikai no Vašingtonas līdz Bostonai, bet arī
krietni tālāk. Uz Bostonu brauca Vašingtonas un Ņujorkas teātŗu
ansambļi, samērā bieži viesojās arī koncertu mākslinieki. No tiem ļoti
izcili bija dziedātāja Herta Lūse, pianists Hugo Štrauss un čellists
Ingus Nāruns.
Kā mūziķis un arī citos virzienos augsti vērtējams bija Andrejs
Lindbergs, kuŗš dzīvoja mūsu mājā un tika nosaukts par Andžiņu. Iztiku
viņš pelnīja, strādādams par lifta operātoru kādā Bostonas viesnīcā,
bet šis darbs viņam īsti nederēja. Smago lifta durvju vārstīšana
maitāja rokas. Par spīti tam Andrejs cītīgi vingrinājās vijoles spēlē,
jo cerēja iekļūt kādā no Amerikas simfoniskajiem orķestŗiem. Nekad
nedzirdēja viņu sūdzamies, jo daba viņam bija piešķīrusi nenogalināmu
optimismu un jautri niķīgu skatienu uz dzīvi. Augumā ne pārāk gaŗais
Andrejs visās izdarībās patiesi atgādināja dzīvsudrabu. Soļoja tik
ātri, ka viņam nevarēja tikt līdz pat gaŗkājaini ļaudis, pa trepēm uz
augšu skrēja, izlaizdams pa kāpienam vai diviem, apsviedās uz papēža
zibenīgi. Lielajos pārtikas tirgos viņam bija nelabs paņēmiens, paķert
iepirkumu ratiņus, ieskrieties pa aili un tad, uz ratiņiem uzmetoties
un brīvi kuģojot, iebrēkties uz mata kā auto taurei. Ne viena vien
tantiņa spējā nobīlī teju teju izlēca no abām čabām.
(Te skumīgi jāpiemin, ka nemitīgi kustīgo Ardreju gadus vēlāk smags
atmugurisks kritiens pa metala kāpnēm jūrmalas kāpās paralizēja un uz
mūžu piesēja riteņkrēslam).
Gandrīz jau no bēgļu dzīves sākuma Bostonā koncertu rīkošanu
uzņēmās Jānis Porietis, un tādēļ mēs viņu nosaucām par menedžeri.
Menedžeris dzīvoja pieticīgā pilsētas nostūrī, samērā lielā istabā ar
gultu pašā istabas vidū. Kaut arī pie loga bija novietots pieklājīga
lieluma galds, Porietis visu kārtoja tikai no savas guļas vietas. Zem
katra matrača stūŗa viņam bija salikti savā starpā it kā sakarīgi
papīri. Nevarējām vien pienācīgi nobrīnīties, cik veikli viņam izdevās
atrast katrā reizē vajadzīgos. Sākumā koncerti notika mazās un
nepiemērotās telpās - skolu zālēs, baznīcu pagrabos, bet, kad
klausītāju skaits pieauga un bijušie bēgļi sāka vairāk pelnīt,
koncertu zāles uzlabojās. Lepnākās reizēs īrējām pat Bostonas
konservātorijas skaisto, paplašo koncertzāli, un izdevās izpārdot arī
to.
Vienā no koncertiem, kuŗus atceŗos, piedalījās Hugo Štrauss, Ingus
Nāruns un vijolnieks Andrejs Lindbergs. Viņu programmā bija arī kāds
Jāņa Mediņa stīgu trio. Nāruns un Štrauss dzīvoja Ņujorkā. Andrejs
savu partiju mācījās atsevišķi, vingrinādamies vienā no mūsu istabām.
Ērika šo vingrināšanos milzīgi uzmanīja. Dažkārt viņa gan, darbā
nogurusi, aizsnaudās, bet uztrūkās, tikko Andrejs spēlēšanu pārtrauca,
un tā viņš bija spiests turpināt bez mitas. Štrauss un Nāruns (jeb
Uģītis un Ingus, kā mēs viņus saucām) ieradās latviešu mājā kādas
dienas ātrāk, lai varētu noturēt trio mēģinājumus kopā. Manuprāt viņi
saspēlējās lieliski. Pat visumā iecirtīgais Ingus bez mazākās
pretošanās padevās Uģīša mūzikālajiem aizrādījumiem un norādījumiem.
Štrauss jau arī bija no visiem trim vecākais, agrākais Latvijas
konservātorijas docents, un gaumē un zināšanās nepārspējams
mākslinieks.
Koncertā savus solo gabalus un arī Mediņa trio visi trīs virtuozi
sniedza izpildījumā, par kuŗu nekā labāka nevarēja vēlēties. Pacilāti
bija klausītāji, mākslinieki paši un, protams, arī mēs, viņu draugi no
latviešu mājas. Noslēgums, protams, bija jāvaiņago ar viesībām. Māja
sanāca pilna gan lūgtiem, gan nelūgtiem ciemiņiem. Laikam gan lūgtas
ieradās arī Latvijas brīvības laikos pazīstamās daiļslidotājas, māsas
Dzērvītes. Vienai no viņām bija līdz arī kāds amerikāņu pielūdzējs. Kā
jau tādās reizēs, dzerts tika pulka. Gandrīz visi malāmies pa virtuvi,
kur uz galda bija salikts dzeŗamais un uzkodas. Dejošanai pietrūka
vietas. Plēsām jokus un savstarpīgi apcēlāmies. Kaut kad ap pusnakti
vienā no augšstāva istabām atskanēja nejauks troksnis. Amerikānis bija
saplūcies ar Ingu Nārunu, domādams, ka tas mēģina viņam aizvilt
"brūti". Iznākumā Ingus atnāca atpakaļ uz virtuvi ar satūkušu aci.
Nākošā rītā zem tās pletās liels zilums. Augenfarbe blau
(vāciski "acu krāsa zila"), smaidīdams teica Jānis Lejiņš, aizgāja uz
savu istabu un atnesa grima kasti. Kad viņš kādu laiku bija
nostrādājies gar nejēdzīgo un negaidīto plankumu, patiesi gandrīz nekā
vairs nevarēja samanīt. Hugo Štrauss savukārt cieta no negulēta miega
un varbūt arī no paģirām. Viņš gan nebija dzēris tik daudz kā citi,
bet laikam panest varēja mazāk. Atkal Jānis nāca palīgā. "Pa', pa' ",
viņš Uģim sacīja, "es tev sataisīšu kaut ko labu, man tas vienmēr
līdzējis". Sataisīja arī. Pielējis lielu krūzi pusē ar zelteri, pusē
ar paniņām, viņš starodams nolika dziru Štrausam priekšā uz brokastu
galda. Uģīša jau tā pagaŗā seja pastiepās vēl gaŗāka - droši vien,
bija gaidījis kaut ko stiprāku.
Kādā citā reizē, kad Bostonā jau bija ieradušies mani vecāki, atkal
notika maza sestdienas dzīŗošana. Lielākā viesu daļa bija aktieŗi, bet
atceros, ka no Ņujorkas bija atbraucis arī Bucis (Vidvars)
Hermanovskis. Vašingtoniešus pārstāvēja Gunārs Meierovics. Ciemojās
arī mani vecāki.
Pret pusnakti augstu līmeni sasniedza ne tikai jautrība, bet arī
skaļums. Andrejs pēkšņi iebāza galvu kamīnā un brēca: "Kugas kungs,
vai jums laba gulēšana?" Jāpiezīmē, ka Kugu pāra guļamistaba bija
tieši zem mūsu dzīŗu telpas, un viņi patiešām gulēja ar galvām turpat
kamīna mutē - tālāk no istabas logiem, kas ziemā laida cauri auksta
gaisa brāzmas. Pēc neilga laika pie aizmugures durvīm klauvēja, un
virtuvē ienāca profesors, pidžamai virsū pārmetis tikai mētelīti.
Viņam pretim gadījās tieši vainīgais Andrejs. "Es gribu runāt ar
Bastjāņa kungu," dusmīgi sacīja Kuga, domādams mani - kā jau
trokšņainā dzīvokļa īrnieku. Andrejs paklausīgi ietecēja istabā un
izstūma profesoram pretīm manu tēvu. Kuga palika muti vaļā, tad tā
pārskaitās, ka nevarēja parunāt nemaz. Apgriezās un aizgāja, kaut arī
tēvs viņam draudzīgi sniedza roku. Pēc tam bļaustījāmies klusāk. Te
gribas vēl piebilst, ka tagad, šo gadījumu atceŗoties, saprotu
profesoru Kugu daudz labāk. Bieži vien vecākiem ļaudīm nav ļaunāka
ienaidnieka par troksni, bet tikpat bieži jaunieši viņus neievēro un
ir nežēlīgi. Reizēm pat nelietīgi.
Piecdesmito gadu sākumā, neatceros tieši kuŗā gadā, Bostonas
Simfoniskajā hallē viesojās Anglijas slavenais Sadlera Velsa (Sadler
Wells) balets. Tas bija izcils notikums pilsētas kultūras dzīvē, bet
latviešiem īpaši nozīmīgs tādēļ, ka mākslinieku trupai kā tās
baletmeistars brauca līdz Harijs Plūcis. Plūci vienu otru reizi biju
saticis Rīgas Operā, jo viņa vadītajā baletskolā mācījās daži mani
draugi un skolas biedri. Viens otrs no viņiem jau dejoja solo lomas,
piemēram Aina Jansone, Saša Lembergs, Vitālijs Ošiņš. Plūcis pats kā
dejotājs man bija licies mazliet pasmags, bet skolnieki viņu slavēja
kā sekmīgu pedagogu. Andrejs Lindbergs Plūci pazina ļoti labi, jo bija
spēlējis vijoli Operas orķestrī. Abi ar Andžiņu brīnījāmies, kā Harijs
ticis pie darba tik slavenā baleta trupā.
Andrejs sameklēja Plūci viesnīcā. Laika trūkuma dēļ runāšana nebija
iznākusi gaŗa, bet Harijs ieaicinājis viņu satikties vēlāk viesnīcas
restorānā paēst tā saukto "lanču", kas latviski laikam jāsauc par
pabrokastīm. Gāju Andrejam līdz, un Plūcis atcerējās arī mani,
piedevām pieminēdams manu draugu, bijušo Nacionālās operas dejotāju
Vitāliju Ošiņu. Tas tagad dzīvojot Londonā, strādājot par pavāru lepnā
viesnīcā un klausoties arī filozofijas lekcijas Oksfordas
Universitātē. Izklausījās pietiekoši neparasti, bet piedienīgi
Vitālijam, no kuŗa allaž varēja sagaidīt kaut ko negaidītu. Arī par
sevi Harijam Plūcim bija ērmīgs stāsts. Pēc kaŗa viņš nokļuvis Parīzē,
kur, tāpat kā Tālivaldis Ķeniņš, cīnījies ar darba un iztikas trūkumu.
Tad kāds krievu paziņa vienu dienu sameklējis Hariju un prasījis, vai
viņš būtu ar mieru doties uz Londonu, tur paskolot kādu baleta trupu.
Tai esot vajadzīgs baletmeistars, kuŗš labi pārzin krievu baleta
tradicijas. Harijs gandrīz atkritis augšpēdu, kad izdzirdis Sadlera
Velsa (vēlāk - Rojālā Baleta) vārdu. Krievu draugs pat minējis, ka
skolotāja atalgojums varētu būt ap četrdesmit mārciņām mēnesī. Šī
summa Harijam likusies neticami augsta. Nobijies, bet domādams arī, ka
neko jau nevar pazaudēt, viņš devies uz Londonu. Par spīti
baletmeistara ļoti trūcīgajai angļu valodai (bet, kas zina - varbūt
tieši tādēļ), Sadlera Velsa vadītāja pēc īsas intervijas un
izmēģināšanas ar skolniekiem, Plūci angažējusi - nevis par 40 mārciņām
mēnesī, bet nedēļā.
Harijs apgalvoja, ka viņam kā baletmeistaram sekmējoties ļoti labi.
Visi dejotāji esot ārkārtīgi disciplinēti un uztveŗot Harija pamācības
ar lielu bijību. Slavenā angļu baleta trupas solistu rindās toreiz
bija divas visā pasaulē pazīstamas "prīmas" - Margote Fontēna (Margot
Fonteyn) un Moira Šīrere (Moira Shearer). Šīrere slavas ziņā pat cirta
Fontēnai pāri, jo bija spēlējusi galveno lomu filmā Sarkanās kurpes
(Red Shoes), tāpēc šaubījos, vai, piemēram, par viņas bijību pret
skolotāju varēja Harijam īsti ticēt. Latvijas baletskolnieki ne
vienmēr likās paklausīgi un pakļāvīgi. Vēl nebiju to līdz galam
izdomājis, kad mūsu galdiņam strauji pienāca sarkanmatainā Moira
Šīrere un prasīja, vai drīkstot apsēsties. Protams, jā. Sēdēju
goddevīgi mēms, bet Andrejs bija dūšīgāks un sāka ar Moiru priecīgi
pļāpāt. Klāt pienāca arī viesmīle ar blociņu rokā. Harijs, pavēries
ēdienu kartē, teica tikai vienu vārdu: "Pankōks". Tieši tā viņš to
izrunāja - ar latvisku "a" un nelatvisku gaŗo "o". Kad mēs pārējie
trīs to pārtulkojām saprotamā angļu valodā, Harijs paraustīja plecus
un apgalvoja, ka esot teicis uz mata to pašu. Moira ar Hariju
nestrīdējās, un jau pēc dažiem sarunas teikumiem varēja skaidri
noprast, ka viņa savu baletmeistaru ne tikai ciena, bet gandrīz vai
dievina.
Harijs ieaicināja Andreju, Ēriku, mani un citus draugus uz Sadlera
Velsa baleta trupas Bostonas izrādēm. Neatceros, vai viņš pagādāja
brīvbiļetes (ieejas cena bija augsta), vai ari mums bija tikai
jāpasaka, ka esam Plūča viesi, bet zālē iekļuvām. Tā kā brīvu vietu
vispār nebija, mūsu vajadzībām priekšējo rindu galos pietupināja
papildkrēslus. Pirmajā programmā, ko redzējām, bija iekļauti
dažnedažādi solo gabali, dueti un grupu dejojumi no vairākiem
baletiem, laikam, lai varētu parādīt visus ansambļa talantīgos
locekļus. Kādu citu izrādi es dabūju skatīt no aizkulisēm, jo zālē arī
ar visiem papildsēdekļiem man neiznāca vietas. Nesūdzējos, biju tuvāk
dejotājiem. Stāvēju Plūcim blakus un reizēm vairāk skatījos uz viņu,
nevis skatuvi. Baletmeistara sejā varēja izlasīt visu skatuves norisi.
Brīžam Harijs plati smaidīja, brīžam gandrīz skaļi sūkstījās un visas
savas piezīmes izteica skaidrā, brīžam sulīgā latviešu valodā. Katrs
dejotājs, nevienu neizņemot, pēc sava numura aizkulisēs nokļuvis,
piesteidzās Plūcim klāt ar to pašu jautājumu: "Nu, kā bija?" Mani
bezgalīgi pārsteidza, ka to pašu darīja arī Margota Fontēna,
skatīdamās uz Plūci gandrīz lūdzošām acīm. Harijs papakšķināja viņai
plecu un sacīja, ka neesot bijis slikti. Fontēna priecājās arī par to.
Te vēl tikai piebildīšu, ka vēlākos gados rakstītā autobiografijā
Fontēna piemin Hariju Plūci ar sirsnību un pateicību.
No Sadlera Velsa viesizrādēm man atmiņā palikusi vēl kāda aina.
Vienā pievakarē pēc dienas izrādes kavējos priekštelpā pie mākslinieku
ieejas, gaidīdams uz Plūci, lai vestu viņu uz mūsu latviešu māju
vakariņās. Telpa bija patumša. Ievēroju tikai kādu platā mētelī
satinušos dāmu pie loga, ar muguru pret mani. Kad pēc brīža šī dāma
pagriezās uz manu pusi, atskartu, ka tā ir slavenā nēģeŗu dziedātāja
Marianna Andersene. Vēl brīdi vēlāk no skatuves puses priekštelpā
ienāca Margota Fontēna. Andersene piegāja tai klāt ar atlocītu
programmas grāmatiņu un lūdza baletdejotājas parakstu. Fontēna
parakstījās, ieskatījās paraksta lūdzējai sejā, iesaucās "Ak, Dievs!"
un Anderseni apkampa. Tad pati sameklēja somiņā kādu kartīti un
izlūdzās Andersenes parakstu. Acīmredzot, arī slavenības varēja būt
neiedomīgas un pazemīgas.
Baletdejošanu pieminot, vēl jāiesprauž viena atmiņa par kādu
koncertu Bostonā, kuŗā uzstājās Herta Lūse ar pavadītāju Hugo Štrausu.
Koncerts, kā jau tas šiem māksliniekiem bija parasts, izskanēja
lieliski ar klausītāju tikpat varenu atsaucību. Bet tieši šajā nedēļas
nogalē, tūlīt pēc koncertantu ierašanās Bostonā, sākās "Pelēkā suņa",
jeb "Greihaunda" (Greyhound) autobusu vadītāju streiks. Tos laikus
mūsu mākslinieki satiksmei starp lielpilsētām visbiežāk izmantoja šos
gaŗgabalu autobusus. Tie nevien pieturēja tuvāk latviešu dzīves
vietām, bet bija arī lētāki par dzelzceļiem, nemaz nerunājot par gaisa
transportu. Uzzinājām, ka pareti autobusi uz dažām vietām tomēr vēl
kustoties. Tā kā "Hercinkai" (kā mēs Lūša kundzi saucām) un Uģītim
bija jau nopirktas biļetes atpakaļceļam, abi ar Ēriku un Andreju
Lindbergu vedām viesus uz Greihaunda staciju. Kaut kādus neregulārus
satiksmes ielāpus tur solīja, un sākām gaŗu gaidīšanu.
Gaidīšana Andžiņam šķita visneiespējamākā nodarbība pasaulē.
Patrinies uz sola, pēc brīža viņš pielēca kājās un uzaicināja mani
dejot. Uzprasīju, ko dejosim. "Pas de deux no Gulbju ezera",
Andrejs lika priekšā. Jā, tas man bija pa spēkam, ja tikai Andžiņš
būtu ar mieru dejot meitenes lomu. Viņš bija. Abi dziedājām Čaikovska
partitūru, kuŗu Andrejs zināja no galvas un puslīdz labi es arī.
Dejojām caur cilvēku pārpildīto solu rindām, eju galā apgriezdamies.
Katru reizi, slīdēdami gaŗām Hertai Lūsei uz sekundi izklupām
pievilcīgā apkampiena pozā, tad palēkdamies un kājas īsti baletiski
vienu pret otru trīdami, lidinājāmies tālāk. Vienā reizē Andrejs man
izslīdēja no rokām, nokrita uz grīdas un sāka par manu neuzmanību
rūgti žēloties. Lūse, pavisam negaidot, sagrieza abas acis uz iekšu,
Štrauss laimīgi smaidīja, un apkārtējie ļaudis milzīgā neizpratnē
kāpās atpakaļ, atbrīvodami mums dejas turpinājumam nepieciešamo vietu.
Galu galā, kāds autobuss tomēr sarīkojās un ap diviem no rīta
aizkustēja Ņujorkas virzienā. Ap to laiku mēs ar Andreju bijām
atdzīvinājuši tikpat kā visu Gulbju ezeru - ieskaitot slavenos
"četrus gulbīšus", kuŗus divu gulbīšu iztrūkuma dēļ atļāvāmies
nodejojot uz pusi ātrāk.
