Jaunā Gaita nr. 229, jūnijs 2002

 

Uldis Bluķis

I  LATVIJAS KOLONIZĀCIJA

II  RACIONĀLISMS

 

Polītiskas, reliģiskas, vēsturiskas un epistemoloģiskas pārdomas par Kārļa Račevska rakstu Cilvēki būrī (JG 227).

 

 

Kārļa Račevska raksts rosināja pārdomāt kolonizāciju, racionālismu un šo jēdzienu kontekstus. Pārdomās izmantota pieredze un informācija, kas gūta darbojoties baltiešu organizācijā BATUN un Latvijas pārstāvniecībā ANO, kā ari mācot zinātnes vēsturi. Tās ir pārdomu takas, kas varbūt šķērso vai ari apriņķo Račevska pārdomu takas.

 

I

Divas tēzes: (1) pasaule, pat paši baltieši, Padomju Savienības Baltijas valstu kolonizāciju ignorēja svarīgu vēsturisku apstākļu dēļ; (2) Latvija tuvākā nākotnē atkārtoti nekļūs par Krievijas koloniju, bet pastāv un pastāvēs Krievijas un globālizācijas draudi Latvijas iekšējai drošībai.

Račevskis raksta, ka viens iemesls, kāpēc postkoloniālisma studijas ignorē Padomju Savienības kādreiz kolonizētos reģionus, ir to neatbilstība parastajam kolonizācijas stāvoklim, ko raksturo pretstats starp civilizēto sabiedrību un barbarisko vai primitīvo. Vai visi kolonizētāji − tiklab Rietumeiropas (kas nesa „white man's burden”), kā padomju (kas pasauli veda uz „komūnisma paradīzi”) − tādu pretstatu nav bieži izmantojuši, lai attaisnotu kolonizēšanu kā civilizācijas nešanu barbariem vai primitīvajiem? Par cik šāds viedoklis ir kolonizētājiem patīkama un noderīga ilūzija un par cik vēsturiska īstenība?

Sekojošie vēstures piemēri liek apšaubīt, ka parastā robeža kolonizētāji/kolonizētie sakrīt ar robežu civilizācija/barbarisms un ka parastā kolonizācija ir barbaru „civīlizēšana.” Kolonizēja arī, piem., Indijā vai Āfrikā, attīstītas, pat ļoti vecas civilizācijas. Kolonizētāji bieži uzvedās kā barbari − civilizācijas iznīcinātāji, piemēram, spāņu konkvistadors Kortezs Meksikā. Vispirms un galvenokārt jauniegūta kolonija bija ne civilizējama, bet gan koloniālajai valstij noderīgu resursu − vergu, pārtikas un garšvielu, cēlmetālu utt. −avots. Arī no Latvijas 1940./41. gadā uz PSRS izveda daudz mantu un cilvēku „nodarbināšanai vergu darbos; vēlāk PSRS vajadzībām izmantoja Latvijas rūpnieciskos resursus. Kolonizatori ļoti maz centās kādu koloniju padarīt autonomu − spējīgu sevi pārvaldīt un atbildēt par savu labklājību. Parastais rezultāts: kolonijvalstī tai svarīgās nozares attīstījās, bet koloniju atstāja relatīvā primitīvismā. Latvijas labklājības līmenis 1940. gadā līdzinājās Zviedrijas un Somijas līmenim. Piecdesmit gadus vēlāk tas bija daudz zemāks. Deviņdesmitie gadi ir pierādījuši, ka PSRS okupācija Latvijā neatstāja kompetentus vadītājus. Kā atzīmē Račevskis, PSRS jauninājums kolonizēšanā bija totalitārisms. Augsti attīstītā čeka centās kontrolēt visus kolonizēto dzīves aspektus.

Kā vēl vienu iemeslu Rietumu nespējai saskatīt PSRS koloniālismu Račevskis min marksistus un citus kreisos simpatizētājus Padomju Savienībai. Viņu tiešais iespaids Rietumos bija visstiprākais tūlīt pēc II Pasaules kaŗa, bet tagad ir praktiski izzudis, kā Račevskis to atzīmē attiecībā uz Franciju. Tomēr PSRS koloniālisms nekļūst Rietumu, pat pretkomūnistu, acīm saskatāmāks. Kāpēc tā?

Svarīgi iemesli, kas iespaidoja arī Rietumu intelektuāļu, ieskaitot Račevska aprakstīto kreiso uzskatus, ir atrodami dekolonizācijas vēsturē un polītikā. Tūlīt pēc II Pasaules kaŗa sākās otrā lielā dekolonizācija.[1] Tās viens dzinējspēks bija ASV, kas panāca, ka 1945. gadā ANO Statūtos kā XI nodaļu iekļāva Deklarāciju par sevi nepārvaldošām territorijām. Ralfs Bančs[2] bija viens no galvenajiem amerikāņu valstsvīriem, kas ar lielu pārliecību, neatlaidību un izcilību cīnījās par dekolonizāciju, vispirms kā prominents ASV ārlietu ministrijas, vēlāk kā vadošs ANO darbinieks. Baltijas valstis ārpus otrās dekolonizācijas turēja tiklab Rietumu sabiedroto polītika kaŗa laikā, kad uzvaras labā Rietumi izvēlējās piekāpšanos Staļinam, kā arī tas, ka tie neatzina Baltijas valstu okupāciju. Šis fakts Baltijas valstis padarīja juridiski atšķirīgas no kolonijām Āfrikā un Āzijā. Šī atšķirība parādījās arī vēlāk: Baltijas valstis ir laikam vienīgās ekskolonijas, kuŗu neatkarību pēc II Pasaules kaŗa atjaunoja, nevis iesāka.

Aukstā kaŗa konflikti koloniālisma jautājumā izveidoja plaisu starp rietumu un padomju blokiem. Tā ietekmēja baltiešu cīņu par neatkarības atjaunošanu. Otrās dekolonizācijas beigu posmā 1966. gada sākumā nodibinājās baltiešu organizācijas United Baltic Appeal, Inc. (plašāk pazīstama ar neoficiālo vārdu Baltic Appeal to the United Nations vai BATUN) ar galveno mērķi cīņā par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu izmantot ANO Ģenerālās Asamblejas 1960. gadā pieņemto Declaration on the Granting of Independence to Colonial Countries and Peoples. Praksē izrādījās, ka baltiešu centieniem simpatizējošie Rietumu diplomāti nesimpatizēja dekolonizācijai. Viņi dekolonizācijas jēdzienu uztvēra kā mazattīstīto valstu, īpaši agrāko koloniju jājamzirdziņu un kā PSRS propagandas ieroci. Jēdziena tiesiskais pamats − pašnoteikšanās tiesības − viņiem bija daļa no padomju bloka aizstāvētajām kolektīvu tiesībām, kas sacentās ar Rietumu aizstāvētajām indivīdu tiesībām.[3]

Rezultātā Rietumu diplomāti ļoti aktīvi darbojās ANO Cilvēktiesību komisijā, bet ne deklarācijas īstenošanai nodibinātajā Speciālā komitejā − bija jau iesākusies Rietumvalstu aiziešana no tās.[4] BATUN attiecīgi reaģēja un nolēma īpašu uzsvaru likt uz indivīdu tiesībām, argumentējot, ka palielinātas indivīdu tiesības okupētajiem baltiešiem paplašinās viņu iespējas cīnīties par neatkarību.[5] Sākot ar 1971. gadu, BATUN apmeklēja Cilvēka tiesību komisijas gadskārtējo sesiju Ženēvā, komisijai iesniedza informāciju un sūdzības par cilvēka tiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs un guva atbalstu. BATUN nespēja uzņemt sakarus ar Speciālo komiteju.

Deviņdesmito gadu sākumā koloniālisms bija kļuvis mazsvarīgs ANO praksē, kaut arī agrākajām kolonijām simboliski joprojām svarīgs. Praksē to atvietoja palīdzība mazattīstīto zemju (visu agrāko koloniju) attīstībai. Pats attīstības jēdziens pilnveidojās virzienā uz visas tautas un ilgtspējīgu attīstību, nevis, kā sākotnēji, tīri ekonomisku, fokusētu uz tādiem megaprojektiem kāds bija Asvanas dambja būvēšana. AN organizāciju nepietiekami finansētā techniskā palīdzība arvien vairāk visumā sekmīgi koncentrējās uz specifiskiem projektiem − baku vīrusa iznīcināšana vai visu pasaules bērnu potēšana pret izplatītām bērnu slimībām.[6]

Šādos apstākļos jaunās dalībvalstis no Baltijas ANO forumos sevi nedevēja par agrākajām PSRS kolonijām, bet gan par PSRS agrāk okupētām valstīm, un kā tādas pretojās ĢA financiālas dabas lēmumam 1992. gadā, kuŗa viena konsekvence bija uz laiku tās pielīdzināt Neatkarīgu Valstu Sadraudzībā sastāvošajām jaunajām ANO dalībvalstīm, kas ir PSRS pēcteces. Tās arī izmantoja sava attīstības līmeņa noteiktās iespējas iegūt AN organizāciju palīdzību attīstībai.[7] Rezultātā šodien Rīgā atrodas AN māja, kur ir novietojušās AN organizācijas. Galvenā ir UNDP, kas palīdz Latvijas attīstībai.

Kas varētu būt noderīgāk nākotnē? Latvija − PSRS kolonija vai PSRS okupēta? Juridiski nozīmīgākā ir okupācija. Kolonizācijai nav konvencijas ar starptautiska likuma spēku. Turpretī par kaŗu dalībniekiem un upuriem, ieskaitot okupāciju rezultātā, ir pieņemti starptautiski likumi.[8] Baltijas valstu ilgtermiņa interesēs ir atgūt okupācijas nodarītos zaudējumus. Lietuvas parlaments ir pieņēmis lēmumu šajā jautājumā, pret ko Krievija ir līdz šim reaģējusi asi negatīvi.

Kas attiecas uz ārējo drošību, Latvijai vairs nedraud Krievijas kolonijas liktenis. Tiesa, daudzi Krievijā vēl joprojām imperiālistiski domā, ka Latvija pieder Krievijai. Bet domāts nav darīts, tiklab globālu kā arī Krievijai raksturīgu iemeslu dēļ.

Globālu impēriju laiks ir pagājis. Pasaulē vairs nav nevienas sekmīgas, augošas impērijas. Atšķirībā no Hitlera Vācijas vai Staļina PSRS agresijām trīsdesmitajos gados, šodien līdzīga rīcība sastop lielu starptautisku pretestību, piemēram, Irākas imperiālistiskais iebrukums Kuveitā. No pārējās pasaules izolētas, viegli iekaŗojamas territorijas uz zemes lodes vairs nav atrodamas. Iespaidu un resursus ir vieglāk iegūt tirgojoties nekā iekaŗojot.

Šodienas Krieviju raksturo zema dzimstība, zems veselības līmenis, nabadzība un augoša atkarība no Rietumiem. Rezultāti? Trūkst impērijas augšanai nepieciešamu resursu − daudz jaunu un veselīgu kaŗotāju un naudas. Krievijas Federācijas (KF) novājinātie bruņotie spēki nespēj tikt galā ar mazo Čečeniju. Kopš 2001.11.IX paātrinātā sasaiste ar Rietumiem apgrūtinās KF agresiju jomās, kas skaŗ Rietumu intereses. Baltijas valstu kandidatūras uz NATO un Eiropas Savienību (ES) nozīmē, ka tās ir iekļautas, ja ne primāro, tad sekundāro Rietumu interešu jomā.

Latvijas galvenā problēma šodien ir nevis ārējā, bet iekšējā drošība. To apdraud ne tikai Krievija, bet arī globālizācija.

Krievijas Baltijas valstu polītika ir vērsta uz trīs valstu iekšējās drošības ietekmēšanu. Šī polītika diplomātiskajā praksē parastās divpusējās sarunas daudzreiz atvieto ar naidīgiem pārmetumiem Baltijas valstīm, tā mazinot krievu minoritāšu lojalitāti pret baltiešiem un palielinot etniskas spriedzes, ieskaitot terrora varbūtību. Nākotnē divi faktori nelabvēlīgi iespaidos Baltijas valstu tautsaimniecību un līdz ar to drošību. Sv. Pēterburgas tuvumā uzbūvētā Primorskas un plānotā otrā osta sacentīsies ar Baltijas valstu ostām. Krievijas firmas turpinās centienus kontrolēt Baltijas tautsaimniecību.

Latvijas iekšējo drošību var negatīvi ietekmēt arī globālizācija, kuŗas ietekme ir atkarīga no Latvijas pretestības spēka. Trīs faktori, kas Latviju dara iekšēji vāju iepretim globālizācijai: (a) Latvijas sliktā demogrāfiskā situācija, kas nozīmē etniskus konfliktus un palielinātu imigrāciju; (b) vāji attīstītās spējas sacensties pasaules tirgū, kas Latviju ilgāk turēs nabadzībā; (c) bagātie rietumnieki, kas var uzpirkt daļu Latvijas. Šie faktori negatīvi ietekmē sabiedrības stabilitāti, palielina kriminālu elementu iespējas Latvijā ieplūst vai izveidoties, tā mazinot iekšējo drošību.

Gaŗākā perspektīvā: Latvija nekļūs par globālu koloniju, bet saglabāsies kā latviešu un tās minoritāšu kultūru māja, ja globālizācija iemācīsies saglabāt cilvēces pastāvēšanai nepieciešamo kulturālo dažādību.

 

 

II

Račevskis apraksta divu autoru − Tomasa Pāvela un Vaclava Havela pirms 1991. gada izteiktus uzskatus par racionālisma lomu pagājušā gadsimta galvenajos notikumos, īpaši totalitāro varu,[9] kā PSRS, izcelsmē un norietā, kas esot radījis vilšanos daudzos rietumzemju intelektuāļos. Apraksts un ieskats attiecīgajās vērēs izraisa pārdomas par racionālisma un citu faktoru lomu PSRS totalitārismā, kas savukārt noved pie racionālisma/zinātņu un ticības/reliģiju komplementāras dabas atšķirībām un to nozīmes totalitārismam.

Ja par racionālu varētu uzskatīt Marksa, arī Ļeņina, mācībās iekļauto 19 gs. kapitālisma analizi, tad liekas bezcerīgi racionālismu meklēt Marksa pravietojumos par vēstures nolemto nākotni komūnismā un uz tiem dibinātajā PSRS totalitārajā varā.[10] PSRS valdīja līdz fanātismam sakāpināta marksisma-ļeņinisma jeb zinātniskā komūnisma sekulārā reliģija − formā līdzīga bet saturā atšķirīga no parastajām transcendentālajām reliģijām, piem., kristietības. Dieva vietā padomju komūnisms cēla Vēsturisku nolemtību. Bībeles vietā − Marksa un Ļeņina rakstus. Pastardienas vietā − komūnismu kā vēstures beigas. Ticību komūnismam padomju vara prasīja no visiem pilsoņiem. Prasīja lietot nevis prātu, bet jūtas − nešaubīgi ticēt praviešu Marksa, Ļeņina, Staļina gudrībām un baidīties vispirms no Ļeņina un vēlāk Staļina varas.

Arī Rietumu intelektuāļi, kas ar pilnu atdevi ticēja marksismam-ļeņinismam un Staļinam, bija pamatos reliģiozi fanātiķi, ne racionālisti. Viņu vilšanās ar PSRS un marksismu nebija racionālisma nesekmības, bet gan zaudētas, „nepieciešamas” ticības rezultāts. Protams, kā visur, arī padomju varas sfairā pastāvēja vājš racionālisms − prasme no jebkādiem, arī irracionāliem pieņēmumiem loģiski atvasināt jebkādus, arī varas uzturēšanai nepieciešamus melīgus un liekulīgus slēdzienus. Šāda racionālisma lietderība ir ļoti ierobežota − labākajā gadījumā tas var dot idejas, kas pelna nopietnu izvērtējumu.

Havela totalitārā komūnisma izskaidrojums noderēja pretkomūnistiskajā cīņā, bet šodien tas ir kļuvis neierosinošs un primitīvs. 20. gs. totalitārās varas bija sarežģītas sistēmas. Tās pārliecinoši izskaidrot ir grūts, tikai sadarbīgu pētnieku saimei veicams uzdevums. Izskaidrojums jāmeklē ne tikai racionālismā vai reliģijā, bet arī daudzos citos mijiedarbīgos faktoros, piem., varas lomā (kopš ASV dibināšanas zinām, ka jebkāda vara, arī neideoloģiska, var apdraudēt pilsoņus) un vēsturiskajos apstākļos, piem., I Pasaules kaŗa sekās, technoloģijas attīstībā un ar to saistītā, cilvēces vēsturē nekad agrāk nepiedzīvotā, pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumā.[11] Šie apstākļi ir palīdzējuši veidot modernās pasaules anonīmo, bezatbildīgo birokrātismu, ko kritizē Havels, bet arī radīt pretējo − jaunas cilvēku kopības, piem., mākslinieku saimēs un universitātēs, kur individs visumā saņem Havela prasīto respektu un uzņemas viņa prasīto personīgo atbildību.

Pārdomas par racionālismu/zinātņu un ticības/reliģiju epistemoloģiskajām[12] atšķirībām izraisa tiklab jau aprakstītās racionālisma un reliģijas lomas totalitārismā, kā Pāvela un Havela šaurie viedokļi par racionālismu.

Kaut abi neapšaubāmi ir racionāli domātāji, viņu attieksme iepretim racionālismam − prāta lietošanai zināšanu iegūšanai − ir problemātiska, jo, ignorējot racionālisma vadošo lomu zinātnes attīstībā, pirmais ir norūpējies par racionālisma nākotni, un otrais racionālisma attīstībā redz biedinošu iznākumu. Vēsture liecina, ka vienlaicīgi ar Marksa racionālo kapitālisma analizi un reliģiskajiem nākotnes pravietojumiem[13] stipra racionālisma vairāki paveidi sāka zelt zinātnēs.[14] Stipru racionālismu no vāja atšķir īpašs uzsvars uz datiem, kas kalpo tiklab kā pamati/pieņēmumi teorijām/slēdzieniem, kā arī atļauj to pārbaudi. Atkarība no datiem racionālismu ierobežo. Tas nespēj iet pāri cilvēka spēju robežām aptvert pasauli, kas ir daudz, daudz sarežģītāka nekā tās aptvērējs − cilvēka smadzenes/prāts.

Cilvēka uztveres spējas nosaka zinātniekiem pieejamos datus. Salīdzinot ar visiem principā iespējamiem novērojumiem par visiem universa aspektiem, zinātnieki līdz šodienai ir paspējuši izdarīt ļoti maz novērojumu; visi zinātnieku izdarītie mērījumi bija, ir un vienmēr būs ar kļūdām, labākajos gadījumos − ar relatīvi mazām. Ierobežotie dati savukārt ierobežo − padara nepilnīgas un aptuvenas − arī to ierosinātas vai apstiprinātas teorijas. Teorijas tālāk ierobežo to pamatos atrodamie teorētiskie pieņēmumi un matemātiskie tuvinājumi. Aptuvenu teoriju pielietošana, piem., to likšana technoloģijas pamatos, vēlreiz prasa tuvinājumus.

Modernā izpratnē zinātnieku saime neražo zināšanas, ko varētu pielīdzināt reliģiju Svētos rakstos atrodamajām neierobežotajām, universālajām, absolūtajām patiesībām. Tā ražo aptuvenas zināšanas − teorijas/modeļus, kas spēj savas ierobežotās pielietošanas laukos izskaidrot tagadni, pareģot nākotni un atreģot (izskaidrot) pagātni[15] ne perfekti, bet sekmīgāk nekā reliģiskās patiesības. Modeļi ir dinamiski: tos var un vienmēr varēs uzlabot vai atvietot. Vakar biologi mācīja vienkārši: viens gēns − viens proteīns; šodien kompleksāk māca, ka viens gēns − DKS ķēde − var noteikt aminoskābju secību vairākos proteīnos.

Zinātnieki nav ideālisti, perfekcionisti vai absolūtisti, bet gan satisfaiseri.[16] Zinātnieku pētniecības darba izdevība, lauks un prieks ir viņu nezināšanas purvs. Tur viņi cenšas radīt zināšanu salas. No vismaz dažām salām var purvā neskaidri ieraudzīt to paplašināšanas vai jaunu salu radīšanas iespējas. Nesen panāktā dažu organismu genomu noskaidrošana biologiem dod cerību, ka nākošajos gadu desmitos viņi spers lielu soli organismu pilnīgākas izpratnes virzienā, proti, izstrādās visai pilnīgu šūniņu struktūras un procesu modeli.

Pāvela rūpes par racionālisma nākotni ir nevietā. Racionālisma grūtībām ir divas atbildes: stiprāks racionālisms un neiemaldīšanās sekulārajās reliģijās.

Moderna reliģiju epistemoloģija, kas papildina zinātņu epistemoloģiju: transcendentālās reliģijas pie savām absolūtajām patiesībām nonāk caur ticību, ne racionālismu. Dieva esamību nevar pierādīt; Dievam ir jātic. Absolūtās patiesības ir mūžīgas un transcendentālas − tās nāk no Dieva, ir ierakstītas Svētajos rakstos, kas nav uzlabojami un atvietojami tā kā zinātnes modeļi. Sekulārās reliģijas, kā komūnisms vai nacionālsociālisms, sākas ar mācību, kas satur zemes virsū radītu filozofisku, vēsturisku vai zinātnisku saprašanu. Ticība šo aptuveni patieso mācību var pārvērst kādas reliģijas absolūtajā, nemainīgajā patiesībā.

Blakus epistemoloģiskajai atšķirībai reliģija un zinātne atšķiras arī to lietderībā cilvēkam.

Četru iemeslu dēļ reliģiskā epistemoloģija ir daudz plašāk lietota un joprojām vieglāk apgūstama nekā zinātniskā. (1) Ir daudz vairāk ticīgo nekā zinātnieku. (2) Reliģiskā izpratne ir daudz vecāka, lieto vieglāk aptveŗamus jēdzienus un ir mazāk mainīga nekā zinātniskā, kas strauji attīstās. (3) Modernās zinātnes izcelsme ir cieši saistīta ar kristietību: tās dziļi reliģiozajiem tēviem, kā Kopernikam, Kepleram, Galilejam, Frānsisam Bekonam (Francis Bacon), Ņūtonam, zinātne bija daļa no reliģijas; viņi nesaskatīja, ka viņi sāk veidot kaut ko būtiski atšķirīgu. Arī šodien viņu tipa reliģiozitātei ir sekotāji, pat starp zinātniekiem. (4) Ir izdevīgi lielu autoritāti ieguvušo, bet svešo zinātni izmantot kaut kā pazīstamāka, proti reliģijas, vajadzībām.

Vēstures gaitā reliģiju autoritāte un līdz ar to spēja kontrolēt zinātni ir mazinājusies. Attīstās savstarpēja iecietība un līdzāspastāvēšanas iespējas. Daudzu cilvēku dzīvēs ticība un racionālisms viens otru papildina. Reliģija daudz labāk nekā zinātne kalpo cilvēka jūtu dzīvei. Nāves bailēm reliģija piedāvā mūžīgu dzīvošanu. Bailēm no soda − sekošanu desmit baušļiem. Sērojošiem un izmisušiem − Bībelē atrodamus mierinājuma vārdus.

Zinātne − evolūcijas mācība − turpretim apgalvo, ka cilvēks ir radies neatkārtojamas

nejaušību ķēdes rezultātā.[17] Kaut kad nezināmā nākotnē cilvēks var pazust no zemes virsas tāpat kā ir jau pazudušas daudzas citas sugas. Kosmologi māca, ka pēc vairākiem gadu miljardiem arvien pieaugošais saules karstums iznīcinās visu dzīvību uz zemeslodes. Skaidrs, ka šodienas evolūcijas mācībai un kosmoloģijai neapmierināt mūsu emocionālo prasību pēc dzīves jēgas. Abas zinātnes cilvēka dzīvi rāda absurdu.[18] Zinātne papildina reliģiju ne emocionāli, bet racionāli: dodot visai drošus un efektīvus daudzu pasaules procesu izskaidrojumus, pareģojumus un atreģojumus un kalpojot par modernās technoloģijas pamatu.

Beidzot par modernās, tīrās ticības reliģiju un satisfaiseru radītu zinātņu komplementāro nozīmi totalitārismam. Kopš 2001.11.IX terrora akta Rietumiem īpaši rūp totalitārā reliģija, kam kalpo bin Ladena un Talibana svētie kaŗotāji/revolucionāri. Šī reliģija ir Islama Salafi tradīcijas[19] ekstrēms variants, kas, kā daudzu revolucionāru reliģijas, ienīst Rietumu kompleksajai un sekulārajai civīlizācijai raksturīgo − racionālismu, pilsētas dzīvi, buržuāzismu un feminismu.[20]

Kāmī ir analizējis procesu,[21] kas revolucionārus noved pie totalitārisma. Īsumā, tas notiek, kad fanātisms pārņem cilvēcisko spriegumu starp mērenību un iekšēju vajadzību sacelties pret netaisnību. Absolūtā patiesībā izaudzis fanātisms sacelšanos pret netaisnību[22] pārvērš par revolūciju vardarbīgām pārmērībām, kas noved pie totalitāras varas. Mērenība iepretim citādi domājošiem var sacelšanos pasargāt no fanātisma. Tīrās ticības reliģija un satisfaiseru radīta zinātne ir mērenas, bet atšķirīgos veidos.

Ticību nevienam nevar uzspiest. Tā ir vismaz vienaldzīga, labākajā gadījumā iecietīga pret citādi ticošiem. Džons Loks, kas nedomāja, ka ticību kādam var uzspiest, ir aprakstījis iecietības konstruktīvo lomu miera uzturēšanā starp fanātiskām reliģijām.[23] Loka doma par iecietību ir ASV konstitūcijas pirmā papildinājuma pamatā un ir īpaši atbildīga par reliģiju visumā miermīlīgo sadzīvošanu ASV.

Savukārt, satisfaiseru radītu aptuvenu zināšanu zinātni ir grūti, varam cerēt, pat neiespējami pārvērst par kādas fanātiskas reliģijas Svētajiem rakstiem/absolūto patiesību. Islama ticības mērenie − galvenie pretinieki fanātiskajiem Salafistiem − varētu rast inspirāciju arī pie Loka un satisfaiseriem.

Tātad, pretēji Havela apgalvojumam, ka totalitārās sistēmas ir racionālisma... biedinošs iznākums šīs pārdomas noved pie slēdziena, ka stiprs racionālisms var aizkavēt totalitārismu.

 

*

 

Ceru, ka šīs pārdomas vāja racionālisma garā rosinās stipram racionālismam nepieciešamo sadarbību, atbildes meklējot jautājumiem humanitārās un sabiedriskās zinātnēs.

Pēc 30 gadu nostrādāšanas ķīmijas un zinātņu vēstures jomā Ņujorkas Pilsētas universitātes Bruklinas kolledžā Dr. Uldis Bluķis iesaistās darbā (1991−1998) Latvijas pārstāvniecībā Apvienoto Nāciju organizācijā (United Nations) Ņujorkā. Ilggadīgs BATUN valdes loceklis, darbojies Latviešu Fonda padomē, delegāts ALA kongresos. Publicējis rakstus periodikā. Dzīvo Ņujorkā.