Nikolajs Bulmanis

ŅUJORKA ĀRPUSNIEKA ACĪM

 ATBRAUKŠANA UN LIELAIS JAUTĀJUMS

 

No La Gardija lidlauka vispirms braucām gaŗām, gandrīz bezgalīgi gaŗām, kapsētām. Pliks kaps pie kapa, bez zālītes, bez puķītes nieciņa. Pie daudziem pliki, it kā pret debesīm kaut ko sūdzēdami, izstīdzējuši, pa gabalu šķiet gandrīz vienveidīgi kapu pieminekļi.

Pie vareniem reklāmu paneļiem gan lepni plīvojoši Amerikas karogi, gan brīvības statuja, it kā mājam ar roku − amerikāņi esiet vienoti, esiet patriotiski, sadosim tiem plukatām, kas uzdrošinājās gļēvi uzbrukt mūsu pilsētai, mūsu nevainīgām sievietēm un bērniem! Tā kā kaut kas tomēr liek atcerēties uguns vētras virs Hamburgas, Berlīnes un, kad kaŗš jau bija droši uzvarēts, virs skaistās Drēzdenes un daiļās Vircburgas. Toreiz − piecas minūtes pirms amīši sadevās rokās ar puļķīšiem pie Elbas. Kā vakardien tik skaidri jūtu to brīnišķīgo, saules apspīdēto kluso harmonijas izjūtu pirms gadiem piecpadsmit, kad kāpām Vircburgas kalnā, un cik brīnumaini skaista un mierīga mūs uzrunāja pilsētas jumtu pasaule. Un tad es iedomājos, tāpat tā gulēja un atsedzās amerikāņu lidotāju acīm, pirms viņi sāka savu, nu gan jāsaka, gļēvo nāves darbu. Kā gan jutās pirmā bumbvedēja lidotājs? Jā, kā ... ?

Iebraucam Menhetenā un pārejam 33. ielai paskatīties, kas notiek Madisona laukuma dārzā − ledus hokeja un basketbola pasaulē. Bet, ak tu mī un žē! Viss lielais komplekss ir kā policijas manevru laukums. Nē, pie kases mēs nevaram tikt. Nu labi, lai tomēr iet, pēc metalla meklējamā pārbaudes. Tur iekšpusē lieli laukumi nokrauti ar cilvēku somām un somiņām − tālāk ne. Un tas ir laikā, kad ASV prezidents atkārtoti uzaicina savus American people uzvesties un dzīvot normāli. Tā kā vakardien, tā kā vienmēr.

 

Baiba Bičole Brīvā Latvijā raksta, ka 11. septembris to visu sagandējis. To var lasīt katra ņujorkieša sejā − cilvēki kļuvuši tādi, kādi latvieši bija astoņdesmito gadu sākumā Rīgā − neuzticīgi, pelēki, nomākti, baiļu pilni. Amerikāņos zudis vieglums, brīvība un atraisītība. Šoreiz, braucot uz vienmēr brīnumaino metropoli, ļoti interesēja, vai Baibai taisnība? Jā, ņujorkietis Voldemārs Avens to izjūt līdzīgi Baibai, bet viņš, lūk, sava mūža labu daļu nostrādājis vienas iznīcinātās augstceltnes 72. stāvā. Runātīga un šķietami saprātīga dāma Linkolna centra Averija Fišera (Avery Fisher) zālē, stāvot rindiņā pēc filharmonijas biļetēm, arī apliecināja līdzīgas izjūtas, tāpat traki feins jauns cilvēks, ar ko dalījām galdiņu lenča laikā Menhetenas kafejnīcā. Un kur nu vēl visi tie daudzie cilvēki, ko satikām nelaimes vietā, kur jau daudzi pirms viņiem atstājuši savas līdzjūtības vai patriotisma izjūtu apliecinājumus. Pilnīgi nopietni − daudzi ar asarām acīs. Un tomēr, kad sestdienas vakarā lielās pilsētas ielas bija ļaužu vēl pilnākas kā parasti, pūlis šķita priecīgs, skaļš un steidzīgs, kā vienmēr. Vēl it īpaši stiepjot blīvi piebāztos Ziemsvētku iepirkumu maisus. Un cik tad ilgi lai skumst, ja dzīves ritms ir straujš un Brodveja ugunis žilbinošākas kā jebkur citur pasaulē! Un laika cilvēkam, it īpaši šinī pilsētā, ir tik maz.

 

SO-HO

 

Kur tas laiks! Varēja būt astoņdesmito gadu beigās. Nu, Atmodas laikā, atceros Valdis Kupris. Nu, Jūs tak zināt, mākslinieks un Treju zvaigžņu ordeņa kavalieris teica, ka no So-Ho mākslas galerijas padzinušas lielās drēbju bodes. Toreiz gan galerijas dienvidos no Hjustonas (Houston) vēl bija ka ņudz. Bet šoreiz, kad beidzot uzejam Grīna (Green) ielu, nu, tā kur bija un patiesi vēl arvien ir Edvīna Strautmaņa lofts, vecajās vietās galerijas patiesi izspieduši lieli, glauni, dārgu apģērbu veikali. Tad vēl dažādi veselus telpu interjerus vai dažādus atsevišķus cilvēka iedzīves priekšmetus piedāvājoši veikali. Gluži fascinējoši! Piemēram, Moss Grīna ielā − interesantas, šodienīgas mēbeles, plašs sortiments moderniem galda piederumiem, skaistas dažāda lieluma un formas glāzes, un visādi citi stikli. Visādi šodienas laikam un dzīvei piederīgi dekoratīvi nieki un arī lielas un īpaši dārgas lietas! Un no dažādiem ražotājiem vai vairumpārdevējiem, patiesi visā pasaulē. Te var interesanti pavadīt ilgāku laiku. Bet ir patvērušās arī vēl mākslas galerijas, kas izstāda šodienas mākslu. Vest Brodveja (West Broadway) ieejam no veciem laikiem pazīstamajā O.K. Harris galerijā. Visai plaša galerija, kur parasti vienlaicīgi trīs vai četras atsevišķas izstādes un kur − nu jau gan aizgājuši diezgan daudzi gadi − bija izstādīts arī mūsu Edvīns Strautmanis. Un šodien tur izstādīts Endrū Piedialto − Ņujorkas visai gleznieciski strādājošais šodienas abstraktais ekspresionists. Šodien tak visi uz fotogrāfijām vai video, vai kādiem īpašiem jauno mediju salikumiem. Gleznieciskas gleznas, tādas ar sulīgu krāsas uzlicienu un tā radīto dzīvo glezniecisko faktūru tak šodien neizstāda, jo tas tak neglābjami un pilnīgi pieder aizgājušam laikam. Kad nesen apjautājos Toronto galeristam Seibela (Sabel) kungam, kas noticis ar viņa talantīgo, glezniecisko, jauno mākslinieku Haroldu Klanderu (Klunder), viņš atbildēja, ka jauns gan vairs neesot, jo pāri par sešdesmit, bet noticis neesot nekas − pēc pāris mēnešiem viņam galerijā būšot izstāde. Citi gan vairs tādu mākslu neizstādot. Un kā grupa viņi pārdzīvojot karjeras vidus posma krīzi, bet pie viņa Klanders būs. Pavisam biezu krāsu uzlicienu − vienu liecību, ka šī glezniecība nav mirusi − redzējām pie Strautmaņa pēdējā un arī pašreizējā galerista Rozenberga (Rozenberg & Kaufman Fine Art) Vūstera (Wooster) ielas piektā stāva galerijā. Tur, kā Rozenbergs paskaidroja, jaunais ņujorkietis Dāvids Šterns labi atceroties un cienot Edvīnu no viņa Berlīnes laika aktīvitātēm. Vēl Vūstera ielā Pētera Blūma (Bloom) galerijā pārdod Kaca (Alex Katz) jau it kā daudz redzētos portreta grafikas novilkumus, bet Tonija Šefrezi (Tony Shafrazi) galerijā traku Kenija Šerfa (Kenny Scharf) gleznotus portretus pavisam trakos, it kā rokoko zeltītos rāmjos. Vēl apbrīnojām seno, bet nekad nenovecojošo Valtera Demaria (DeMaria) melnās zemes istabu. Tai pašā Vūstera ielā tā paša autora 1979. gadā darināto Lauzto kilometru, kuŗā 500 gludi pulēti misiņa stieņi, katrs divi metri garš un pieci centimetri diametrā, ieņem visu galerijas telpu, izvietoti piecās rindās. Stieņu kopsvars ir 18 % tonnas. Mākslas vēsturē 1979. gads ir it kā vidus laikos, bet gudra māksla nezaudē savu novitāti nekad.

Mimi Ferc (Ferzt) galerijā Prinča (Prince) ielā Zojas Frolovas izstāde. Gleznotāja dzimusi un mācījusies Harkivā (bij. Harkova) Ukrainā. Maskavā saskatījusies ar latviešu mākslinieku Jāni Jēkabsonu, apprecējusies, dzīvojuši Rīgā, bet nu jau labu laiku Ņujorkā. Vairums gleznu izstādē ar ainavisku ievirzi. Bet tās nav tikai ainavas, kā man zinīgi paskaidroja mākslinieces vīrs. Un nav jau ar! Visumā tās it kā seko šodienas dominējošam gleznošanas stilam vai modei. Krāsas visumā gaišas un atturīgas un vienmēr plāni klātas. Daudz gaismas, ūdeņi un vēji. Varētu būt fonā samērā rāmi zils ūdens klajš, kas tuvu krastam it kā neizskaidrojamu spēku sakults zaļi-zili-baltās varenu putu vērpetēs un izkūst rāmā baltumā dzeltenā liedagā. It bieži kādā stūrī par antīku laikmetu liecinošas tempļa vai kolizeja drupas ar gandrīz izzudušu, bet tomēr vismaz daļēji salasāmu fragmentāru latīņu tekstu. Skates varenākā darba (Pret debesīm) fonu veido zila debess ar baltiem mākoņiem, ko kā atvērtā V formā iežņaudz draudīgs, tumši zils, gandrīz melns − varētu būt izdedzis − laukums vai izspridzināta klints, kas, tuvāk ieskatoties, no vietas noklāta latīņu teksta vārdiem, kam viducī izstiepta, bet neuzvilkta palikusi, it kā no liela augstuma skatāma senu figūriņu kaujas aina. Kad māksliniecei jautā, vai šis diždarbs gleznots pēc 11. septembŗa, viņa atbild, ka bija tomēr īsi pirms šīs, it īpaši šai pilsētai nozīmīgās dienas. Saruna notika izstādes atklāšanas laikā, kad plašajā galerijas telpā visām izstāžu atklāšanām raksturīgajā chaotiskajā burzmā bija krietns pulks lūgto viesu. Visumā publikai bija krieviska noskaņa, vai tas tā tikai šķita tamdēļ, ka visi tika cienāti ar vodku, ko pēc vajadzības varēja jaukt ar tonika ūdeni.

 

Bija arī neliels latviešu kontingents. Eleonora Šturma, kā vienmēr smaidīga, bija visai norūpējusies par nupat ieskaņotā Arnolda Šturma mūzikas diska ārējo noformējumu. Viņas brālis Voldemārs Avens uzmanīgi vēroja darbus un teicās rakstīt recenziju par izstādi. Īpašu ievērību gan no mazās latviešu grupiņas, gan pašas Zojas, gan arī no citiem viņas cienītājiem izpelnījās slavenā Amerikas latviešu māksliniece Vija Celmiņa. Strādājot pie pāris pasūtīnātām gleznām. Viena glezna pārdota kādam no jaunajiem Amerikas muzejiem. Nomiris viņas mīļotais un ļoti gudrais kaķis Deksters. Nu žēl! Jā, šaubu nav, Vija ir slavena, bet tāpat kā vienmēr atvērta, sarunā draudzīga latviešu sieviete. Nākamgad plānojot kādus mēnešus dzīvot Romā, lai tuvāk iepazītos ar mūžīgo pilsētu. Nākamo pirmdien Vija piedalīsies televīzijas pārrunās par patreiz MoMĀ (Museum of Modern Art) redzamo Alberta Džakometi (Alberto Giacometti) retrospektīvi. Diskusiju grupiņā iekļauts arī šīgada Venēcijas bienāles Zelta lauva − amerikāņu tēlnieks Ričards Serrā. No šīs visai saturīgās dienas prātā iegulst pārliecība, ka glezniecība nemaz nav uz miršanas pusi, vēl it īpaši, ja krāsas uzliek plāni un gleznās ir it kā realitātes piesitieni, bet ne pati realitāte.

 

DŽAKOMETI MoMĀ UN SERRĀ ČELSIJĀ.

MoMA Ņujorkā būvējas. Izpostījuši tik brīnummierpilno skulptūru parku debesskrāpju ielenkumā. Ceļ jaunu piebūvi. Un ar visu to divos stāvos iekārtota lieliska Alberto Džakometi retrospektīve. Džakometi dzimis gadsimta sākumā Šveices Alpu nomales dienvidaustrumu stūrī, bet mūža lielumlielo daļu dzīvojis, strādājis un nomiris Parīzē 1966. gadā. Man, tāpat kā Jums gandrīz visiem citiem, viņš bija pazīstams ar savām tievi izstīdzējošām bronzā atlietām cilvēku figūrām un gandrīz melnbalti gleznotām, it kā nemierīgi vilktām, it kā dziļi skumjām distortētām cilvēku portrejām, kuŗas netrūka vai ikvienā lielāku pilsētu muzeju kollekcijā. Šī viņa brieduma gadu māksla arī bagātīgi redzama šai izstādē. Bet mazāk pazīstamu dimensiju viņa mākslai piedod agrāko gadu darbi, kas arī komprehensīvi pārstāvēti izstādē. Agrīnie, gluži reālistiskie pašportreti, piesitieni kubismam un respektējama sirreālisma darinājumu kolekcija. Un pēc tam atkal un atkal viņam vien raksturīgie tievi izstīdzējušie, par gadsimta eksistenciālām skumjām vēstošie cilvēku tēli. Sievietes, vīrieši, gan arī tikai galva vai pat kāja, vai roka. Jā − Alberto Džakometi.

Ričardam Serrā par varenu spēku vēstošām, no divu collu biezām nerūstošā dzelzs platēm veidotās milzu formas Gagosiana galerijā elsijā (Chelsea), Menhetenas salas rietumu malā. Izstādes nosaukums ir TORQUED SPIRALS, TORUSES & SPHERES. Aptuvens tulkojums būtu − sagrieztas spirāles, lielu pusapļu sekcijas un sfēras vai lodes. Jādomā par spēku, ar kuŗu gandrīz var 14 pēdu augstas un pāri par 40 pēdu gaŗas un 2 collas biezas metalla plates sagrieztas spirālēs vai lielu pusapļu sekcijās. Piemēram, kad apvieno tonusu un sfēru, iegūst formu, kas visai tuvu nedaudz iespiestam avarējuša kuģa vrakam. Tātad darbi liecina par milzu spēka pielietošanu, kas ir iespējama tikai ar šodienas technoloģiju. Tādas izstādes iekārtošana vien prasa lielas zināšanas un prasmi, un izsauc skatītāju apbrīnu. Milzu spirālē sagrieztās dzelzs plates atvērums ir it kā aicinājums ieiet. Tas pievelk un velk tālāk un tālāk, līdz abas līdztekus ejošās darba sienas pietuvojas, un mazo cilvēciņu pārņem baiļu sajūta, līdz pēdējais atvērums uz it plašu laukumu darba serdē dod patīkamu atslābumu. Tātad darbi ar milzu dzelzs sienām, kas reizē pievelk un rada baisumu. Tie liecina par milzu spēka pielietošanu, kas prasa augstu prasmi, kas, nonākot ļaunuma nagos, var radīt lielas katastrofas, kā liecina vēl kūpoši drupu skeleti milzu bedrē tepat, tikai nedaudz vēl tālāk, pasekojot Hudsonas plūsmai uz Menhetenas salas lejas galu.

Turpat blakus Gagosianam no SoHo pārcēlusies Marijas Būn (Mary Boone) galerija, kuŗā Helmuta Ņūtona (Newtona) izstāde, kas nosaukta − Sekss un ainavas. Palieli, plāni gleznoti audekli pa pāriem. Vienā ļoti skaistas sievietes, otrā lirisks dabas skats. Vulgāri šķita kailo dāmu gleznojumi ar visai atvāztiem dzimumorgāniem. Tikai vienā gleznā bija nosaukumam atbilstoša kopulācijas aina ar it apjomīgu vīrieša dibenpusi. Kā mūsu paziņa Laila reiz visai nicīgi teica − atkal šīs plikās pakaļas. Nu bet bija. Nākamajā galerijā bija tīra portretu izstāde. Tā nu vēl divi ķeksīši, ka glezniecība Ņujorkā ir it dzīva un gandrīz vai modē atkal nācis gleznots portrets. Laba zīme mūspuses salonisko portretu darinātājam Ērikam Dzenim.

Viens no Gagosiana galerijā izstādītajiem Ričarda Serras darbiem. Foto: Ingrīda Bulmane