LĪDZSVARA MEKLĒJUMS

Anita Rožkalne. Zvaigznes šūpolēs. Rakstnieki - par dzīvi un literatūru. Rīgā: Preses Nams, 1999. 200 lp.

 

Grāmatā apkopotas intervijas ar astoņiem rakstniekiem, kas notikušas laika posmā starp 1992. un 1998. gadu. Vairums ir publicētas 1994. gadā Karogā vai Labrīt. Intervijas ar Gundegu Repši publicētas Literatūrā un Mākslā, ar Gunāru Janovski daļēji Rīgas Laikā. Pieci no intervētajiem rakstniekiem ir "latvijieši"* un pārējie trīs - "trimdinieki." Varbūt pēdējos būtu precīzāk apzīmēt par "diasporistiem," taču tas varētu radīt nevis literāru, bet gan mikrobioloģisku asociāciju.

Rožkalne šīs intervijas nosauc par sarunām, kuras atklāj līdzsvara meklējumus. Tas atspoguļojas kā grāmatas virsrakstā, tā arī sīkākā iztirzājumā priekšvārdā. Kā citādi... tās noturētos pie debesu juma un mūsu logos? Dzejiski rezonē autore par savām intervētajām zvaigznēm. Šajās intervijās arī pati autore ir sevi ierindojusi zvaigžņu parādē: viņas jautājumi ir gandrīz kā piegriezti viņas intervējamo replikām, un pēdējās savukārt reizēm atsedzas, reizēm aizklājas, bet reizēm vienkārši miglojas. Viens gan ir skaidrs: Rožkalnes zvaigznes atklāj tikai to, ko pašas vēlas atklāt.

Interesantas ir autores attiecības ar intervētajiem. Ar Gundegu Repši un Veltu Sniķeri viņa ir uz jūs pirmajā intervijā, pārejot uz tu otrajā. Sniķeres gadījumā tas notiek triju dienu laikā. Ar Astrīdi Ivasku autore lieto tu. Pārējie tiek uzrunāti ar jūs. Kaijaka un Svīres gadījumā abās intervijās bija stingri manāma trešās personas izteiksme, kas ir labs tērzēšanas manevrs gadījumos, kur intimitātes līmenis attiecībās nav īsti skaidrs.

Ārpus Latvijas dzīvojošiem lasītājiem Kaijaks un Svīre varētu būt mazāk pazīstami kā pārējie intervētie, ieskaitot faktu, ka viņi ir ilggadīgi precēts pāris. Par spīti tam Kaijaka kriminālromāni Direktora klints un Brigitas brīnums bija vieni no pirmajiem trimdā pārspiestiem toreizējās Padlatvijas darbiem. Tāpat daudzi varētu nezināt, ka Māra Svīre ir stāsta "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" autore. Stāstu ekranizēja 1981. gadā un filmu izrādīja arī ārzemēs.

Taču, kā intervijas, tieši šīs divas bija laikam pārāk līdzsvarotas, jo mudināja šo lasītāju uz izteiktu miegainību. Manuprāt, daudz interesantāk būtu paurķēties kālab Kārlis Lazdovskis (Kārlis Bendrups 1959-1970) izvēlējās sev jaunu pseidonīmu: Vladimirs Kaijaks. Vladimirs?? Tur varētu iznākt stāsts pats par sevi. Māra Svīre, starp citu, ir Lijas Brīdakas māsa, un viņas latviski elegantā nom de plume izvēle izskaidrojuma nepieprasa. Tāpēc būtu interesantāk Svīri intervēt atsevišķi, jo Kaijaka zvaigzne, šķiet, spīguļo intensīvāk un met gaŗāku ēnu.

Lai gan Gunara Janovska dzīves biedres Sarmītes klātbūtne un pāris informatīvie piemetinājumi nenoliedzami bija intervijai būtiski, gluži par "divspēli" to saukt negribētos. Varbūt šie divspēles aspekti bija redzamāki intervijas laikā un ne rakstītā vārda formā. Janovska atbildes intervijā lasās kā jau gatava romāna izvilkumi. Ir arī sajūta, ka viņš vismazāk vēlas ko slēpt vai aizbīdīt jautājumus uz citu tematu. Janovska portrets šai intervijā, bez jau visiem zināmā talanta, apvieno erudīciju ar pazemību un iecietību pret citu uzskatiem. Viņējais ir arī ļoti latvisks portrets vārda vislabākajā nozīmē.

Par dubultinterviju gan drīzāk varētu saukt interviju ar Astrīdi Ivasku, jo tajā visnotaļ manāma viņas nelaiķa dzīves biedra Ivarā klātbūtne. Tas manāms gan sarunājoties par radīšanas procesu kā tādu, gan atmiņu atsaucēs, gan dzīves filozofijas un uzskatu rezonansēs. Sarunas laikā dzejniece dzīvoja Īrijā un daudz no pārrunām skaŗ īru mītoloģiju, leģendas, mentālitāti un visu šo aspektu līdzības un pretmetus latviešu dzīves uzskatos un mentalitātē. Starplaikā Ivaska ir pārcēlusies un tagad dzīvo Rīgā.

Sarunās ar Veltu Sniķeri un Mirdzu Bendrupi dominē izteikts kosmopolītisms. Sniķere ir nodarbojusies ar jogu jau no agras jaunības Latvijā, un tā ir iespaidojusi viņas dzīvi un radīšanas procesu. Tai pašā laikā dzejniece var būt ļoti informātīva, īpaši par pirmajiem trimdas gadiem Anglijā. Arī Bendrupes modus vivendi ir joga, un viņas izteiktie secinājumi ir mistikas apdvesti.

Sarunu ar Dagniju Zigmonti ir patīkami lasīt, bet viņa nekā jauna nepasaka. Valoda viņas prozas darbos ir spraigāka un stāstījums interesantāks.

Gundega Repše ir sava vārda cienīga mantiniece - viņa deg ar katru frāzi vai teikumu. Kā zvaigzne viņa šajā plejādē ir visžilbinošākā, un šis efekts ir apzināti radīts. Tai pašā laikā viņas atbildes, secinājumi, pārdomas pauž tikai to, ko rakstniece vēlas atklāt. Repše nenoliedzami ir viena no nozīmīgākajām, varbūt pat visnozīmīgākā latviešu proziste šodien, kā arī pirmās intervijas laikā, kad tikko bija publicēti Septiņi stāsti par mīlu. Tagad viņas darbu saraksts ir kļuvis gaŗāks un lasītājam ir daudz vēlamāk (kaut arī ne vieglāk) mēģināt rakstnieci izprast caur viņas darbiem, ne intervijām.

Rožkalne šai intervijā lieto vārdu "autsaiders" (no outsider), kas galīgi nevajadzīgs, nesagremots svešvārds bez īpašas nianses, ko tikpat labi varētu aizstāt ar vārdu "ārpusnieks." Arī "ģenerēt" varētu labāk izteikt ar vārdu "radīt." Citādi Rožkalnes valoda ir tīkami raita, piekļaujoties katra intervējamā personībai un ritmam.

Intervijas Rožkalne veikusi ar fotoaparātu rokā, tā lieliski papildinot sarunu devumu.

Diemžēl uz Mirdzas Bendrupes mājām es fotoaparātu līdzi nepaņēmu, saka autore.

Diemžēl, varbūt, bet nez' vai nejauši. Un varbūt tā arī labāk.

Jau pirms grāmatas iespiešanas mūžībā aizgāja Mirdza Bendrupe un Dagnija Zigmonte. Nu jau arī Gunars Janovskis ir pievienojies veļu pulkam. Grāmatu mākslinieciski iekārtojis Arvīds Vītols. Anitu Rožkalni uz aizmugures vāka iemūžinājusi Gundega Repše.

* Latvijietis - jebkuras tautības cilvēks ar pastāvīgo dzīves vietu Latvijā. Šo vārdu savā laikā mēģinājis popularizēt Rainis, bet to nepieņēma. Varbūt toreiz šis termins nebija būtisks, bet šobrīd tas liekas noderīgs.

 

Nora Kūla

 

Par Noru Kūlu skat. JG 227:65