Saule,

pārmetusi man trīsreiz

krustu,

ar baltu putnu uz pleca

iebrien

Meksikas līcī,

un viļņi pie manām kājām

nosviež gliemežvākus −

vēstules man

no jūras dzīlēm.

Vai rakstīt man jūrai

ar delnām, pēdām

uz viļņu galotnēm?

Vai es iedrošinātos

būt

tik atklāta kā jūra?

Abas ar acīm

pavadām putnus

bet esam noliktas

katra savā vietā.

Tumsa brien

sarkanām kurpēm

gar apvāršņa malu

pametot mani smiltīs.

Mēness gaisma pil

manās acīs un

ielas skaņas ap mani

velk loku kā žņaugu

Ko es darīšu ar bezmiega stundām?

Tās visas ir nolauztas karotes

un mieru vai miegu

ar tām nevaru smelt.

Gaiši zils zīda rīts

iekaŗas logā

un, pārmetusi to pār plecu,

eju skaitīt sīku naudu

jaunām karotēm.

Es jau nebēdāju

Par sevi −

Manas pagājušās dienas

Pilnas

Raibiem tauriņiem,

Zibens šautrām

Un

Kā egļu galotnēm −

Klusu tiekšanos

Pret gaismu.

Es jau nebēdāju

Par sevi:

Man viss bijis

Atliku likām.

Bet tiem,

Kas vēl nav sākuši

Tauriņus

Un zibeņus izjust −

Vai tie to paspēs

Pirms egles dunot

Kritīs

Un ielas pārplūdīs pelniem

Pirms gaisma sāk zust?

Tava dziesma

izskan

caur manām velvēm

un iededz laternu,

kuŗas gaismā

es atrodu ceļu.

Mana māja pastāvēs,

kamēr

tu dziedāsi

un durvis būs vaļā.

Par Lolitu Gulbi skat. JG 216:6

LIKSIM RĪGAI

KOKA GRĪDU!

Veltījums Rīgai
800. jubilejā

No gaišiem gludiem dēlīšiem

Rīgai koka grīdu liksim!

Nebūs vairs jāmin,

kur trotuārs beidzas.

Koka grīda gludi ieplūdīs

restorānos

Tā, ka liksies,

ka pagalmi

ir pašu ēdamistabas.

Tur bezpajumtniekus

pabaros,

kā mīļus viesus.

Rīgā negaidīs tramvajus,

bet uz stūriem dejos!

Čībās čāpos uz darbu.

Svētdienās zeķēs

ģimenes slidos.

Rīgā

nebūs nekad no grīdas jāpieceļas,

jo nebūs uz kā paklupt!

Vēsturniekiem būs jauna ēra:

Pirms un pēc grīdas.

Ēra, kad kurpes ir allaž tīras.

Krustceļos,

kur bieži avārijas,

šūpuļkrēslos

sēdēs ļaudis.

No mūzejiem, šļūcot

atpakaļ uz skolu,

bērni spodrinās Rīgu!

Jā!

Ieliksim Rīgai

jaunu gludu gaišu grīdu.

Tad būvēsim Bibliotēku,

kas arī spīd!

Veltījums prāvestam

A. Liepkalnam ar

ģimeni

Intīmāk nevar būt:

Stāvēt klāt klusu

un ar čukstu novēlēt:

„Saldu dusu.”

Zinām no bērnības,

ka runas ir liekas,

kad metas krēsla,

kad piestājas vakars.

Tad vectētiņš mīļš

vai vecmāmiņa,

mammīte vai tētis

atloka gultai

palagus un segas

un vārdos rāmos

piemin tuvos un tālos.

Pieliecas pie pieres,

uz vaidziņiem, matiņos

nolaižas skūpsts,

bērnam saldu sapņu

vēlējums.

Jā,

runas ir liekas,

kad metas krēsla,

kad piestājas vakars.

Vēl vienu reizi

var stāvēt klāt klusu

un ar čukstu

novēlēt draugam,

novēlēt tēvam,

novēlēt vectētiņam:

„Saldu dusu.”

VARBŪT LABĀK

Te kompjūters.

Te govs.

Nē, patiešām. Gribu dāvināt tev savu veco kompjūteru!

Un es − tev savu govi veco!

Nejoko. Tas vēl tīri labi darbojas. Ir pat latviešu burti!

Govij ar nekādas vainas. Lūk, tai latvisks vārds!

Došu līdz diskus, vērtīgas programmas.

Te piena kanna. Stipri pirksti derēs.

Ekrāns gan mazliet malās ieraujas, tāda smilšu pulksteņa forma.

Govij, govij... nu teiksim tā, kādreiz „neparedzama” oma.

Strāvas nepietiks. Bet ar jauniem puļķiem, vadiem varbūt varēs...

Ja barosi govi ar sienu, svaigu āboliņu,

varbūt tā arī tev pirmajā dienā nenobeigsies!

Sarma Muižniece kalpo divām mūzām − dzejai un glezniecībai. Dzīvo Bostonas (ASV) apkaimē.

ATKLĀSMES

GRĀMATA:

ŅUJORKAS

Iedomājieties

siseņus ar skorpiju astēm /

dzeloņiem, zirgu / pūķu lielumā, ar

čūsku astēm, čūsku galvām bez sejām, kas

veras atpakaļ / pakaļ elles peklei, no kuŗas tos piektā

eņģeļa bazūne bija / ir / un būs vēl iz / uzsaukusi augšā vecajās debesīs,

vai arī jaunās pasaules pazemē / padebešos; vai arī septiņus

Dieva dusmu / indes kausus, ko septiņi vērīgi /  

zvērīgi eņģeli ir / un būs vēl

izlējuši pāri visai

zemei,

lai tie pilnīgi iznīcinātu

ne tikai lielākās pilsētas, bet pat

vismazākos no jums / cilvēkiem, ar cilvēku

sejām. Tikai neiedomājieties, ka aiz visa tā ir / bija /  

rēgojās īsts sātans, ar ragiem / zirga nagiem un čūsku / skorpiju

asti, bez sejas, tāds nedabīgs radījums / neradījums,

fantāzijas izdzimums, ko jūs kaut kā varētu

iz / uzspridzināt gaisā no pašas elles

visdziļākajām

alām;

vai arī Dievs / dievi, tas ir,

neiedomājieties, ka ir / bija / būs vēl

atklājies kāds Alla / Jahve, kas visu to kaut

kā varēja izplānoti uzradīt, vai vismaz pie / atļaut savā

pusdemokratiskajā žēlastībā, kas nemaz nesaskan ar Bībeles /

Korāna absolūtās vienvaldības dabu / nedabu. Šādos

gadījumos, kas izglābj / atrisina ļaunuma problēmu,

nav nedz ticība / fantāzija, nedz lūgšana /  

pašapmāns, bet gan neviltotā

patiesība

pati, reālo pierādījumu

patiesība − viena lidmašīna, divas

lidmašīnas, trīs lidmašīnas, četras lidmašīnas,

un līķi − ko var pārbaudīt / vairākkārt pārbaudīt visas

partijas / puses, ne vārds / vārdi, kas izplēn no bezķermeņa,
bezsmadzeņu, bezsejas, bezgaisa vēja pūsmas, kas nespēj jūs ne radīt,

ne ārdīt. Izvairieties no viltus praviešiem,

kas jums sola par daudz vieglu

glābiņu / pestīšanu. Sēras

ir grūts darbs − rakšanās /  

buldozēšanās cauri visai atriebības /  

atmaksas drazai, lai jūs varētu nonākt pie

slēdziena, kopā ar Jēzu un Sokrātu, ka lielākais ļaunums

ir nevis to izciest / saņemt, bet gan to nodarīt / atdarīt citiem. Un

vismazākais labums, kas var kļūt liels, ir atziņa /  

ziņa, ka jūsu globālā kaimiņa pārraidāmā

seja nemaz nav tik daudz

citādāka par jūsu

pašu.

Profesors Montgomerija (Montgomery) koledžā (pie Vašingtonas), Paulis Birznieks, publicējis literātūrzinātniskus rakstus un dzejoļus trimdas un Latvijas (skat. Karogs 2002,2), gan arī amerikāņu izdevumos.