Jaunā Gaita nr. 229, jūnijs 2002

 

NĀVES MARŠS

Dima Grīnups. Pārdzīvot. Stokholmā - Rīgā: Memento, 2001. 176 lp.

 

- Vorwärts Marsch! Marsch! -

Lēni, ļoti lēni, gandrīz negribīgi mūsu kolonna sāka savu gājienu. Vērojot šo nonīkušo, pelēko cilvēku pūli, kas lēni, līgojoties zem pelēkām, sniegotām debesīm, brida pa ceļa slapjdraņķa dubļiem, man bija vairāk jādomā par skumīgu bēru procesiju, bet tikai ar to starpību, ka šoreiz tie bija cilvēku rīki, kas paši virzījās pretim nezināmam mērķim (85. lp.).

Šī nelielā sējumiņa izcilā vērtība slēpjas kādās 70 lappusēs (45-114), kurās Dima Grīnups vienkāršos, ļoti lietišķos vārdos, bez lieku emociju uzspēles apraksta savu ikdienu, būdams ieslodzīts nacistu Štuthofas koncentrācijas nometnē II Pasaules kaŗa pēdējos mēnešos. Lasītāju satriec nometnes personāla, sargu, uzraugu un kapo vīru^[1] augstākā mērā nežēlīgā un brutālā rīcība, jo tie var bez jebkādiem nometnes administrācijas ierobežojumiem vai pārmetumiem lemt par ikviena iemītnieka dzīvību un nāvi pēc savas patikas vai acumirkļa iegribas.

Dima Grīnups ir ārsta dēls, rīdzinieks. Kad 1940. gada 18. jūnijā Dima pa tēva dzīvokļa logu Aspazijas bulvārī vēro Sarkanarmijas tankus braucam pa Rīgas ielām, viņš ir students LU ķīmijas fakultātē. Nākamā vasarā, kaŗam sākoties austrumu frontē, Latvijā ienāk hitleriskās Vācijas kaŗaspēks, sākas jauna okupācija. 1941. gada ziemā Grīnups sāk strādāt Rīgas apriņķa pārvaldē par sakaru virsnieku ar galveno uzdevumu - piedalīties no Krievijas iesūtīto partizānu apkarošanā.

Pienāk 1944. gada vasara, Sarkanarmijas spēki uzbrūk visā frontē, pāriet Latvijas robežu un pamazām tuvojas Rīgai. Daudzus latviešus nodarbina doma par Rīgas atstāšanu, pat par došanos uz ārzemēm. Dima Grīnupa sieva Skaidrīte un svaine Inese dodas legālā ceļā uz Austriju, kamēr viņš pats ar svaini Valteru nolemj nelegāli doties laivā uz Zviedriju. Dažam lasītājam šāds lēmums varētu likties dīvains, varbūt pat neloģisks. Abi latviešu jaunekļi taču bijuši atbildīgos amatos Rīgas apriņķa policijā: tātad, kaut arī netieši, iesaistīti vācu okupācijas administrācijā. Ja abu dzīvesbiedres jau aizbraukušas uz Lielvāciju, vai tad nebūtu bijis likumsakarīgi sekot viņām? Bet dzīves norisēs jau daudzkārt trūkst loģikas. Tā, par spīti dažādiem šķēršļiem, Zviedrijas braucēju pulciņš, kuŗa vidū ir abi minētie jaunekļi, beidzot 1944. gada oktobŗa sākumā ir Mazirbē, Baltijas jūŗas krastā un vieglā, tikai iekšzemes ūdeņiem būvētā motorlaivā gatavojas braucienam uz Gotlandi. Kāda tautieša denunciācijas dēļ vācu krasta apsardze braucēju pulciņa vīriešus apcietina, nodod tos Gestapo varā, kas tos tiesā. Uzskatot Dimu Grīnupu par barvedi nelegālajai Latvijas atstāšanas afērai, Gestapo ierēdņi viņu notiesā uz vienu gadu Štuthofas koncentrācijas nometnē. Pārējie saņem mazākus sodus, dažam tos pat nosacīti atlaiž. Tā sākas Dima Grīnupa septiņus mēnešus ilgais moku ceļš Štuthofā, kas beidzas Neuštatē pie Lībekas 1945. gada maijā, kad hitleriskā Vācija sabrukusi un angļu vienības okupē Šlēzvigholšteinu. No šī brīža sākas Grīnupa stāsta epilogs: sastapšanās ar sievu, dzīve DP nometnē Giftenē, nelegāls brauciens no Ķīles zvejnieka laivā uz Zviedriju, legālizēšanās, darba sameklēšana jaunajā zemē, ģimenes izsaukšana no Vācijas un ļoti sekmīga uzņēmējdarbība līdz sešdesmito gadu vidum.

Septiņdesmito gadu sākumā gan paša veselības traucējumu, gan uzņēmuma nesekmīgas darbības dēļ, pasākums jālikvidē, mašīnas jāpārdod. Dima Grīnups aiziet pensijā un buŗo apkārt pasaulei. 1973. gada novembrī savā jūŗas kreiserī Vega, atrodoties kaut kur austrumos no Madagaskaras, Dima piedzīvo nelaimes gadījumu un tiek paralizēts, atlikušo dzīves posmu pavadīdams braucamā krēslā. Grīnups mirst Zviedrijā 1980. gadā, 64 gadu vecumā. Būdams slimnīcā, savas dzīves pēdējos mēnešos viņš zviedru valodā uzraksta manuskriptu par savu pieredzi Štuthofas koncentrācijas nometnē, ko 1981. gadā pirms izdošanas grāmatā (Att överleva) apstrādā redaktors Morbergs, (R.W. Morberg). Grāmata 2000. gadā tulkota un izdota arī vācu valodā Hamburgā. Savukārt latviešu valodā ar virsrakstu Pārdzīvot to tulkojis pazīstamais literāts, arī JG līdzstrādnieks, Jānis Gulbītis (Jānis Viesiens).

Atgriežoties pie sākumā pieminētajām 70 lappusēm, pie dzīves Štuthofas koncentrācijas nometnē, lasītājam nav ne mazāko šaubu par autora patiesumu un objektīvitāti. Lasot, ik aina, ik rindkopā atklāj nežēlīga aukstuma, ārkārtīga izsalkuma un necilvēcīga režīma novārdzināto cilvēku dzīvē jaunas šausmas, jaunus necilvēcības kalngalus. Jau pēc pirmās Štuthofā pavadītās nakts, Dima ir par liecinieku satricinošam skatam.

Es uzmodos neizgulējies un noguris. Mana pirmā nakts barakā nr. 6 bija pagājusi, kaujoties ar utīm, kasoties un grūši grozoties no viena sāna uz otru. Vēl mūs iztrūcināja kliegšana un troksnis netālu no mūsu guļamlāvas. Pārliecos pār lāvas malu, lai redzētu, kas tur notiek. Sev par izbīli ieraudzīju, ka bloka šefs ar nolauztu krēsla kāju visā spēkā dauza kādu vecāku gados ieslodzīto - žīdu (..) Man nezināmu iemeslu dēļ bloka šefs bija nonācis galīgā jūtu izvērdumā un tagad savas dusmas izgāza uz veco nelaimīgo žīdu (..) Viņš savu upuri sita bez ritma un žēlastības. Sita pa galvu, pa kaklu, pa muguru tik ilgi līdz tas nogāzās uz grīdas un palika tur bez dzīvības guļam (..) Pēc sava paveiktā asins darba bloka šefs aizdedzināja cigareti un pavēlēja Denišam^[2], lai nosistais kopā ar citiem līķiem tiktu nogādāts uz kremātoriju (55).

Līdzīgas ainas Dimam nākamos mēnešos nākas novērot it bieži. Citkārt sitēji ir SS sargi un uzraugi, bet cietušie vienmēr ir ieslodzītie. Taču darba drūmuma kulmināciju iezīmē lappuses, kas veltītas ieslodzīto 20 dienu ilgai soļošanai no Štuthofas, kas ir Dancigas tuvumā, uz Štetīni, ostas pilsētu ziemeļaustrumos no Berlīnes, un atpakaļ.

Neviens no mums nezināja, kad un kur sitīs pēdējā stunda, bet es domāju, ka lielais vairums manu nelaimes biedru apzinājās, ka mūs dzīs uz priekšu, cik ilgi vien jaudāsim, un kad mūsu spēki apsīks, tad SS vīra lode nāks kā atbrīvotāja mūsu ciešanām,

raksta Grīnups par šo gājienu. Tā arī notiek. Štuthofu atstāj trīs gājienu kolonnas, katrā pa 1000 vīru. No pirmās kolonnas Štuthofā atgriežas nepilni trīssimt ieslodzīto, tātad 700 ceļā nošauti vai citādi gājuši bojā. No pārējām divām viena iznīcināta gaisa uzbrukumā, otra kritusi krievu rokās. Tādēļ var teikt, ka šī ieslodzīto dzīšana turp un atpakaļ visu gaŗo ceļu (četrsimt kilometru turp un četrsimt atpakaļ) patiešām ir bijis īsts nāves maršs. Gājiena kolonnā un nakts atpūtas brīžos Grīnupam gadās būt kopā ar sociāldemokratu polītiķi Bruno Kalniņu un prof. Konstantīnu Čaksti, Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlu. Ceļā uz Štetīni prof. Čakste sasirgst ar izsitumu tīfu un kādā nakts atpūtnē, guļot blakus Grīnupam, aizveŗ acis uz mūžu. Ieslodzītie viņu aprok kādā pakalniņā ceļa malā.

Līdz šim vēl nepiedzīvots atklājums ir Dima Grīnupa liecība, ka nāves marša apsardzē piedalījušies arī latviešu leģionāri:

Kādu dienu maršējot, ievēroju, ka tā sarga vietā, kas gāja man labajā pusē, tagad ir cits. Sākām sarunāties un izrādījās, ka viņš ir latvietis no Latviešu leģiona. Tas bija pavisam patīkami iegūt apsargos tautieti. Viņam varēju dāvāt daudz vairāk uzticības nekā SS vīriem (90).

Šī liecība ir pretstatā mūsu vēsturnieku uzskatam, ka Latviešu leģionam nav bijis ne mazākās saskares ar hitleriskās Vācijas masu iznīcināšanas polītiku.

Dima Grīnups savā Štuthofas atmiņu stāstā visā skaudrumā uzskatāmi atgādina juku laiku Eiropā, kad divas nežēlīgas, tiešām necilvēcīgas varas, viena brūna, otra sarkana, kapāja latviešu tautas dzīvo spēku, par katru uzdrošināšanos draudēdamas ikvienam ar nāvi un iznīcību.

Mazāk autoram laimējies grāmatas ievadā ieskicējot Baigā gada kontūras. Tur ir nepareizības un izlaidumi, kas lasītājam, it īpaši zviedru un vācu tautības (kuŗiem tulkojumos grāmata tagad pieejama), laupa patieso ieskatu šī posma norisēs. Kā zināms, padomju vara Baigajā gadā ar kolchozu dibināšanu neko nesteidzās. Pirmā kolchoza nodibināšanu Latgalē avīzes izbazūnēja tikai 1941. gada jūnija vidū. Bet drīz sākās kaŗš, tādēļ praktiski nekas netika paveikts. Dima Grīnups turpretī sovchozus "sadibinājis" jau 1940. gadā bij. Latvijas paraugsaimniecībās. Tur gan 1941. gada martā iekārtoja "mašīnu-traktoru stacijas" un "zirgu-mašīnu" punktus.^[3] Nepieminēta palikusi viltus vēlēšanās radītā saeima, kuŗai padomju vara piešķīra ievērojamu lomu, pievienojot Latviju Padomju Savienībai.

Jāņa Gulbīša tulkojums ir visumā gluds un pāris pamanītās kļūmes, liekas, pieder iespiedkļūdu kontam. Taču jāatzīst, ka grāmatas virsraksts ir gaužām neizdevies. Vai lasītājam titulis Pārdzīvot būtu jāsaprot kā "izturēt un izdzīvot vai varbūt pat kā izvilkt dzīvību," kas varētu būt varianti virsrakstam zviedru valodā? Latviešu valodā vārds "pārdzīvot" pirmkārt nozīmē emocionālu pārdzīvojumu, galvenokārt pozitīvā nozīmē.

Grāmatas saturam raksturīgu, ļoti iespaidīgu vāka zīmējumu devusi datormāksliniece Inta Bērente un nesen mirušais prof. Tenis Grasis vecākais.

 

[1] Tie lielākoties bija baraku vecākie, no ieslodzīto vidus izraudzīti slepkavas vai citi kriminālnoziedznieki.

[2] Denišs Tode --- ieslodzītais no Budapeštas, kuŗa pienākums bija aizvākt barakā mirušos uz kremātoriju.

[3] Skat. Alfreda Caichnera Latvijas boļševizācija 1940-1941. Gauja 1986. 276 lp.

 

Auseklis Zaļinskis

 

[Skat. arī Gundara Ķeniņa Kinga komentāru JG230.]

Publicists Auseklis Zaļinskis ir grāmatas Bez ienaida un bailēm - latviešu gūstekņi Otrā pasaules kārā (1991) autors. Dzīvo Mičiganas pavalstī, ASV.