JG redakcijai:
Auseklis Zaļinskis savā apskatā par Dimas Grīnupa atmiņām Pārdzīvot liekas pārsteigts par Štuthofas koncentrācijas nometnē ieslodzīto eskorta sastāvu, kur bijis arī kāds latvietis, jo latviešu vēsturnieku uzskatā Latviešu leģionam neesot bijis ne mazākās saskares ar hitleriskās Vācijas masu iznīcināšanas polītiku. Vēsturnieku uzskats tomēr ir tas pareizais. Zem vācu militāro iestāžu kontroles, nevis Leģiona jurisdikcijā, bija vienīgi tie leģionāri, kas atradās skolās, sevišķās apmācībās, slimnīcās vai arī bija ceļā uz savām vienībām vai jauniem norīkojumiem. ASV bruņotajos spēkos tos dēvētu par casuals. Īpaši kaŗa beigu posmā šādu tranzitā atrodošos kaŗavīru bija daudz, un laiku pa laikam īslaicīgi norīkojumi viņiem bija dažādi un neparasti. Nav iespējams dokumentēt atsevišķu kaŗavīru likteņus, bet par Leģiona vienībām kā tādām nevar būt runas. Ir gan ziņas par dažām grupām, piem., atsevišķiem kaŗavīriem, kas atradās apmācībās Arnhemā, pavēlēja iesaistīties šī rajona aizsardzībā. Kāda rota ar latviešu sastāvu no Lauenburgas instruktoru skolas tika izmantota dezertieŗu un noklīdušo (Versprengte) gūstīšanai. Kādu citu grupu norīkoja, lai papildinātu eskortu Štuthofas evakuācijai. Pēdējie it kā nokļuvuši Dancigas ielenkumā un tur krituši, tikuši evakuēti vai arī nonākuši krievu gūstā. Viens no viņiem vēlāk manīts Rīgā. Toreiz juridiski svarīga bija kapteiņa Aleksandra Bulles atteikšanās komandēt Štuthofas eskortam nozīmētos. Viņu apcietināja un tiesāja vācu kaŗa tiesa. Pārliecināts par neizbēgamu nāves sodu, kapteinis tiesā devis ļoti atklātu liecību, proti, latviešu nacionālistu turēšana Štuthofas koncentrācijas nometnē demoralizējot noskaņojumu Latviešu leģionā un tādēļ uzskatāma par lielu kļūdu ar militārām konsekvencēm. Viņš pats esot ar mieru galvot par vairākiem sev labi pazīstamiem ieslodzītajiem. Komandēt Štuthofā ieslodzīto eskortu viņam nepieļaujot godaprāts un sirdsapziņa. Kapteini Bulli vācu kaŗa tiesa attaisnoja. Leģiona ģenerālinspekcija vēlāk viņu nozīmēja par leģiona labklājības virsnieku Prāgā. Kaŗa beigas viņš sagaidīja Liepājā, no kurienes, kā tā sauktās pulkveža Oša valdības pārstāvis, aizbrauca uz Zviedriju.
Gundars Ķeniņš, Takomā, ASV
JG redakcijai:
Neesmu lasījis visu Andrieva Ezergaiļa sarakstīto, tikai rakstus trimdas presē un grāmatu Holocaust in Latvia. Dažreiz viņš liekas vienpusējs, nesaprot, kas īsti ir okupācija, piem., JG 228. Ja man prasa, kā pirmais krievu gads atšķiras no vācu okupācijas gadiem, tūdaļ atbildu − tāpat kā daudzi citi, ka vācu apmēram trīsarpus gadi bija vieglāki. Bet šī atbilde nekādā ziņā nav jaucama kopā ar žīdu izslepkavošanu. Ja vācu laiks bija brutāls pret žīdiem un čigāniem, tad komūnistu abas okupācijas bija brutālas pret visiem. Vācu laikā bija iespējams dzīvot vismaz kā otrās šķiras pilsoņiem, ja vien aktīvi nedarbojās pret okupācijas varu. Tauta varēja atelpot pēc pirmā krievu gada, kad katra diena bija baiļu un neziņas pilna − daudzi cilvēki vienkārši pazuda, citus apcietināja. Arī žīdu inteliģence uzskatīja krievu okupāciju kā savas labklājības galu. Un neviens latvietis nedomāja, ka vācieši tūlīt atdos brīvību, jo tas bija viņu Drang nach Osten, ko nevarēja realizēt, nesoļojot pāri Baltijas valstīm. Vācieši arī atļāva atjaunot ar zināmiem ierobežojumiem latviešu iestādes, piem., Tiesu resoru (kur pats strādāju), kam bija pat tiesības aicināt vācu kareivjus un virsniekus uz tiesas sēdēm kā lieciniekus. Attiecībā uz grāmatu Holocaust in Latvia jau pats virsraksts ir kļūdains. Tas apsūdz Latviju un met ēnu uz latviešu tautu. Holokausts taču nav noticis Latvijā, bet gan vācu okupētajā Latvijas teritorijā. Bet grāmatu lasot, rodas iespaids, ka Ezergailis paceļ katru lauku akmeni, meklēdams kaut mazākās antisemītisma pazīmes. Ļoti liela neticība latviešiem! Viņš jautā, vai atriebības kāre pret žīdiem jebkad mājojusi latviešu sirdīs. Atbilde ir noteikts NĒ, un atsevišķi izņēmumi negroza vispārējo ainavu. Nav taisnība, ka latvieši vainoja nevis padomju varu, bet gan žīdus par Baigajā gadā noslepkavotajiem. Ar īstenību nesaskan Ezergaiļa apgalvojums, ka vācieši izraudzīja apriņķu pašaizsardzības komandantus ar labām vācu valodas zināšanām. Personīgi pazinu Alūksnes un Valkas apriņķa komandantus, kuŗu vācu valoda bija ļoti vāja. Apgalvojums, ka latvieši nav sapratuši vācu dubultspēli, ir apvainojums tautas saprātam. Daudz kas tika arī darīts pret vāciešiem, piem., Čakstes un Einberga nacionāli domājošas pretorganizācijas dibināšana, ar kuŗu arī man bija sakari. Jau agri daudz kas liecināja par to, ka vācieši Krieviju neiekaŗos, kaut vai viņu nežēlīgā apiešanās ar krievu un ukraiņu gūstekņiem, arī ar iekaŗotajām tautām vispār. Tādēļ arī, tuvojoties kaŗa beigām, pašpārvalde centās visus latviešu kaŗavīrus apvienot lielākā vienībā, iesaistot arī bijušos policijas bataljonus un cerot, ka šāds apbruņots spēks būs noderīgs brīvības atjaunošanai.
Ēvalds Lejiņš, Toronto, Kanadā
