Nikolajs Bulmanis

SAULE, PĒRKONS, DAUGAVA.

Dažas Čikagas dziesmu svētku impresijas

 

Kamēr koncertā

Rīgas Jauniešu koŗa Kamēr koncerts notika 16. jūlijā Ceturtā Presbiterāņu baznīcā. Baznīca it plaša. Pildās ar cilvēkiem. Pārsvarā veci cilvēki. Mana vecuma ļaudis − vienaudži. Tā kā mazliet dusmas, ka šie pirmskoncerta pusstundā sarunājas par visvisādām ikdienas problēmām (es trīs gadus dzīvoju Portlandē − jā!), un skaļi. Bet šie tak trimdas dziesmu svētki ... Daudziem vīriešiem uz galvas tik vien, ja ne mazāk, matu kā man. Bet kas par frizūrām! Bijušās švuncīgās cirtas pārķemmētas galvas plikajām vietām gan vairāk, gan neglābjami mazāk no tām aizsedzot. It kā kautrēšanās par savu vecumu. Pie durvīm izdala necilas programmas lapiņas ar īsiem komentāriem par kori tikai angļu valodā. Ja visu kori (programmas lapiņās 37 koristu vārdi) varēja pārvest pāri okeānam, tad vajadzēja arī nodrukāt īstu programmu ar piezīmēm par atskaņojamo mūziku. Tā kā koncertos parasts. Jā, tie sīkumi! Pārāk brīvi darbojās arī video uzņēmēji un, nedod Dievs, arī publikas fotografi. Koris uznāk klusi, it kā nemanot pa abām baznīcas telpas malām, un tad uzceļ skaņu telpu, kas piepilda visu lielo baznīcu ar Viljama Berda (Wiliam Byrd) Ave verum corpus mūzikas skaņām. Viens vīriņš turpat pa visu šī skaņdarba laiku vīlē ar savu video aparātu, tā nobloķējot viena dziedātāja balsi. Pirms otrā gabala uznāk diriģents Māris Sirmais. Lēnām pa baznīcas vidus ceļu. Kad viņš jau gandrīz sava koŗa priekšā, vecāka dāma iedomājusies, ka nu ir īstais laiks noknipsēt koŗa bildi un paietas diriģentam līdz. Ka šim korim uziešana, noiešana un pārvietošanās muzicēšanas laikā ir nozīmīga koncerta daļa, dāmai neienāk prātā. Šolaiku visatļautības Amerika!

Koncerta pirmajā daļā Olivera Messiana (Oliver Messiaen) O sacrum convivium un Imanta Ramiņa Ave verum corpus diriģēja jauniņais Ainārs Rubiķis. Visiespaidīgāk šai daļā skanēja Johanesa Brāmsa (Johannes Brahms) Dod man tīru sirdi Dievs un otrā daļā Pētera Vaska Litene ar Ulda Bērziņa vārdiem. Šeit koris Sirmā vadībā pārtapa brīnumainā instrumentā, kas bagāto mūziku pārvērta brīnumā. Koriste, kuŗai daudzi gadi latviešu koŗu mūzikā nodziedāti, Latvijas koŗus vienmēr slavēja par skaņas tīrību, izpildījuma precizitāti un vispār augstu varēšanu, bet tā kā pakritizēja par pieklusinātību mūzikā ieslēptās emocijas atklāšanā. Sirmais un Kamēr dabūja, it īpaši šais darbos, patiesi varenu emocionālu pacēlumu. No čukstiem vai tikai implikācijām līdz prieka visaugstākajam apogejam vai cilvēciski iespējamā pirmsnāves protesta izteikšanai.

Otrajā daļā Veljo Tormisa Dzelzs apvārdošanā jauniņais Rubiķis tika pie visas cilvēka jūtu pasaules atklāšanas, ritmu akcentējošā sitamā instrumenta pavadījumā. Pēc tam sekoja jau iepriekš dzirdētas dziesmas rūpīgi noslīpētā, labā izpildījumā. Anitas Kuprisas Ģērbies saule sudrabota un Segas Mences Neba maize pati nāca, kuŗās it īpaši koŗa meitenes (man tā patīk par viņam domāt kā jau par jaunām un skaistām latvietēm) parādīja patīkami disciplinētu kustības prasmi. Programma noslēdzās ar Imanta Ramiņa Pūt, vējiņi aranžējumu, kuŗa nobeigumā’ Māris Sirmais iesaistīja arī publiku, ko visi dziedāja kā jau tauta dzied. Pēc tam koris ar klusinātām Pūt, vējiņi skaņām atstāja baznīcu, bet skatītāji vēl ilgi aplaudēja skaistajam koncertam, kuŗa dēļ vien bija vērts braukt uz Čikagu.

 

 

Jaundeju skate

Mana sieva Ingrīda jau no agra rīta ir koŗu mēģinājumā. Mēģinājuma izskaņā ar lielu interesi klausījos un skatījos ar kādu temperamentu un cik paidagoģiski gudri un neatlaidīgi Daira Cilne mācīja − Es čigāna bērniņš biju! ... brīnišķīgi.

Ar tieši laikā atejošo svētku autobusu braucam uz Jaundeju skati Ilinoisas Universitātes paviljonā. Nosēdējām tur varen ilgi, vismaz stundas četras. Atkārtošanās moments notikumu vērsa vienmulīgu un beigās noveda pie sapratnes par tā nozīmīgumu jaunatnes piesaistīšanai latvietībai. Tur ir iesaistīšanas moments, gan uz vietām pa visu kontinentu, gan svētkos, kopā sanākot kā šeit! Tur vajaga neatlaidību mēģinājumos un visā nodarbību ritmā. Tur vajaga interesantu pasniegšanu. Tur iespēju aprisēs jālieto latviešu valoda. Lielos centros var sasniegt vairāk un Čikagas uzvedumā varēja redzēt atšķirības starp lielo un mazo centru prasmes līmeņiem. Un tad tur ir choreografēšanas vai radošās darbības moments. Jaunietim un arī Zigurdam Miezītim ir jāizjūt vajadzība un aicinājums pielietot savas zināšanas un talantu radīt, dokumentēt un iemācīt jaunu deju. Tā ir vērtība par sevi, un reizē arī dzinulis visam latvietības darbam svešumā. Noteikti arī visam latviešu kultūras darbam. Vai jūs tur, Latvijā, un īpaši Rīgā to skaidri dzirdat?

Man šķita, ka šoreiz jaundeju bija pārāk daudz. Katrs choreografs jau var radīt pēc savām spējām un izjustā aicinājuma, bet šai skatē vajadzēja rādīt tikai to vienu labāko un, diespas, ne četras vai piecas. Kā jaundejas dejoja arī, manuprāt, jau daudzreiz redzēto − bez īpaša novatorisma elementiem vai arī ar latviskam folkloras garam nebūtiskiem elementiem. Uz to gudra, zinīgu cilvēku žūrija varētu autoriem norādīt, atgriežot iesniegtos materiālus. 

Vēl vērtība par sevi ir šādas kopā sanākšanas iepazīšanās aspekti. Kur tas laiks, kad latviešu Jaunatnes svētkos dzirdējām mudi − sanāksim, satiksimies, precēsimies vai tamlīdzīgi. Ļoti laba mude arī vēl šodien. Beigās pāris vārdi par Zigurdu Miezīti. Jā, viņš ir no Toronto, bet domāju, ka tā varētu rakstīt, ja viņš būtu no jebkuŗienes. Tā viņš tur kustējās − it kā lēni un gadījumam piemēroti apdomīgi. Ar sirmo, apgriezto bārdu un matiem. Savā diždancnieka tautas tērpā ar melno cilindru galvā. Kā dzīva zīme no senču rakstiem, kā latviešu tautas deju Napoleons. It kā visur un vienmēr klāt − gan Latvijā, gan emigrācijā − jā! Piekritīsiet, ka tas patiesi ir Treju Zvaigžņu ordeņa vērts? Ir, ir!

 

 

Lolitas Brīnumputns

Kā tad bija ar Andreja Jansona izauklēto Lolitas Brīnumputnu? Brīnumputns bija īpašā brīnumu kategorijā. Kā Andrejs pats sarīkojuma programmā raksta: Priecājos par izdevību sadarboties ar izcilām teātŗa personībām no Latvijas un Amerikas, lai kopīgiem spēkiem, varētu celt publikai priekšā kaut ko no latviešu literatūras klasikas jaunās skaņās. Latvijas rakstnieka Arnolda Auziņa librets, Ņujorkas komponista, diriģenta un impresario Andreja Jansona mūzika, un Čikagas visu laiku galvenā piecīša Alberta Legzdiņa un, saprotams, klasiķes Annas Brigaderes teksti. Kādu brīnumainu buķeti veido tikai šie četri. Bet ne jau tie vien. Tur bija daudzi, gan jau piedzīvojuši, gan gluži jauniņi teātŗa spēlētāji, dziedātāji, instrumentālisti, dejotāji un kur nu vēl technisko darbu veicēji. Un, kā teica Sanfrancisko režisors un aktieris Laimonis Siliņš − un visu to mēs dabūjām gatavu divās nedēļās Katskiļos. Kāds prieks, ka latviešiem Amerikā un Latvijā ir šie kopā vācēji, ir šie vācamie un ka ir Katskiļi, kur kopā vācamais sūrā darbā tomēr savācas − lieliski! Tas ir brīnišķīgs talantīgu cilvēku brīvprātīgs latviskais entuziasms. Kad jautāju savam Eslingenas laika draugam Andrim Padegam, vai tad tu esi aktieris, viņš atbildēja, ka nezinot, bet loma viņam esot un programmā viņš raksta − ir prieks te piedalīties kopā ar meitu Sandru un mazmeitu Līnu. Uzveduma režisors Valdis Lūriņš no Latvijas tai pat programmā raksta − 2002. gada latviešu Dziesmu svētki ir Latvijas apliecināšana. Tas man ir pats nozīmīgākais. Šī doma, šīs nozīmīguma galvenais fokuss svētku dalībniekos un daudzos jo daudzos latviešos un Latvijas pilsoņos iegūst daudzu tūkstoškārtas atbalšu un pārvēršanos par lielu garīgu spēku − noteikti!

Pats uzvedums bija raits, skanīgs un visādi izdevies. Katrs dalībnieks spēlēja, dziedāja, dejoja, un vēl visu pārējo, ko vajadzēja, cik labi vien spēja. Piemēram Aldis Kļaviņš Latvijā ir Liepājas teātŗa dekorators. Čikagā no viņa redzējām iesākumā tikai gaišumu debesīs. Tad skaistu meža ainavu, kas atsauca atmiņā cita laika Liepājas un pēc tam Mērbekas un Ņujorkas scenografa nelaiķa Ēvalda Dajevska skatuves burvestības. Beigās Lolitas pilī aprautu dekoratīvu skaistumu veidoja koku zari un stumbri, šķita tuvi Niklāva Strunkes skatuves garam. Pašā izrādē redzējām Aldi Tumsta lomā, jo, kā pats raksta − izrādījies, ka varu gan dziedāt, gan dejot.

Daudzās teātŗa lugās ir gan mūžīgais žīds, gan skrejošais holandietis, gan cita vārda teicējs un komentētājs. Brīnumputnā Brigaderei tāds ir Sakārnītis. Prasīga loma, ko konsekventi noturīgi nospēlēja Sanfrancisko Mazā teātŗa sirds un dvēsele Laimonis Siliņš. Programmiņā viņš saka − spēlējot teātri jau sešdesmit gadus. Droša liecība, ka Treju zvaigžņu ordenis atkal godīgi nopelnīts, tak jau kopā ar ķēniņieni Brigitu!

Izrādes starpbrīdī iznāca aprunāties ar Aiju un Ilgvaru Spilneriem. Aija jūsmīgi skaidroja, ka no nedaudz ģimenēm un draugiem sastāvošs pulciņš atkal dabūjis gatavu šo brīnišķīgo un jauno lietu. Atbildēju, ka noteikti brīnišķīga un latviešu lietai ļoti laba, bet vai šī lieta ir īsti jauna? Ir jau Auziņa un Legzdiņa jaunie vārdi, ir Jansona jaunā mūzika, bet vai tā lieta pati ir īsti jauna un šodienīga? Vai tā nav tikai jaunas elpas iepūšana vecās latviešu klasiķes Annas Brigaderes Ulmaņlaikam visai piemērotā lugā? Un vai ar lugas izvēli ir tik ļoti laimējies? Par to, kā jau demokrātijā, domas varētu arī dalīties!

 

Čikagas svētku Pelnrušķīte

Svētku Pelnrušķīte bez jebkādām cerībām uz brīnumainu nobeigumu. Tāda bija vizuālo mākslu loma dziesmu svētku itin plašajā norisē. Mākslas izstāde bija sarīkota pašaurā Mariota viesnīcas telpā. Tur tādas kā melna līķauta drēbes krokojuma fonā bija izkārti 22 Čikagas Mākslas institūta bijušo audzēkņu darinājumi. Iekārtojums šķita paviršs, kopiespaids drūmi nospiedošs. Izliktie mākslas darbi visumā ne visai augstā līmenī. Šķiet, izstādei bija pietrūcis zinīgs un čakls galvenais rīkotājs vai kurators. Te, diemžēl, atkal jāatkārto, ka visu svētku rīcības komitejai jau vismaz pāris gadus pirms svētkiem jāizšķiras, vai izstāde būtu rīkojama. Pozitīvas izšķiršanās gadījumā jāparedz vajadzīgie līdzekļi un jāizrauga vadošais personāls. Katrā ziņā pilnīgi jāapzinās, ka izstāde būs tikpat nozīmīga svētku daļa kā pārējās, un tās sagatavošanai jāpieliek proporcionāli tikpat nopietns darbs un līdzekļi, kā mūzikai, dejai, teātrim un citām tradicionāli par nozīmīgām pieņemtām trimdas dziesmu svētku izpausmēm. Arī šoreiz Čikagas svētku rīkotāji iesāka ar laicīgi izraudzīto izstādes kuratori Leldi Kalmīti. Gudri izraudzīja un ātri pazaudēja, jo nedeva iespēju izmantot pašas iegūtos līdzekļus, lai svētkos parādītu latviešu vizuālo šodienas mākslu. Ja jau nevar, tad nevar šinī momentā būtu bijusi loģiska rīkotāju izšķiršanās izstādi nerīkot, bet it kā par spīti, izšķīrās rīkot sasteigtu, it kā steigā kopā sanestu izstādi nepiemērotās viesnīcas telpās. Žēl!

 

 

Šis un tas − varbūt sīkumi?

Mariota viesnīcas piektajā stāvā bija svētku informācijas centrs. Tur informācijas materiālus par jaunās Nacionālās bibliotēkas projektu bija izlicis un uz pienācēju jautājumiem atbildēja bibliotēkas direktors Andris Vilks. Gaismas pils būs! Bija viņa optimistiskā vēstījuma būtiskākais. Izgadījās, ka, mums runājoties, klāt pienāca pats Gaismas kungs Gunars Birkerts. Izmainījām domas par viņa Rīgā nupat iznākušo Māra Čaklā biografisko grāmatu, kuŗa bija nopērkama arī svētku tirdziņā. Tāds ir dzejnieka skatījums par architektu − tā pats Birkerts. Skatījums ir interesants un nešaubāmies, ka Gaismas pils būs!

Un tad bija vēl tās nejaušās satikšanās, kas tak ir daļa no svešuma dziesmu svētkiem. Tur pretī nāk Sanfrancisko dzejnieks Ivars ar savu dakteri Viju. Te tiekam uzrunāti no Māras Zālītes, te sarīkojuma starpbrīdī uz mirkli apstājos, lai sasveicinātos ar bostoniešiem − dzejnieci Maiju Meirāni un viņas bērniem un Juri. Te viesnīcā, gaidot uz liftu, sirsnīga tikšanās ar jauno Laika redaktori Ligitu Kovtunu. Šīs īsās satikšanās ir kā tādas uzšvirkstēšanās, daudz par īsu un tomēr skaistas un reizē skumjas trimdas patiesības apliecinātājas, jo ar visu brīnumaino šodienas saziņas technoloģiju dzīvojam izklaidus, tālu viens no otra. Dzīvojam trimdā.

Īsu laiciņu iezagos svētku rakstnieku rītā. Man patika sarīkojuma vadītāja Oļģerta Cakara pieeja. Nosēdies iesāņus runātāja pultij, viņš Katru dalībnieku vispirms nosēdināja sev blakus, ar to draudzīgi aprunājās un pēc tam atlaida sacīt savu sakāmo. Tāds jauks neformāls draudzības žests, un reizē klausītājiem vajadzīga informācija. Vēl man patika, ka svešuma jaunie cilvēki slavenajai Prāta Vētrai, kas savu priekšnesumu, nez kamdēļ bija sākuši angļu valodā, pieprasīja lat-vis-ki, lat-vis-ki, lat-vis-ki un neatlaidās līdz dabūja savu. Re, kā! Vēl man ļoti patika divas lieliskas izstādes, kuŗas redzējām Čikagas muzejos ārpus latviešu svētkiem. Čikagas Mākslas institūta muzejā no Ņujorkas bija atceļojusi gleznotāja Gerharda Richtera retrospektīve un Čikagas šodienas mākslas muzejā vācu fotografa Andreasa Gurskija (Andreas Gursky) izstāde. It kā kompensācija par vilšanos latviešu dziesmu svētku izstādē.

 

Svētku Vadonis

Dziesmu svētku vadonis iesākās ar simpātisku Ādolfa Sprūdža ievadeseju (Dziesmu brīnums), kuŗā viņš interesanti izskaidro, kas kopējs Dikļiem, Rīgai, Daugavpilij un Čikagai ar latviešu vēsturi. Kopējs, dabīgi, ir latviešu dziesmu svētki.

Tad vēl veseli deviņi apsveikumi ar visai stīvām autoru fotografijām. Vienīgi Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas archibīskaps fotografijā dūšīgi smaida.

Pa dziesmu svētku takām ir tāda it kā chronoloģiska pastaiga pa svētkiem Latvijā un ASV. Interesantas fotografijas un vāji organizēts prozas materiāls. Deviņi nekrologi desmit samērā nesen mirušiem komponistiem, mūziķiem un Čikagas dzelmiešu izauklētājiem Elvīrai un Voldemāram Dzelmēm. Jauki izsekot komponista Viktora Baštika dzīves gaitai izteiktā kontrastā Jānim Kalniņam veltītajā īsā paragrafā, no kuŗa būtu jāsecina, ka viņš mūzikai pievērsies tikai pēc ieceļošanas Kanadā 45 gadu vecumā! Nelaiķis Arnolds Šturms 1944. gadā emigrē uz Vāciju. Vēl pa laikam kādam Latvijas autoram jāizskaidro būtiskā atšķirība starp emigrēšanu un kaŗa laikā aiziešanu bēgļos, bet šis Vadonis tak tīrs Čikagas darbs.

Anonīms autors izskaidro jaunā dziesmu svētku karogā ietverto simboliku − tā raksturojot pirmos dziesmu svētkus Rīgā, 1973. gadā un tagad ASV 1963. gadā. Varbūt domāts Rīgā 1873. un ASV 2002. gads?

Saprotams, sīkumi, bet kas ir tas, kuŗa dēļ Vadoni ir vērts pēc svētkiem paturēt un glabāt savā grāmatplauktā? Manuprāt, tie ir analitiski raksti, kādi aizgājušos gados nāca par mūziku, piemēram, no Alberta Jēruma vai Arvīda Purva spalvas, bet Čikagas svētku Vadonī pietrūka. Vienīgais šai virzienā bija Anitas Briedes-Bilsēnas raksts Deja laika solī (64-65) un tad vēl pavisam īsais Lienas Kaugares traktāts par latviešu tautas tērpiem.

 

Kopkoŗa koncerts

Ainārs Rubiķis, Rīgas Jauniešu koŗa Kamēr... diriģents dzimis 1978. gadā Rīgā, kad Robertam Zuikam ir 65 gadi. Latvija un latviešu trimda. Abi ir ierindā Čikagas dziesmu svētku kopkoŗu koncertā, kuŗā, bez ASV un Latvijas himnām, kopā 24 dziesmas. Ik pa divām sieviešu un vīru korim, pārējās 20 jauktiem koŗiem (no tām divās piedalījās arī bērnu koŗi). Virsdiriģenti bija veseli 10 un tad vēl goda virsdiriģents Roberts Zuika. Klaidā ar koŗdiriģēšanu šodien šķiet noņemas pārsvarā dāmas. Čikagā no desmit virsdiriģentiem septiņas bija sievietes un trīs vīrieši, ieskaitot Māri Sirmo no Rīgas.

Kopkoncerts notika Ilinoisas Universitātes ledus stadionā, un sēdināšana bija ļoti demokrātiska, tā ka fotografi šoreiz nevarēja ar nedaudz uzņēmumiem nobildēt visas klātesošās prominences. Nosēdos 5. rindā līdzās apmēram sava vecuma vīrietim ar, šķiet, krietni jaunāku un visai izskatīgu sievu. Kad izmainot dažas pieklājības frāzes un izrādījās, ka esmu no Toronto, tad kaimiņš atteica, ka arī viņa brālis Viktors dzīvojot Toronto. Uz ko atbildēju tad jau tu būsi Harijs. Izrādījās, ka esmu nosēdies blakus savam bijušajam basketbola komandas biedram pirms vairāk kā 50 gadiem Hamiltonā. Atcerējos, ka Harijs apprecējis šarmanto Helēnu un abi cēlušies uz ASV. Samērā nesen Laikā lasīju Harija sēru sludinājumu Helēnai, un te nu kopā klausāmies latviešu koŗa mūziku līdz ar viņa jauno sievu. Jā, dzīve ir īsa arī latviešu pasaulē, kuŗa patiesi nav no lielajām.

Pats koncerts skanēja labi un nav jau brīnums, jo diriģenti vadīja ar pašapzinīgu pārliecību, dziedātāji viņiem sekoja ar sirdi un dvēseli. Klausītāju bija pilna telpa, tie klausījās uzmanīgi un aplaudēja ar jūsmu. Manā apziņā tīkama izdalījās Latvijas komponistes Selgas Mences Skaista, balta viešņa gāja ar līdz šim nedzirdētas dziesmas dzirkstīgumu. Kā programmā norādīts, Svētku rīcības komitejas pasūtinājums.

Ledus hokejā Ziemeļamerikā, ja kāds spēlētājs vienā spēlē iesit trīs vārtus, tad to sauc par hat trick (cepures triks), un kā atzinību skatītāji sasviež uz ledus savas cepures. Čikagas diriģente Māra Vārpa līdzīgu sasniegumu parādīja dziesmā Dziesmu draugiem, vienlaicīgi esot šīs dziesmas teksta un mūzikas autore, kā arī diriģente šai dziesmai koncertā. Cepures šoreiz nesvieda, jo arēnas grīda bija klāta ar skatītāju krēsliem, nevis ar ledu.

Koncerta beigu posmā izskanēja dziesmas ar patriotisku noskaņu. Kā vienmēr trimdas dziesmu svētkos, Andreja Jurjāna kantāte Tēvijai, solo dziedot Rīgas viešņai Arnitai Eglītei. Viņas koloratūrai ir skaista skaņa, it īpaši augšas, bet Jurjāna kantātei iederīgāka šķiet robustāka mecosoprāna balss. Vēl tagad atmiņā Zviedrijas dziedātājas Ileānas Pētersones vairākos Toronto svētkos agrāk dziedāta šī solo partija. Un vispār šī kantāte trimdas dziesmu svētku koncerta nobeigumā tik bieži dzirdēta un tās paustais patriotisms, šķiet, citam aizgājuša laikam piederošs. Par pēdējo šai koncertā dziedāto Tev mūžam dzīvot, Latvija ar Jāņa Mediņa mūziku un Plūdoņa tekstu nekādu šaubu nevar būt − tā ir aizgājušā Ulmaņlaika dziesma ar aizgājušā laika šodien tukši skanošo patosu.

Saule Latvi sēdināja
Tur kur gali satiekas.
Balta jūra, zaļa zeme,
Latvei vārtu atslēdziņa.

Patiesi pārlaicīgi Raiņa vārdi, daiļa, vārdiem piemērota šodienas komponista Mārtiņa Brauna mūzika un tad vēl Māra Sirmā vadībā!

Saule mūsu māte,
Daugav’ sāpju aukle
Pērkons velna spērējs,
Tas mūsu tēvs.

Jā − noteikti!

 

 

Par Nikolaju Bulmani skat. JG 213:8-17