 Juŗa Silenieka māte Irma ap 1937. gadu Blomes pagasta aizsardžu priekšnieces formas tērpā. |
Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002
Juris Silenieks
GOTENHAFENAS ELĒĢIJAS
I
8/40
Visapkārt bija melna, biedīga nakts, laiks ļauns, auksts, it kā uz sniegu atkal taisoties, kas pirms kādas dienas bija kritis it sparīgi - ne jau kas neparasts Baltijas jūras piekrastē ap šo gada laiku. Kaut kur pamalē pavīdēja pa vārgai uguntiņai, kā jau varēja to sagaidīt un pie kā jau bijām pieraduši, kad aptumšošana kaŗa laikā bija nepārkāpjams nolikums, ko visiem visādos apstākļos pienācās ievērot. No tumsas tomēr atnāca visādi trokšņi, draudoši un dārdoši, tuvi un tāli: dzelzceļa vagonu bremžu kaucieni un buferu klaudzieni, smago mašīnu krācieni, ātrumus pārslēdzot un lielas kravas velkot, un pa vidu reizu reizēm kāds kuģis palaida īsu, spalgu svilpienu, atgādinot, ka esam visai dzīvas ostas tuvumā. Sajūta bija nelāga, jo mums ar Ozoliņu, jaunkareivjiem, vairāk vai mazāk, negribīgiem kaŗotājiem, bez pieredzes un drosmes, nebija attiecīgo dokumentu, kas izskaidrotu vai vismaz attaisnotu mūsu staigāšanu pa preču stacijas šķirotavu, kur vēl bija daudz kā izlaupāma. Žandarmi, sākoties "Jaunās Eiropas" beigu agonijai, kurā bijām ierauti, bija kļuvuši pastiprināti nejauki pret aizdomīgiem nekarotājiem, gan bieži tērptiem karotāju formās, tādiem kā mēs. Bet mums ar Ozoliņu, ja reiz bijām uzsākuši savas nelegālās gaitas, jau nebija vairs īsteni citas izvēles, kā turpināt, un mēs turpinājām kāpt pāri sliedēm, kas gāja migu mudžu, kā jau šķirotavā, kur mūsu vilciens bija piestājis nu jau kuŗo reizi kopš atstājām Berentu, kas savā laikā bija leģiona 15. divīzijas komandpunkts un pulcēšanās vieta, no kurienes noklīdušos izsūtīja pēc piederības pa vietām. Dažiem tas nozīmēja ātru nokļūšanu frontē, kas sāka tuvoties, spriežot no pieaugošās dunoņas austrumu pusē. Citi gaidīja pieņemamākas nākotnes iespējas. Sevi pieskaitīju šim baram.
Berentā ierados, šķērsojot labu daļu no izbumbotās Lielvācijas, pa ceļam vērojot vēl kūpošās Drēzdenes drupas, kur šur tur vēl vējā plandījās sadriskāti aizkari pēc nesen pārlaistā uzlidojuma. Šur tur ērmoti kāda vanna vēl vārgi turējās pie izdegušās mājas sienas. Ziņas, ka Drēzdenei tikai kādas dienas atpakaļ bija pāri gājusi uguns vētra, ko izsaucis ugunsbumbu klājiens, vēl nebija mūs sasniegušas. Todien cilvēku ielās bija maz un, cik varēja no vagona loga vērot, viņi izskatījās kā apstulbuši. Stacijā, kur vilciens piestāja labu brīdi, lai caurbraucējiem, kas gandrīz visi bijām uniformās tērpti, dotu iespēju tikt pie kaut kā ēdama, ko veikli dalīja palīgdienesta meitenes, skatam pavērās ierastā burzma. Kad tiku izmests no Kēnigrecas slimnīcas Čechoslovakijā, kur biju nogulējis jau labu daļu no savas karavīra karjēras, Berenta izlikās no dzirdētiem nostāstiem kā tā vieta, kur man pienāktos būt. Tā jau laikam arī bija. Berentā pirmo reizi tā īsti iepazinos ar utīm, bez kuŗām līdz šim jutos tā kā drusku izstumts no brālības, kas gar kreklu vīlēm ik vakaru meklēja un nežēlīgi sodīja nakts miega traucētājas. Vēl gan īsti nebiju visā pilnībā iepazinies ar šīs brālības priekiem, taču sāku justies kā pilntiesīgs loceklis. Bet tagad, kāpjot kopā ar Ozoliņu pāri sliežu mudžekļiem, Berenta ierakstījās manās atmiņās kā tāda drūma, īslaicīga piestātne, jau tālu pagātnē nobīdīta.
Mūsu preču vagonā, kur, kā jau sen iepazītā zīme norādīja, varēja ievietot 8 zirgus vai 40 cilvēkus, kas kādreiz parādījās franciski: 8 chevaux, 40 hommes. Mēs bijām ap 65, gan bez zirgiem, apskādēti un drusku paārstēti, veselības rotā ieskaitīti karotāji, gandrīz visi bez bagāžas, ja neskaita maizes somiņu, parasti bez maizes un citām nepieciešamām lietām, kuŗu trūkums tagad bija kļuvis visai pieciešams. Atstājot slimnīcu, biju cerējis uz piedienīgāku ietērpu nekā mans aplāpītais un rūsas traipītais - tās varēja arī būt asins - frencis. Oh, sancta simplicitas! (Ak, svētā vientiesība, bija teicis Huss, redzot vecu sieviņu pienesot vēl bunti žagaru viņa sārtam.) Man gan ieteica daudz par to neformulēt spriedumus. Netālu no Berentas, vilcienam piestājoties kādā pilsētiņā, mums piebiedrojās divas sievietes, leģionāru sievas, viena ar bērnu. Viņu lūgumus palīdzēt tikt laukā no draudošā ielenkuma, krievu ofensīvai neapstādināmi virzoties uz rietumiem, mēs nevarējām noraidīt. Ar jaunajiem pienācējiem saspiestība vagonā bija tik liela, ka pirmās naktis, pirms ietaisīja lāviņu, visiem neiznāca vietas pat kur notupties. Vienu no mūsējiem es atceros pirmo nakti stāvam atspiedušos pret durvīm, līdz viņu nomainīja kāds žēlsirdīgais samarietis, kādu starp mums bija, šķiet, tikpat daudz, cik mūsdienu Prokrustu, kas aplaupa ceļotājus un tos iemēra savā slavenajā gultā. Man drīz vien nozuda dzimšanas dienā mātes dotais pulkstenis. Mēnešus vēlāk to ieraudzīju tur, kur viņam pienākas būt - uz rokas, bet ne manas. Taču nevajaga jau pieķerties mantām, ko rūsa un kodes ēd, es sevi mierināju, ne pārāk pārliecināts par savas prātvēderības piemērotību.
Bet bez samariešiem un Prokrustiem mūsu ceļojošā mājvietā (8 zirgi vai 40 cilvēku) bija lāga zēni. Visi dalījāmies likteņa pieškirtajās lomās. Ar sieviešu kārtas līdzbraucēju pievienošanos mūsu brālībai, iesākās valodnieciskas grūtības. Bez parastās lādēšanās, pastiprinātu ar ierastajiem trīsstāvu teicieniem, kas bija karavīru žargona nepieciešama sastāvdaļa, neviens nemēģināja ieminēties, ka vajadzētu tikt vaļā no civīlajiem. Dāmu klātbūtnē mēģinājām pat mazāk izteiksmīgi runāt, atmetot tos vārdus, kuŗi bija iesēdušies mūsu leksikonā bez piedomāšanas par to nozīmi. Bet tas bija veltīgi. Iztikt bez tiem gandrīz nozīmēja noreducēt mūsu autentisko personisko esamību; valoda un tās lietotāji bija saauguši kopā kā Siāmas dvīņi. Mēs nemācējām izteikties, nelietojot spēcīgos, ne visai niansētos vārdus, kas bija nepiedienīgi civīlā dzīvē. Mūsu vagona dāmas tikai pasmīnēja, kad viens otram uzbļāvām, ka vajadzētu viņu klātbūtnē pieklājīgāk runāt. Bet visiem jau nav dots ne ar lielgabalu šaut, ne jauki tērzēt. Par dzeju, kas, kā dzird pa laikam, izdaiļojot cilvēka dvēseli, neviens nemācēja runāt, jo elementārākas un spiedīgākas prasības uzspieda savu tiesu. Izsalkums, kam pievienojās bažas par nākotni un savējiem, ieperinājās zemapziņā un sāka pārņemt mūsu apzinīgās izjūtas un izrīcības.
Kad vilciens piestāja, tie, kas bija durvju tuvumā, leca laukā skatīties, vai tuvumā būtu redzams kaut kas pievācams. Mūsu pārtikas apgāde, ja vispār pienāca, frontei tuvojoties un mums no tās bēgot, bija ļoti neparedzama, visbiežāk neredzama. Pārāk tālu jau nevarēja sirot, jo nevadījāmies vairs pēc kāda, vismaz mums zināma, vilcienu saraksta. Reiz tikām pie siera rituļiem, izceltiem turpat no blakus sliedēs atmūķēta vagona. Citreiz palaimējās mieloties gar žāvētām zivīm, izzvejotām no uzlauztā preču vagona. Pievilcīgā smaka nodeva vagona vērtīgo saturu. Iegūtā ēdamā manta gan nebija augstas kvalitātes, bet par to bēdājāmies maz. Daudz lielāks uztraukums sanāca, kad bijām apstājušies iepretīm kādai cisternai, kuŗā kā veicīgākie izlūki, gar krāniem darbojoties un ar otru aci vērojot, vai dzelzceļa policija nav tuvumā, bija konstatējuši pievilcīgu šķidrumu, kas, kā vēlāk laikam izrādījās, bija nefiltrēts spirts, varbūt denaturēts, vai kā citādi padarīts neieteicams dzeršanai, bet mums, pēc ašas nogaršošanas, gandrīz vai ambrozijs vai kāds cits dievu dzēriens. Katrs trauciņš tika piepildīts, un vācu gāzmaskas, kas glabājās metala kārbās, tika bez vilcināšanās aizmestas, lai dotu vietu dzīvības ūdenim - eau de-vie, kā franči tik izprotoši nosauc šo dievišķīgo dziru. Tikt pie mūsu ambrozija atšķaidīšanas mūsu apstākļos nebija viegli, un laba daļa ceļotāju nemaz nemēģināja dzīvības ūdeni sagandēt ar zosu vīnu. Nākošā rītā vagonā valdīja vaidi un droši vien ienācējiem, ja tādi būtu, nepanesama smaka, bet mēs turpinājām savu odiseju un, spiesti kultivēt tuvību, sākām apzināt savus ceļa biedrus. Dabūju zināt no netālu gulošā jaunā zēna, vārdā Ozoliņš, ka viņa māte, cik viņš zināja, bija piemetusies Gotenhafenā, no kurienes nāca arī tās nedaudzās ziņas no maniem vecākiem un māsas Ilzes. Un tā, kāds zināja stāstīt, un kāds vienmēr atradās labi informēts no avotiem nezināmiem, ka esam piestājuši Gotenhafenā, mēs abi ar Ozoliņu nolēmām riskēt, pametot nakts tumsā vilcienu, kuŗa atiešanas laiki gan nez vai bija kādam zināmi. Bet mums abiem bija nepārvarama vēlēšanās redzēt savas ģimenes. Klusībā cerēju, ka māte varēs varbūt atrast kādu lieku kumosiņu, gan zinādams, ka apstākļi manējiem nav spoži. Māte jau vienmēr zināja, kas viņas bērniem pietrūkst. Izsalkums pēc slimnīcas atstāšanas jau sāka kļūt par dominējošo izjūtu, biežo nomāktības cēloni, bet it bieži spēcīgāko dzinuli darboties. Izsalkums arī sāka ievirzīt domāšanas procesus. Gandrīz viss tika izvērtēts, vadoties no iespējām, kā tikt pie ēšanas. Sarunu temati un atmiņas vienmēr ievirzījās uz notikumiem un cilvēkiem, kas iesaistīja mielošanos visdažādākās versijās. Sekss zaudēja savu virsvaru mūsu domu un izjūtu procesos.
Un tā mēs ar Ozoliņu, atstājuši savus likteņbiedrus vagonā, klunkurējām pāri škirotavas sliežu mudžekļiem, visvairāk klusējot, savās domās nogrimuši. Neko daudz viens par otru jau nezinājām, bet tagad varbūt nebija īstā reize tuvāk iepazīties. Bija vērīgi jāvēro, ko tumsa varētu pašķirt mūsu maņām. Žandarmiem mēs varētu izlikties visai šaubīgi bez atvaļinājuma atļaujas, kādas gan laikam vairs nevarēja sagaidīt frontei tuvojoties, klīstot pa šķirotavu, kur droši vien vēl bija daudz neizvāktu kaŗa un dzīvošanai derīgu materiālu, kas pievilka cītīgus vācējus. Mans slimnīcā pievāktais spieķis un klibojošā gaita nez vai pārliecinātu dezertieŗu meklētājus žandarmus, ka esam likumīgi kaŗā ievainotie caurbraucēji, kas meklē piederīgos šķirotavā. Atmiņā rēgojās nostāsti par pakārtiem dezertieriem un par nošautajiem ar vai bez kaŗa tiesas sprieduma. Bet šoreiz mums palaimējās un sasniedzām kādu ielu, no kurienes, apvaicājušies pie vietējiem nolēmām doties katrs uz savu pusi, lai tiktu pie savējiem. Man nebija grūti atrast vecāku dzīvokli, jo droši vien bijām uz galvenās ielas, kas kā parasti un loģiski Vācijas pilsētās saucās Bahnhofstrasse, bet uz manu klauvējumu pabiedīgajā trepju telpā kāda vecāka sieviete pavēra blakus durvis un diezgan strupi paziņoja, ka tie no Rīgas esot aizbraukuši. Uz kurieni, to protams viņa nezināja. Varbūt arī negribēja klāstīt. Drusku nomākts, neziņā, ko darīt šinī "gotu patvēruma ostā," kā laikam būtu burtiski pārtulkojams šīs pilsētas vācu okupācijas laikā dotais apzīmējums, kas tagad gan aizstāts ar oriģinālo poļu vārdu Gdiņa, devos uz norunāto satikšanās vietu ar Ozoliņu, kurš pa to laiku bija sameklējis savu māti, kas bija atnākusi dēlu pavadīt līdz mūsu norunātai satikšanās vietai. Man sagriezās sirds, ka dažam atkal palaimējās vairāk nekā man. Gan biju pieradis, ka neesmu "ar sudraba karotīti mutē dzimis," kā citviet ļaužu gudrība teic, jo tikpat kā nekad neesmu bijis laimīgāko starpā. Vinnesti ir tikuši dalīti, un vienmēr kāds cits ir ticis pie lielā laimesta, ko, man likās, es arī varētu būt pelnījis. Apzinīgi to es vairs neuzskatīju kā izteiktu likteņa netaisnību. Taču tomēr zemapziņas dziļumos kremtās, ka neesmu laimes mīlulis. Soļojot atpakaļ uz šķirotavas pusi pa aptumšotajām ielām, Ozoliņa māte zināja stāstīt, ka pavisam nesen kāds liels kuģis nogremdēts turpat netālu no Gotenhafenas ostas. Esot bojā gājuši arī kādi latvieši. Kaŗa laiks, visādi var atgadīties, es pie sevis nodomāju, vēl joprojām nodarbināts ar netaisnību, ka Ozoliņam ir palaimējies satikt savu māti, bet es atkal esmu palicis tukšā. Taču hic et nunc uzspiež savu varmācību, nostumjot pie malas optatīvo; bija jānodarbojās ar to, kas ir, un nevis ar to, kam vajadzētu būt. Un tā, kopā ar Ozoliņu šķērsojot sliedes garām semaforu ierīcēm, devāmies meklēt mūsu ešalonu, kas bija pārbīdīts uz citām sliedēm, bet Gotenhafenu vēl nebija atstājis. Vagona biedri mūs noskatīja ar zināmu vienaldzību, redzot, ka mēs ierodamies atpakaļ tukšām rokām, pretēji Kanānas vietraudžiem, kas, kā Bībele stāsta, redzējuši pienu un medu plūstot apsolītajā zemē. Nenesām arī nekādas jaunas ziņas vai treknas baumas, ko aizrautīgi būtu varējuši stāstīt klausītājiem, ja tādi atrastos. Kuģa nogremdēšana nedeva nekādu saistošu stāstāmo vielu. Mēs jau bijām kļuvuši nocietināti pret citu nelaimēm un ciešanām, kuŗu nebija mazums, kad divas pasaules puses cīnās par uzvaru vai nāvi.
Ap pusnakti mēs atsākām kustēties, par ko biju nospiests, bet arī atvieglots, ka dodamies tālāk uz rietumiem. Ziņas no dažādiem avotiem, pa lielākai daļai neapstiprinātas un bieži apstrīdētas, atkārtoti apgalvoja, ka pēdējais laiks ir no Ziemeļvācijas pazust, ja nav padomā klausīties "Staļina ērģeles," kā piedzīvojušie apzīmēja leģendāri draudīgo krievu daudzstobru lielgabalu, un krist krievu nagos. Kremtās, ka neizdevās redzēt savējos, it sevišķi māti, kuŗu pēdējo reizi redzēju, kad viņa mani apmeklēja Kēnigrecas slimnīcā, Čechoslovākijā, kur tiku nosūtīts mācīties lielgabalu šaut. Pie šaušanas jau, protams, netikām, jo pa priekšu bija jāiemācās gulties, celties un dziedāt Die Fahne hoch gāzmaskās, ja jauniesauktie neuzvedās kā vajaga. Un tā kā mums paredzētajiem lielgabaliem zirgu vai motorizēto spēku nepiešķīra, pašiem bija jāiejūdzas un pa laikam arī jāuzdzied alelujā Jaunajai Eiropai. Rudens laiks Čechijā nebija zeltains un uzmundrinošs, kā tas bija palicis atmiņā no filmas Die Goldene Stadt. Lietū un dubļos dziesmiņa kopsolī Steig ich den Berg hinauf sirdi neiepriecināja. Sāku klausīties, kā varētu tikt vaļā no apmācībām. Uzzināju, ka vecu vecais paņēmiens, kad nepiemērotu zābaku noberzta pēda var izsaukt skaistu iekaisumu, varētu arī man noderēt. Pēc trijām dienām kāja bija piepampuse kā bluķis. Kazarmju ambulancē parakstītās kompreses, kas saturēja spirtu, manu kāju, protams, nesasniedza. Tur strādājošie draugi, mani bijušie skolas biedri, zināja labāk kā spirts izlietojams. Slimnīcā pēc divām operācijām, kad vienbrīd ķirurgi taisījās manu slimību savienkāršot ar radikālu "iejaukšanos," kā mūsdienās dzird sakām, mani apciemot no Gotenhafenas ieradās māte. Viņas atskats, promejot slimnīcas durvīs, ir visu mūžu mani pavadījis. Toreiz, protams, nezināju, ka māti nekad vairs neredzēšu. Māte, tagad post facto varētu teikt, it kā nojauzdama, ka viņas dienas ir skaitītas, bija apmeklējusi arī savu vidējo dēlu, kas arī, karā ievainots, gulēja slimnīcā kaut kur Ziemeļvācijā.
Nekad neiedomājos sasaistīt no Ozoliņa mātes dzirdēto par kuģa katastrofu Gotenhafenas piekrastē ar manu dzīvīti, ja to par tādu var saukt (bet laikam jau var: ja dzīvs, tad ir dzīvīte). Tikai kādus pāris mēnešus vēlāk, pastam tā kā drusku atsākot darboties, kad, aizsūtīts uz Dāniju veseļoties un it drīzi dāņu izdzīts un īsti neatveseļojies nonācis atpakaļ Vācijā, saņēmu no krustmātes kartiņu, kas sastāvēja no trīs rindiņām - māte un māsa esot noslīkušas pie Gotenhafenas. Vēl jau gan varētu būt cerības, krustmāte piemetināja, ka ziņas ir nepareizas, bet tas neizklausījās pēc patiesa mierinājuma.
Tajā dienā manī daudz kas sabruka. Staigāju kā apmāts, domās iesprostots par likteņa netaisnību. Kaut tad vēl nezināju visu absurdās sagadīšanās apstākļu saķēdēšanos it kā kādā traģiskā neizbēgamībā, sev nemitīgi jautāju kāpēc tāda netaisnība.
|
Juŗa Silenieka māte Irma ap 1937. gadu Blomes pagasta aizsardžu priekšnieces formas tērpā. |
Protams, atbildes neatradu ne sevī, ne pasaulē, ne toreiz, ne šodien. Laikam tomēr pietrūka izdomas, jo riņķoju ap uzbāzīgo kāpēc, nerodot iespēju tikt laukā ar kādu pieņemamu atbildi, nedz arī sevi atbrīvot no apmātības uzmācīguma. Taču laikam nedrīkstēju uzdot. Il faut tener de vivre (ir jāmēģina dzīvot) - kā vēlāk iemācījos franču dzejnieka Paul Valéry teicienu. Neziņa, kā tas varēja notikt, kā māte un māsa noslīkušas, kamēr tēvs, ar ko viņas bija bijušas kopā, ir palicis dzīvs, mocīja manu apziņu, un vienmēr meklēju kādas ziņas par šiem notikumiem, par kuriem ne pasaules prese, ne citi ziņu avoti tikpat kā neizteicās. Kā tagad zina stāstīt, tas esot bijis aizliegts temats, verboten, vismaz daļēji no vācu puses aukstā kara laikā. Nevienam nav īsti paticis par šo notikumu runāt, jo kādus 6000 bērnu, sievu, ievainoto un bezpalīdzīgo bēgļu likvidēšana jau nebija nekāds varoņdarbs. Gustlofa vraks, ne pārāk tālu no krasta, samērā viegli pieejams nogrimušo dārglietu un citiem laimes un piedzīvojumu meklētājiem, esot ticis izziņots kā neaizskarama svēta vieta. Arī padomju režīms nav bijis ieinteresēts meklēties pakaļ nozieguma - vai varbūt arī varoņdarba - īstenotājiem. Gustlofa torpēdēšana, nosūtot Plutona valstībā ap 6000 civīliedzīvotāju, nebija nekāds stachanoviešu sasniegums. Bet nebija jau liela pamata skaļām vaimanām. Hitlers bija deklarējis "totālo karu," kas vairāk vai mazāk nozīmēja, ka visi iesaistās karā, ka viss ir atļauts, lai sakautu ienaidnieku. Apvainot Padomju Savienību neģēlībās, vismaz šinī gadījumā ir ideoloģisks vienkāršojums, ko gan bieži pielieto vajadzības gadījumos. Bet viss jau nenogrima ar Gustlofu un ar laiku šis tas atklājās.
 Vācu pasažiertvaikonis Wilhelm Gustloff 1939. gadā. |
II
Schiff der Lebensfreude
Pēc tēva nāves atradu viņa grāmatu plauktā mazu grāmatiņu, Der Untergang der Wilhelm Gustloff (Vilhelma Gustlofa bojāeja), nodzeltējušu, padilušos vākos, bez publicēšanas datuma. Tās autors, Heinz Šēns (Schön), bija kuģa bursāra palīgs un viens no tiem apmēram 920 pasažieriem kas bija izglābušies pie Gotenhafenas. Šēna stāsts ir daudzšķautnains. Autors iesāk ar visai lietišķu, bezpersonīgu kuģa aprakstu, tā būvēšanas vēsturi pagājušā gs. 30. gadu sākumā pēc jaunākiem kuģbūves technikas atzinumiem un ar visām iespējamām ērtībām. Schiff der Lebensfreude (dzīves prieka kuģis) būvēts tā, ka tas nekad nevarētu ciest Titanika likteni, ko acīmredzot kuģa plānotāji bija apzinīgi paturējuši prātā. Luksus pasažiertvaikonis, paredzēts 1800 galvenokārt Nacionālsociālistu partijas vadītāju izpriecām. Kraft durch Freude (spēks caur prieku) bija tajā laikā daudz skandināts sauklis, karotāju un viņu aizmugures atbalstītāju uzmundrināšanai. Ērtās ēdamzāles, peldbaseins, bāri, vingrotava un bērnu dārzs citu priviliģēto partijas vīru labsajūtas uzturēšanas līdzekļu vidū. Šis Vācijas civīlās kuģniecības lepnums savā laikā esot apbraukājis puspasauli, bet 1944. - 1945. gada ziemā, sākoties krievu ofensīvai, kuģis atradās Gotenhafenā, sabiedroto bumbvežu mazāk ievērots. 1945. gada janvārī Danciga, Gotenhafena un visa pārējā Pomerānija draudēja kļūt par aplenktu apgabalu, kur iesviesti tika arī 15. divīzijas leģionāri, no kuŗiem lielākā daļa vēl bija kaŗam maz sagatavoti un ne vienmēr pienācīgi apgādāti.
 Bēgļi uzkāpj uz kuģa. |
Uz Gotenhafenu devās bēgļu bari no apkārtnes apgabaliem. Tiem pievienojās ievainotie no ātri tuvojošās frontes. Gustlofs netika deklarēts par ievainoto transporta kuģi. Toties dzīves un kaŗa pabērnus tas uzņēma, cik vien iespējams. Bēgļu starpā bija arī latvieši, ieskaitot manus vecākus un māsu Ilzi, kuŗiem bēgot no apdraudētās Rīgas, esot bijusi izdevība nonākt citās Vācijas daļās. Taču - un tāds ir dzīves absurditātes nolikums - viņi gandrīz nejauši bija izkāpuši Gotenhafenā, kur atradās Wilhelm Gustloff, "dzīvesprieka" kuģis, kam gan vairs daudz izpriecu kuģojumu nebija lemts. Piekomandēts bēgļu transportam, kuģis šinīs neskaidrības pilnās dienās esot gaidījis pavēli doties jūrā, kas kavējusies. Pēc Šēna apraksta, ziņas un pavēles reizēm bija pretrunīgas. Tie, kas apzinājušies stāvokļa bīstamību, kļuvuši visai nejauku nojautu mākti. Palīgbursārs Šēns vēro, kā cilvēku bari ar bērniem, mātēm, sievām, sirmgalvjiem, ievainotiem, matrožiem, flotes palīgdienesta meitenēm, ārstiem, partijas funkcionāriem, arī pa latviešu kaŗavīram - vairāk nekā 6000 cilvēki sāk pildīt 1800 personām paredzēto "dzīvesprieka" kuģi.
Kamēr kuģis vilcinājies atstāt ostu, kuģa slimnīcā piedzimuši vēl četri ceļotāji. Otrs pasažieru kuģis Hansa, kam sākumā paredzēts pievienoties Gustlofa konvojam paliek ostā, lai salabotu kaut kādas aizbojājušās mašīnas. Gustlofs beidzot atstāj Gotenhafenu 30. janvārī ap 12.30 pēc Viduseiropas laika. Kapteinis ir izšķīries braukt bez mīnu tralleru un citu lēnāku pavadkuģu iesaistīšanas konvojā, baidoties zaudēt laiku, kaut arī esot saņemtas ziņas, ka tuvumā manītas krievu zemūdenes. Brauciens iesācies samērā mierīgi. Pasažieri, protams, nav nekā zinājuši par krievu zemūdenēm Dancigas līču apkaimē. Lielākā daļa pasažieru, cik nu tas bijis iespējams, nometušies uz naktsguļu. Jūŗa bijusi visai nemierīga. Ūdens temperatūra - 5C. Viens otrs pasažieris cietis no jūŗas slimības. Plkst 21.16, kad Gustlofs jau ir vairākas jūdzes jūrā aiz Helas pussalas, pirmā torpēda eksplodējusi apakšējos klājos. Seko divi citi torpēdu sprādzieni. Telegrafisti konstatē, ka viņu baterijas nav tikušas pēdējā pieturā uzlādētas. Nav iespējams pasaulei noraidīt S.O.S. Beidzot ārpasauli sasniedz ziņas Gustlofu ķērušas 3 torpēdas - kuģis grimst - 6000 cilvēku uz kuģa.
Kuģa pasažieŗu telpās valda chaos un nežēlīga cīņa ap izejām un trepēm. Glābšanās instinkts saceļās pret ieaudzināto disciplīnu un komandieŗu pavēlēm. Dzīvotgriba cīnās ar goda un pienākuma sajūtu un visbiežāk ņem virsroku. Mežonīga varmācība, sauve qui peut (glābjas, kas var) vērojama it sevišķi ejās un trepju telpās. Arī tās ir pārpildītas ar cilvēkiem, kam citur nav bijis vietas kur piemesties. Daudzi nav gribējuši kāpt kuģa padibeņos samērā īsajam braucienam uz Ķīli vai Flensburgu kā vēstījušas pēdējās oficiālās ziņas. Šie nāvei nolemtie, jeb morituri (kā savā laikā apzīmēja romiešu gladiatorus) cīnās, lai tiktu kuģa virspusē pie gaisa, kas, torpēdām eksplodējot kuģa iekšpusē, kļuvis neelpojams. Pirmā torpēda izdzēš kuģa elektrību. Izceļas pānika. Pasažieru noskaņojums mainās, kad pēc laika atsāk darboties elektrības palīgsistēma. Sākumā apkalpe un pašapzinīgākie brīvprātīgie spēj pānikā nonākušos ļaudis daudzmaz kontrolēt. Bet disciplīna ātri vien pajūk zemākajos klājos un apakštelpās, kur novietoti ievainotie un jaunās palīgdienesta meitenes. Vienu brīdi, it kā kādā labi izstrādātā drāmatiskā darbā, kur traģēdijas neizbēgamību nomaina cerības uz paglābšanos, esot licies, ka Gustlofs dziļāk vairs negrims. Zinātāji skaidrojuši, ka kuģis uzmeties uz sēkļa - katrā ziņā liela iespējamība Baltijas jūras ūdeņos ap šo vietu. Bet drīz vien Gustlofs atkal sācis grimt, un cīņa par iespējām tikt laukā atsākusies. Cilvēka instinkts starp glābt vai glābties itin dabīgi nosliecas uz pēdējo. Mātes ar bērniem nemitīgi spalgi kliedz un lūdzas, bet apakšējās telpās valda tikai nežēlīgais instinkts glābties. Uz Gustlofa klāja tikai draudi šaut ir novērsuši brutālāko mēģinājumu ietikt glābšanas laivās.
Apkalpe ir laidusi glābšanas laivas jūrā. Šēnam, kurš savas pieredzes dēļ norīkots par vienas glābšanas laivas vadītāju, pateikts, ka tikai sievas un bērni var tikt ielaisti laivās. Šēna protestu apklusina pret viņu vērstie mašīnpistoles stobri. Bet drīz vien nāk pavēle: Rette sich, wer kann (glābjas, kas var). Šēns nonāk aukstajā -5C ūdenī. Brīdi ķepurodamies, viņš gandrīz ierauts dzelmē kopā ar ātri grimstošo kuģi. Tomēr, jau samaņu zaudējot, pusdzīvs tiek ievilkts kādā glābšanas laivā.
Pēc pieejamiem datiem no apmēram 6000 pasažieriem 920 izglābti. Šēna atstāsts daudz neatšķiras no filmā Titanic redzētiem skatiem. Viņa stāstījuma stils sākumā ir tiešs un lietišķs, bet kļūst arvien emociju piesātinātāks. Disciplinētais patriots Šēns vienviet, redzot tik daudz izmisuma un ciešanas, izsaucās: Unsinn des Krieges (kara neprātība). Titanika un Gustlofa nogrimšanas ārējie apstākļi, protams, ir ļoti atšķirīgi. Titaniks nogrima cilvēku nemākulības, neuzmanības, daļēji arī augstprātības dēļ, kurpretim Gustlofa bojāeja bija Hitlera totālā kaŗa sekas. Taču glābšanās un bojā iešanas ainas, kad izšķīrās cilvēku likteņi, ir visai līdzīgas. Par plaģiarismu nevar būt runa, tikai jākonstatē, zināmi liktenīgi kopsaucēji - mēs visi dalāmies condition humaine, ar ko franči apzīmē cilvēka liktenību. Tādi sava laika ideāli kā bruņnieciska augstsirdība un pašaizliedzība, blakus brutālitātei un neiecietībai, nav pazuduši mūsdienās no cilvēku savstarpējām izdarībām, tikai pieņēmums par cilvēces progresu šajās kategorijās ir reizēm apšaubāms.
Mana māte un māsa nebija starp izglābtajiem. Par viņu bojāeju ir vairākas versijas, kas nāk no dažādiem avotiem. Reizēm tās ir pretrunīgas un noliedz kādas citas versijas iespējamību. Vieni apgalvo, ka māte ar māsu bijušas uz klāja kopā ar citiem latviešiem, kas taisījušies dzert konjaku uz laimīgu paglābšanos no Gotenhafenas. Ilze, nogurusi no ilgās maisīšanās pa ostu, gribējusi iet uz zemākiem klājiem atrast kādu guļvietu. Abas jau bijušas lejā, kad kuģi trāpījusi pirmā torpēda. Šēna apraksts tā kā drusku noliedz šīs versijas iespējamību, jo kuģis bijis par daudz pārlādēts, lai pieļautu šādu kustības brīvību starp pasažieriem. Mātes un māsas bojāeja ir temats, kam bieži pieskaras tēvs savās piezīmju burtnīcās. Taču visas versijas norāda it kā uz kaut kādu liktenību.
 Ar trīs apļiem norādīts uz vietām, kur padomju zemūdenes S-13 raidītās torpēdas ietriecās ar bēgļiem pārpildītā kuģa Wilhelm Gustloff sānos. |
Šēna grāmatā sastopamies gan ar varonīgu pašaizliedzību, gan arī gļēvulību un pārsātinātu egoismu. Viņš piemin kādu Austrumprūsijas mācītāju, kurš, jau zaudējis vienu dēlu Krievijā un otru virs Anglijas, nes mazos bērnus uz glābšanas laivām un pats beigās pazūd Baltijas ūdeņos kopā ar kuģi. Šēns apraksta, kā krastā izskalotos noslīkušos gulda ciešās rindās, ievieto papīra maisos, bez jebkādas identificēšanas un lielā steiga pasekli aprok sasalušajā zemē kādā no Gotenhafenas kapsētām. Turklāt, frontei tuvojoties, kapraču vairs palicis maz. Kad izskalotie līķi vairāk vai mazāk savākti un rindās noguldīti, kāds vietējais valdības pārstāvis noteicis, ka par šo notikumu jāklusē. Ir arī citas Šēna viņetes, kas atsauc atmiņā ainas no Titanika filmas, piemēram, cilvēki izdomā visādus melus un nelietības, lai tiktu priekšā bezpalīdzīgajiem, kas nav iemanījušies krāpšanas mākslās. Šēna grāmatiņai priekšvārdu uzrakstījis Gustlofa kapteinis, tādejādi apliecinot aprakstītā autentiskumu. Viņš nepretendē uz mākslinieciski augstvērtīgu darbu, taču tā samērā pazemīgais tonis liek pieņemt stāstītā ticamību un faktu pareizību. Mazliet attiecīgās vietās sagrozot stāstījumu to varētu nosaukt par traģēdiju, kur nolikumības un nejaušības atklāsmes nepieļauj finalitāti, un varbūt ir mūsu laikmeta iezīmība.
III
Hast du was, dann bist du was
Tēva burtnīcas, ko viņa dēls Jānis, mans brālis, saukts tikpat kā vienmēr par Džonu (laikam gan visvairāk tāpēc, ka apmeklēja 1. Rīgas pilsētas angļu ģimnaziju, kur viņš tik tiešām mācījās angliski), atrada tēva atstātās mantās pēc viņa nāves 1956. gadā. Burtnīcas bija trīs. Pirmā datēta Patendorfā, Austrijā, 1945.5.Xll. Pēdējais ieraksts trešajā burtnīcā - 1953.30.I., Linkolnā, Nebraskā. Neliela 1946.5.I piezīme norāda, ka tēvs sācis pierakstīt savas pieredzes un pārdomas jau uz Hanzas klāja. Šis kuģis bijis paredzēts kā Gustlofa konvoja otrais lielākais, bet Gustlofa kapteinis, apzinoties stāvokļa nedrošību, nav gribējis gaidīt, līdz tas tiek salabots. Nezinādams, kas noticis ar Gustlofu, tēvs pieraksta savas drūmās nojautas, bet šīs un arī mazliet vēlāk rakstītās piezīmes nav saglabājušās, acīm redzot pazudušas līdz ar daudz ko citu. Uzzinot, 1945.12.II, kas noticis ar Gustlofu 30.I un ka sievu Irmu un meitu Ilzi viņam nesagaidīt, tēvs nolemj piebiedroties saviem māsas radiem, Ķuzēm, kuŗi bija izraudzījuši Patendorfā, Austrijas kalnos, vietu, kur piemesties, kamēr kaŗš beidzas un ļaudīm ir atļauts pārvietoties. Atstātās burtnīcas iesākas ar 1945. XII.
 No labās: Aleksandrs Silenieks ar meitu Ilzi un sievu Irmu (1944). |
Burtnīcas, kā var nojaust, tēvs netaisījās nevienam dot lasīt, taču nav arī iemesla domāt, ka viņš tās būtu gribējis slēpt. Tas varētu nozīmēt, un burtnīcu lasījums to apstiprina, ka tēvs rakstīja pats sev. Turklāt, vairāk kā vienviet viņš atzīstas, ka rakstīšana bijusi sava veida terapija - rakstot rodas intensīvāka apziņa pašam par sevi. Rakstot viņš mēģina tikt vaļā no nomācošo domu sloga, no nežēlīgā lietuvēna, kas nesaudzīgi gulstas uz viņa apziņas ar jautājumu kāpēc? un atgādina, cik viegli būtu bijis cits gala rezultāts, ja tik vien kāds nieka apstāklis varētu tikt izmainīts, ja vien maznozīmīgo notikumu secība varētu tikt pārgrozīta. Nekas jau neizlikās dievišķīgi nosacīts. Ja kristietis var atsaukties uz cilvēka grēcīgo dabu, kāpēc Ilzei nebija lemts kaut drusciņ redzēt no dzīves? Ilzei bija 15 gadu. Tēva inkvizīcija turpinās nepagurusi: Kāpēc viņām vajadzēja lauzties tieši uz šo kuģi? Kāpēc viņām Gotenhafenas ostā vajadzēja pieņemt kāda jūrnieka laipno uzaicinājumu iedzert tēju, gaidot aukstumā un sniegā mazāku tvaikonīti un, tēju dzerot to nokavēt. Šis kuģis arī būtu paņēmis ostmalā sakrautās, no Latvijas paglābtās mantas. Sešas kastes kopskaitā, neieskaitot divas, kas atstātas kaut kur pie latviešiem?
Nemitīgais kāpēc bieži pārvēršas par kāpēc tieši mums? Kāpēc visi mūsu radi un paziņas, un neskaitāmi citi, ir bēguši pat divreiz un izbēguši dzīvi un veseli, nezaudējot daudz vai nemaz no līdzpaņemtām mantām? Tēvs nu palicis viens. Bija apstiprināts, ka sieva un meita gājušas bojā. Vecākais dēls Imants, leģionārs bija pazudis kopš kaujām pie Opočkas. Iesauktie dēli Jānis un Juris pazuduši kara beigu juceklī, varbūt gūstā, varbūt krituši. Un Silenieku grūti un sūri krātā mantība, ieskaitot Ceriešus, mantotās lauku mājas pie Smiltenes, zudusi - vai nu jūras dibenā, vai svešnieku pievākta, vai arī kaŗa iznīcināta. Paaudžu paaudzes, sākot ar pirmajiem no dzimtbūšanas brīvlaistajiem, ir situšās cauri dažādām grūtībām, kaŗiem un dzimtskungu varmācībām lai tiktu pie izglītības un turības. Līdz ar mantību nāca gan cienība, gan arī pašapziņa, ka ar mantu latvietis ir pacēlies pāri dzimtscilvēka beztiesībai un pazemīgai eksistencei, kā arī dzimtskunga iegribām. Apzinīgam latvietim bija tiesība būt lepnam uz savu izturību un centību. Hast du was, dann bist du was (Ja tev kaut kas ir, tad tu kaut kas esi). Šī nostāja ir bijusi katra latvieša censoņa asinīs. Tā ir latvieša biografija, vismaz daļēji. Vajadzība saglabāt pēc iespējas vairāk no tā nieciņa, ko bija izdevies paglābt no pazušanas kara juceklī, bija arī iemesls, kāpēc tēvs un māte pie Gotenhafenas atšķīrās. Ja viņi visi trīs būtu palikuši kopā, tikt uz Gustlofa nebūtu bijis iespējams, un iznākums, jādomā, būtu cits. Teikt, ka manta ir mūsu liktenība, būtu maz pieņemama post facto prātvēderība. Trimdā mantība tēvu vairs daudz neinteresēja, varbūt tāpēc, ka no mantkāres viņš likās izārstēts. Varbūt arī viņam kā pensionāram mantas krāšana bija minimāli iespējama.
Katrā ziņā tēvs rakstīja savās burtnīcās, lai atvieglotu sevi no šo uzmācīgo domu apsēstības. Nevar manīt, ka rakstītājs būtu domājis par savu piezīmju lasītājiem. Viņš necenšas viņu priekšā taisnoties vai lepoties, nedz arī tos apsūdzēt vai viņu piedošanu izlūgties - temas, kas ieskanas visās slavenās autobiografijās vai grēksūdzēs gan īstās, gan arī nospēlētās lasītāja priekšā ar mea culpa atklājumiem. Jautājums kāpēc? ir uzmācīgs, bet burtnīcas skaidru atbildi uz to nedod. Nejaušība, ne Dieva vai likteņa nenovēršams nolikums. Cik maz gan tur vajadzēja, lai viņas tiktu izglābtas - ir tema, kas ieskanas, pa reizēm drusku variēta, tēva burtnīcās. Kamdēļ šī likteņa nežēlība, šī likteņa nejēdzība? Ir jautājumi, kas atkārtojas, taču atbildes neatrod. Tēvam pietrūkst drosmes un pacietības, lai formulētu kaut ko tālāk aiz hic et nunc atzinumiem.
Kaut arī tēvs piemin savu jūtu pārplūdumus, viņa rokraksts ir līdzens, spalva rūpīgi vilkta arī visādos pagrūtos rakstīšanas apstākļos - neērts galds, patumša telpa un bēgļa istabiņas krāsniņa labi nevelk un nesilda. Stāstījuma tecējums ir gluds, bez retoriskiem izlēcieniem, apsvērts pat tad, kad stāstītājam šķietami plūst asaras, atsaucot atmiņā visus traģiskos notikumus, kuru apakšstrāvojums ir izjūta, ka viss tas it viegli varēja arī nenotikt, nemaz negaidot kādu dievišķu iejaukšanos cilvēku darīšanās. Burtnīcās neredz tikpat kā nekādu labojumu vai atsaukumu pēc vēlākām pārdomām. Tēvs bija inženieris. Labs savā laukā. To apliecina viņa rakstītais. Stāstījumam var uzticēties. Tikai zināma paštaisnības sajūta, ierastā viņa paaudzes labiešu nostāja, var iemest pa laikam neuzticību lasītāja apziņā. Tēva domas ir galvenokārt par Irmu, atmiņas par kopdzīvi, viņas pašaizliedzību ģimenes dzīvē, viņas neuzbāzīgo dzīves gudrību, viņas nesaudzīgo gādību par savu ģimeni. Un, protams, raugoties atpakaļ, tēvam liekas, ka viņš būtu varējis būt uzmanīgāks pret savu dzīvesbiedri.
Atsākot domāt par notikumiem sakarā ar Gustlofu, 1946.3.VII ierakstā lasāms: Cik nelaimīgi un liktenīgi, ka mūsu no Kenigsbergas ejošais bēgļu vilciens apstājās Gotenhafenā. Ak, cik nelaimīga pilsēta! Kāpēc man tur vajadzēja palikt, kāpēc Irmai vajadzēja braukt no Vīnes uz turieni... Jā, šiem notikumiem cilvēka prāts izskaidrojumu resp. atbildi nevar dot, izņemot vienu - nežēlīgais liktenis. Bet kādēļ? Kādēļ Irmai bija jānogrimst jūras dzelmē, bet ne man? ... Še tēvs atkāpjās no savas tipiski loģiskās pieejas cilvēka eksistencei, jo te loģika atdurās pret dzīves absurdu, kas nedod atbildi uz nesaudzīgo jautājumu kāpēc? ierakstā pēc dažām dienām minēts, ka radi, ar kuŗiem viņš labu laiku bijis kopā, taisās prom no Austrijas. Turpat ziņa, kas saņemtas no Vācijas vēstulēs, un kollēga Zālītis zinājis stāstīt, ka manas atlikušās mantiņas Hallē palikušas pie krieviem un pilnīgi izlaupītas. Tātad tagad esmu no laimīgās mantas pilnīgi brīvs... Ak, tu likteņa ironija, viss, kas ar briesmīgām pūlēm iegūts, sargāts un vests un kuŗu dēļ, varbūt pat Irma un Ilze savas dzīvības pazaudēja, ir pagalam - izputējis, izzudis, izgaisis. Tiešām nav vērts dēļ tās laicīgās mantas tā cīnīties... Zināmos apstākļos šodienas liktenība varbūt slēpjas mantībā. Divus gadus pēc Gotenhafenas traģēdijas tēvs Vircburgā, Vācijā, apraksta ainu Gotenhafenas ostas krastmalā: Kā gan visas šīs nejaušības, sekodamas viena otrai pamazām noveda pie Irmas un Ilzes uzkāpšanas uz nelaimīgā kuģa. Viena no tādām nejaušībām, par ko man sāp sirds, bija Irmas un Ilzes aiziešana dzert tēju uz mīnu laivas ap plkst. pusdesmitiem vakarā... Kamēr viņi dzēra, pienāca mazais tvaikonis no otras ostas malas, ātri pieplūda ar pasažieriem un, kad atskrēja no mīnu laivas Irma, mēs ar savām mantām uz kuģa vairs nevarējām tikt. Pēc šī brauciena mazais tvaikonītis vairs šinī naktī nerādījās. Ja viņi (t.i. māte un Ilze) nebūtu gājuši uz mīnu laivu, nebūtu nokavējuši mazo tvaikonīti, mēs varbūt būtu ar visām mantām tikuši vēl tanī pat vakarā pāri un varbūt tikuši uz mums nozīmētā tvaikonīša Vega. Šī muļķīgā nejaušība! Kad glāze tējas izšķīra cilvēku turpmāko likteni. Vēlākie mēģinājumi atkal tikt kopā pāri Gotenhafenas līcim bijuši nesekmīgi - Šī briesmīgā likteņa nežēlība! Šis dzīves traģiskums!
Tēvs atkārtoti atgriežas pie ironiski liktenīgās dienas notikumiem. Šodien atkal domāju par šo briesmīgo nelaimi. Atceros katru tās dienas sīkumu, katru runātu vārdu... Ap plkst. 9 no rīta mēs atvadījāmies uz tv. Castor pasažieru un mantām pārpildītā klāja. Atceros, ka Irma sacīja uz Ilzi - Izšķiries, ar ko tu gribi braukt kopā ar Mammu vai ar Papu. Ilze izšķīrās par Mammu... Irma sāka raudāt teikdama: Redzi nu Jānīt, kādi laiki ir pienākuši, atkal mums jāšķiras! Un tad viņas noskrēja pa kāpnēm no kuģa un caur ļaužu burzmu pa labi aizgāja gar krastmalu pilsētas virzienā, pazuzdamas ļaužu pūlī. Tā bija mūsu pēdējā redzēšanās. Un tēva elēģiskā litanija par zaudēto viņa dzīvē ar dzīves drauga pazušanu nobeidzas ar vārdiem: Ja ir kāds sakars, kāda saite starp dzīvajiem un mirušiem, lai viņas aizmūža valstī pavada mūsu mīlestības, mūsu dziļās pateicības vēlējumi un ilgas pēc satikšanās un savienošanās ar tām ētera bezgalīgajos dziļumos.
Pa laikam tēvs izsaka vēlēšanos, lai Irmas un Ilzes līķi, ja tie būtu izskaloti kādā Baltijas jūras piekrastē, tiktu apglabāti kādā piejūras zvejnieku kapsētā un tur, kaut anonīmi, atrastu sava veida noslēgumu šīs zemes dzīvei un līdz ar to zināmu nemirstību. Šo vēlēšanos, ko gan neatceros dzirdējis viņu skaļi sakām, tēvs paņēma līdzi kapā, un varbūt tur, ja tas nenozīmē neesamību un totālu anonimitāti, viņa tuvākās šīs zemes būtnes būs atradušas viņu neatņemamo daļu.
Zīmīgi, ka tēvs savā stāstījumā, kas pieskaŗas dažādiem teoloģiskiem tematiem (nāve, pēcnāve, augšāmcelšanās utt.), nepiesauc kristietības apzīmējumus. Gadus astoņus vēlāk, kad viņu ievēlēja par Nebraskas pilsētas Linkolnas latviešu ev.lut. draudzes priekšnieku, tēvs kļūst par patiesu kristieti, pametot savas voltēriskās agnostiķa pārliecības, pa laikam atzīstot no tīri praktiskā viedokļa, ka, ja Dieva nebūtu, cilvēkam viņu būtu bijis jārada - pretēji Bībelē teiktajam par radīšanas secību. Tēva personīgās traģēdijas rētas nekad nesadzija. Ar laiku viņam radās citas intereses, bet Gotenhafenas notikumi viņa apziņā nekad netika nobīdīti pie malas. Šīm atmiņām piebiedrojās tēva pesimistiskie apsvērumi par iespējām tikt atpakaļ Latvijā, par ko viņš sākumā bēgļu gados daudz piedomā. Informācija ir nepilnīga un saraustīta. Bet viņu nemaldina doma, ka trimdinieki drīz varētu nokļūt atpakaļ Latvijā. Viņš saredzēja diplomātisko gājienu īstos, savtīgos nolūkus aiz retoriskām, daudz nolietotām frazēm. Tēvs nekad nemēģināja sevi un citus krāpt ar apgalvojumiem, ka viss jau būs labi, jo progress ir visas pasaules nolikums. Viņam daudz tuvāka šķita Voltēra Kandida pārliecība, ka var filozofēt un deklarēt visādas prātvēderības, taču beigu beigās jāatzīst, ka kopt savu dārziņu ir visprātīgākais. Tēvs ar lielu nodošanos būtu lasījis Nobela prēmijas ieguvēja Gintera Grasa nesen iznākušo romānu lm Krebsgang - pirmo īsti literāru darbu, kas pievēršas Gotenhafenas traģiskajiem notikumiem.
