Arturs Neparts

 

VĒL PAR VĀCU LAIKIEM

 

Piezīmē pie vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa raksta „Vācu laiki, 1941-1945” (JG 228:31-38,55), kas pārpublicēts arī Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmatā 2002 (Rīgā, 161-172), lasītāji aicināti izteikt savas domas par autora atainotajiem un varbūt par pašu pieredzētajiem „vācu laikiem.” Jākonstatē, ka ne viens vien autora izteiktais apgalvojums ir palicis nenopamatots ar faktiem. Šo rindiņu rakstītājs Ezergaiļa aplūkoto vielu pārzina visai labi, jo aplūkoto laika posmu ir personīgi izdzīvojis, turklāt ar it jūtamiem trāpījumiem uz paša ādas.

Piemēram, kur ir pamatojumi apgalvojumam: Vācu laiki bija melu, neliešu, nodevēju un neziņu laiks. Vai atkal: Atšķirībā no krievu laika vācu laiks ir mazāk izprasts − tas bija kodēts ar dubultšifriem. Vai vācu laikos bija vairāk melu, neliešu, nodevēju un neziņas kā krievu laikos? Liekas, ka nē. To zina arī lasītājs. To, manuprāt, zina arī pats autors. Ezergailis skumst, ka par vācu laiku nav pietiekami rakstīts. Rakstīts par vācu laiku ir diezgan daudz. Lai minam tikai Dankeru, Valdmani, Celmiņu, Blāķi, Unāmu, Biezo, Dravnieku, Silgaili, Bangerski, Lasmani, Siljakovu u.c. Cik rakstītāju ir no tiem, kuŗi bija aktīvi krievu laikos? Vai kādu rindiņu par mācībām partijas skolā un par to kā Maskava pārvaldīja Latviju nevarētu uzrakstīt arī Gorbunovs? Un kā ar Vulfsonu u.c.? Nav arī dzirdēts, ka krievu laikos pavēles būtu gājušas no apakšas uz augšu, t.i., pretēji tam, kā par vācu laiku mums to atklāj autors.

Manā uztverē ļoti maz mūsu dzīvē ir kaut kas tāds, par ko mēs varētu teikt, ka tas ir absolūts. Viss vairums, ar ko mēs savā dzīvē sastopamies, ir vairāk vai mazāk relatīvs. Arī ģeopolitiski Latvija atrodas Eiropas tādā telpā, kur iedzīvotājiem gandrīz nekad nav bijusi iespēja rīkoties tā, kā viņi vēlētos, bet ir bijis jārīkojas tā, kā var. Tāpēc, manuprāt, nevietā ir autora neapmierinātība, ka emigrantiem bijusi tieksme izbalansēt „vācu laikus” pret „krievu laikiem,” it kā ar tādu izsvēršanu jautājums kļūtu skaidrs.

Tāda tieksme, manuprāt, bija un ir visiem latviešiem, kuŗi tajā laikā dzīvoja un dzīvo vēl tagad Latvijā. Tā bija un ir dzīves realitāte, kas balstās mūsu vēsturē. Un šāda „izbalansēšana” nav arī pasaulē nekas jauns un neparasts. Demokrātija ir labāka par diktatūru, Ulmaņa laiki bija labāki par partiju laikiem, vācu laiki labāki par krievu laikiem, un arī šodien Latvijā „izbalansē,” vai tagad ir labāk kā bija Brežņeva laikos, un pēdējos gados − vai Latvijai būtu vai nebūtu labi iestāties Eiropas Savienībā un NATO.

Tas, ko teica Hitlers un ko domāja dažādie vācu iestādījumi, ir viens, bet ne tas pats, ko viņiem izdevās īstenot, kādas sekas bija viņu rīcībai un kā to saprata latvieši. Latvieši nav nevienam no ratpakaļas izkrituši, ka nesaprastu, kas ir atbrīvošana, kas okupācija un kas propaganda. Nav šaubu, ka vācieši mūs atbrīvoja no boļševikiem 1941. gadā, un par to latvieši bija pateicīgi, kā tas godīgam cilvēkam pienākas. Apgalvot, ka ar to latvieši reizē būtu akceptējuši vācu briesmu darbus vēlāk, ir kaut kas ļaunāks par demagoģiju. Bet vācieši mums nekad arī nesolīja un nedeva brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, par ko mēs bijām sašutuši un neapmierināti.

Vācu laikā Latvija bija sadalīta apriņķos, tāpat kā brīvās Latvijas laikā. Apriņķus vācu laikā nevadīja vācieši, kā autors to apgalvo LOM Gadagrāmatā (165), bet gan latviešu apriņķu vecākie un apriņķu priekšnieki, tāpat kā Latvijas laikā. Viņi bija padoti vācu apgabalu komisāriem − Rīgā, Vidzemē, Zemgalē, Kurzemē un Latgalē, kuŗiem bija skaitā mazi operatīvie štābi. Tiesa, vācieši nepieļāva nevienu centrāli vadītu latviešu pārvaldi Latvijā, izņemot skolu lietas. Tās, pateicoties Jāņa Celma ātrai rīcībai tūlīt pēc vācu ienākšanas, palika latviešu centrāli vadītas no Rīgas. Izglītības ģenerāldirekcija, it sevišķi skolu departaments, bija pats svarīgākais, nozīmīgākais un sekmīgākais mūsu ierocis pret vācu nolūkiem iepretim latviešu tautas un valsts interesēm, kāds mums bija visā okupācijas laikā. Tas būtu pelnījis pamatīgu izpēti un ne garu spriedelēšanu, kā to dara autors, bet it sevišķi padomju varas epigoņi.

Pie šī raksta, kad tā autors tik jestri runā par visādiem vācu kodiem, dubultšifriem un citiem nelietīgiem paņēmieniem, varbūt ir arī vietā minēt kādu, gandrīz vai diametrāli pretēju gadījumu, kas nacionālsociālistu necilvēcīgos plānus pret latviešiem un Latviju atklāja bez kādiem šifriem un kodiem visā savā brutālā kailumā. Diemžēl vairs noteikti neatceros, bet tas varēja būt vai nu 1942. gada beigās, vai arī 1943. gada pašā sākumā, kad Tautas dzīvā spēka veicināšanas daļas vadītājs Džems Raudziņš bija noorganizējis sanāksmi, kuŗā par referentu bija aicināts Latvijas ģenerālkomisārs Veselības nodaļas vadītājs Rīgā, baltvācietis Dr. Harijs Marnics (Marnitz), kuŗš labi pārvaldīja un arī referēja latviešu valodā. Auditorija nebija liela − ap 30 klausītāju, starp tiem vairāki universitātes mācībspēki − Teodors Celms, Pauls Jurevičs, Pēteris Starcs, Jēkabs Prīmanis, u.c. Vai starp viņiem bija arī Konstantīns Čakste, vairs noteikti neatceros. Starp pārējiem klausītājiem galvenokārt bija tādi, kuŗi bija nacionāli aktīvi. Šajā sanāksmē Marnics bez aplinkiem informēja par nacionālsociālistu plāniem Latvijā: Rīga būs vācu pilsēta; Latvijas zemi ars vācu arkls; latvieši, kuŗi būs rasiski derīgi un vēlēsies, varēs kļūt par vāciešiem; pārējiem paredzēts darbs Krievijā par priekšstrādniekiem krieviem. Un visu to teica vācu okupācijas varas amatpersona diezgan augstas kvalitātes latviešu auditorijas priekšā, par kuŗu nebija šaubu arī Marnicam, ka tā stāv par neatkarīgu Latvijas valsti un ka še teiktais nepaliks tikai šīs telpas četrās sienās.

Savu personīgo uzskatu manipulēšanā, apzināti vai neapzināti, autors iet diezgan tālu. Tā netieši blakus ir nostatīti Andreja Višinska un Mavrika Vulfsona demonstrāciju aranžējumi 1940. gadā ar neapšaubāmiem tautas prieka izpaudumiem par padomju varas padzīšanu 1941. gadā. Apgalvojumi par to, ka pie Brīvības pieminekļa pēc vācu ienākšanas Štālekers un Ullenbergs būtu organizējuši vācu kaŗavīru appušķošanas „teātri” ir „uzpeldējuši” tikai pēdējos gados. Var jau būt, ka tas tā bija, kaut racionāla pamata šādai rīcībai nebija, jo viss gāja savu dabīgo gaitu, un nekāda organizēšana nebija vajadzīga. Šādā sakarā dikti derētu autora detalizēts paskaidrojums par pamatojumu, uz kuŗa viņš savu apgalvojumu balsta. Lai arī ar apgalvojumiem būtu kā būdams, pāri visam stāv neapšaubāms fakts, ka latvieši ar asarām acīs sveica un appušķoja vācu kaŗavīrus tūlīt pēc viņu ienākšanas Rīgā, kad Štālekers vēl sēdēja Pārdaugavā. Šādā sakarā miglainas runāšanas vietā būtu ieteicams papētīt, kad vēl mūsu vēsturē prieks par atbrīvošanu un naids pret okupantiem ir latviešos bijis tik liels, kāds tas bija 1941. gada jūlija pirmajās dienās pēc vācu ienākšanas, un kad atklājās nāves darbi Rīgas Centrālcietumā, Baltezerā un citur. Tas ir spilgts Latvijas vēstures fakts, kas būtu jāzina katram Latvijas iedzīvotājam tagad un nākotnē. Tā nonivelēšana un notušēšana ir vēstures viltošana. Nekādas ideoloģiskās domstarpības nedrīkstētu apēnot vēstures notikumu patiesību.

Nav jau pilnīgi izslēgts, ka Ullenbergam bija kāds iemesls „pavēlēt” nēsāt sarkanbaltsarkanu rokas lentu. Es tādu pavēli neatceros un tā noteikti nebija iemesls, kādēļ latvieši tās lietoja. Interesanti būtu zināt, kad un kur šī pavēle izdota, un tās teksts. Mēs Jelgavā tās šuvām gaŗās lentās laikā, kad vācieši vēl bija Bauskā.

Pēc personīgiem piedzīvojumiem nekādā ziņā nevaru pievienoties autora apgalvojumiem (LOMG164), ka dzelžaina kontrole tika ievesta visās pilsētās un pagastos, nedodot nekādus pamatojumus. Personīgi tādu „dzelžainu kontroli” nemanīju ne Rīgā, Jelgavā, Dobelē, Cēsīs, ne arī pagastos − Lēdurgā, Rembatē, Vainīžos u.c. Nelegālā darbība vācu laikā, tieši sakarā ar vācu kontroles trūkumu, bija viegla. Lielākais drauds bija nevis vācieši, bet pašu latviešu nenovīdība.

Manuprāt, nepareizs ir autora vispārinātais apgalvojums, spriežot tikai no gadījuma Bauskā, ka armijas vienības spēlēja svarīgu lomu iznīcināšanas (žīdu, A.N.) sagatavošanā (166). Ja autors ņemas tik kategoriski stāstīt par vācu „nešķīstībām,” tad varētu sagaidīt, ka viņš būtu arī iepazinies ar Vācijā valdošām diezgan lielām domstarpībām Vērmahta, Abvēra, SA, Rozenberga ministriju, SS/SD, Hitlera un citu nogrupējumu uzskatos par rīcību ieņemtajās zemēs un par varu vispār. Notikumi Bauskā tad varbūt parādītos citā gaismā. Tā bija un ir normāla parādība, ka rīkojumus laikā, kad attiecīgā vieta atrodas armijas pārziņā, izdod vietējā komandantūra. Nedomāju, ka autors pieņem, ka Bauskas komandantūra varēja atteikties izdot rīkojumu, ko no tās pieprasīja, teiksim, Štālekers vai arī kāds cits ar viņu saistīts nacistu iestādījums.

Pie Dr. Rūdolfa Langes fotogrāfijas (166) teikts, ka viņš bijis drošības policijas pulkvedis un SD komandieris Liepājā. Šeit derēja arī paskaidrojums par viņa amatu Rīgā un Latvijā. Lappusēs par „brīvprātību” pašaizsardzības vienībās un pašaizsardzības vienībām vispār (167), autors konstatē, ka vārds ir dīvains un neskaidrs, jo pēc vāciešu ienākšanas vairs nebija no kā pašaizsargāties. Vispirms jau vārds „pašaizsardzība” ir pavisam skaidri latvisks un pašsaprotams.

Ja nemaldos, tad šis termins esot lietots jau Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā pirms Aizsargu organizācijas dibināšanas. Un tieši tūlīt pēc vācu ienākšanas pašaizsardzība bija visvairāk vajadzīga, jo pārsteidzoši ātrā vācu bruņoto spēku virzīšanās uz priekšu atstāja aizmugurē Sarkanarmijas, jūrnieku, padomju laiku policijas un politisko darbinieku vienības, kas bija nopietns drauds vietējiem iedzīvotājiem. To likvidēt bija gan latviešu, gan arī vācu interesēs. Pulkveža Artura Silgaiļa apraksts par partizāniem viņa grāmatā Latviešu leģions (1962) ir korrekts, kaut ne pilnīgs. Termins „pašaizsardzība” tur pat nav minēts. Tās vienības, kas izveidojās 1941. gada sākumā gan mežos, gan citur, sevi sauca dažādi, un par to atļauju vai padomu nevienam neprasīja. Citi sevi sauc par aizsargiem, citi par partizāniem, citi par pašaizsardzību. Un citi, pa lielākai daļai armijas cilvēki, izveidoja savas komandantūras, piemēram, Gatartā, Lejasciemā u.c., atkal nevienam par to atļauju neprasot. Pretēji autora apgalvojumiem, latvieši patiešām paši noorganizēja pašaizsardzību, pie tam plašāk nekā vāciešiem tas patiktu un sarkanbaltsarkanas lentas ap kreiso roku valkāja jau labu laiku pirms vācu pavēlēm, ja tādas pavēles vispār bija, un paši iztīrīja Latvijas zemi no padomju atliekām bez lielākas vācu palīdzības.

Autors apgalvo, ka okupācijas galvenie latviešu varas pārstāvji bija apriņķu pašaizsardzības komandanti (168). Tāds amata termins vācu okupācijas laikā neeksistēja. Tāpat vairāk kā apšaubāms ir autora konstatējums, ka kopumā vācieši izvēlējās neprognozējamus, traumētus cilvēkus, kas normālos laikos pie vārda netiek. Tādu apgalvojumu lasot, rodas jautājums, vai, to rakstot, autors īsti apzinājās, ko viņš saka. Kuŗa vara būtu ieinteresēta par saviem palīgiem aicināt traumētus cilvēkus? Varbūt kādu netīru uzdevumu veikšanai, bet ne „kopumā.” Kur un cik tādu bija? Pierādījumi vai piemēri izpaliek.

Tiesa, ka brīvprātība bieži nav tikai ideālismā balstīta izdarība. Pat miera laikos ASV darba vietās mēs, darba devēju aicināti, dodam brīvprātīgi ziedojumus, kuŗiem līdzās tīrai brīvprātībai ir arī citi motīvi. Tā arī vācu okupācijas laikā brīvprātībai līdzās bija arī citi motīvi. Kā vienu, tūlīt pēc vācu ienākšanas, var minēt uztura problēmas. Latvijā produktu netrūka, bet bija laiks, kad pārtrūkusi bija piegādes un sadales kārtība. Šādos apstākļos tomēr vienmēr uzturvielu piegāde bija noorganizēta grupām un vienībām. Un tur cilvēki bija pulcējušies uz brīvprātības pamatiem. Elementārā materiālā nepieciešamība bija viens no pamudinājumiem arī vēlākām brīvprātībām.

Vietā, kur autors runā par atriebību (169-170), varētu piezīmēt, ka Hitlers vēlējās ne tikai Austrumeiropas, bet visu iespējamo ebreju iznīcināšanu. Bet tajā pat laikā var arī rasties iespaids, ka autors, runājot par vāciešu atriebības radīšanas plānošanu, „piedomā” tāpat kā vācu „antisemitisma filozofi” visā nopietnībā piedomāja par dažādām žīdu nelietīgām izdarībām. Kur ir pierādījums, ka svarīgs faktors bija noorganizēt ‘pašaizsardzības’ un tām pierakstīt atriebības motīvu? Kā jau minēju, vācieši Latvijā nemaz pašaizsardzību neorganizēja. Kur ir pierādījums, ka Hitlers patiesi nedomāja tā, kā viņš to teica kroātu maršalam, bet teica to naida radīšanas nolūkos? (170) Un „Baltijas pārvaldes struktūra” nemaz tik augstās domās par Hitlera atriebības idejām nebija. Vācu tauta vēl tālu nebija pāraudzināta tā, kā to bija izdarījis Staļins ar krieviem. Vācu „fazāniem” Baltijā vēl tik bieži Speck und Eier stāvēja augstāk par Die Fahne hoch. Latvieši, un sevišķi zemnieki, to redzēja un saprata.

Tad vēl autora apgalvojums, ka jau vācu okupācijas laikā latvieši pieņēma Hitlera uzskatu par sevi kā atriebīgu tautu (171). Kur ir pamatojums šādam apgalvojumam? Kopā ar Pauli Kovaļevski arī latviešu zemnieks nebija tik aprobežots, kā autors to mēģina mums iestāstīt. Termins „Baigais gads” ir tautas dots, kuŗu Kovaļevskis trāpīgi „aizņēmās” savai grāmatai. Grāmata Baigais gads ir laikmeta liecība un derīgs vēstures avots tiem, kuŗi spēj to lasīt ar racionālu prātu un ko sevišķi varētu attiecināt uz vēsturniekiem. Šī grāmata prasās nevis pēc iemešanas ugunī, bet gan pēc racionāliem komentāriem, kas graudus atšķirtu no pelavām un grāmatas stāstam dotu viņa laika izgaismojumu.

Pievienojos autoram, ka vācu okupācijas gadi bija sarežģīts un brutāls laiks Latvijas vēsturē. Bet brutālas ir bijušas visas okupācijas. Manā uztverē šis laiks ir tomēr vairāk izgaismots par daudz brutālāko krievu okupācijas laiku. Būtu labi, ja autors racionālāki ieklausītos emigrantu un citu tā laika liecinieku atmiņās un jau iepriekš neuzspiestu tām savu neticības zīmogu. Šādā sakarā ir vēlēšanās atkārtot pāris valstsvīru prātulas, kuŗas esmu jau minējis citur − nekad nav melots tik daudz kā pirms kāzām un pēc kaŗa (Bismarks); Trust but verify (ASV prezidents Reigens).

Mēģinot še apskatīto Andrieva Ezergaiļa rakstu aptvert visā tā veselumā, nevar paiet gaŗām vairākām, relatīvi spilgtām, iezīmēm: (1) Ir grūti aptvert, ka tik augsti izglītots cilvēks, par kuŗa plašām zināšanām nav šaubu, var sarakstīt tik daudz elementāru aplamību par vācu okupācijas laiku − par Latvijas administratīvo sadalījumu un tā pārvaldi, par vācu kontroli pilsētās un pagastos; par pašaizsardzības rašanos, tās izmantošanu un nozīmi; par partizāniem u.c. (2) Vairāk polemika nekā zinātnieka iespaidu atstāj autora it kā „guru” vai „korifeja” ieņemtā izteiksmes poza, rakstot atzinumus pat tad, kad tie ir aplami bez pamatojumiem. Un pārbaudīt šos apgalvojumus, vismaz no aplūkotā raksta, ir neiespējami. (3) Neizskaidrojama un neattaisnojama šo rindiņu rakstītājam, ir Andrieva Ezergaiļa negatīvā nostāja pret ārzemju latviešu teikto un viņu atmiņām. Galu galā, šajos cilvēkos, vairāk kā jebkur citur, ir saglabājusies tīrākā patiesība, kā par brīvās Latvijas laiku, tā par pirmo krievu okupācijas gadu un vācu okupācijas laiku. Viņi varbūt nepasaka visu, ko zina, bet tīru un apzinātu aplamību tur ir maz. Un arī tām pēckaŗa gados ir bijuši savi pamatoti iemesli, kurus Ezergailim vajadzēja zināt, pirms viņš ieņem savu principiālo viedokli.

 

 

Arturs Neparts ir „jaungaitnieks” gandrīz, tā teikt, no paša gala. Viņa polemika ar Andreju Irbi publicēta JG37:146-147. Nesen laikrakstā Latvijas Vēstnesis (Rīgā) iespiestas Neparta atmiņas „Pret svešām varām.” 50. gadu sākumā viņš ir kādu laiku viens no Latvian Bulletin (Ņujorkā) redaktoriem.