Andrievs Ezergailis

VĀCU LAIKI 1941-1945

Atbrīvošana, brīvprātība, pašaizsardzība

 

Trešā lielvalsts ir savāda parādība −
kad šis fainomens beigsies, neviens tam neticēs.

Admirālis Kanariss

 

Būtu labi, ja Kanarisa citāts attiektos tikai uz Vāciju, bet arī Latvija tika ierauta šajā Eiropas viesulī, ideoloģiju kolīzījā, kad cīņa par territoriju un cilvēku dvēselēm sakrustojās. Vācu laiki bija meļu, neliešu, nodevēju un neziņas laiks, un es nerunāju tikai par latviešiem vien. No tautas viedokļa uzsvars būtu jāliek uz neziņu. Atšķirībā no krievu laika, vācu laiks ir mazāk izprasts − tas bija kodēts ar dubultšifriem, kas vēl joprojām nav pilnīgi atrisināti. Divas latviešu paaudzes, kas būtu varējušas vismaz daļēji mums šo laikmetu atsegt, kas uz savas ādas piedzīvoja vācu laikus, savu pieredzi ir paņēmuši līdzi kapā. Pēc tam, kad Dankers bija sveikā ticis cauri Nirnbergas prokuroru spiedei, viņš sacīja, ka latviešiem vajadzētu visu par vācu laikiem gaismā celt. Diemžēl, ne viņš, ne viņa laikabiedri lustrācijas kustību neuzsāka. Okupācijas varas noteicēji bija heirarchiski pakārtoti, pavēles gāja no augšas uz leju, un iekaŗotāju izveidotās latviešu struktūras arī bija līdzīgi iekļautas pavēļu ķēdē. Vajadzēja runāt „vācu laiku” sistēmas galotnēm, tiem kas deva un saņēma pavēles, jo ielas līmeņa aculiecinieku redzējums tādā sistēmā bija maz noderīgs. Ja arī tirgus laukuma malā stāvošajam būtu bijušas rentgena acis, viņš būtu redzējis ļoti maz. Jāpiebilst, ja ne gluži kaŗa laikā safabricētā informācija, tad līdzīgi strāvojumi, lai gan tagad „objektīvas” vēstures vārdā, turpina plūst gan no Maskavas, gan arī Berlīnes. Tā nu iznāk, ka ne kaŗš, nedz arī okupācijas nav tā pa īstam beigušās.

Vai latvieši 1941. gada jūlijā bija atriebības kāres pārņemti? Šim jautājumam pievēršas daudzi starptautiski pazīstami vēsturnieki un atmiņu rakstītāji, arī Modris Ekšteins. Ir uzskats, ka latvieši šāva žīdus atriebības dusmu eksplozijā − par viņu brāļošanos un kolaborāciju ar komūnistiem. Latvieši nav vienīgie, kam šī pārliekā atriebības kāre ir pierakstīta. Līdzīgas lietas ir teiktas gandrīz par visiem austrumeiropiešiem. Pēdējā laikā sakarā ar žīdu iznīcināšanu Polijas pilsētā Jedvabnē (Jedwabne). Tieksme atriebties nav nekas neparasts. Tās spailēs varam nonākt visi. Bet, attiecībā uz žīdu šaušanu, atriebība ir pierakstīta kā latviešu tautas kolektīva īpašība. Atriebības izpausmei, tāpat kā visiem fainomeniem, ir sākums un gals, t.i., tai ir sava vēsture. Vai atriebības kāre pret žīdiem jebkad mājojusi latviešu sirdīs, man nav izdevies uzzināt, taču pat virspusēja Vācijas vēstures faktu pārzināšana norāda, ka tāda tieksme nenoliedzami bija sastopama nacistiskajā Vācijā, īpaši varas aparāta visaugstākajā līmenī. Nacisti savā zemē sāka atriebību kurināt (sakarā ar „dunča dūriena” fiksāciju) jau savā šūpuļa dienā 1919. gadā. Būdami atriebības profesionāļi, uzsākoties kaŗam, viņi centās savu naida ideoloģiju pārdēstīt iekaŗotajā Austrumeiropā. Antisemītisms Latvijā nenoliedzami bija. Bet vai to raksturoja tāda pat atriebības kāre kā starp vāciešiem? Lai izprastu naida filozofiju, ar kuŗu vācieši ieradās Latvijā, nepieciešams pievērsties šifrētajam vācu okupācijas laikam vispār.

Šis raksts galvenokārt attiecas uz Rietumos nokļuvušajiem latviešiem ne tikai tādēļ, ka viņu likteņi bija savienoti ar vāciešiem, bet arī tādēļ, ka viņiem bija iespēja mums nodot liecības par tiem laikiem. No komūnistu pārvaldītās Latvijas tādu izskaidrošanos nevarējām sagaidīt. Svešumā nonāca daudzi vācu laika struktūru darbinieki. Emigrantu saikne ar vācu laikiem bija eksistenciāla, varētu pat teikt psīchopātiska. Nebūtu vācu laiki, nebūtu emigrantu. Emigrantiem bija tieksme izbalansēt „vācu laikus” pret „krievu laikiem,” it kā ar tādu izsvēršanu jautājums kļūtu skaidrs. Runāja par mazāko un lielāko ļaunumu. Bet no šīs dienas perspektīvas skatoties, šāda taktika nav mūs novedusi pie skaidrības. Vācu laiki latviešiem turpina nākt līdzi kā sērga. It kā mēs būtu iekāpuši līmē, no kuŗas nekādi nevaram attīrīties. Katrs mēģinājums no tās izkāpt rada jaunas problēmas. Emigrantu pieeju vācu laikiem varētu raksturot kā paviršu un virspusēju. Ja atskaita grāmatas par Leģionu, nekādi lieldarbi par to nav sarakstīti. [1]

Kādēļ tāda neziņa un neizpratne? Bija kaŗš, un visa informācija tika kontrolēta. Bet galvenais, vācieši ienāca ar viltību, ar nolūku visus Latvijas iedzīvotājus apmānīt, uzspiest savu notikumu interpretāciju. Šī nebija vienkārša melošana, bet gan valsts mēroga izplānota dezinformācijas programma. Atšķirībā no Rietumu akadēmiķiem, latvieši emigrācijas posmā neparādīja lielu interesi par nacismu. Vācieši Latvijā ienāca ar vokābulāru, ko latvieši nesaprata un tajos apstākļos arī nevarēja saprast. Man ir aizdomas, ka pat tad, ja vācu laikos būtu bijusi brīva prese un ja arī kāds labestīgs Platons būtu gribējis latviešiem izskaidrot vāciešu zemtekstus, mēs viņus nesaprastu. Tos arī pilnībā nesaprot Rietumu profesori, un pat visi vācieši nezināja, kas notiek. Nacistiskajā Vācijā darbība notika vairākos līmeņos, un neviens nekad nezināja visu. Vēlos šeit aplūkot šādus vācu ieviestos vārdus: atbrīvošana, brīvprātība, pašaizsardzība, paštīrīšanās. Atriebības temu, ko vācieši arī importēja, apskatīšu raksta noslēguma daļā.

 

 

Atbrīvošana

Nedrīkst izpaust, ka vācieši nāk kā okupanti un kolonizatori. Kolonizācijai jāgatavojas pilnīgi slepeni. Vienmēr jāuzsveŗ, ka vācieši nāk kā atbrīvotāji.

Hitlers [2]

Atbrīvošana liktos vienkāršs vārds, izņemot, ka latvieši ar to domāja kaut ko pretēju tam, ko domāja vācieši. Nevienam iekaŗotājam nepatīk vārds okupācija. Ne krieviem, ne vāciešiem. Arī Hāgas likumu kontekstā no iekaŗotāja viedokļa situācija mainās, ja iekaŗošanu var pārdēvēt par atbrīvošanu. Lielā mērā vācieši ar sekmēm pārliecināja daudzus latviešus, ka 1941. gada jūlijā viņi ieradās kā Latvijas atbrīvotāji. It sevišķi tajos okupācijas brīžos, kad vāciešiem gāja slikti frontē, allaž par jaunu atsākās rakstu šļūdonis par Latvijas atbrīvošanu. Atbrīvošana vācu uzskatā deva viņiem pilnu rīcības brīvību ne tikai pārkārtot Latviju, bet arī to iznīcināt. Pirmais vācu atbrīvošanas gājiens bija iznīcināt Latviju kā centralizēti administratīvu jēdzienu, izdzēst no latviešu apziņas t.d. „koncepciju Rīga.” Lai to panāktu, no vienas puses vācieši izveidoja jaunu nacistu satelītvalsti, ko nosauca par Ostlandi, no otras − saskaldīja Latviju apriņķos, kuŗu vadībā nozīmēja vāciešus. Visaugstākais latviešu varasvīrs bija apriņķa policijas priekšnieks, pavisam kopā deviņpadsmit. 1942. gadā sastutēja „Zemes pašpārvaldi,” bet tas nemainīja okupācijas administratīvo būtību − Latvija bez Rīgas.

Lai pārvērstu okupāciju par „atbrīvošanu,” iekaŗotājiem bija nepieciešami inscenēt teātri. Šai teātŗa uzvešanai vissvarīgākie momenti bija pirmās okupācijas dienas. 1940. gadā Višinska noorganizētie kadri (Eduards Berklāvs, Mavriks Vulfsons u.c.) organizēja parādes, cietumu uzlaušanu un kautiņu stacijas laukumā. Nedomāju, ka jebkas šajos brīžos būtu bijis spontāns. Teātŗa organizēšanu vāciešu ienākšanas laikā uzņēmās Rīgas komandants Ullersbergers un Einsatzkomando vadītājs Štālekers (Stahlecker). Viņi noorganizēja vācu armijas appušķošanu pie Brīvības pieminekļa, aizliedza ebrejiem staigāt pa trotuāriem. Tai pašā dienā Ullerbergers pavēlēja žīdiem nēsāt dzelteno Dāvida zvaigzni un latviešu pašaizsardzības vīriem − sarkanbaltsarkanu lentu ap roku. Uguņošana bija vācu okupācijas apoteoze: Štālekers noorganizēja sinagogu dedzināšanu. Gandrīz visiem vāciešu inscenējumiem bija viens mērķis − radīt atriebību pret ebrejiem. Visvelnešķīgākā no vāciešu izdarībām, kas vēl joprojām nav pilnīgi izprasta, bija līķu izrakšana pie Latvijas cietumiem un citām slepkavību vietām. Līķu izrakšanu un to identifikāciju normālos apstākļos veic baltos ķiteļos tērpti eksperti. Vācieši 1941. gada jūlijā turpretim ielūdza Rīgas iedzīvotājus uz līķu apskati, ko sasaistīja ar antisemitisku propagandu, proti, žīdu čekisti vainojami šo cilvēku nāvē. Lai šo momentu izceltu, parasti līķu atrakšanai nozīmēja žīdus. Daugavpilī atracēji turpat cietuma pagalmā tika nošauti un samesti atraktajās bedrēs.

Iekaŗotājiem bija svarīgi radīt ilūziju, ka viss notiek brīvprātīgi. Tāpat kā krievi, vācieši par mākslu domāja bolševistiski − okupācija kļuva par ielas teātri, un šie skatuves inscenējumi bija tie, kas sanaidoja latviešus pret žīdiem un otrādi. Kā krievi, tā arī vācieši novietoja uz skatuves žīdus un latviešus.

Vāciešu inscenējums bija sarežģītāks un ļaunprātīgāks. Abos gadījumos okupanti spēja noslēpt savu virzītāju pirkstu. Šovu sniedza kā realitāti. Ja Austrumeiropas tautām pirms kaŗa nebija varbūt visai labas attiecības ar žīdiem, tad abas okupācijas tās saindēja. Un mūsdienās Izraēlas attiecības ar Vāciju ir stabīlas, kurpretim ar Austrumeiropas zemēm ļoti cimperlīgas.

Pastāv uzskats (daudzu izraēliešu galvās tas pat kļuvis par kanonu), ka pirms vāciešu ienākšanas pastāvēja kaut kāds interregnums, ilgstošs starpposms starp krievu atkāpšanos un vāciešu ienākšanu, ka atbrīvošana sākās dienas, pat nedēļas pirms vāciešu „īstās” ienākšanas. Citā variantā pastāv uzskats, ka vācu militārās vienības sākumā deva pilnīgu brīvību latviešiem darīt, ko vien grib, konkrēti, šaut žīdus pēc patikas. Taču to laiku dokumenti neļauj mums apstiprināt šo okupācijas apraksta variantu. Vācu okupācija no militārā un kontroles viedokļa nedeva pamatiedzīvotājiem iespēju rīkoties bez vāciešiem. Dzelžaina kontrole tika ievesta visās pilsētās un pagastos. Jau okupācijas pirmajās stundās pavēlēja nodot visus ieročus. Par pavēles nepildīšanu draudēja nāves sods. Vācu armijas jeb vērmachta (Wehrmacht) loma holokausta vēsturē, it sevišķi sagatavošanas stadijā, vēl nav pilnīgi izvērtēta.

Pa lielākai daļai Latvijas pilsētās varas maiņa bija stundu, ne dienu jautājums. Tiesa, Latvijā varēja būt pagasti, kuŗos neviens vācu kaŗavīrs nekad neparādījās, bet tas okupācijas būtību nemainīja, jo pavēļu tīkls tika radīts caur vērmachta komandantūrām un apriņķu centriem. Divritenis un telefons bija galvenie tā laika latviešu komunikācijas līdzekļi. Dažās Ziemeļkurzemes un Vidzemes pilsētās laika posms starp krievu atkāpšanos un vāciešu ienākšanu varēja būt diena vai divas. Bet nav dokumentālu liecību, ka tur tiktu šauti žīdi un komūnisti. Kur vien vācieši parādījās, latvieši tika nozīmēti palīgdienesta līmenī, tātad pavēļu saņēmēji, ne devēji. Šaušanas Latvijas mazpilsētās iesākās apmēram trīs līdz četras nedēļas pēc vāciešu ienākšanas.

Par okupācijas norisi Bauskā liecību ir atstājis Bauskas Vēstnesis (1941.8.VII), kas sastāv no (1) atstāsta par varas maiņu un (2) vācu vietējās komandantūras pavēlēm un likumiem. Zīmīgi, ka BV pirmais numurs, kā teksts piesātināts ar nacistu propagandu, iznāca desmit dienas pēc okupācijas. [3]

Uzzinām, ka 27. jūnijā pilsētu atstāja padomju varasvīri. Visu dienu (arī nakti) un vēl nākošo (28.VII) caur pilsētu plūda sarkanarmieši. Pulkstens rāda trešo pēcpusdienas stundu. Pa pilsētas ielām aizdrāzās pēdējie sarkanarmiešu auto. Pēc cīņas pie Lapsu kalna un Bauskas Mārupes tilta pīks. 15:30 Bauskā ieradās pirmās vācu motorizētās vienības. Tankiem sekoja motociklisti, velosipēdisti un kājnieki. Tātad Bauskā interregnums bija ne vairāk kā 30 minūšu gaŗš.

Pēc pāris dienām, kad kaujas vienības aizsteidzās pakaļ bēgošajiem sarkanarmiešiem, 1. jūlijā noteikšanu Bauskā pārņēma vācu kaŗa komandantūra I(V) 859. Okupācijas pilnīgākam raksturojumam ieskatīsimies pavēlēs un to saturā. Līdz 7. jūlijam komandantūra izdeva vismaz deviņpadsmit uz vietējiem iedzīvotājiem attiecinātas pavēles vai rīkojumus − visus kaŗa likumu kontekstā un ar nāves soda draudiem. Pavēles var sadalīt desmit grupās: (1) ieroču kontrole un vietējo iedzīvotāju atbruņošana, (2) kaŗa un civīlo mantu apgūšana, (3) Sarkanarmiešu sagūstīšana, (4) tukšo dzīvokļu apgūšana, (5) latviešu policijas uzdevumu definēšana, (6) darba spēka kontrole, (7) civīliedzīvotāju kustības ierobežošana, (8) sadarbība ar drošības policiju, (9) informācijas kontrolēšana, un (10) žīdu tautības iedzīvotāju apzināšana un kontrolēšana. Citēšu četrus tipiskus okupācijas raksturotājus rīkojumus:

−     Norādījumi policijai tiek izdoti no Komandantūras. Līdz ar šo noteikumu izsludināšanu vietējā latviešu policija padota komandantūrai, no kuŗas ikdienas noteiktā laikā jāsaņem pavēles. Latviešu policijai savi dienesta pienākumi pagaidām jāizpilda bez ieročiem.

−     Vācu komandantūra paziņo, ka visi civiliedzīvotāji, pie kuŗiem atradīs ieročus rokā vai uzglabāšanā, tiks uz vietas nošauti.

−     Ir noliegts zīmēt, fotografēt un gleznot ārpus telpām, kā arī ielas un laukumus no telpām.

−     Bauskas pilsētas valde, sakarā ar Bauskas pilsētas komandanta rīkojumu, uzdod vīriešu un sieviešu kārtas žīdiem no 18-50 gadu vecumā nekavējoši reģistrēties Latvijas pašaizsardzības darbinieku kancelejā Bauskā, Plūdoņa ielā 24, kur arī nodot savus radio aparātus.

Bauskā, 1941. g. 4. jūlijā.

Lai gan Štālekers steigā uz Rīgu bija Bauskā atstājis Drošības policijas vienību, zīmīgi, ka pirmos pretžīdu likumus izdeva Vērmachta komandantūra. Līdzīgi tas notika arī citās lielās un mazās Latvijas pilsētās. Vērmachta komandants arī noteica speciālo aizlieguma stundu žīdiem. Vispārējā aizlieguma stunda bija nolikta no 22:00 līdz 5:00 no rīta. Žīdu iedzīvotājiem izejas ierobežojums bija no 18:00 līdz 7:00. Šī liecība nopietni sveŗas pret Vērmachtu kā tikai kaujas vienību Austrumu frontē. Avīzes ziņas norāda, ka līdz 8. jūlijam žīdu šaušana nav notikusi, lai gan ceļš uz viņu iznīcināšanu, ko vietējie tad vēl neapķēra, bija uzsākts. Nav iemesla domāt, ka Vērmachta personāls būtu piedalījies tiešā žīdu šaušanā, bet, kā Bauskas gadījums norāda, armijas vienības spēlēja svarīgu lomu iznīcināšanas sagatavošanā. [4] Kas un kā šāva Latvijas ebrejus, lasītājs var uzzināt no manas grāmatas The Holocaust in Latvia.

Tāda izskatījās „atbrīvošana” no Bauskas puses, kas bija viena no pirmajām vācu rokās kritušajām vidēja lieluma Latvijas pilsētām. Kur te interregnums? Kur žīdu šaušana bez vāciešiem? Vērmachta pavēlēs mēs varam saskatīt kompulsīvu dziņu pēc kontroles un vāciskas sistēmas ievešanas, kas ietvēra pretžīdu likumus. Jāievēro, ka antisemitisku rindkopu iespiešanu avīzē arī noteica Vērmachta komendantūra.

 

Brīvprātība

Nav noliedzams, ka latvieši, sadarbībā ar iekaŗotājiem, šo to darīja brīvprātīgi. Taču, ja paliekam latviešu darbību zem lielās lupas, ir grūti pateikt, kas bija brīvprātīgs, kas nebija. „Brīvprātības” laiku un paveidu, tāpat kā visu pārējo Latvijā, noteica vācieši. Vācieši uzspieda savu „brīvprātības” definīciju. Latvieši bija iekaŗota tauta un tai bija liegts piedalīties šī vārda perifērijas nospraušanā. Daudzu latviešu mēģinājumus pieteikties brīvprātīgi vācieši noraidīja. Ja sakām „brīvprātība” vienreiz, tad varbūt ir taisnība, ka brīvprātība Latvijā bija. Ir grūti konstruēt dzīves scenāriju, kuŗā viss ir dzelžaini nolemts un pavēlēts. Ja atkārtojam vārdu „brīvprātība” otrreiz, tad jau ir pārspīlējums, bet ja trešoreiz, tad tā jau ir nacistu pīlē pūšana. Hāgas protokoli vāciešiem uzspieda koruptēt „brīvprātības” konceptu. Bez „brīvprātības” nacisti nebūtu varējuši verdzināt Austrumeiropas tautas, tās izmantot darbam vai kaŗam. Jāiegaumē, ka daudzi latvieši pieņēma nacistu brīvprātības definīciju un to vēl dara tagad. Pat ebreji iekrita nacistu „brīvprātības” slazdos. Jautājums ir sarežģīts, bet lielā mērā daudzi Rīgas ebreji aizsoļoja uz geto ne vāciešu, ne latviešu pavadīti, bet savas padomes (Judenrat) „brīvprātīgi” aicināti.

Vāciešu „brīvprātības” jēdziens vispilnīgāk ir atmaskojies debatēs par Latviešu „brīvprātīgo” leģionu. Pat starptautiskos forumos, kas it kā būtu naidīgi nacismam, ir atzīts, ka nacisti Latviešu leģionam piekāra „brīvprātības” birku nelietīgi. Bet nav tik skaidrs vai Darba dienests, Policijas bataljoni un iestāšanās Pašaizsardzības grupējumos bija brīvprātīga. Lai panāktu „brīvprātību,” vācieši izmantoja dažādus spiedienus. Piemēram, tiesība studēt jauneklim bija jānopelna, jāpavada gads darba dienestā vai kādā militārā vai policijas pasākumā. Kaut kādā kalpībā latviešu jauniešiem bija jāiesaistās. To noteica vācu likumi un pavēles. Bet jauniešiem bija izvēle: Darba dienests, Leģions, Policijas bataljons vai Drošības dienests. Daži šo izvēli iztulkoja un vēl turpina iztulkot tagad kā „brīvprātību.” Negribi iet Darba dienestā, stājies „brīvprātīgi” Leģionā. Tā pati loģika sekmīgi darbojās 1942. gadā, kad tika organizēti Policijas bataljoni. Daļēja iesaukšana sākās 1942. gada februārī, bet ar triku palīdzību. Vācieši piespieda „brīvprātīgajam” parakstīt kontraktu, kas noteica dienesta laiku uz sešiem mēnešiem. Tas izlikās pieņemami, ņemot vērā apstākļus. Bet, kad kaut kur Krievijā seši mēneši bija notecējuši, „brīvprātīgajam” tika uzspiests jauns kontrakts, kas paredzēja dienestu līdz kaŗa beigām. Tie komentētāji, kas joprojām uzskata Policijas bataljonus kā brīvprātīgus, nav pietiekoši iedziļinājušies nacistu rīcībā. Daudzi latviešu Policijas bataljona dalībnieki, aizmirsuši šo vāciešu gambītu, apšaubīs manis teikto. Bet jāatceras, ka „brīvprātīgo” bataljonus patvaļīgi pārskaitīja „brīvprātīgo” leģionā.

Pašaizsardzība

Vēl dīvaināks un sarežģīts ir jautājums par „brīvprātību” pašaizsardzības vienībās. Tās bija vienības, kas izveidojās pagastos un pilsētās tūlīt pēc vācu ienākšanas. Vārds ir dīvains un neskaidrs, jo pēc vāciešu ienākšanas vairs nebija no kā pašaizsargāties. Ir uzskats, ka pašaizsardzības vienības radās spontāni, izauga no partizānu grupējumiem, kas pēdējās padomju režīma nedēļās šur tur bija izveidojušās un kam inerci deva 14. jūnija aizvešanas. Pret šo stāstījumu, kas ir it kā emigrantu standarta uzskats, man ir vairāki iebildumi. Pirmkārt, „pašaizsardzības” nebija nekas raksturīgs Latvijai. Līdzīgas formācijas vācieši nodibināja visās Austrumeiropas zemēs. Otrkārt, mēs esam pārspīlējuši, vadīdamies no Silgaiļa darbiem, par partizānu kustības apjomu 1941. gada jūnijā un jūlijā. Dažās vietās, liekas, ne vairāk kā divpadsmit, bija partizāni. Daudz biežāk bija grupiņas, kas uzturējās vai slēpās mežā, bet nekādā pretpadomju darbībā neiesaistījās. Ar dokumentiem ir pierādāms, ka pašaizsardzības bija vāciešu izplānots un noorganizēts pasākums. Pēc vāciešu parauga pašaizsardzības kopu kodols saucās par komandantūru ar komandantu priekšgalā. Daudzi latvieši ieguva daiļskanīgus titulus. Latvijā bija tuvu pie 700 komandantūrām. Kā pazīšanās zīmi vācieši pavēlēja pašaizsardzībniekiem nēsāt sarkanbaltsarkanas lentes uz rokas. Tādējādi vācieši spēja radīt uzskatu, ka latvieši paši noorganizēja pašaizsardzības. Bet Latvijā taču nebija tādas varas, kas būtu bijusi spējīga izvest šāda mēroga pasākumu. Gluži pretēji, vācieši darīja visu, pat nogalināja Viktoru Deglavu, lai latviešu mēģinājumus radīt centralizētu kontroles sistēmu noplūktu pumpurā.

Vai „pašaizsardzībnieki” bija brīvprātīgie? Ja pašaizsardzības, kā apgalvo Silgailis, patiešām būtu izveidojušās no partizāniem, tad tā varētu teikt, bet tas tā nebija. Partizānu grupas tika atbruņotas un izformētas. Kur partizāni darbojās, piemēram, Cēsīs un Smiltenē, priekš vāciešiem viņu bija pārāk daudz. Okupācijas galvenie latviešu varas pārstāvji bija apriņķu pašaizsardzības komandanti. Kā viņi nokļuva šādā postenī, man nav laimējies uzzināt. Katrā gadījumā vācieši viņus iecēla, tātad viņiem bija jābūt uzticīgiem okupantu varai. Viena pamatprasība bija vācu valodas prašana. Domāju, ka vācieši ienāca Latvijā ar jau sagatavotu komandantu kandidātu sarakstu. Ko varam teikt par pašaizsardzības ierindas kadriem? Daļa no viņiem nešaubīgi iestājās pašierosmē, pat ar entuziasmu. Pašaizsardzību rašanās posmu raksturo konflikta moments starp latviešu un vāciešu „brīvprātības” koncepcijām. Vācieši galvenokārt gribēja ļaudis ar kāri uz atriebību, tādus, kas kaut kādā veidā bija cietuši no komūnistiem. Kopumā vācieši izvēlējās neprognozējamus, traumētus cilvēkus, kas normālos laikos pie vārda netiek. Pašaizsardzībnieki bieži tika dēvēti par aizsargiem. Bet še jāņem vērā, ka okupācijas pirmajās dienās parādījās uzsaukumi, kas uzaicināja, pareizāk sakot − pavēlēja, aizsargiem un kādreizējiem policistiem ierasties un iestāties pašaizsardzības vai līdzīgās formācijās. Tātad sava veida „iesaukšana” vācu kalpībā. Piemēram, Jelgavas avīzes Nacionālā Zemgale 30. jūnija numurā parādījās sekojošais uzsaukums:
 

Aizsargiem un policijas darbiniekiem.

Mūsu zeme ar Lielvācijas dzelzs spēku ir kļuvusi brīva un neatkarīga. Turpmāk pilsētas un visas zemes labklājība atkarīga no mums pašiem. Drošības un kārtības ziņā liela atbildība gulstas uz drošības dienestu un aizsargiem.

Ievērojot minēto, lūdzu aizsargu organizācijas komandieŗus organizēt savas vienības. Komandieriem pēc iespējas tuvākā laikā ierasties Lielā ielā Nr. 42, Drošības dienesta štābā pie manis sīkākai informācijai.

Personas, kas sastāvēja policijas dienestā līdz 1940.g. 15. jūnijam, lūdzu pieteikties Drošības dienesta štābā, Lielā ielā 42.

Drošības dienesta štāba priekšnieks

Uzsaukumu sacerēja Mārtiņš Vagulāns, kuŗu Štālekers bija iecēlis par Jelgavas pārvaldnieku. Vai Jelgavas piemērs liecina par brīvprātību, neņemšos šobrīd spriest. Katrā ziņā tas norāda, ka vācieši jau pirmajās okupācijas stundās sāka dažādu struktūru organizēšanu. [5]

Zinām, ka pašaizsardzības vienības organizējās eiforiskā gaisotnē − lai it kā palīdzētu uzvarošai vācu armijai iztīrīt Latviju no boļševikiem. Bet uzsaukums norāda uz to, ka pašaizsardzības neradās pašierosmē no apakšas, bet gan tika organizētas no augšas. Pagastu pašaizsardzības bieži tika organizētas uz personīgas pazīšanās pamata. Paziņa vai draugs, varbūt pats pagasta komandants ar divriteni piebrauca un personīgi uzaicināja iestāties vietējā komandā. Pašaizsardzības vienības nebūtu bijušas, ja vācieši tās nevēlētos. Tāpat kā vāciešu appušķošana pie Brīvības pieminekļa nebūtu notikusi bez atļaujas. Organizatoriski pašaizsardzību grupas bija pakļautas apriņķa komandantam un visiem Vērmachta vai Drošības policijas pārstāvjiem (kā to redzējām no Bauskas piemēra). Atstāšu lasītāja ziņā izlemt, vai šo vispārējo pašaizsardzību organizēšanas veidu var saukt par „brīvprātīgu?” Katrā gadījumā pašaizsardzībām pašierosme bija liegta. „Brīvprātības” ķēde, kas sākās ar „pašaizsardzībām” un aizgāja līdz Leģionam, jau aizlūza tās pirmajā loceklī. „Pašaizsardzību” mūžs bija īss − apmēram sešas nedēļas. Kādēļ vācieši gribēja un viņiem vajadzēja šīs dīvainā vārdā nosauktās vienības? Un kādēļ tās pastāvēja tik īsu laiku? Atbilde nav no vieglajām, bet varam minēt, ka iemesls bija vismaz trejāds: (1) iegūt pakļāvīgu pavēļu tīklu, (2) kontrolēt klejojošos sarkanarmiešus un (3) maskēt nacistu nodomu iznīcināt žīdus un komūnistus.

„Pašaizsardzības” konceptam blakus soļoja vāciešu ienestais un definētais vārds paštīrīšanās − ķemmēt sarkanarmiešus, gādāt par vietējo drošību, ko normālos laikos veiktu policija, un piedevām apzināt komūnistus un žīdus, tos arestēt un atsevišķos gadījumos nošaut. Izklausās mazliet briesmīgāk, nekā bija, jo tikai retās vietās vācieši laida pie šaušanas vietējos pažaizsardzībniekus. Šaušanas darbus parasti izpildīja ārpusnieki, bieži Arāja komanda. Vietējie veica arestēšanas un apsardzes funkcijas. Der iegaumēt, ka no 700 Latvijas administratīvām vienībām žīdi dzīvoja tikai kādās 100 vietās. Kad vācieši nolēma, ka paštīrīšanās Latvijā ir beigusies, tad arī izformēja „pašaizsardzības.” Slēgšanas datums mainījās no vietas uz vietu, bet lielāko tiesu tas bija ap augusta vidu. Rīgā pašaizsardzības nekad tā īsti netika formētas. Līdz ar pašaizsardzību izbeigšanos, aizliedza sarkanbaltsarkanās aproces. Lai gan vācieši pašaizsardzībām neuzticēja šaušanu, tās vāciešiem kalpoja un kalpo joprojām kā žīdu iznīcināšanas aizsegs. Lai gan iznīcināšanas programma notika pēc ruļļiem, vācieši centās radīt spontānitātes ilūziju. Varam secināt, ka vācieši savu rasistisko plānu izvešanai noorganizēja divas paralēlas sistēmas. Aculieciniekiem nebija iespējams saskatīt tās abas. Propagandiski šīs pašaizsardzības vienības tika profilētas kā latviešu atriebības priekšpulki, kas, aklu dusmu uzkarsēti, bez apdoma šāva, bieži spīdzināja, žīdus un komūnistus. Padomju propagandas orgāni sešdesmitajos gados šo viedokli no vāciešiem pārķēra.

Atriebība.

Vistiešākā liecība par vācu plāniem iznīcināt Austrumeiropas žīdus nāk no vāciešu avotiem − Einsatzgrupu dokumentiem un paša Hitlera sarunu pierakstiem. Nacistu vadība bija noraizējusies, ka ārvalstis uzzinās par Lielvācijas valdības lēmumu iznīcināt Austrumeiropas ebrejus. Sagaidot negatīvu reakciju, nacisti izplānoja veidus, kā savus nodomus un darbību attālināt no vāciešiem, uzveļot žīdu iznīcināšanu austrumeiropiešiem. Nodoma pilnveidošanai viņi sāka intensīvu diversijas kampaņu, kuŗā svarīgs faktors bija noorganizēt „pašaizsardzības” un tām pierakstīt atriebības motīvu, t.i., definēt žīdu iznīcināšanu kā paštīrīšanos. Vāciešiem bija svarīgi latviešiem uzvelt žīdu šaušanu un vienlaikus uzsvērt, ka tas tiek darīts atriebības dēļ. Tika konstruēts žīdu šaušanas scenārijs ar motivējošu izskaidrojumu. Lai atriebību pārvērstu par ticamu motīvu, vāciešiem bija nepieciešams „pierādīt,” ka komūnisms, padomju iekārta un Baigais gads bija žīdu iestādījums. Šis žīdu šaušanas scenārijs tika izstrādāts pirms Barbarosas plāna sākuma, un Hitlers pats pielika roku tā formulēšanā. Seko Hitlera saruna ar kroātu maršalu Kvaterniku. Hitlera saruna ar ārzemnieku liecina par fīrera nolūku sevis teikto izplatīt ārzemēs:

Varenā Mongolija spiežas uz mums. Vecās skolas grāmatas vēl neko nezināja par rases zinībām. Tādēļ nebija skaidrības par šodienas Krievijas rasisko sastāvu. Ja vadāmies no informācijas, kas iegūta no gūstekņiem, tad pierādās, ka 70% līdz 80% šodienas krievu ir mongoļi. Viņi ir maza auguma cilvēki. Starp viņiem ir daži slāvu tipi un maz citu rasu piederīgo. Maršals piebilda, ka situācija tagad ir daudz savādāka nekā pasaules kaŗā. Tad Krievijas armiju sastādīja krievu zemnieki. Tos boļševiki iznīcināja, teica Vadonis. Kā to izdarīja, mēs redzam no Lietuvas pieredzes. Otrajā dienā pēc tam, kad tur iesoļoja boļševiki, viņi pavēlēja visiem bodniekiem septiņos no rīta sapulcēties uz ielas, lai tos iznīcinātu. Uz ielu stūŗiem bija novietoti automātiskie ieroči, ar kuŗiem tad tie cilvēkus apšāvuši. Tad žīdu komisāri veikalus pārņēma. Žīdi ir cilvēces sērga. Tādēļ tagad leiši un arī igauņi, un latvieši, viņiem asiņaini atriebjas. No šīm zemēm sovjeti aizveda bērnus. Pārsteidzošs un nesaprotams ir, ka viņi visu to pašu darīja arī savos novados. Kad žīdiem bija brīvas rokas, kā tas bija sovjetu paradīzē, tad viņi īstenoja vistrakākos plānus. Tā Krievija palika par cilvēces posta zemi. [6]

Šiem Hitlera vārdiem ir tālejoša ietekme un daudzpusīga nozīme. Hitlers gribēja no vienas puses attālināt vāciešus no žīdu šaušanas, no otras − uzsvērt baltiešu atriebību. Hitlera formulējumā varam saskatīt viņa ietekmi, kas vēl turpinās šodien un ne tikai starp latviešiem. Hitlera sarunas saturs nepalika inerts archīva depozīts. Tas tūlīt uzsāka strāvot cauri Vācijas ārlietu ministrijas un Baltijas pārvaldes struktūrām. Uzskats par žīdu šāvējiem nevāciešiem sasniedza arī ārzemes, piemēram, Zviedriju. Latvieši nekad šo Hitlera velnišķīgo plānu neatšifrēja. Gluži pretēji. Jau vācu okupācijas laikā latvieši pieņēma Hitlera uzskatu par sevi kā atriebīgu tautu. Protams, tad nebija racionāla veida kā pretoties, kā izprast vācu dubultspēli un ačgārno valodu. Vācieši spēlēja pasaules mērogā, kurpretim latvieši neskatījās pāri savas dievzemītes robežām. Viņi neatrada un varbūt nevarēja atrast pretspēli imperiālistu gājieniem. Visdziļāk vācu izlikto āķi, liekas, norija tāds intelektuālis kā Paulis Kovaļevskis, kuŗu, neskatoties uz visu, varam uzskatīt kā vienu no gaišajiem latviešiem. Ja jau Kovaļevskis nesaprata, ko tad sagaidīt no zemnieku tautas vispār. 1942. gadā, kad žīdi bija nošauti, viņš pieņēma uzdevumu sagatavot brošūru Baigais gads, izdevumu, kas joprojām pasaules medijos mirgas met. Nav šaubu, ka Kovaļevska brošūra bija antisemitiska, un nekādu pasaules gudrību tā neatnesa. Kovaļevskis tad nesaprata un nesaprot tie tautieši, kas vēl joprojām uzskata brošūru par kaut kādu patiesības karogu, ka tā ir naidīga latviešiem. Kovaļevskis izdarīja to, ko vācieši gribēja: profilēja latviešus kā atriebības pārņemtu tautu. Brošūras rašanās laikā antisemītisma propaganda vairs nebija vajadzīga, bet vajadzīgs bija izplatīt uzskatu, ka latvieši ir atriebīgi un ka žīdi tika iznīcināti atriebības dēļ. Tā vācieši starptautiskā forumā varēja sevi nomaskēt, piekaŗot žīdu šaušanu latviešiem. Kā redzams no Hitlera citāta, vāciešiem nepietika ar to, ka baltieši piedalījās žīdu šaušanā. Viņiem vajadzēja parādīt, ka holokausts sākās baltiešu zemēs kā atriebības kustība. 

Tieši sakarā ar atriebības tematu man ir vislielākās nesaprašanās ar tautiešiem. Viņi nāk man klāt, zvana, raksta un sūta e-pastu. Manam kaimiņam, lūk, aizveda sievu un bērnus. Kad ienāca vācieši, viņš trakoja, aizgāja žīdus šaut, aizgāja „brīvprātīgi” kaŗot. Kā varat teikt, ka latviešiem nebija iemesla atriebībai? Tādas liecības ir grūti apšaubīt. Bet tomēr! Protams, latvieši nebija imūni pret atriebību. Bet „atriebība,” sevišķi valsts līmeņa noziegumu sakarā, ir akla. Ja latvieši 1941. gadā bija atriebības pārņemti, tā nebija atklāta. Nav iemesla pieņemt, ka latvieši bez vāciešu vadības būtu sākuši žīdus šaut. Pirmām kārtām vācieši uzkurbulēja atriebību lielāku nekā tā bija. Tiem, kas sastāvēja Einsatzgrupās, bija pavēlēts uzmeklēt cilvēkus, kuŗu radi bija aizvesti vai čekistu nomocīti. Tas nav mans jzgudrojums, bet ir dokumentējams ar Štālekera ziņojumiem. Zināms, ka daudzos pagastos par pašaizsardzības aktīvistiem, pat par komandantiem, kļuva atriebības pārņemti ļaudis. Latvijā 1941. gada jūlijā vāciešu vadībā lomu sāka spēlēt ne pilnīgi stabili kadri. Radās iespēja personīgo „trakošanu” pārvērst par pagasta „trakošanu.” Zinām arī, ka vācieši neļāva latviešu atriebībai izteikties spontānā veidā − brīvprātīgi pieteikties kaŗā pret boļševikiem. Līdz 1942. gada februārim tas nebija iespējams. Jau no paša sākuma spontānums un brīvprātība tika ievadīta vāciešiem vēlamā gultnē.

Emigranti no paša sākuma uzsvēra vajadzību izprast un iztirzāt padomju okupāciju, atstājot novārtā to postu, ko Latvijā atnesa vācieši. Šī klusēšana pati par sevi šodien ir palikusi par sava veida postu, jo tā ir atļāvusi latviešu ienaidniekiem un nezinātājiem profilēt latviešus vismelnākās krāsās. Vācu okupācijas gadi bija sarežģīts un brutāls laiks Latvijas vēsturē. Daudz no notikušā joprojām vēl nav pateikts. Un pateiktais, liekas, vēl nav izprasts. Dankera izteiktā doma, ka latviešu uzdevums ir dokumentēt visu notikušo, nav novecojis. Joprojām vajadzīgas aculiecinieku liecības, īpaši no tiem, kas darbojās pavēļu sistēmu mezglos. Zināms, ka viena no vāciešu pavēlēm sev bija uzturēt iespējami minimālus kontaktus ar iedzimtiem. Piemēram, pavēli sagatavot žīdus vai čigānus nošaušanai apriņķa pašapsardzības priekšnieks varēja saņemt pa telefonu. Viss, kas notika pēc tam, aculieciniekiem varēja būt maldinošs − redzēt varēja daudz, bet viņiem nebija iespējams saskatīt to organizatorisko tīklu, ko izveidoja vāciešu iekaŗotāji. To varēja zināt tikai šim tīklam piederošie.

 

1   Emigrācijas sākumā gan bija grāmatas un raksti ar negatīvu vācu laika iztulkojumu. Pie tādiem ir jāpieskaita Ādolfa Blāķa Medaļas otrā puse, arī Žaņa Unāma rakstu un grāmatu sērija, Haralda Biezā pētījumi. Daži tur pieskaitītu arī manu darbu par holokaustu Latvijā.

2   Hitlera teiktais nacistu vadības augstieņu sanāksmē 1941.16.VII. Skat. Leonīds Siliņš. „Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu lielās cerības un vilšanās.” Latvijas Vēsture, 2000,1:65.

3   Bauskas okupācijas apraksts sastāv no divām daļām − centrālo daļu, kas ir faktisks okupācijas apraksts, un tīri propagandistisku piespraudumu sākumā un beigās.

4   Pilnīgāku aprakstu par notikumiem Bauskā, skat. Aigars Urtāns. „Represijas Latvijas teritorijā nacistu okupācijas laikā: Civīliedzīvotāju slepkavošana Latvijas provincē (1941-1942) − Bauskas pilsēta un apriņķis,” Latvijas Vēsture, 2000, 3:39-48.

5   Latviešu virsnieks Hugo Vanags šo uzsaukumu uzņēma kā pavēli. Skat. Aigars Urtāns. „Divu okupācijas režīmu vienāds spriedums.” Latvijas Vēsture, 2000, 1:106.

6   Akten zur Deutschen Auswärtigen Politik 1918-1945, Serie D: 1937-1941, Band XIII.1. Die Kriegesjahre, Sechster Band, Erster Halbband 23. Juni bis September 1941, 835-838. Saruna notika vadoņa galvenajā mītnē, klātesot ārlietu valstsministram [Ribentropam] un ģenerālmaršalam Keitelim. Citiem vārdiem, sarunai bija formāls un ceremoniāls konteksts. Sarunu protokolēja sūtnis Hewels. Citātu iesāku ar vietu, kur Hitlers cenšas sarunas biedram izskaidrot krievu tautas rasisko sastāvu.

 

 

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts aizpērngad laiž klajā Vēsturnieks profesors Dr. phil. LZA ārzemju loceklis Andrievs Ezergailis. Bibliogrāfija, darbabiedru veltījumi 70 gadu jubilejā (Rīgā, 2000. 336 lp. ISBN 9984−601−27−7). Uzzinām, ka vēsturnieka kontā ir 374 publikācijas − no zinātniskiem pētījumiem grāmatās un profesionālos žurnālos līdz recenzijām, polemikām, vēstulēm. Vairāk nekā 100 dažāda gaŗuma publikāciju atrodamas JG, ieskaitot pašu pirmo rakstu darbu latviešu valodā (1966,58). Še ievietotā raksta pamatā ir Sanfrancisko un Toronto 2001. gada vidū latviešiem nolasīts referāts, par ko lielajā (Laikā, Latvija Amerikā) un mazajā presē (biļetenos, apkārtrakstos), arī e-pastā un tīmeklī parādījušās pretrunīgas atsauksmes. Aicinām arī JG lasītājus izteikt savas domas par autora atainotajiem un varbūt pat pašu pieredzētajiem ‘vācu laikiem’.
(JG red.)

 

[Skat. Artura Neparta rakstu, „Vēl par vācu laikiem”, JG236:31-33,68]