Gundars Pļavkalns

BAISMĪGA LAIKMETA ATVEIDS

 

Vērojot, ka autors ir vīrietis, bet sacerējuma [Pauls Bankovskis. Padomju Latvijas sieviete. Rīgā: Enigma, 2000] centrālais tēls sieviete, kas ir arī vēstītāja (narrator) un apjomīgi izsakās par savu dzīvi, var rasties šaubas, vai šis tēls būs psīcholoģiski izdevies. Flobērs jau gan esot apgalvojis, ka Bovarī kundze uzskatāma par viņa pašportretu, bet uz to jāraugās mazliet skeptiski: Kruasē eremīts un rakstu mākslas fanātiķis bija heteroseksuāli ievirzīts, lielūsains, plecīgs, nereti bļaurs tēvainis, nevis sieviete vīriešu ietērpā vai, teiksim, Klainfeltera sindroma piemeklēts „sievietis” ar XXY chromosomām, nelielām, bet īsti sievietīgām krūtīm un vēl citām nenormālām dzimuma iezīmēm, kas norādītu uz bioloģisku pietuvošanos sievietībai. Vīrieti testosterona ietekme attālina no sievietes jau pirms dzimšanas, un laikam gan nav iemesla šaubām par Flobēra normālitāti šai ziņā. Tomēr jāievēro arī tas, ka viņš sevi uzskatīja par „senatnes cilvēku,” bija iedabā vairāk romantiķis nekā reālists, jutās iesprostots 19. gadsimtā un diezgan gaŗlaicīgā vidē. Būdams neapmierināts un ilgodamies pēc krāšņākas, interesantākas dzīves, Flobērs pa daļai tiešām līdzinājās gaŗlaicības mocītajai, alku un jūsmīgu iedomu apsēstajai Emmai Bovarī. Iejušanās spēja (empatija), uzkrātie novērojumi un neatlaidīga uztveres koncentrēšana uz „pretējā” dzimuma dvēseliskajām un ķermeniskajām īpašībām var sniegt ieskatu visai atšķirīgā psīchē. Flobērs spēja iejusties arī sievietēs (rakstīdams par Emmas sabrukumu pēc Rodolfa aizbēgšanas, viņš piedzīvojis kaut ko līdzīgu šim sabrukumam). Taču nekad Emma Bovarī nekļūst par sacerējuma vēstītāju; autors viņu novēro, mēģina izprast un mākslinieciski izgaismot viņas pārdzīvojumus. Jāņa Jaunsudrabiņa agrīnajā darbā Vēja ziedi par saviem pārdzīvojumiem apjomīgi stāstīt atļauts Rasmai, nevis Jānim vai Spodrim (tie savas domas un izjūtas pauž dažās sarunās un pāris vēstulītēs). Rasma ir vēl ļoti meitenīga padsmitniece, nevis pajauna māte un laulības pārkāpēja; vīrietim laikam gan vieglāk iejusties Rasmā nekā Emmā, jo Rasmas sievietība vēl nav pilnīgi izveidojusies un jaunības svaidīgie, aizrautīgie pārdzīvojumi var būt lielā mērā kopēji abiem dzimumiem. Bankovska romāna „galvenā varone” ir nevis drusku naīva vidusskolniece, bet gan daudz piedzīvojusi pusmūža sieva. Vai autors nav lūkojis nest to, ko nevar celt?

Manuprāt, Aina Sakne drīzāk atgādina „īstu sievieti” nekā „sievietes atdarinātāju” (a female impersonator). Diezcik „bioloģiska” šī sieviete neliekas, bet nav arī pārāk nepaticama. Bankovska iejušanās spēja darbojusies samērā veiksmīgi.

Bankovska sacerējums lielā mērā atbilst reģionālā romāna iezīmēm. Ir kaut kas arī no dokumentārā romāna (citāti no laikrakstiem un manuāliem). Patiesībā gribētu lietot arī terminu „vēsturiskais romāns,” jo mūsdienas (teiksim, 20. gs. beigas un 21. gs. sākums) jau ieslīdējušas citā laikmetā, un aplūkojamā romāna notikumi risinās diezgan tālā pagātnē. Hitlers un Staļins vairs nav tiešā veidā ietekmīgi faktori. Sacerējuma autors ir tik jauns, ka uz totalitārismu var raudzīties tikai „no ārpuses,” bet arī tie lasītāji, kas bērnībā saskārušies ar totalitāras valsts šodienu un vakardienu tai laikā, kad abi tikko pieminētie dižbriesmoņi vēl bija dzīvi, totalitārisma gadus redz iztālēm. Tātad − vēsturisks romāns, lai gan tāds, kas liekas daudz mazāk svešāds nekā, piemēram, stāsti un romāni par renesanses laikmetu vai franču revolūciju. Īsi sakot, ģeogrāfiskā vide un attiecīgais laika posms Bankovska sacerējumā ir ļoti nozīmīgas sastāvdaļas. Centrālā persona izglītojusies, strādājusi, mīlējusies, vīlusies, cietusi, kaut cik atkopusies Padomju Latvijā, kaut gan bērnības atmiņās pavīd kaut kas no „buržujiskās” Latvijas un nacistu okupācijas. Romāna notikumos ievērojama loma arī krievietei, kas pārcēlusies uz Padomju Latviju. Viņa kļūst par Padomju Latvijas sievieti, lai gan nemaz nemēģina latviskoties. Salīdzinot ar Latvijas neatkarības posmu, iedzīvotāju tautības situācija bija ātri un radikāli mainījusies, un šo situāciju īstenoja un sargāja latviešu vairuma izjūtām un centieniem naidīgs režīms. Latvija Bankovska romānā ir milzīgas, austrumnieciskas impērijas sīka un samērā rietumnieciska province, kur dzīvo gan „iedzimtie,” gan liels skaits kolonistu.

Jau Bankovska iepriekšējā veikumā Laiku grāmata paužas slieksme uz skarbu reālismu (skat. G. Pļavkalna rakstu JG 217: 19-22). Jaunajā romānā valda tas reālisma paveids, ko mēdz apzīmēt par naturālismu. Daudz it kā nenozīmīgu sīkumu, kas tomēr palīdz raksturot vidi un cilvēkus. Izteiksme dažviet īsti brutāla vai it kā neizvēlīgi tieša. Romantiskas jūsmas piekrāsa uzrodas vienīgi tad, kad tā autoram likusies pilnīgi nepieciešama psīcholoģiskās motivācijas izgaismošanai. Visumā romāns ir ļoti neromantisks un attāli līdzinās skarbai dokumentārfilmai. Piemēram: Nodegušā nama vietā sāka celt jaunu. No baltiem ķieģeļiem, ar lieliem logiem un balkoniem. Es naivi sapņoju, ka varbūt arī mums tur iedos mazu un mājīgu dzīvoklīti. Autiņus vairs nevajadzēs žāvēt kopā ar Georga Ņikoforoviča apakšbiksēm. Un mums piederēs savs ledusskapis. Un plīts. Un vanna. Itin viss mums būs pašiem savs. (..) Taču tie bija tikai sapņi. Es sēdēju pie loga un raudzījos, kā ierodas jaunie iemītnieki. Vieni atveda iedzīvi ar kravas mašīnu, bet paši atnāca kājām. Citi ieradās ar spožām Pobedām vai pat ar jaunajām Volgām. Pavasara saulē spīguļoja lēcienā sastindzis briedis uz motora pārsega un rūpīgi nospodrinātie mašīnu sāni. Es nespēju apvaldīt asaras. Es apskaudu visus šos priecīgos un apmierinātos cilvēkus. Es apskaužu viņus vēl aizvien (19). (..) Šajā ēkā viņš jutās pilnīgs svešinieks. Te oda pēc ēdiena un piena, pēc urīna un zālēm. Te saimniekoja baltos uzsvārčos un priekšautos ģērbušās sievietes. Vienīgais līdz šim sastaptais vīrietis izstaroja tādu bezcerību, ka Artēmijam Mitrofanovičam sametās sevis žēl. (..) Arī bērni neizskatījās tādi, kādus viņš tos bija iztēlojies. Pa netīru paklāju aiz redeļu sētiņas ložņāja neveselīgi bāli un izbiedēti radījumi. Vairāki no tiem acīmredzami debili vai kropli. Pret ienācējiem pavērās divpadsmit spožu acu pāru. Artēmija Mitrofanoviča skatiens maldījās starp bērniem, taču nevienu no tiem viņš nespēja iztēloties dēla vietā. − Paskaties, cik viņi jauki, − Ņina jūsmoja, noglāstīja te vienu, te otru mazuli, kādu pat paņēma klēpī (96).

Gan Aina, gan Ņina ir pietiekami inteliģentas un drīzāk simpātiskas nekā pretīgas sievietes, bet abas ir mazāk interesantas par Flobēra Emmu un Jaunsudrabiņa Rasmu. Citādi necilo Emmu diezgan interesantu dara mēģinājumi gūt romantiskus pārdzīvojumus, bēgt no apnicīgas ikdienas, kā arī nespēja tikt galā ar šo mēģinājumu neparedzētajām sekām. (Emma ir kā muša, kas lidinās pa svešu istabu un pēc kāda laiciņa nosēžas uz mušpapīra...) Rasma ir interesanta tādēļ, ka Vēja ziedos paužas viņas pirmās mīlestības reibonis un satraukumi. Vienīgais tiešām neparastais elements Ainas dzīvē ir viņas normālajām rakstura iezīmēm neatbilstošā slepkavība. Pēc tam, kad Ņinas audžudēls Serjoža nogalinājis Ainas vienīgo dēlu Robčiku, Ainas psīchē parastā kārtība izjūk līdzīgi tam, kā Japānas dzīvesveids izjuka pēc atombumbu eksplozijām Hirošimas un Nagasaki pilsētās. Taču ar šo pārvērtību nepietiek, lai satriektās un atriebīgās sievietes psīche liktos romāna galvenajam personāžam īsti pietiekami interesanta. Cietumā Aina, cik noprotams, lielā mērā atgūst savu labdabīgo, diezgan nivelēto raksturu. Arī Ņina ir diezgan „bezkrāsaina.” Daži no samērā periferālajiem raksturiem šķiet vairāk vai mazāk jocīgi un jau ar to vien rosina lasītāja iztēli. Ainas mentalitāte nav ne jocīga, ne „krāsaina”; lai gan cietumā viņu mēdz saukāt par nenormālo, viņa patiesībā ir drusku gaŗlaicīgi normāla. Ņina ir − gandrīz − Emma Bovarī bez nevaldāmas tieksmes uz „romantiskām” dēkām...

Necilā spogulī var pavīdēt skaisti vai pretīgi vaibsti, pievilcīgas vai drausmīgas norises. Bankovska romāns ir interesants galvenokārt tādēļ, ka Ainas „domās rakstītajās” vēstulēs un Ņinas atcerēs, kā arī mazāk apjomīgi raksturoto personāžu izdarībās paužas totalitārisma laikmets gan Krievijā, gan okupētajā Latvijā. Staļina gadu terrors, kollektīvizācija, izvešanas, Latvijas pārkrievošana, bezcerība, alkoholisms. Krievi iekārtojas jaunajā kolonijā, bet ne visi ir privileģēti; tie, kuŗiem nav izdevies iekļūt jaunajā šķirā, mitinās komunālā dzīvoklī kopā ar iedzimtajiem. Apsviedīgie ar privileģētu draugu palīdzību dabū ērtus un ienesīgus darbus, kas atgādina sinekūras. Ņinas laulenis Artēmijs Mitrofanovičs Jakovļevs ir atvaļināts virsnieks un dzīvespriecīgs, mazliet biezādains, bet ne īpaši ļaunprātīgs oportūnists. Viņa draugs Gļebs Ivaničs viņam Rīgā žigli sagādā labu dzīvokli un direktora vietu ādu apstrādes fabrikā. Iepriekšēja pieredze nav vajadzīga: Neuztraucies, direktoram nekas īpašs nav jāprot. Turklāt tu esi sibirietis (90). Nopelniem bagātais veterāns Artēmijs ir redzējis zemes ārpus Padomijas un grib dzīvot pie Baltijas jūras. Par latviešiem viņš pagaidām neinteresējas. Viņa patrons Gļebs Ivaničs latviešus ienīst: Pirmoreiz viņš Rīgā ieradās 1940. gadā. Viņam tika teikts, ka padomju armija atbrīvo Latviju no buržuāziskās diktatūras. Gļebs Ivaničs tam ticēja, tomēr Latvijas iedzīvotāji par viņu ierašanos nebūt nepriecājās. Viņš atminējās kaunpilno aiziešanu no Rīgas, kad pilsētai tuvojās vācu kaŗaspēks. Simtiem viņa biedru palika guļam Pārdaugavas ielās, neviens viņiem nejuta līdzi, tikai pavadīja ar nosodošiem skatieniem. Visi latvieši ir fašisti, Gļebs Ivaničs sprieda. Viņš ne mirkli neko nenožēloja, viņu naktīs nemocīja sirdsapziņas pārmetumi. Tikai mazliet kremta: nošaut vai izvest uz Sibiriju vajadzēja viņus visus (88).

(Mūsdienu Latvijā šī tovarišča gara radinieki krievu avīzēs apņirgā visu latvisko un sagudro tiešām smieklīgus pamatojumus krievu „tiesībām” uz Baltijas valstīm.) Artēmijs Mitrofanovičs nav gluži tik „ellīgs”; viņš sāk nopietni šķendēties par latviešiem, kad vietējie komūnisti viņam liek divu gadu laikā apgūt to sasodīto „suņu valodu”: Nekas, gan jau viņi vēl dabūs trūkties. Par diviem gadiem, par valodu, par to, ka neļāva Rīgā pierakstīt tavu māti... (110). Uz to, ka šāds responss ļoti paticams, norāda kaut vai dažas rindas no Austrālijas Latvietī pavisam nesen publicētā raksta „Latvijas tēls zviedru presē”: Pie visa vainīga ir neatkarīgā Latvija un latvieši. Viņiem netiekot piešķirta Latvijas pilsonība, jo viņiem tiek prasītas latviešu valodas un latviešu vēstures zināšanas. Viņas šķirtais vīrs, kaut latviski runājot tekoši, nedomājot pazemoties un vispār šādu pilsonības dokumentu pieprasīt... Dzīve Latvijā Sevastjanovu ģimenei šķiet pelēcīga, nabadzīga. Viņi jūtas pazemoti, nemīlēti, nesaprasti... Latvijā un latviešu sabiedrībā tie nedomājot iekļauties. Uz Krieviju tomēr arī viņi nevēlas pārcelties, jo paši savām acīm redzējuši, ka tur sociālie apstākli esot vēl grūtāki. Komentāri te patiesībā lieki. Padomju Latvijā apmēram šādas nebūšanas, protams, nevarēja ilgi turpināties: Neģēļus, kas grasījās Artēmiju Mitrofanoviču atlaist no darba vai mācīt viņam latviešu valodu, patrieca un pienācīgi sodīja (119). Jau pirms nacionālkomūnistu padzīšanas daudzi Latvijas krievi norobežojās no iedzimtajiem:

Līdz šim Serjoža nepievērsa uzmanību nesaprotamā valodā runājošiem bērniem un pieaugušajiem: tie dzīvoja tepat līdzās, staigāja pa parku, nāca pretim pa ielu, iekāpa trolejbusos un iepirkās veikalos. Tā bija paralēla pasaule, kuŗu zēns vēroja it kā caur dūmakainu vai matētu stiklu. Cauru dienu viņš pavadīja skolā, kur visi runāja krieviski, mājās visi sarunājās krieviski, pa radio skanēja krievu dziesmiņas, ik uz stūŗa rēgojās uzraksti krievu valodā (110).

Daudzi Padlatvijas latvieši izsakās gan „suņu valodā” (sobačij jazik), gan krieviski; impērijas kungu tauta iztiek ar dzimto valodu arī kolonijās. Lai nu kā ar valodu, krievi Latvijā varbūt sāk kļūt mazāk austrumnieciski. Ņinas Mihailovnas Jakovļevas māte ierodas Rīgā no Maskavas un drīz apgalvo, ka meita nelabi pārvērtusies:

−     Ne cilvēki, bet zvēri. Pat ļaužu valodā vairs nerunā. Neko nevar saprast.

−     Mammu, nomierinies.

−     Kur es esmu atbraukusi? Pašas meita mani vairs nepazīst.

−     Es tevi pazīstu.

−     Bet es tevi vairs ne. Kas šī par vietu, zemi? Pasaules mala. Īstam krievu cilvēkam te nav ko meklēt. Brauc mums līdzi atpakaļ uz Maskavu!

−     Nē (103).

Lai gan viņas sarunājas krieviski, mātei Ņinas izteiksmes veids liekas svešāds. Ņinai ne prātā nenāk pārcelties uz Maskavu. Latvijā viņa ieceļojusi, lai beidzot redzētu jūŗu un to zemi, par kuŗu daudz stāstījis viņas puslatviskā pusbrāļa tēvs Klāvs Siliņš. Tagad viņa ir rūpnīcas direktora ne pārāk neapmierinātā sieva. Atmiņas par dzīvi Krievzemē nav visumā diezcik jaukas. Dzimtā valoda ir saglabājusies, bet runas veids laikam drusku pārvērties. Neatkarības gados latviskotā Hanzas pilsēta (Hansastadt) joprojām ir visai rietumnieciska un varbūt pamazām ietekmē daža kolonista izjūtas un ierašas.

Latvieši savā zemē patiesībā ir otras šķiras pilsoņi. Viņi zināmā mērā pietuvojas slavinātajam „padomju cilvēka” tipam, laikam kļūst drusku mazāk rietumnieciski, bet nepārkrievojas. Jaunos kaut cik ietekmē režīma neatlaidīgā propaganda, taču sajūsma pēc kāda laika atslābst: Tu rakstīji, ka pēc tehnikuma beigšanas vēlētos aizbraukt. Uz stepi, Sibiriju, Tālajiem Austrumiem. Turp, kur brauc visi romantiski noskaņoti jauni ļaudis, kas vēl ir pārliecināti, ka ar pliku optimismu iespējams gāzt kalnus un apstādināt upju straumes (..) Arī es tā reiz domāju. Tas pāriet (39).

Dažs ne tik jauns latvietis kļūst par žūpu un mirst pāragri; šo tipu reprezentē Ainas vīrs Tālivaldis. Rodas iespaids, ka Padomju Latvijas sieviete ir otras šķiras pilsoņa otras šķiras paveids, ja viņa ir etniska latviete. Krieviete vismaz pieskaitāma „lielajai vadītājtautai,” kas iedzimtajiem atnesusi kultūru (vēl pavisam nesen kāds Latvijas krievs apgalvojis, ka pirms „atbrīvošanas” visā Latvijā bijis viens vienīgs automobīlis un ka tas piederējis prezidentam Ulmanim). Propaganda jūsmīgi sludina, ka arī sievietēm dzīve kļuva labāka, dzīve kļuva priecīgāka: Kādreizējās nospiestās, biklās kalpones, ganes, malkas cirtējas, mātes un meitas šodien ieņem lauksaimniecības komandieŗu posteņus, sekmīgi vada kolchozu saimniecības, fermas, strādā par MTS polītnodaļu atbildīgām darbiniecēm, agronomēm un rēķinvedēm. (6).

Vēstījums Bankovska romānā pietiekami mērķtiecīgs un daudz ērtāk pārskatāms nekā Laiku grāmatā, bet nav gluži vienkāršs, jo cietumniece Aina tikai pamazām atklāj sava nozieguma cēloņus un viszinīgais autors sākotnēji pievēršas citādai videi, pie tam abas vēstījuma līnijas īsti saskaras vienīgi romāna beigās.

Simboliski motīvi šai romānā ir lācis, ko Ņina bērnībā sastapusi mežā, un Ainas platoniski apjūsmotais milicis, kas regulē satiksmi. Lācis it kā pārstāv dzīvniecisko iedabu, kas var parādīties gan zvēru, gan cilvēku izdarībās. Ainas milicis ir elegants, reizē autoritārs un pieklājīgs vīrieša ideāltēls − tāds kā ķildīgā Ainas lauleņa uzlabots paveids... Ņina romāna beigās ieskata lāča drausmīgo agresiju. Aina pēc cietumā pavadītajiem gadiem redz, ka viņas ideāltēls pazudis un satiksmi tagad regulē mašīna: Ielas malā uzstutēts luksofors. Nodziest sarkanā gaisma, iedegas zaļā, un trolejbuss īdēdams sāk braukāt. Ir 1968. gada 21. augusts (134).

Manuprāt, šī romāna veidojumā ir dažas sīkdaļas, kas vērīgam lasītājam varētu likties apšaubāmas. Ainas izdarītā slepkavība ir kaut cik pārliecinoši motīvēta, bet to laikam gan nevar teikt par viņas uzbrukumu tā sauktajai Blaktij. Ņinas un Artēmija audžudēls Serjoža un Ainas dēls Robčiks ir drusku nerātni zeņķi, nevis tipiski huligāni; viņu mežonīgais kautiņš parkā neliekas diezcik paticams, jo divu pārīšu satikšanās parka krūmos ir nejauša un nav sevišķi provokatīva. Robčika meitenes Ilonas secinājums, ka viņi bija vīrieši, šai gadījumā neko īsti neizskaidro. Bez tam − vai tāds diezgan cinisks jauneklis kā Serjoža būtu pēc Robčika nogalināšanas un neilgas uzturēšanās Kaukāzā tiešām satriekts un dvēseliski „miris?” Students Pēteris sarunā ar „patriotisku” krievu tik atklāti kritizē Padomijas ārpolītiku, ka var rēķināties ar smagām nepatikšanām, lai gan Staļins jau „beigts un pagalam.” Pēteris šķiet pārāk nosvērts, lai izrīkotos tik neapdomīgi. Artēmijs Mitrofanovičs zēna gados kļuvis galēji tuvredzīgs un valkā acenes, bet savā dzimtajā sādžā vairs nevienu nepazīst; kā jauns vīrietis Artēmijs gluži labi iztiek bez acenēm. Varu apliecināt, ka mēreni tuvredzīgs cilvēks bez acenēm „bauda franču impresionismu” (t.i., redz kaut ko diezgan līdzīgu Renuāra, Monē un citu impresionistu gleznām), bet ar piemērotām acenēm saskata to pašu, ko uztveŗ pareizi fokusēta Carl Zeiss Tessar vai Minolta Rokkor lēca... (Pavisam tiešā tuvumā šāda redze var būt izcili asa, pie tam bez optiskiem palīglīdzekļiem.) Ir gadījies lasīt un dzirdēt šķietami teiksmainus nostāstus par galēju tuvredzību; neņemos spriest, cik lielā mērā tie atbilst patiesībai, bet neticu, ka redzes migla varētu ātri izgaist. Brīnums naturālistiskā sacerējumā ir svešķermenis.

Tomēr jāatzīst, ka īstenojies nozīmīgs progress gan uztveres, gan izpausmes ziņā. Padomju Latvijas sieviete krietni vien pārspēj mazliet zēnīgo Laiku grāmatu.

 

 

Kritiķis un dzejnieks Gundars Pļavkalns dzīvo Austrālijā.