Jānis Elsbergs
TARASS, DONBASS UN IKONOSTASS
Tarass ŠevčenkoKatru gadu maija nogalē Ukrainas Rakstnieku savienība rīko Starptautiskos Tarasa Ševčenko svētkus un katru gadu tie notiek citā Ukrainas novadā. Gadījās tā, ka šogad svētki notika šīs valsts austrumos, Doņeckas apgabalā jeb Donbasā, un Latviju pārstāvēju es. Tad nu šīs piezīmes būs par Ukrainā piedzīvoto un uzzināto.
Tarass Ševčenko (1814-1861), izcils dzejnieks, prozists un mākslinieks, ir ukraiņu kultūras simbols, ne ar vienu citu nesalīdzināms ukraiņu valodas, literārās tradicijas un nacionālās pašapziņas iedzīvinātājs, bagātinātājs, stiprinātājs... Lūkojot pēc analoģijām, varētu teikt, ka viņa devums ir līdzvērtīgs jaunlatviešu Ausekļa, Pumpura un Kronvalda devuma summai mūsu valodā un literatūrā. Tomēr padomju laikos Tarasu bija viegli un izdevīgi rādīt kā krievisku, austrumslāvus vienojošu figūru, kas turklāt apliecina trūcīgās pamatšķiras milzu garaspēku: viņš piedzima kā dzimtcilvēks, muižnieka Engelharta īpašums, un 1831. gadā nonāca Pēterburgā, kur vietējā inteliģence ievēroja viņu kā talantīgu zīmētāju. 1838. gadā slavenais krievu mākslinieks Brilovs gleznoja tikpat slavenā dzejnieka Žukovska portretu, kuŗu izspēlēja īpašā loterijā un par iegūtajiem 2500 rubļiem nopirka Tarasam brīva cilvēka statusu; ar 400 rubļiem piedalījusies pat cara ģimene. Mūža lielāko daļu Ševčenko pavadījis Krievijā, arī vairākus dzejas un prozas darbus sarakstījis krieviski. Šos faktus mūsdienu ukraiņi nemēdz pieminēt... Tādējādi Ševčenko, protams, ir milzīgs tilts, kas vieno nacionālās kultūras sākumus ar mūsdienām, tomēr šai tiltā ir caurumains un vietumis mīnēts posms, kas atbilst padomju laikam (līdzīga loma Latvijā ir Raiņa polītiskajam kreisumam, Krievijā pavadītajiem gadiem un svainībai ar Pēteri Stučku). Ukrainas lielākajās pilsētās nav jāceļ Ševčenko pieminekļi tie jau tur ir kamēr blakus kvartālos pat galvaspilsētā Kijevā, nerunājot nemaz par krieviskajiem austrumu apgabaliem, joprojām slejas vareni monumenti Ļeņinam un padomju kaŗavīriem, un vietējā specifika! Artjomam (īstajā vārdā F. Sergejevs; ukraiņu dižkomūnists; miris 1921. g.). Raugoties Doņeckas 2001. gada kartē, redzam, ka Ševčenko bulvāri krusto Artjoma, Čeļuskiniešu un PSRS 50-gades ielas, bet parallēli atrodas vairāki prospekti: Miera, Iļjiča, Komjaunatnes, Dzeržinska, Kritušo Komūnāru u.t.t.
Uz Doņecku (agrākais nosaukums: Staļino) divos autobusos no Kijevas devās liela ukraiņu rakstnieku grupa, kā arī nedaudzie viesi − trīs baltkrievi, krievs, rumānis un es. Doņeckā rakstnieki tika dalīti vairākās grupās, kas 22.-24. maijā uzstājās dažādās Doņeckas un citu tuvējo pilsētu mācību iestādēs. Man gadījās pabūt Doņeckas universitātes Filoloģijas fakultātē, kā arī Mariupolē lielā ostā pie Azovas jūras un Jenakijevā, kuŗas mēra vietnieks mūs visur pavadīja un pieticīgi izteicās par savu mazo pilsētiņu (liela nav tikai divreiz lielāka par Liepāju). Mūsu delegācijas vairākums bija vecākās paaudzes dzejnieki, rakstnieki un literatūrpētnieki no dažādiem Ukrainas novadiem, kuŗiem nebija īpašas intereses par mani − vienīgo īsto svešzemnieku (baltkrievi un rumānis Joans Kozmejs runā ukrainiski; krievs Igors Ļakins saprot, kaut atbild krieviski). Gluži dabiski biedrojoties pēc paaudžu principa, kopā ar baltkrievu Mihasu Skoblu daudz informācijas un skaidrojumus guvu no dzejnieces Oļesjes Mamčičas, Ukrainas RS jaunākās biedres. Angliski runājošus ukraiņus sastapt negadījās šīs nedēļas laikā krieviski esmu runājis vairāk nekā vienpadsmit Latvijas neatkarības gados kopā... Uzstājoties lieti noderēja divvalodu grāmatiņa Elsbergi (Rīga, 2001), kuŗā Klāva un manus dzejoļus ukrainiski tulkojis Jurijs Sadlovskis, Ļvovā (tagad Ļvivā) dzimis dzejnieks, Rīgas Ukraiņu vidusskolas skolotājs, Latvijas Universitātes doktorants; viņa tulkojumus publikai lasīja cits latviešu dzejas popularizētājs dzejnieks, ukraiņa un latvietes dēls Jurijs Zavhorodnijs.
Doņecas baseina jeb Donbasa pilsētas atgādina gigantiskas jelgavas vai olaines pirmskaŗa ēku tikpat kā nav, Mariupolē visas baznīcas 1930. gados uzspridzinājis Staļins (nevienu vecu baznīcu neredzēju arī citur, kur gadījās pabūt), kaŗa laikā daudz sagrāvuši fašisti, visur dominē pamatīgas, kaut lielākoties noplukušas Staļina un Hruščova laika būves, neskaitāmās fasādēs un dekoros redzamas zvaigznes, sirpji un āmuri; nav novākti un vietām pat atjaunoti milzu plakāti ar uzrakstiem: Darbam slava!, Slava Donbasam! un tamlīdzīgi. Doņeckā mums lepni izrāda Filoloģijas fakultātē nule iekārtoto universitātes muzeju, bet man rodas sajūta, ka esmu nonācis 1980. gadu sākuma sarkanajā stūrītī: tik klasisks ir šis padomju dizaina paraugs. Tagadējo profesoru portretu galerijā katram pierakstīts, kuŗš reiz saņēmis Darba Sarkanā Karoga, kuŗš Sarkanās Zvaigznes ordeni, kuŗš medaļu Par izcilu darbu (līdzīgas goda plāksnes joprojām rēgojas arī brīvā dabā pie lielākajām rūpnīcām). Tikmēr pie fakultātes ieejas jauns piemiņas bareljefs izcilajam ukraiņu dzejniekam, disidentam Vasiļam Stusam, kas šeit mācījies 1954.-59. gadā. Vietējie gan vairāk lepojas nevis ar Stušu, bet ar citiem novadniekiem Sergeju Prokofjevu (Jāzepa Vītola skolnieku) un grieķu cilmes krievu mākslinieku Arhipu Kuindži (Vilhelma Purvīša skolotāju). Ukrainiskais tiek izrādīts uz āru zili dzeltenais valsts karogs vai tā motīvi dominē neskaitāmās reklāmās, jaunos pilsētas rotājumos; vietējie ierēdņi, kas visur sagaida, pavada un uzmana rakstnieku pūlīti, cenšas runāt ukrainiski. Padomju laikos to sauca par pokazuhu.
Pokazuha jeb izrādīšanās dari un runā to, ko valsts prasa, bet domā savu. Oļesje gaužas, ka līdztekus krievu mēlei Ukrainā dominējošā valoda ir kroplīgs un nabadzīgs ukraiņu-krievu mistrs, kādā runājot pat prezidents Kučma. Īstiem ukraiņiem ausis sāp, arī dzirdot svinīgās Doņeckas ierēdņu uzrunas un vietējo censoņu deklamētās Ševčenko dzejas. Uzsvari un galotnes esot šķībi, greizi... Klausoties gidē, kas mums pa autobusa logu izrāda Mariupoli, pat es nomanu, ka viņai iet kā pa celmiem, ukraiņu tekstā sprūk iekšā tīras krievu frāzes. Rakstnieki viebjas kā spalīšu mocīti. Paši sarīkojumi arī jo sūri atgādina padomju laiku. Sevišķi pie Ševčenko pieminekļiem.
Lūk, Mariupoles pilsētā mītiņš pie pieminekļa paredzēts pašā dienasvidū. Sadzīti skolēnu pūļi svētku formastērpos, ar puķēm un Ukrainas karodziņiem stāv skolotāju uzraudzīti karstajā saulē, gaida... Rakstnieku uzstāšanās iepriekšējā vietā ievelkas, pēc tās viņus vēl katrā ziņā pamatīgi jāpabaro, tomēr trijos pēc pusdienas esam klāt: pie pieminekļa piebrauc visas valsts ukrainizācijas simbols kolonna priekšā zili dzeltens milicijas auto (žigulis) ar mirgojošām bākugunīm, pakaļā sagrabējis autobuss (ikaruss) ar sirmiem, uzvalkos tērptiem rakstniekiem. Nav grūti iztēloties, ar kādu entuziasmu viņu gaŗajās, kvēlajās runās klausījās šie jaunieši ar novītušajām buķetēm rokās viņu lielākā daļa bija krievi, un ukraiņu literatūru skolās mācot ļoti sekli... Skolotājām šai jomā neesot ne pieredzes, ne pienācīgu valodas zināšanu, ne vēlēšanās tādas gūt. Viss ir tikai izrāde. Atceros, kā pats nīdu padomisko pokazuhu, un nu sāp sirds redzot, kā Kučmas un komūnistu nomeklatūras vadībā Ukrainā tiek profanizēta nacionālas valsts ideja, nacionālo simbolu saturs. Līdzīgas tikšanās un nīkšanas notikušas arī citās pilsētās. Slavjanskā un Krasnijlimanā dažas meitenes, rakstniekos klausīdamās, paģībušās un viena pat ar ātro palīdzību aizvesta uz slimnīcu. (1982. gadā Rīgas 49. vidusskolā viens puika atļāvās paģībt Brežņeva sēru mītiņa laikā un tika par to bargi sodīts... Un vēl viena piebilde: mūsu pašu Dzejas dienās man dažreiz ir bijis kauns no ārzemju viesiem, cik nejēdzīgi organizēti šie svētki. Tagad varu liecināt: kauč sliktāk kā Lietuvā, tomēr labāk kā Ukrainā.)
Ja neskaitām Krieviju, tad Ukraina ir pēc platības vislielākā un pēc iedzīvotāju skaita piektā lielākā Eiropas valsts. Ar 2001. gada lielisko ražu Ukrainas melnzeme, par spīti padomiskajam saimniekošanas modelim, darījusi valsti par septīto lielāko graudu eksportētāju pasaulē, un iekšzemes kopprodukts jau otro gadu aug. (Divpadsmit stundu brauciens ar autobusu no Kijevas uz Doņecku nudien vieš skaudību tā ir kā bezgalīga Zemgale, šīs zemes dāsnums un ekonomiskais potenciāls šķiet neizmērojams. Var saprast, kāpēc ukraiņu patrioti apgalvo: Eiropa no mums baidās. Kad mēs te ievedīsim kārtību, viņu lauksaimniecība izputēs kā pelavas vējā.)
Pavasara vēlēšanās ukraiņu demokratiskie spēki ieguvuši apmēram trešdaļu parlamenta, vairāk nekā jebkad agrāk par spīti tam, ka valsts austrumos var uztvert tikai vienu TV kanālu ukraiņu valodā un to pašu slikti, bet prese ukrainiski vispār nav nopērkama. Un pat ja būtu Kijevā visi TV un radio kanāli, ar epizodiskiem izņēmumiem, tāpat kā lielākās avīzes ir stingrā prezidenta administrācijas kontrolē. īsti neatkarīgi esot tikai amerikāņu radio Brīvība, daži tīmekļa ziņu portāli, daži Rietumukrainas izdevumi. Par vienlīdzīgām šīs vēlēšanas nekādi nevar nosaukt, to apliecinājuši arī EDSO novērotāji; notikušas daudzas falsifikācijas, dažā ciemā nobalsojuši pat 110 procenti vēlētāji, jo no sarakstiem nav svītroti nelaiķi un izceļojušie. Dzīvās un mirušās dvēseles balso: par Kučmas spēkiem... Kā Ukrainā saka: tur ij Gogolis mēms paliktu. Tauta viņiem vairs īpaši netic. Vai atradīs, kam ticēt?
Cik paspēju novērot, privātais bizness, kaut lēni, tomēr attīstās, un arvien redzamākas top alternatīvas tai padomju sprāgonībai un nabadzībai, kas valda valsts uzņēmumos. Doņeckā visskumjākās izjūtas mani pārņēma nevis redzot daudzās simboliskās padomju paliekas tās tomēr nevar neuztvert ar humoru , bet gan pakavējoties pie avīžu kioskiem. Un pat ne tāpēc, ka šai krievu pilsētā nav nekā ukrainiski, tur vispār nav nekā, ko domājošam cilvēkam lasīt. Salīdzinājumam: laikraksts Diena te liktos neaizsniedzams ideāls. Pat Rīgas Balss vai Lauku Avīze šķistu intellekta kalngali, Vakara Ziņas virs vidējā žurnālistikas līmeņa. Arī Rīgas kioskos netrūkst visvisādu tematisku lapeļu, kas specializējas sensācijās, horoskopos, sportā, kriminālziņās, lidojošajos šķīvīšos, seksā, slavenību privātajā dzīvē, skaistumkopšanā vai visās šais jomās vienlaikus, bet iedomājieties! ja būtu tikai tās, turklāt drausmīgā ķēpīgi melnbaltā iespiedumā... Nevienas puslīdz korektas avīzes ar informāciju un jelkādu analizi, neviena žurnāla, kas būtu vismaz Santas līmenī! (Rīgas Laiks ij prātā neienāk.)
Man radās iespaids, ka pagaidām iekšējais valsts strīdus notiek simbolu līmenī. Negribīgi, bet ar vērienu tiek ikdienā un apziņā ieviesti karogs, ģerbonis, Ševčenko un citi ukrainiskuma atribūti. Daudzi gan neliekas zinis, ielās redzami padomju kaŗa un darba veterāni ar ordeņlentītēm pie krūtīm gluži kā Latvijā pirms divdesmit gadiem. Kijevas patriarhāts varētu kļūt par vienu no Ukrainas balstiem, bet Kučma tam izsitis pamatu no kājapakšas, daudzas padomju īpašumā bijušas Vidusukrainas baznīcas nododams Maskavas patriarhātam. Visi jēdzīgākie un mūsdienīgākie kultūras projekti notiekot nevis ar valsts, bet ar ārzemju ukraiņu atbalstu. Vecākās paaudzes rakstnieki, kas nosaka toni arī Ukrainas Rakstnieku savienībā, šais svētkos uzstājās ar tik primitīvām, urrāpatriotiskām klišejām pārbagātām runām, ka pat es, ukraiņu valodas nepratējs, varēju visu saprast. Cik uzzināju no Oļesjes Mamčičas un arī pastaigājot pa Kijevas grāmatnīcām un paklejojot internetā (piemēram: http://poetry.uazone.net ), ukraiņu literatūra ir dzīva, tajā ir vairākas aktīvi rakstošas paaudzes, vairāki interesanti novirzieni, ne tikai Rietumukrainā, bet arī citur tomēr tie patrioti, kam vēl ir ietekme oficiālajā līmenī, nejēdz to izmantot. Lielā cīņa pagaidām vienkārša mans ikonostass pret tavu ikonostasu. Tos, kuŗi šo diskursu principā nepieņem, notur par ikonoklastiem un nostumj pa kaktiem. Tomēr Doņeckas studenti ar aplausiem reaģēja uz ārzemnieka alternatīvo lozungu: Nost ar totalitāro estētiku!
Jautājumi paliek: vai Ukraina slīgs atpakaļ un sāks līdzināties Āfrikas zemēm? Varbūt tomēr spēs izrauties no brežņeviskās stagnācijas un 21. gadsimtā kļūs par demokratisku un brīvu valsti? Un vai šai valstī tauta runās dzīvā ukraiņu valodā? Mana sajūta šobrīd: pretspēki ir apmēram līdzīgi. Zinu tikai to, ka drīz vien Latvija būs spējīga pārnovadu kaimiņiem palīdzēt, vismaz ar ekspertu padomiem kā pamazām pārvarēt Krievijas ietekmi.
Čiekurkalnā, 2002.29.V
Par Jāni Elsbergu skat. JG 227:30
