Kārlis Račevskis

CILVĒKI BŪRĪ

Polītiskas un literāras pārdomas par Latvijas kolonizāciju

 

Domai, ka Baltijas valstis uzskatāmas par bijušās Padomju Savienības kolonijām, ir bijusi un joprojām ir savāda pieeja − pilnīgi nepieņemama dažiem, pati par sevi saprotama citiem, bet visbiežāk to ignorē vai uzskata par nesvarīgu. Visai zīmīgi, ka šim tematam nav pievērsta tikpat kā nekāda vērība postkoloniālo studiju laukā. Pavirši pārskatot plašo literātūru, kas šodien veido šo nozari, jāsecina, ka neatrast tur ne Baltijas valstis, nedz pat Padomju Savienību. Citējot Violetu Kelertas, kaut gan daudz ir ticis rakstīts par postkoloniālisma dažādām vietām un paveidiem, maz ir pārcilāts jautājums par Padomju Savienību kā koloniālu valsti. [1] Ievērojams izņēmums ir nesens pētījums Ņujorkā publicētajā, akadēmiskajās aprindās pazīstamajā žurnālā PMLA (Publications of Modern Language Association). Speciālists koloniālisma jautājumos, Makalistera Universitātes profesors Deivids Čioni Mors konstatē divus, šķietami pretrunīgus apstākļus: pirmkārt, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušajā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz vērības tiek piegriezts šim faktam (..), ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās − valoda, ekonomika, polītika, cīnīšanās pretī, brīvības atgūšana un tai sekojošās grūtības − viss tas būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju varai pakļautajām territorijām kopš 1989., resp. 1991. gada. Tas pats attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. un Āfriku pēc 1958. gada. [2] Arī Mors izsaka izbrīnu par klusumu attiecībā uz Padomju Savienību postkoloniālisma studiju laukā un par Padomju Savienības vēstures speciālistu izvairīšanos apskatīt Maskavas kolonizētos reģionus pasaules vēstures postkoloniālisma jēdziena gaismā.

Protams, var jau arī saprast iemeslus, kuŗu dēļ Baltijas valstis neparādās diskusijās par koloniālismu un tā sekām, proti, tās parasti mēdz saistīt ar Eiropas, nevis Trešās pasaules interešu sfēru. Šai ziņā attiecības starp kolonizētiem un kolonizētājiem ir neparastas − varētu pat teikt ačgārnas. Tās neatbilst parastajam kolonizācijas stāvoklim, ko raksturo pretstats starp civīlizēto sabiedrību un barbarisko vai primitīvo. Arī Violeta Kelertas pasvītro, ka kontrasts starp padomju impēriju un Baltijas valstīm atšķiŗas no tipiskā pretstata starp civīlizēto centru un primitīvo jeb neattīstīto perifēriju: Pārmetums par eirocentrismu tiek parasti vērsts pret centru, toties postpadomju kontekstā Baltijas valstis uzskata sevi par Eiropai piederošām, bet Padomju Savienību kā necivīlizētu, barbarisku un austrumniecisku, (nereti atsaucoties uz tās mongolisko ietekmi, uz Čingizhāna un Zelta ordas cēloņsakarību padomju mentalitātē.)

Bet pastāv arī tieši pretējais viedoklis. Daudzu austrumeiropiešu ieskatā tieši šis pretstats padara postkoloniālisma apzīmējumu par nepiemērotu, piemēram, Kanadā mītošā bulgāriete Rumiana Delčeva norāda, ka šāda analoģija nav pieņemama daudziem austrum- un viduseiropiešiem. Kādēļ? − Pirmkārt, līdz pat II Pasaules kaŗa beigām Austrum- un Viduseiropas valstis attīstījās kapitālisma socioekonomiskos ietvaros. Pēckaŗa sociopolītiskās pārmaiņas, vismaz pavirši skatoties, radās no iekšienes, populāru kustību iespaidā un guva samērā maz palīdzības no Padomju Savienības. Otrkārt, tās visas, kaut arī dažkārt nosacīti un ar pārtraukumiem, eksistēja kā neatkarīgas valstis, un ikviena lepojās ar savu suverēnu polītisko, sociālo, ekonomisko un kultūras vēsturi. No šāda viedokļa raugoties, padomju ‘kolonizētāji’ neieveda radikāli citādāku modeli. Modeli, kas būtu varējis iznīcināt šo valstu nacionālo un kulturālo identitāti. Treškārt, ne visas austrumu bloka valstis tika ‘kolonizētas’ tajā pašā pakāpē. [3] „Kolonizāciju” un „kolonizatorus” Delčeva liek pēdiņās. Bet, attiecībā uz Baltijas valstīm, pēdiņas šiem apzīmējumiem ir noteikti noņemamas. Tā jau pirms četrdesmit gadiem konstatēja angļu zinātnieks Roberts Kankvests mazā grāmatiņā ar nozīmīgo virsrakstu The Last Empire: Trīs visjaunākās kolonijas šodien pasaulē ir Baltijas valstis − Lietuva, Latvija un Igaunija. Vairāk nekā divdesmit gadus, no 1918. līdz 1940. gadam, tās bija brīvas, neatkarīgas valstīs; šodien tās pārvalda Maskava. [4]

Viss liecina par to, ka Baltijas valstis kļuva par padomju valsts kolonijām šī vārda īstajā nozīmē. Paradoksālais pretstats starp koloniālo varu, kas atrodas uz zemāka civīlizācijas līmeņa, un koloniālisma upuriem, neizdzēš piecdesmit gadu ilgo virskundzības un ekspluatācijas īstenību. Šāds viedoklis ir neizbēgams, ja ņemam vērā koloniālisma viselementārāko definīciju. Kolonizācija raksturo situāciju, kuŗā viena tauta patvarīgi pārņem otras territoriju, pakļaujot tās iedzīvotājus pilnīgai kontrolei, lielākā vai mazākā mērā pielietojot dažādus varmācīgus varas līdzekļus. Padomju Savienības kolonizācija atšķīrās no citiem tās paveidiem galvenokārt ar savu brutalitāti un necilvēcību savu mērķu īstenošanā.

Viens no galvenajiem mērķiem kolonizācijas procesa realizēšanā ir gūt kontroli pār valodu. Par to vēsta arī ne viens vien postkoloniālisma teorētiķis, piemēram: Valoda ir postkoloniālās domu apmaiņas pamatā, jo pats koloniālais process iesākas ar valodu. Noteikšanu pār valodu no imperiālā centra, atvietojot pamatvalodu ar iekaŗotāju valodu vai arī nosakot un palielinot tās izplatību. Šādi nosacījumi ir visspēcīgākais kultūras pārraudzīšanas instruments. [5] Piedevām Padomju Savienība vēlējās noteikt pat valodas semantisko saturu. Šāda procedūra mums pazīstama no Orvela (George Orwell) romāniem, kas spilgti ilustrē ikdienas realitāti, kādai ilgus gadus bija pakļauti Austrumeiropas iedzīvotāji. Šīs metodes izsmeļošu aprakstu sniedz rakstnieks, patlabanējais Čehijas prezidents Vaclavs Havels. Havels komūnistu metodi apzīmē kā posttotalitāru, jo, kaut gan tā bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr viltīgi centās izlikties par kaut ko pavisam pretēju: Posttotālitārā sistēma pavada cilvēku katrā viņa solī, bet dara to ar uzvilktiem ideoloģiskiem cimdiem. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnīgi piesūkusies ar meliem un liekulību. Birokratijai padotā valdība tiek saukta par populāru valdību. Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā. Individa totālā degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. Varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu un varas kaprīzu izmantošanu − par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Impērijas iespaida izvēršanās tiek izskaidrota kā atbalsts apspiestajiem. Domu brīvas paušanas aizliegums pārvēršas par vislielāko brīvības izpausmi. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokratijas viscēlāko paveidu. Neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem. Militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Valsts iekārta ir sapinusies pati savos melos. Tādēļ tā ir spiesta visu viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it kā tā nebalstītos uz policejiska aparāta, kam pieder visa vara un ko raksturo jebkuŗu principu trūkums. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka neviens netiek vajāts. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas. [6]

Protams, padomju režīms bija arī spējīgs atmest jebkādu izlikšanos un izrīkoties veidos, kas raksturo visparastākos koloniālos apspiešanas paņēmienus, piemēram, valodas jomā krievu valoda tika uzspiesta kā impērijas lingua franca. Sevišķi intensīvi tas izpaudās Latvijā, kur par atteikšanos lietot krievu valodu skolā vai darbvietā draudēja dažāda veida pazemojumi vai sankcijas. Pat pēc neatkarības atgūšanas Krievija aktīvi darbojās, lai sabotētu likumu pieņemšanu par latviešu valodas oficiālo statusu. Lietojot cilvēktiesību aizsargāšanas principu kā aizsegu un aizbildinoties ar vēlēšanos pasargāt krieviski runājošo minoritāti no netaisnīgas apspiešanas, Krievijas Federācija joprojām mēģina vājināt Latvijas demokratisko iekārtu, apdraudēt tās ekonomisko labklājību un graut Latvijas prestīžu citu tautu uztverē. Nav šaubu, ka Krievija vēl arvien nav uzdevusi koloniālo nodomu atvērt jau Pētera Lielā loloto logu uz rietumiem Baltijas jūras krastā.

Padomju Savienības koloniālisma vēsture un mūsdienu Krievijas joprojām pastāvošās koloniālās ambīcijas ir nenoliedzama dzīves īstenība tiem, kas pārdzīvojuši padomju okupāciju un vēl arvien nav tikuši vaļā no tās sekām. Tā kā baltiešu pieredze nesenajā pagātnē pilnīgi atbilst visparastākai koloniālisma definīcijai, mums atliek izdibināt, kāpēc tik daudzi sveštautieši nav varējuši saskatīt to, kas ir vienmēr bijis tik nenoliedzami skaidrs mums pašiem. Jāmēģina izprast tos īpatnējos ideoloģiskos un vēsturiskos iemeslus rietumnieciskajam aklumam, kā iespaidā ir veidojušies ne tikai Baltijas valstu, bet arī citu Astrum- un Viduseiropas tautu likteņi.

Tipiskā kolonizācijas situācijā kolonizētājs ir eiropietis, bet kolonizācijai padotais − no citas pasaules daļas. Tas ir viens iemesls. Bet Eiropas ideoloģiskais kolonizācijas attaisnojums laiku gājumā ir pieņēmis dažādus paveidus. Neskatoties uz attaisnojumu dažādību, rezultāts bija parasti tāds pats − varmācīga kundzības uzspiešana. Kā to paskaidro Havels, padomju impērijas bijušās kolonijas var uzskatīt kā upuri īpatnai nepersonīgas varas izpausmei, kuŗas izcelsme meklējama Eiropā: Tā bija tieši Eiropa, turklāt Rietumeiropa, kas deva un bieži uzspieda pasaulei visu to, kas kļuvis par šādas varas pamatiem: Dabas zinātnes, racionālismu, zinātniskumu, industriālo revolūciju, arī revolūciju kā tādu, kā fanātisku abstrakciju (..) atombumbu un marksismu (258). Havela paskaidrojums arī norāda uz to, kāpēc bijušās padomju satelītvalstis nav tikušas ieskaitītas kolonizēto zemju vidū. Kamēr zinātņu kopumu, racionālismu un industriālo revolūciju bieži uzskata par kolonizācijas ieganstu, marksisms ir tradicionāli ticis saistīts ar pretestību koloniālismam. Lielā daļa no pirmajiem un pazīstamākajiem koloniālisma nosodītajiem ir bijuši vai nu izteikti marksisti, vai arī tādi, kas savas teorijas attīstījuši marksisma-ļeņinisma iespaidā. Viena no pašām pirmajām koloniālisma analizēm atrodama Ļeņina grāmatiņā Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija, kur imperiālisms cieši saistīts ar kapitālisma monopolītisko stadiju. [7] Kopš tā laika valdījis uzskats, ka nav taču iespējams reizē kļūt par upuri marksismam un koloniālismam. Deivids Čioni sājā sakarībā norāda, ka daudzi postkoloniālisma pētītāji Savienotajās Valstīs un citur ir bijuši marksisti vai stipri pakreisi un tādēļ stipri negribīgi raksturot Padomju Savienību kā franču vai angļu tipa nelieti (117).

Attiecībā uz Baltijas valstīm šis aklums tātad saistāms ar vispārējo ilgi pastāvošo rietumniecisko naivitāti, negribīgumu vai nespēju saredzēt jebko ļaunu attiecībā uz Padomju Savienību. Šajā ziņā, varētu pat teikt, Baltijas valstis ir dabūjušas ciest divkārt, no II Pasaules kaŗa un arī no Aukstā kaŗa, kuŗa iespaidā baltiešu likteņa traģiskums tiek daļēji nomaskēts. Savdabīgais aklums ilgus gadus raksturoja sevišķi rietumu intelektuāļus, īpaši kreisi noskaņotos. Kopš II Pasaules kaŗa šī nosliece bija sevišķi izteikta Francijā. Piemēram, 1950. gadā, kad staļinisma varmācība bija visintensīvākā, Sartra (Jean-Paul Sartre) pazīstamais un ietekmīgais žurnāls Les temps modernes publicēja sekojošo atreferējumu par apstākļiem Padomju Savienībā: Nav nevienas valsts šai pasaulē, kur darba cēlums būtu guvis lielāku respektu kā Padomju Savienībā. Spaidu darbs tur neeksistē, jo cilvēku ekspluatācija tur sen jau likvidēta. Strādnieki tur bauda sava paša darba augļus un nav vairs spiesti būt atkarīgi no dažiem kapitālistiskiem ekspluatātoriem. Spaidu darbs ir raksturīga kapitālistiskās sistēmas pazīme, jo kapitālistikās valstīs strādnieku kapitālistiskie kungi ar viņiem apietas kā ar vergiem (..) Dažādie necilvēcīgie paņēmieni, ar kuŗiem ASV cietumos vēršas pret nēģeru iedzīvotājiem, ir pilnīgs pretstats taisnīgajiem un gudrajiem Padomju Savienības kolektīvā darba noteikumiem, kas radīti, vadoties no humāna, nevis represīva viedokļa, un kuŗu mērķis ir noziedzniekus pārveidot par likumbijīgiem pilsoņiem. [8] Tie paši Sartra žurnāla līdzstrādnieki, kas centās noliegt vai arī attaisnot gulagu, bija starp visenerģiskākajiem un visskaļākajiem koloniālisma nosodītajiem. Šīs abas pieejas bija savstarpīgi saderīgas. Kā paskaidro Kolumbijas Universitātes profesors Tomas Pavels, piecdesmito gadu kreisajam intelektuālim bija nepieciešams ticēt taisnīgas un ilgstošas globālas impērijas īstenošanas iespējai. Marksisms-ļeņinisms tiem deva šo iespēju. Piemēram, Sartrs, kuŗš bija kļuvis par lielu pretkoloniālisma atbrīvošanas kustības aizstāvi, ar patiesu pārliecību nosodīja Francijas koloniālās ambīcijas, būdams pārliecināts, ka tikai padomju komūnisms ir spējīgs sniegt galīgo atrisinājumu modernās pasaules nelaimēm. [9] Cik šāda padomju impērijas varas aizstāvēšana bija ironiska, to mēs skaidri izprotam šodien. Sartrs bija patiesībā kļuvis par kvēlu koloniālisma aizstāvi, jo neapzinoties reprezentēja imperiālas mentalitātes neatlaidību, to mentalitāti, kas jo spilgti izpaudās Padomju Savienībā. Ar savu armiju, ar savu pretenziju sludināt civilizāciju, ar savām iekaŗotajām territorijām Padomju Savienība bija pēdējā no lielajām vecmodīgajām globālajām impērijām. Padomju Savienības ideoloģija, ko visskaidrāk rezumēja homo sovieticus jēdziens, spēlēja tādu pašu lomu, kādu savā laikā spēlēja kristiānisms, racionālisms, zinātniskums vai eirocentrisms, lai veicinātu Spānijas, Francijas un Anglijas koloniālos nodomus.

Protams, ar laiku visām šīm ilūzijām par Padomju Savienību bija jāizgaist un marksisma-ļeņinisma iespaids Francijā izplēnēja ap to pašu laiku, kad tā bija spiesta uzdot savas kolonizētās zemes. Pavels saredz sakarību starp šiem notikumiem un vispārējo vilšanās sajūtu, kas šodien raksturo intelektuālo noskaņu Francijā un citās Rietumu zemēs. Šajā ziņā, domā Pavels, mūsu skepticisms mums ir licis pamest domāšanas paveidus, kas varētu būt vēl ļoti noderīgi − mēs esam bijuši liecinieki laikmetam, kuŗā lielās doktrīnas un globālie projekti, vai tie nāktu no austrumiem, vai no rietumiem, ir kļuvuši pretīgi. Mēs esam pametuši apgaismību kopā ar dialektiku (173), nosodīdami impērijas mentalitāti, mēs esam atmetuši sistemātisku domāšanu vispār un ar aizdomām skatāmies uz tādiem racionālās domāšanas pamatiem, kā patību un prātu. Pavels izsaka cerību ka jaunā franču intelektuāļu paaudze pieliks punktu šim aizdomu laikmetam humānās zinātnēs un paredz austam jaunu dienu, kad atgriezīsies ticība cilvēka pašapziņai un viņa racionālajām spējām.

Iespējams gan, ka vidus- un austrumeiropieši pagaidām izrādīs mazāku sajūsmu par šādu iespējamu racionālisma atgriešanos, jo tie vēl aizvien tur aizdomās jebkādus projektus, kas sola atklāt universālas patiesības. Viņu koloniālā pieredze ir pārāk svaiga, lai no tās vēl kādu laiku nenovērstos. No viņu viedokļa padomju impērijas sabrukums dod iemeslu pastiprinātai neuzticībai visādiem sistemātisku jēdzienu veidiem, kas cēlušies Rietumeiropā un ir bieži noderējuši totalitāru varu nostiprināšanai un attaisnošanai. Šajā sakarā ir svarīgi izprast, ka ir tomēr starpība starp rietumeiropisko un padomju koloniālismu. Pēdējais bija totalitārs. Padomju orbītas zemes bija padotas totalitāram koloniālismam, kuŗš balstījās uz Eiropas polītiskās domāšanas viscēlākiem principiem. Tāpēc svarīgi identificēt un pilnīgāk izprast iemeslus un apstākļus, kuŗu dēļ šie cēlie principi ir tik viegli bijuši izmantojami gluži pretējiem nolūkiem. Vaclavs Havels tādēļ mūs brīdina no sekām, kas varētu izrietēt no nespējas saprast totalitārisma īsto nozīmi: Totalitārās sistēmas mūs brīdina no kaut kā daudz nopietnāka, nekā rietumu racionālisms vēlētos atzīt. Tās ir un paliek visnotaļ kā racionālisma neizbēgamo seku konveksi jeb greizi spoguļi, kā šī racionālisma dziļāko tendenču izkropļoti palielināti atspoguļojumi, kā racionālisma attīstības galējs atzarojums un biedinošs iznākums. Tās ir kā totalitārisma dziļi pamācoši atspulgi. Totalitāras iekārtas nav tikai bīstami kaimiņi un vēl mazāk tās būtu uzskatāmas kā pasaules progresa avangarde. Diemžēl, tās ir civilizācijas globālās krīzes avangards (260). Šī krīze, kā tālāk paskaidro Havels, ir radusies sakarā ar neapturamo un neaptveŗamo attīstību, kas raksturo tā saucamo bezpersonisko eshatoloģiju. Šādi

Havels apzīmē totālo pārvaldīšanu, kādu spēj panākt uzpūsta, anonīma, birokratiska vara, kas šimbrīžam vēl nav kļuvusi pavisam neatbildīga, bet kas jau spēj darboties ārpus jebkādas apziņas. Tā ir ideoloģiskā fikcijā iesakņojusies vara, kas spēj visu racionalizēt, nekad nesaskaŗoties ar patiesību (260). Cilvēces nākotne lielākoties atkarāsies no spējām izvairīties no ierastajiem domāšanas veidiem, jo tikai tad būšot iespējams izveidot no jauna mūsu dabīgo pasauli par polītisku territoriju. Šāda izveidošana savukārt būs atkarīga no iespējas rehabilitēt cilvēka personīgo pārdzīvojumu kā visa pirmatnējo mērauklu, kas nozīmētu celt morālitāti pāri polītikai un sabiedrisko atbildību virs mūsu iegribām, atdot pilnīgu jēgu cilvēku kopībai, rast no jauna saturu cilvēku valodai un vēlreiz iecelt visas sabiedriskās apziņas centrā autonomo, būtiski nepieciešamo un cildināmo cilvēcisko ‘es’ (263).

Apcerējuma nobeigumā redzams, ka Havelam piemīt izteikta rakstnieka dvēsele un dotības. Varam pieņemt, ka viņš šo viedokli attiecina uz rakstniecību vispār, īpaši uz literātūras īpatnējo spēju izteikt un veidot notikumu uztveri un pārdzīvojumu, jo tieši literātūra ir tā, kas dod iespēju dziļāk izprast mūsu tautas pārdzīvoto. Havela un līdzīgas pārdomas par okupāciju un tās sekām rada jaunu apgaismojumu, kuŗā vēl vairāk izceļas atsevišķu autoru spēja izteikt to, kas daudziem vēl arvien paliek nesaprotams vai neaptveŗams. Latviešu literātūrā šāds autors ir Alberts Bels, kuŗa romāni izveido notikumu chroniku, kas liecina par daudz ko tādu, kas vēl nav vārdiem skaidri izsakāms, bet kas turpina veidot šīsdienas apziņu.

Bela pirmais romāns Izmeklētājs (1967) guva ievērību, pateicoties izteikti oriģinālam veidam, ar kādu autors piegāja formas un raksturu izstrādāšanai. Bels bija pirmais rakstnieks latviešu literātūrā, kuŗš efektīgi izcēla materiālās pasaules spēcīgo iespaidu uz cilvēku domām un jūtām, tādā veidā norādot uz lietišķo dzīves dimensiju, kuŗas ietekmē var tikpat labi rasties alkas, kā arī apspiesta individualitāte. Romāna centrā izveidojas domājoša apziņa, kas izjūt sava ķermeņa materiālo īstenību kā neatņemamu daļu no tās būtības. Galvenais tēls ar iekšēja monologa starpniecību cenšas izprast sevis spēlēto divpusīgo lomu, būdams reizē tēlnieks un izmeklētājs. Beigās atklājas, ka izmeklētais noziegums ir bijis tikai fantāzija un ka romāna varoni ir galvenokārt nodarbinājusi viņa paša personības analizē. Protams, šāds rakstīšanas veids nesaskanēja ar tā laika oficiāli atzītā sociālistiskā reālisma principiem. Par spīti tam romānu baudīja liels skaits lasītāju, kuŗu iekšējās nesaskaņas un nemiera sajūtu tas bija spējis izteiksmīgi uztvert.

Romānā Bezmiegs, ko Bels uzrakstīja divus gadus vēlāk, bet spēja publicēt tikai pēc divdesmit gadiem, galvenā darbība arī saistās ar kāda cilvēka domām un jūtām. Varonis ir ārišķīgi vienaldzīgs jauns vīrietis, līdzīgs citiem Bela tēliem sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados rakstītajos romānos. Tas bija laikmets, kuŗu raksturoja vispārēja paralizēs un stagnācijas sajūta padomju sabiedrībā. Dzīves pamatprincips romāna varonim ir neiesaistīšanās. Viņš apmierinās ar mazām materiālām priekšrocībām, kuŗas viņam sagādā viņa vienkāršā eksistence − ar vecu automašīnu, mazu istabiņu kopmītnē, televizoru. Garīgā paralīze ir samanāma ikdienišķo sīkumu aprakstos un arī mītnes iedzīvotāju nakts monologos. Romāna galvenais tēls jūtas brīvs tikai naktī, savā istabā, kad mājas trokšņi ir apklusuši, kad darbs vairs nenomāc domāšanu, kad viņš beidzot ticis prom no cilvēku un lietu nospiedošās klātbūtnes.

Ieslodzījuma izjūta ir galvenā tema romānā Būris (1972), kur kāda jauna, acīmredzot simpātiska, apdāvināta architekta domāšana un morālās vērtības attīstījušās saskaņā ar profesionāļu šķiru, kuŗai viņš pieder. Šis ir sabiedrības nogrupējums, kā iespaids ir kļuvis arvien manāmāks un kam pieder īpatnēja rakstura cilvēki. Tie ir neizteiksmīga paskata, mechāniski cilvēki, kuŗi dzīvo monotonas dzīves bez sabiedriskām saistībām, kas atkārto nodrāztas domas un banālus žestus, kas ir galvenokārt ieinteresēti sev nodrošināt ērtu neoburžuāzisku dzīves veidu, balstoties uz izveicību, ar kādu tie spēj izmantot ietekmi un sakarus. [10] Kādu dienu architekts Bērzs pēkšņi pazūd kā ūdenī iekritis. Izrādās, viņš nolaupīts un iesprostots metalla būrī, kaut kur dziļu, lielu mežu vidū. Viņa rūpes līdz ar to kļūst pavisam elementāras − jāpaliek dzīvam. Būŗa nozīme šai romānā attīstīta vairākos līmeņos. Tas simbolizē ieslodzījumu, no kuŗa varonim jāizkļūst ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Būris simbolizē visus tos apspiedošos, nospiedošos padomju sabiedrības iespaidus, ko tās locekļi ir uzsūkusi sevī, kas iesēdušies viņu būtņu dzīlēs − ikdienas rutīnu un ierasto kārtību, normas, ierašas, visu to, kas efektīgi ierobežo domāšanu un neļauj attīstīt cilvēcīgas attiecības ar pārējiem sabiedrības pārstāvjiem. No būŗa izbēgt nav iespējams, jo pat tad, kad Bērzs beidzot tiek atbrīvots no krātiņa mežā, viņam jāatgriežas Padomju Savienības sabiedrības būrī. 

Romānu Cilvēki laivās uzskata par vienu no Bela labākajiem. Šeit okupācijas un brīvības apspiešanas temati tiek paplašināti. Še iekļauta ne tikai intīmi personīgā dzīves uztvere, bet arī tautas liktenis un tās vēsturiskā gaita. Darbība notiek Kurzemē 19. gadsimta sākumā nelielā zvejnieku ciemā, kuŗa iedzīvotāji atklāj, ka viņu dzīvesvietu apdraud milzīga vēja dzīta jūrmalas kāpa, kas pamazām virzās uz priekšu un sāk lēnām, gandrīz nemanāmi aprakt baznīcu un mājeles. Lielais smilšu kalns, tāpat kā būris, kļūst par daudzpusīgu simbolu − laika un vēstures neapturamo plūšanu, vienlaikus norādot uz dabas varenību, okupācijas varu, tās despotismu. Tas liek mums domāt par nesaprašanu un tumsonību, kas sašķeļ un iznīcina sabiedrību, par cilvēku egoismu un mantkārību. Kāpas visizteiktākā nozīme, protams, ir likteņa gaita.. Tāpat kā smiltis beidzot aprok ciematu un padzen tā iedzīvotājus, vēstures gājums ir izputinājis kādreiz bagāto un lepno Kurzemes tautu. Kalna alegorija dramatizē likteņus, kādus bieži lemts piedzīvot mazām tautām šīs pasaules ģeopolītiskajā kontekstā. Bet romāns ir arī atgādinājums par atbildību, kas jāuzņemas katras tautas iedzīvotājiem, jo tās izdzīvošana tikpat labi atkarājas no kopējās gribas pasargāt un paglabāt vēsturi, valodu, tradicijas. Tautas dzīvotspēja un vitalitāte tiek apdraudēta katru reizi, kad apātija, savtīgums, aprobežota un aizspriedumaina domāšana nomāc visu to, kas dod tās iedzīvotājiem viņu vēsturisko un etnisko identitāti.

Šie principi joprojām ir spēkā postpadomju, postkoloniālajā neatkarīgajā Latvijā, kā to liecina Bela deviņdesmitajos gados sacerētie romāni. Kaut gan latvieši laimīgi tikuši ārā no padomju būŗa, Bela darbi brīdina lasītāju, ka aiz jaunajiem apstākļiem var arī slēpties jauni, savādāki būri. Būrisms kā tāds vēl nav izzudis, tikai pieņēmis citādākas formas. Jauniegūtā brīvība ir ievedusi citādu kārtību, kas prasa citu dzīves uztveri, kas bieži izliekas sveša un nesaprotama. Totalitārisms izmanto būŗa modeli paskaidro Bels Latviešu labirintā, ieslogot tajā uz mūžu, bet demokratija atļauj cilvēkam klejot visā labirinta sarežģībā (43). Ir tāpēc ironiski, ka iespēja pievienoties brīvajai pasaulei, kas sola ekonomisku augšupeju un vispārēju labklājības uzlabošanu, zināmos veidos ir radījusi jauna veida nabadzību. Visskaidrāk tas ir redzams polītiskās debatēs, kur visvairāk tiek runāts par naudas sadalīšanu. Labirints izveidojas par neizbēgamu burvju apli. Polītiskā valoda ir kļuvusi nabadzīga: Nabadzīga valoda rada nabadzīgas domas. Nabadzīgas domas rada nabadzīgus darbus. Nabadzīgi darbi rada nabadzīgus cilvēkus. Nebadzīgi cilvēki rada nabadzīgu valodu (145), paskaidro rakstnieks. Ir tāpēc svarīgi jautāt, kā to dara šodien profesore Ilga Švecha rakstā Globalizācija: draugs vai drauds Latvijai? Viņa norūpējusies par tā saucamo makdonaldizācijas ietekmi uz mūsu kultūru, kaut gan līdz šim ekonomikas globalizācija solās būt pretimnākoša latviešu tautas labklājības lēnai augšupejai (..) diemžēl, kultūras globālizācija, kas sekmē globālā tirgus realizēšanos, var kļūt potenciāli draudīga kā latviešu nacionālai pašapziņai, tā latviešu kultūrvēsturiskām vērtībām. [11]

Tieši šajā ziņā Baltijas valstu situācija mūsdienās varbūt visvairāk līdzinās citu bijušo koloniju stāvoklim. Arī baltiešiem izprotama vajadzība pretoties globalizācijas technoloģiskiem un ekonomiskiem spiedieniem, kuŗu iespaids ir līdzīgs Bela smilšu kalnam, kas apdraud aprakt mazo tautu īpatnās kultūras un tradicijas. Turklāt Latvijas stāvoklis padots sevišķi rūgtai ironijai, uz ko norāda Bels savā pēdējā romānā Uguns atspīdumi uz olu čaumalām (2000), kur galvenais tēls Jānis Klegermanis sēž Esplanādē uz sola un vēro garāmbraucošo auto satiksmi: Tikai retu reizi varēja ieraudzīt bijušā PSRS ražotu žiguli, moskviču vai volgu (..) Autoplūsmu veidoja no Rietumiem nākušas automašīnas. Pie stūres sēdēja bijušie padomju cilvēki. Lielākodaļ. Ja ne daudzi, tad vismaz dala no viņiem vēl pirms desmit gadiem darbojās kā padomju nomenklatūras biedrkungi. Jānis arī zina, ka tiem šodien ir pavisam ērta dzīve: Viņi ir saglabājuši savus dzīvokļus un vasarnīcas. Nopirkuši jaunas, labākas automašīnas. Ieguvuši un nostiprinājuši pozīcijas biznesā (..) viņi ir ieguvuši to, ko solīja Jānim, kad būšot komūnisms. Lielu un labu dzīvokli, bagātīgu uzturu, efektīgu medicīnas servisu, ceļojumus, laimi, mieru un pārticību. Nu viņi visu to ir dabūjuši (107). Bijušie padomju varasvīri, okupantu pārstāvji tātad ir tie, kuŗi spējuši vissekmīgāk izmantot globālā tirgus realizēšanos Latvijā. Viņi ir izvērtušies par kolonizētājiem otrā pakāpē un, kā vēro Jānis, šis otrais kolonizēšanas veids tiem ir bijis nesalīdzināmi izdevīgāks.

Kanadā mītošais latvietis, profesors Kārlis Jirgens, ir ierosinājis, ka kolonijas apzīmējums būtu vispār atmetams, jo šāds jēdziens neizbēgami pakļauj kādreiz okupēto territoriju okupētajā viedoklim, t.i., perspektīvei, ko arvien kontrolē bijušais kolonizētājs. Lietot apzīmējumu „kolonizācija” būtu pieļaujama vienīgi līdzās „okupācijas” un „atbrīvošanas” jēdzienu lietojumam. [12] Tomēr jājautā, vai šāda izvairīšanās mums daudz ko dotu, jo ir taču nenoliedzams fakts, ka šodien kolonizācija kā tāda tiek universāli nosodīta. Kolonizācijas noklusēšana arī turpmāk atbrīvotu Krieviju no atbildības, ko tā jau pārāk ilgi ir izvairījusies uzņemties. Laikā, kad atlīdzinājumi naudā tiek atzīti par pieņemamu agrākās vainas vai noziegumu atpirkšanās veidu, kolonijas apzīmējums varētu būt noderīgs pasaules uzmanības pievēršanai baltiešu pamatotajām sūdzībām. Turklāt, šāds apzīmējums būtu vērtīgs atgādinājums, ka kolonizācijas drauds no ilgus gadus rosīgā varmākas puses vēl joprojām nav zudis.

 

[Skat. arī Uldis Bluķis. I Latvijas kolonizācija. II Racionālisms JG229:26]

 

Kārlis Račevskis, franču literatūras profesors Ohaijo Valsts universitātē (Ohio State University), pēdējā laikā nodevies arī padomju varas gados deportēto baltiešu literatūru pētīšanai. Viņa pēdējā grāmata: Modernity’s Pretenses: Making Reality Fit Reason from Candide to Gulag (1998). Skat. arī JG215:14-16