Jaunā Gaita nr. 232, marts 2003

 

Juris Silenieks

GOTENHAFENAS ELĒĢIJAS

Sākums JG 231

 

IV

lm Krebsgang - Pa vēža modei

1971. gadā Ernsts Fredmans (Ernst Fredmann) publicēja Sie kamen übers Meer (Viņi nāca pār jūru) - par lielāko glābšanas akciju vēsturē (Die Grösste Rettungsaktion der Geschichte). Autors, gan visai konspektīvi, apraksta, kas viss ir ticis darīts, lai glābtu civīliedzīvotājus, galvenokārt pa jūras ceļiem, no apgabaliem, kuri nonāca Padomju armijas varā, krievu ofensīvai sākoties 1944. gada rudenī un pastiprināti turpinoties pa ziemas mēnešiem. Stāstījums, gan aculiecinieku, gan oficiāli ziņotais - reizēm emocionāls, citreiz visai objektīvs - pievēršas kā sarkanarmiešu necilvēcīgajai izrīcībai pret iedzīvotājiem, tā ciešanām, kuŗas piedzīvoja mātes ar zīdaiņiem un vecie ļaudis, bēgot no iekarotājiem, kuŗus uz atriebību visizcilāk bija kurinājis Padomju Savienības Nopelniem bagātais rakstnieks Ilja Erenburgs. Daži Fredmaņa pētījumi un atzinumi vairs nav pieņemami par pareiziem, piemēram, Vilhelma Gustlofa katastrofā bojā gājušo skaits. No otras puses, oficiālie Padomju admirālitātes ziņojumi par kuģu torpedēšanu un līdz ar to nolikvidētajiem 6100 "hitleriešiem," noklusējot faktu, ka viņu vidū bija vairāki tūkstoši bēgļu, galvenokārt sievietes (ar 400 zīdaiņiem) un veci ļaudis, liek pasmīnēt un sauc atmiņā tautas teicienu: figures don't lie, but liars figure (skaitļi nemelo, meļi skaitļo). Nekas komisks gan nav atrodams austrumvāciešu likteņstāstā, kur iemaldās arī pa latvietim - gan bēgļi, gan arī uniformās tērptie.

Savā stāstījumā Ernsts Fredmans norāda, ka joprojām trūkst lielais romāns (noch fehlt der grosse Roman). Ap romāna definīciju ir cīkstījušies daudzi, pie kam akadēmiķi to ir tikpat kā nokāvuši aiz lielas mīlestības un nevarības atrast pieņemamu apzīmējumu. Atmiņā franču rakstnieka Andrē Žida (Gide) teiktais, ka romāns ir zināma garuma prozas teksts - definīcija, kas, protams, neko nepasaka, taču, neko nepasakot, atgādina vistiešāk, ka romāns ir mūsdienās tik daudzveidīgs, ka katra deklarācija ir vienlaicīgi pareiza un arī nepareiza. Blakus šiem Rietumu dekadences iespaidotiem skeptiķiem stāv marksisma ieņemtie, tagad it bieži nozākātie kritiķi, kas savā laikā spēja paglābties no sociālistiskā reālisma nospiedošās ortodoksijas ar humānāku ievirzi. Viens tāds bija ungāru kritiķis Lukačs (Georgy Lukačs), kura uzskatā katrs patiesi izcils romāns ir vienlaicīgi autobiografija un epopeja, kas varētu nozīmēt, ka katra romāna autors nevar izbēgt no savas dzīves stāsta, neiesaistot savu laikmetu. Šāds romāns varētu būt Im Krebsgang.

2001. gadā nobelists Ginters (Günter) Grass publicēja Im Krebsgang (Pa vēža modei vai - Vēža gaitā), ko autors nosauc par Eine Novelle. Franču solīdais, nosvērtais, sensācionālo ziņu nemeklētājs laikraksts Le Monde paredzēja, ka šis stāsts izsauks kontraversijas, jo pārkāpj ilggadīgo tabu par Gustlofa bojāeju. Vai tas tiešām tā notiks, ziņkārīgiem būs vēl jāpagaida. Ja temats bija jāuzskata kā neaizskarams aukstā kara laikā, it sevišķi Vācijā, šim karam tagad pazūdot no nevēlamo aktuālitāšu kategorijas, vairs nevajadzētu klusēt par notikumiem, kas aptvēra pasaules lielāko jūras katastrofu. Daži apgalvo, ka par Gustlofa katastrofu, kur vācieši ir upuri un krievu admirālitātes nostāja gandrīz krimināla, labāk daudz nerunāt, lai nemazinātu Holokausta šausmas, kad upuru un bendes lomas bija skaidri iezīmētas. Protams, augšāmcelšanos šie seši vai desmit tūkstoši (atkarībā no tā, kas un kā skaita) nelaimīgo nepiedzīvos. Bet radās arī cilvēki, kas negribēja pieļaut, ka šie tūkstoši tiek aizmirsti kā nebijuši vai iemetami statistikas kaudzē. Nāca arvien vairāk jaunu atzinumu un atklājumu. Pat Gotenhafenas vārds, tas ir, "gotu osta un patvērums," kas sen vairs patvērumu nedod gotu pēcnācējiem, uz šodienas kartēm nav vairs redzams. Pēc Grasa aprēķiniem - un tie var būt tikai aptuveni, jo neviens nav īsti varējis saskaitīt bojā gājušos - kopā ar Gustlofu galu Baltijas jūras dzelmē atrada ap 10 000 cilvēku. To rakstnieks atkārto vairākkārt, kā jau iepriekš minēts (skat. JG 231).

Heincs Šēns (Heinz Schön) uzdod skaitli 6 000, gan atzīdams, ka neviens īsti nezin uz kuģa uzkāpušo skaitu. Šēns uzrakstīja savu mazo grāmatiņu Der Untergang der Wilhelm Gustloff kādus astoņus gadus pēc notikuma. To var secināt no netiešiem datiem, jo iespiedums nemin publicēšanas gadu. Pa šo laiku šis tas jauns ir nācis gaismā, bet Šēns joprojām tiek uzskatīts kā Gustlofa katastrofas autoritāte. Arī Grass norāda, ka apmēram 6 000 bijušas izdotas atļaujas kāpt uz kuģa; taču pēdējās stundās, pirms kuģis atstāja Gotenhafenu, neviens nav vairs īsti mēģinājis atturēt arvien pieaugošās bēgļu masas, kas lauzušās uz kuģa, lai izbēgtu no neapstādināmi tuvojošās frontes. Mēmele jau bijusi ieņemta. Padomju Armija ātri virzījusies uz priekšu.

Gintera Grasa "vēža rāpošana" atpakaļ ir kaut kas vairāk nekā atskats, jo tas virzās daudzos virzienos - sāniski, lai iesaistītu vienlaicīgus notikumus, atpakaļ tuvā un patālākā pagātnē, arī tagadnē. Kas notiek, kas nenotika, kas būtu varējis notikt un kas izteic tikai autora domas. Visam tam pievienojas informācija, ko autors uziet internetā, mēģinot sasaistīt dažādos pavedienus ar visu aptverošu, varbūt ne vairs gluži cilvēcīgu, vietām tīri episki mītisku skatu. Ir rakstnieki, kas jūt, ka tīri cilvēcīgais viedoklis ir nepietiekams, lai izteiktu viņu radošo impulsu diktātus. Viņu redzes loks iet pāri cilvēcīgajam un dažkārt piesavinās īpašības, kuŗas mēs pierakstām dievišķīgajam vai ģēniālajam (kas var arī nebūt pārāk atšķirīgi). Ir grūti pateikt, par cik Grasa stāstījums ir bazēts uz viņa personīgi piedzīvotajiem notikumiem un kas ir rakstnieka radošās fantazijas darināts.

Ievirzot vērojumus citā plāksnē, taču paliekot pie rakstnieka profesijas, nez vai būtu svarīgi atvētīt iedomāto no piedzīvotā, atdalīt rakstnieku no vēsturnieka vai sociologa, jo te jau varētu būt darīšana ar Siāmas dvīņiem, kuŗu atšķiršana, iespējams, var nozīmēt padarīt dvīņus dzīvot nespējīgus. Pa laikam starp Dienvidamerikas rakstniekiem un vēsturniekiem itin spēcīgi ir izcēlušies strīdi ap patiesības apliecināšanu. Vēsturnieki pārmet rakstniekiem faktu sagrozīšanu, bet rakstnieki savukārt uzskata vēsturniekus par kolonizācijas un tās seku neizpratējiem, kas sekojot tikai uzvarētājiem un aizmirstot kolonizētos, it sevišķi iedzimtos, kuŗu garīgais mantojums ir bagātāks par iekarotāju pieredzēto un uz Jauno pasauli atvesto. Argumenti ir, protams, dažādi un saistīti ar daudziem sarežģītiem kultūrvēsturiskiem apsvērumiem.

 

Notikumi ap Gustlofu iesaista citus apsvērumus. Taču jāpiebilst, ka nepiedzīvotais nav mazvērtīgāks par to, ko apstiprina fakti, par kuŗu patiesību un īstenību daudzi vēl strīdas. Katrā ziņā vēsturnieka dokumentācija var daudz ko izlaist, ko rakstnieks, kaut vai intuitīvi, ne vienmēr sekojot zināmiem faktiem, ir mācējis uztvert un izteikt. Grasa grāmata aicina uz līdzīgām pārdomām. Kā sagaidāms, Grasa stāstījums ir daudzšķautnains, reizēm ļoti līdzīgs žurnālista (par kādu stāstītājs, kam biografiski daudz kas kopējs ar autoru, sevi uzdod) reportāžai, reizēm atkāpjoties no ikdienas reālitātes un aizmaldoties iedomās un fantazijā, kas viss prasa uzmanīgu lasīšanu, ar kuŗu vien gan ne vienmēr pietiek. Stāstītāji un līdz ar to stāstījuma redzes loks mainās bez brīdināšanas. Izliekas, ka Grass pieprasa no sava lasītāja iejūtas un iedziļināšanos, ar kādu viņš piegājis savam projektam. Stāstījums neseko chronoloģiskai notikumu kārtībai, ik pa laikam atejot no mūsdienām uz notikumiem, kuŗi Grasa uzskatā saistīti ar Gustlofa traģēdiju. Šos notikumus sasaista tāda kā traģiska neizbēgamība, varbūt liktenība, kuras izkārtojumi paliek cilvēka loģiskam prātam neizdibināmi. Stāstījums iesākas mīklaini un netieši: sagte jemand, der ich nicht bin (sacīja kāds, kas neesmu es). Tas varbūt tikai atkārtoti atgādina, ka stāstītājs nav autors, kas arī nav Ginters Grass, un ka var pazust un uzrasties savas metamorfozes, nepavēstot lasītājiem. Kā daudzi citi mūsdienu rakstītāji un rakstnieki, Grass daudz ko atstāj savu lasītāju pašu izpratnei bez autora iejaukšanās ar paskaidrojumiem. It bieži lasītājam pašam jāsaliek kopā fragmentētais stāstījums, kas dažiem var likties apgrūtinoši, citiem izaicinoši un vēl citiem ļauj justies atbrīvotiem no autora autoritatīvās uzbāzības. Taču reizēm Grass paskaidro, bet dara to bez skolmeistariskas pašapzinības.

Sākumā bija Vilheims Gustlofs. Vilhelms Gustlofs bija viens no Hitlera uzticamākajiem sekotājiem un nacionālsociālisma propagandas sludinātājiem. Viņu Šveicē aukstasinīgi nošauj vairākkārt eksamenos izgāzts medicīnas students žīds Davids Frankfurters, kurš, tāpat kā Gustlofs it kā spēlējas ar dievišķām varām un uzjautrinājas ar cilvēku likteņiem. Frankfurteru notiesā uz divdesmit gadiem cietumā. Kad Hitlers nolemj Vācijai dot slavu un cienību ar jaunu luksuskuģi, kura būvēšanai maz kas tiek taupīts, kuģi nokrista Gustlofa vārdā. Kamēr kuģa ķīlis tiek liets Hamburgā, Melnajā jūrā padomju flotes virsnieks Marinesku, kam būs lemts Gustlofu nolaist jūŗas dibenā, mācās zemūdeņu virsnieku skolā, un ap to pašu laiku iesākas Šveicē prāva pret Davidu Frankfurteru par Vilhelma Gustlofa nošaušanu. Grass laiku pa laikam norāda uz šādu zīmīgi vienlaicību. Gustlofs bijis nozīmēts kalpot kā KdF, tas ir, Kraft durch Freude (spēks caur prieku) organizācijas kuģis. Šī organizācija bija spēcīgs Hitlera iestādījums, kas rūpējās gan par gara mundrumu, gan pareizo ideoloģisko ievirzi ar mākslas un propagandas palīdzību. Kuģis līdz II Pasaules kaŗa sākumam visbiežāk devās uz Norvēģijas fjordiem. Braucienos, kā Grass uzsver, varējuši piedalīties visi, kas pelnījuši atpūtu. Pasažieru maksimālais skaits: 1463. Visi kuģojuši vienā klasē ar vienādām privilēģijām. Dažkārt Spēks caur prieku pasažieri vēstī uz Madeiru, pat uz Italiju. Pirmais kuģa kapteinis Libe (Lübbe) mirst ar sirdstrieku pēc pirmā brauciena. Kapteinis Petersens pārņem "sapņu kuģa" vadību. Kaŗam sākoties, Gustlofs kļūst par kaŗa transporta kuģi, "par peldošām kazarmēm," un Grass neaizmirst piemetināt, ka kuģis ir zaudējis savus demokratiskos principus, jo, kā jau armijā, ir bijis svarīgi atškirt tos, kas pavēl, no tiem, kam jāpaklausa. lerindnieki nevar brāļoties ar virsniekiem.

Pa vidu stāstījums ar daudzām interlūdēm pārslēdzas no kuģa būvētājiem uz kuģa iznīcinātājiem. Autors ieskicē Aleksandra Marinesku, biografiju, viņa jaukto etnisko izcelsmi, un kā viņš kļuvis par zemūdenes kapteini, kas deva pavēli civīltransporta kuģi Vilhelm Gustloff torpēdēt. Marinesku nav bijis paraugjūrnieks, nodevies ar lielu cītību dzeršanai un cītīgi atbalstījis vecākās profesijas piekopējas, taču savus dienesta pienākumus pildījis pietiekami labi, lai tiktu zemūdenes komandiera godā. 1945. gadā Marinesku piekomandēts Baltijas flotei. 1945. gada janvāra beigās viņam izdevās pielavīties Gustlofam, pārvarot visus grūtos apstākļus, kas tajās dienās Baltijas jūrā traucējuši sekmīgu uzbrukumu. Gustlofa četriem kapteiņiem strīdoties, uz kuģa atstāti daži uguņi, kas, protams, palīdzēja Marinesku orientēties. Vēlāk vinš esot nolaidis dibenā arī General von Steüben, kuģi, ko latvieši atcerējās un apdziedāja kā baltvācu glābēju, kas, dzīvei Baltijā kļūstot bīstamai, 1939./1940. gadā veda Baltijas tautvāciešus uz "dzimteni." Taču Marinesku, kuŗa kontā jāieraksta ap 12 000 upuru, netiek pienācīgi apbalvots par saviem sasniegumiem. Staļina laikā pēc kaŗa viņu nosūta uz soda nometni Sibirijā. Pēc soda izciešanas Marinesku tiek rehabilitēts un piedevām atzīts par Lielā Tēvijas kaŗa varoni. Taču drīz pēc tam varonis mirst no vēža. Sankt Peterburgā viņam par godu uzcelts piemineklis.
 

Kapteiņa Aleksandra Marinesko (pa kreisi) krievu zemūdenē S-13 ielādē torpēdas, uz kurām uzrakstīts Par Dzimteni! Par Staļinu! Par Padomju tautu! Par Ļeņingradu! Pēc Marinesko nāves (dabiskas) un īsi pirms PSRS sabrukšanas viņam piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.

Kad 30. janvāra vakarā 21.16 Gustlofu ķer pirmā torpēda un gaismas nodziest, Grass ataino neaprakstāmās ainas, pānikai pārņemot kuģa pasažierus. Daži virsnieki nošauj savus piederīgos, redzot, kā vājākie tiek pūļa sabradāti, laužoties uz izejām un trepēm un neievērojot nur Frauen und Kinder (tikai sievietes un bērni) pavēli. Tumsā un torpēdu sprādzienu dūmos, kas kuģa iekšpusē kļuvuši nepanesami, teitoniskās kārtības un augstsirdības iezīmes ir pazudušas. Elementārs darvinisms uzliesmo starp morituri (nāvei nolemtajiem - kā romieši apzīmēja gladiatorus). Spēcīgākie un neatlaidīgākie, kas nepazīst žēlastību, tiek uz priekšu un augšu. Par šo ainu ticamību liecina izglābto saraksti, kur dominē vīriešu vārdi. Tam varētu pievienot arī faktu, ka visi četri kapteiņi (trīs vairāk nekā parasts un nepieciešamas), kas dažādu iemeslu dēļ bija sagadījušies kopā uz kuģa "pie stūres," un ne vienmēr vienprātīgi, bija pamanījušies sevi izglābt. Vienīgais zaudējums - kapteiņa Vilhelma Cāna (Zahn) vilku suns Hassans, ko viņš ļoti mīlējis. Šoreiz kapteiņi nenonāca jūras dibenā kopā ar savu kuģi - kā leģendās un arī patiesos varoņstāstos.

Bet arī uz Gustlofa, blakus šiem neģēlības un gļēvulības apliecinājumiem, ir bijuši patiesi pašaizliedzīgie, kas devušies nāvē, lai dotu iespēju dzīvot citiem. Dažas jaunas flotes izpalīdzes, kas tikušas laukā no gulēšanai izbrīvētā peldbaseina, ko ķērusi otrā torpēda, bija sāsniegušas trepes un nokļuvušas uz klāja, kur glābšanas mēģinājumus ļoti apgrūtinājis aukstais laiks. Klāji ātri apledoja un kļuva bīstami staigāšanai, kamēr tas vēl bijis iespējams. Daudzi, kam palaimējies tikt uz klāja ātri vien miruši. Viņi bija plāni apģērbti, arī glābšanas vestes bija nomestas, jo apakštelpās bija karsts. Uz klāja viņus ir sagaidījis auksts, skarbs vējš.

Arī jūra nav bijusi mierīga, it kā atzīmējot 30. janvāra svarīgumu Lielvācijas vēsturē. Šajā datumā, Grass atgādina, 1933. gadā nacionālsociālisti pārņēmuši varu. Turklāt 30. janvāris bija partijas propagandas vadītāja Vilhelma Gustlofa dzimšanas diena. Mistiskai sakarībai vēl pievienojama stāstītāja dēla Konrāda, saukta Konny, piedzimšana 30. janvārī. Gadus vēlāk Konny kļūst fanātisks jaunhitlerietis un, it kā paklausot kādam lāstam vai varbūt senču aicinājumam, atkārto Davida Frankfurtera žestu. Šoreiz tas ir jaunhitlerietis Konny, kurš aukstasinīgi un bez nožēlas nošauj žīdu. Autors Ginters Grass diezgan uzsvērti apraksta pēckara ideoloģisko naidību, kuŗas saknes viņš saredz Hitlera pirms kara sakurinātajā rasu naidā, vāciešu paštaisnībā un neiecietībā.

Tāda kā grieķu traģēdijas neizbēgamība, daļēji psīcholoģiskais determinisms, daļēji liktenīga nolikumība, kam var un var arī nebūt cēlonīga sakarība ar cilvēka darbiem, caurauž Grasa stāstījumu. Grass, protams, skar vēl daudzas citas mūsdienu dzīvei tuvas problēmas, bet Gustlofa traģēdija viņam kā "dancigietim" (šodien tie saucas par "gdanskiešiem") acīmredzot ir bijusi tuva. Stāstījumā viņš daudz lieto baltvācu dialektu, un savai mātei viņš pieraksta visas tās tipiskās īpašības, kādas izpaudās, nākot saskarē ar šo vācu tautas atzarojumu, ko Hitlers gribēja atgriezt pie pamattautas. Stāstītāja māte it bieži parādās komiski patētiskā gaismā. Neviens, ieskaitot māti pašu, lāga nezin, kas ir stāstītāja tēvs. Grass reizēm apgalvo, ka viņam ir divi tēvi - viens vācietis, otrs polis. Grimšanas un glābšanas ainas, kas nepieturas pie zināmiem faktiem, parādās dažādi modulētas. Stāstītāja māte šeit figurē kontrastējošās lomās - gan kā apzinīga padomju pilsone, komūnistu partijas biedre, gan paštaisna mietpilsone, gan lutinātāja vecmāte.

Grass kā rakstnieks un filozofs/pravietis pārsniedz tipiskā romāna rakstītāja robežas. Gustlofa nogremdēšanai ir piedota episka dimensija, kas to padara par 20. gs. neiepazīto traģēdiju. Notikumu secība ir mazāk svarīga nekā to nozīmība, kas pieprasa atkāpties no ierastās reportiera lomas. No šīs perspektīvas Gustlofa bojāeja un tās konsekvences parādās kā kādi silueti nākotnes laikiem. Blakus elēģijai un atskatam še varbūt iezīmējas zināmas ceļa zīmes nākošām paaudzēm.

Bēgli glābjas no krievu torpedētā kuģa Wilhelm GustloH. Attēls no vācu filmas (1959) Nacht fiel über Gotenhafen (Nakts pārklāj Gotenhafenu).

 

V

Requiescent in pace

Tēvs savās atmiņu un pārdomu burtnīcās pa laikam domā par to, kā viņa sieva un meita jeb mūsu māte un māsa varētu būt gājušas bojā. No kādiem leģiona virsniekiem esot dzirdēts, ka saujiņa latviešu, to vidū māte un Ilze, sagadījušies kopā uz klāja un taisījušies dzert konjaku, lai atzīmētu laimīgu paglābšanos no Gotenhafenas. Bet Ilze bijusi visai nogurusi un teikusies zināt, kur varētu būt guļamkrēsli zemākos klājos. Kad abas nogājušas lejā, torpēdas ķērušas kuģi. Viens no virsniekiem esot gan mēģinājis viņas sasniegt, taču apakšstāvi jau bijuši pārpludināti, un viņš atgriezies uz augšējā klāja nevienu neizglābis. Stāsts varbūt neatbilst īsteni patiesiem notikumiem, jo pēc citiem apliecinājumiem, pa trepēm vairs nav bijis iespējams pārvietoties. Bet argumentēt par tām iespējām nebūtu visai auglīgi, jo augšāmcelt mirušos ir tikai nedaudziem izdevies. Varbūt visprātīgākais pieņemt, ka Vilhelma Gustlofa traģēdija - un par traģēdiju to var apzīmēt daudzu raksturību dēļ - ierindosies starp daudzām citām 20. gadsimtā, kas nez vai nebūs pats asiņainākais cilvēces vēsturē. Šī traģēdija liecinās par cilvēku necilvēcību, arī par viņu labo gribu mēģināt izrauties no neģēlībām, kuŗu mums nav trūcis. Taču vienmēr jācer, ka ir kaut kas līdzīgs progresam.

Hitlers iesvēta tvaikoni Wilhelm Gustloff Hamburgas ostā (1937).