Benita Veisberga

EIKALIPTS

 

Sākums JG 226

 

Rīta saule apspīd eikaliptu. Spožie, zemie stari no sāniem iespiežas zarotnē, izgaismo tās iekšieni vairāk nekā augstā dienas laika saule, ko aiztur biezais lapu vainags. Gludie, gaišpelēkie stumbri atstaro viegli iesārto gaismu.

Pusdeviņos koku vīri klāt. Nu viņiem viss sakārtots un zināms, viņi tūliņ ķeŗas pie darba. Augšā pie zaru zāģēšanas tas pats vakarējais strādnieks. Atkal viņā jāskatās. Zemo staru kūļu apgaismots, viņš ir pretī mūsu logam kā uz skatuves. Lielisks sava darba pratējs. Vidēja auguma, varbūt ap trīsdesmit. Slaids, tomēr muskuļots, īsajās piedurknēs atsegtās rokas pat pa gabalu izskatās lielas un spēcīgas. īsi, ezī apgriezti mati, kam nav jāveltī ne viena vienīga doma. Dažreiz viņš uzliek uz ausīm trokšņa aizsargus, bet drīz noņem. Viņam patīk labāk bez tiem.

Viņš pievērš sev uzmanību, tikai nopietni strādādams. Sāk uzrādīties zīmes, sakritības. Piemēram, viņš ir ģērbies tumšzilās džīnās un zaļganpelēkā triko kreklā. Vienkāršākais, parastākais apģērbs, ko var iedomāties. Un krāsas pilnībā saskan ar šo rītu − ar iesārto gaismu, olīvpelēkajiem stumbriem, rīta svaigumu starp nokareno zaru tumšzaļām lapām. Nē, viņam par to nav ne jausmas. Viņš tikai dara savu darbu. Bet te tas ir. Šīs krāsas it kā būtu tikai virspusīgs sīkums, sagadījums. Tomēr, tās ir mazs pieteikums tālākam. Jo saskaņas padziļinās, virknējas sakritības un sakarības. Viņa augumam apbrīnojams radniecīgums ar zariem, kuŗos reizē ir spēks, sīkstums un zaļoksnējs lokanums. Viņš kustas starp tiem kā viņu piederīgais. Viņš tos ļoti pazīst, viņš tos ļoti ņem vērā. Augums, kustības pieskaņojas zaru augumiem, lielumiem, liekumiem. Arī gaismām, ēnām, vējam ap tiem. Arī gravas dziļumam lejā. Visu to viņš ir ieņēmis savā ķermenī un apziņā. It kā jaužama viņa cieņa pret koku. To ir patīkami vērot. Kaut kas atšķirīgs no Ameriku pārņēmušās steigas, virspusības, sekluma. Nekāda izrādīšanās, nekas no veikalotāju salkanās izlikšanās un mānīšanās. Vienkāršība, nopietnība, skaidrs, godīgs darbs. Bīstams, pie tam. Varbūt šim milzīgajam kokam arī izmeklēts labākais zāģētājs, kāds viņiem ir, kuŗš katrs jau to nevarētu veikt. Varbūt viņš par to saņem lielu algu. Tādu drosmi un veiklību jau cirkos rāda starmešu gaismā. Viņu apgaismo rīta stari. Tur viņš kāpelē pa zaļo lapotni pāri citiem saviem biedriem, pāri gravas dziļumam. Viņa darbā raugoties, šķiet, ka mašīnu nomācošais troksnis mazliet atkāpjas. Tāpat kā tas atkāpjas, kad acis pievērš eikalipta saulē mirdzošai galotnei. Jā, sakritības.

Kā viņš apliek virvi zaram, kad tas jāatsien zemē laišanai. Viņam ir vairāki paņēmieni. Ja zars ir jau apzāģēts bezlapu stumbenis, viņš tam no maza attāluma viegli var uzmest un savilkt cilpu. Citreiz, lēzenam, vēl lapainam zaram, viņš uzguļas jāteniski ar visu augumu. Aptvēris zaru ar abām rokām, cik tālu tās sniedz, labajā turēdams virves galu, viņš met to kreisajai. Saķeŗ, nu viņš var taisīt cilpu, iesiet zaru. Pie resnākiem stumbriem viņam ar pirmo pametienu virves galu neizdodas noķert. Zaru apskāvis, vaigu gludajam stumbram pieglaudis, viņš met vēl, vairākas reizes. Brīžiem tas izskatās pēc spēlēšanās. Nē. Viņš pat drusku piepūlas, piekūst. Noliek galvu uz stumbra, pāris sekundes atvelk elpu. Viņš nesteidzas. Steigties šajā darbā varbūt aizliegts. Kādreiz, kad strādnieki lejā aizņemti ar smalcināšanu, viņš pagaidīdams atslienas pret kādu zaru. Vai pat atlaižas lēzenā stumbrā uz muguras, pēdas kāda atzara žāklī atspēris. Kā ieslīpā zvilnī viņš tur brīdi atslābinās. Viņa acīm pretī tad ir lapotnes raksti. Debess. Lejā gravas dziļums. Mugura cieši pret zaru, viņš uztveŗ šūpas un trīsas koka stāvā. Viņam atklājas koka sadzīve ar gaisu, gaismu, vēju. Ar augstumu, pāri stāvēšanu. Viegli, droši, kā nemaz nemanīdams, lielais zars viņu tur.

Šis darbs ir smags, bīstams, spēku un veiklību prasošs. Strādnieka prasme un zināšana to brīžiem vērš līdzīgu spēlei. Mēs skatāmies kā cirkus izrādē, kā zaļā baletā. Lāgiem viņš tur, ja ne tieši sadejojas ar zariem, tad visādi saskaņojas ar lapotnes veidiem un ritmiem. Neskaitāmas reizes viņš piekļaujas zariem, apskauj tos, ļauj tiem sevi turēt un balstīt. Viņa kustībās izpaužas tāda pazīšana un tuvība ar koku, ka ir jādomā par mīlestību. Bet viņš koku nonāvē. Lieliskā nopietnība, veiklība, prasme − lai nogrieztu šos brīnišķīgos zarus.

Te tas atkal ir.

Dzīvības viena pret otru. It kā citādi nebūtu iespējams. Vai tas ir ļaunums, vai tas nav ļaunums? Kuŗā punktā tas sākas? Galvenais, kas tas ir cilvēkā, kas tam pretojas, grib citādi? Kas, no kurienes dziļā, pastāvīgā balss, kas saka, nenāvē, nesāpini, neievaino −?

Kā Tevi saprast?

Tur viņš rīta svaigajā zaļumā, iesārtos staros, vērīgi noskata stumbrā vietu, ar stingru roku pieliek zāģi un pēc dažām sekundēm atkal nokrīt zars.

 

*

 

Koks stāv saules apmirdzēts. Vienkārši, lepni, pretī debesīm. Kaut kas ārkārtīgi cēls koka veidolā, kā tas nešaubīgi paliek savā Radītāja noliktajā stājā pretī gaismai. Varbūt koks ir pārāka būtne. Varbūt tas dzīvo augstākās, plašākās, gaismainākās jomās. Tuvāk Radītāja prātam. Koka dzīvošanas lielā nozīme pārējās dzīvības pastāvēšanai pasaulē. Grūtumā cilvēkam vedas pieiet pie koka. Viņš piespiež plecu stumbram, pieliek plaukstu raupjai mizai. Viņš tur nemeklētu mierinājumu, ja tā tur nebūtu. Bet visvairāk, visacīmredzamāk šis virziens, noteiktā, nešaubīgā celšanās pretī gaismai. Kā pierādījums, parādījums kādai Radītāja domai.

Cauri lapotnei viens pēc otra lejā krīt tavi zari, un tu tur stāvi kā uzvarētājs. Saule arī to it kā zina − kā tā apmirdz tevi.

 

 

*

 

Tomēr...

Tu kļūsti mazāks. Šaurāks. Viņi strādājuši nedēļu, malējie žuburi nu nost. Sākumā brīžiem likās, ka viņi tikai paskrubinās gar taviem zariem, nekas liels tur nebūs. Nē, viņi griež zaru pēc zara. Vispirms nozāģē lapainos galus, tad pa posmiem stumbrus. Dunēdami tie nokrīt zemē.

Debessmala mazliet klajāka, gaišāka. Drusku mazāk tava zaļganā starojuma dārzā un istabās. Šī ēna. Man jādomā par šo ēnu, vai elpu. It kā tā būtu tava dziļākā būtība, dvēsele. Kas ar to tagad notiek? Zaļais starojums ir saistīts ar tavu vielisko dzīvumu. Tas nāk no lapām un zariem − vai tas tagad jūt, ka šo saistību pārtrauc? Vai zaļgano ēnu kaut kā skaŗ tas, ka zarus griež un maļ? Tā mazinās. Lēnām pazūd. Vieglais tumšzaļais starojums, kas trīsdesmit gadus bija līdzās katrai mūsu dienai un stundai. Te, manā istabā. Ap Ēŗa ūdenskrāsām, kad viņš gleznoja pie āra galda. Uz bērna gaišajiem matiņiem, kad viņš bija mazs.

Kur tā tagad pazūd? Tikai projām no šejienes? Pavisam?

Rietumu debesspusē uz kalnu grēdas aug vēl viens eikalipts. Tālu, bet var pateikt, ka tas ir eikalipts. Tas paceļas labu gabalu pāri sev apkārt augošiem kokiem. Lielajā izplestajā lapotnē tādi pat iešķēlumi, žuburu atstatā līgošanās vējā. Man pretī, kad sēžu savā vietā pie virtuves galda. No rītiem, kad to apspīd saule, var saskatīt stumbru gaišo pelēkumu. Pāri lejām un pakalniem abas lapotnes „redz” viena otru, starp tām ir viņu zaļā sazināšanās. Un tagad? Tas otrs koks mana, ka tava lapotne kļūst arvien mazāka, ka zaļganais starojums pazūd?

Kur tas paliek?

Gandrīz katru dienu par tevi pierakstu. Kaut kas līdzīgs kā toreiz, kad mamma šķīrās no šīs saules. Man jāiet savā istabā un jāpieraksta.

 

*

 

Caurām dienām krīt zari. Kā milzīgi zaļi tauriņi lido lejā cauri lapotnei. To īsā aizķeršanās citā zarā arī atgādina tauriņa negludo lidojumu. Nolido zemē, un tad tos ātri samaļ.

Plaiksnās, pieņemas sajukums.

Puse zarotnes zemē, gravas nogāze krustu šķērsu piekritusi stumbru bluķiem. Gludi, blāvi apaļu malu bluķi. Kā lielie sagrieztie gaļas gabali. Pāri skaidu sabiras, gruži. No šejienes to neredz, tikai, kad noiet lejā uz ceļa. Drusku, dažās vietās, kur krūmi plānāki, cauri vīd blāvajiem bluķiem piekritusi nogāze. Kaimiņam varētu būt grūti, viņam tas taisni logu priekšā, jau otru nedēļu. Cilvēks var sākt ciest no tāda saārdījuma ap sevi.

Viena koka daļa, kā visu laiku, dzīva un zaļa ceļas pretī debesīm. Otra zemē, gabalos sagriezta, samalta. Tāds tagad eikalipts. Tādā sašķeltībā koks. Mašīnas pakājē kā dzelzs zvēri.

Resnos stumbrus zāģē pa posmiem, tie krīt un krājas nogāzē. Tad velk ārā uz ceļa, gan ar tauvām, gan ar celtni. Ieceļ lielos kravas ratos, aizved. Uz kurieni? Kas tā par vietu, kur tos izgāž un atstāj? Varbūt kaut kur sadedzināšanai malkā. Tas būtu labāk. Tad atkal zāģēs, skaldīs, nesīs, kraus − kā tu viņus strādini, eikalipt, kāds spēks ir tevī... Viņi nozāģē lielu, resnu stumbru. Ar to nav beigas. Šķiet, ka tā dzīvība pēkšņi sadalās, pārmetas katrā atsevišķā bluķī. Kaut kā acumirklīgi piemērojas apstākļiem, atrod veidu, kā turpināt būt... Katrs smagais bluķis, kā zemē atspēries, nu stāv viņiem pretī, tikai ar piepūli un spēku pārvarams. Kad tik ilgi, tik uzticīgi pēc augstiem likumiem augts, nevar gribēt, lai uzreiz vairs nav. To tiem ātro pogu spiedējiem derētu turēt prātā. Varbūt ir, varbūt atrastos vienādojums sakaram starp augšanas laiku, iršanas laiku, augstu likumu ievērošanu, un tad cilvēki zinātu un ar vieglu roku neuzsāktu savus iznīdēšanas un pārtaisīšanas pasākumus, aiztaupītos briesmīgais savainojums, pasaule nepildītos slimām parādībām, mirstošu mežu stumbeņiem, mājokļu krāsmatām, irstošām cilvēku vidēm. Eikalipt, irst cilvēciskās sadzīves kārtība. Sāk nedarboties. Pārvietojums, samētājums, ātrums. Pretdabisks ātrums ievests dzīvē. Zibenīga saziņa, darbība, lēkšanas pāri nepiesaistītām vietām. Bez saknēm. Tā nav sakņu. Neaužas audi, neveidojas tīkli, tas, kas tur. Cilvēks varenā ātrumā pārlido kontinentus. Bet viņš nepiesaista vietu zem savām kājām, viņš nesaaužas ar to. Bet tas ir nepieciešams. Būtnes saistība ar vietu. Tās ir viena otras daļa, tās viena otru baro, tur. Ja nav šīs saistības, abas cieš. Cieš dzīves un vides sakārtojums, ko tās kopīgi veido.

Tu dažās stundās esi otrā pusē zemes lodei. Ērtība, it kā vērtība. Blakus vesela varza dziļu, postošu nevērtību, pieaugoši visādās pakāpēs, gan tajā galā no kuŗa izlido, gan tajā, kur aizlido. Cilvēku rindas, spēkratu rindas, izdedžu strūklas debesīs un virs zemes. Ceļasomu pārbaudes, ceļotāju pārbaudes, vārtu sargi, miesas sargi. Ložu necaurlaidīga stikla būdiņas. Valdība brīdina, lai aizbraucis tu tur izturies rāms, nebāz daudz degunu ārā. Citādi tevi var aplaupīt, sagūstīt, nogalināt. Nedzer ūdeni, neielaidies ar sievietēm, vislabāk, gāzmasku arī paņem līdz. Būtnēm un mirkļiem sāk piekabināties bruņu aprīkojumi, sāk stāvēt klāt cilvēku soļiem, kustībām. Dažu stundu laikā pa pasauli iznēsā slimības un postošus kukaiņus, kas agrāk palika vietējā ierobežojumā. Kaŗavīrus sūta uz svešām, tālām zemēm viest mieru un kārtību, bet īslaicīgi aizbraukuši zēni ar šauteņu stobriem to nevar ieviest, jo pamatos tā lielākā, sākotnējā kārtība nav veidojusies. Atmests, pārāk lielā mērā neizpildīts šodienas pasaulē tas acīmredzamais dabas likums par būtnes saistību ar vietu, par satvaru un jēgu, ko šī saistība rada, kad dabiski, kā pati no sevis izaug savstarpēja atbildība, savstarpējs pienākums un paļāvība. Kad cilvēka pēdas tumsā pazīst sava mājokļa grīdu, sliekšņus. Dārza celiņus, priedes sakni mežmalas takā. Kad viņa pleci pazīst ielas namus, viņš zin ļaudis, kas tur dzīvo. Zin dziesmu, ko zemajā stūra mājā vecais Krūms uzsāk, kad ar ciemiņu ieņem kādu glāzīti. Mūžīgi vienu un to pašu dziesmu! Jā, bet redzi, mazdēls klasē pirmais skolnieks. Spēlē vijoli, ies uz mūzikas skolu. Skrēja te apkārt tāds baltgalvis, dzina zaļu ripu. Un tālāk, ielas līkumā, debess pār namu jumtiem, vecās baznīcas tornis ar jauno spožo gaili galā. Pilsēta sakopusi torni, labi. Nu viņi taisīs ielu, kam viņi dabū to naudu. Kā pāri tornim slīd mākoņi. Kā te nāk laiks un lietus, ko par to ar savām balsīm un ar saviem spārniem saka putni, kur tad iet un kur palikt, ko tu vēl izdari savā sētā, paliec zem jumta. Šī saaušanās. Brīnišķais audums, ko veido cilvēks kopā ar savas vietas kokiem, augiem, būtnēm, gadalaikiem, kopā ar valodas skaņām un zvaigžņu smalkiem pieskārieniem brūkleņu mētrām mazā cirtumā aiz šķūņa. Dzīvā, sakņainā kārta, caur kuŗu cilvēkā sūcas dabas gudrība, pasaules likumības, viņš skaidrāk apjauš, kas labs, kas ļauns, kas iet un kas neiet. Tas ieplūst viņā, tur tai savā vietā. Grieķu vāzes, persiešu paklāji, latviešu tautas brunči, afrikāņu kokgriezumi − tur tas atspoguļojas. Stingrums, skaidrums, veselums. Tas rodas, kad tauta, kad cilvēks ir savā vietā. Šaudīgas, samētātas sabiedrības to nerada.

Es taču zinu. Te mēs esam piecdesmit gadus projām no Latvijas, Latvija piecdesmit gadus bez mums. Slikti cilvēkam, vietai, pasaulei. Cilvēks ne šur, ne tur. Vieta svešinieku piebradāta. Kā ir iznācis... es rakstu, man saka, ka spēju teikt dabas skaistumu − un man sāk sāpēt. Jo tad man vajadzēja teikt Latvijas dabu, Latvijas skaistumu. Ar šo pusgadusimtu ilgo okupāciju, dzelžu aizkariem un aizliegumiem, ir iznācis, ka vairāk esmu teikusi Kalifornijas ziedus un zarus.

Brīnišķības, jā. Lielā dabas brīnišķība visur. Bet es to būtu gribējusi teikt ar Latvijas ainavu. Tā būtu daudz, daudz labāk. Piemēram, tā parastā parādība tur, kas man liekas kas īpašs un skaists. Bērzi. Gaisma, ko izstaro bērzu stumbri, bērzu baltā tāss. Stumbru gaišums. Dienā, naktī. Rīta ausmā. Es būtu varējusi pateikt par to. Kā birzī, kur daudz bērzu līdzās, šis baltgaišais starojums apvienojas un pastiprinās. Veidojas tādas īpašas gaismas vieta. Gaismas „gabals”... To iezīmē laiks, apkārtnes krāsas. Plaukstošu lapu gaišais zaļums, pirms tam, martā, galotņu mēļums. Debesu zilums, debesu pelēkums. Tas viss tur viegli pieslīd klāt, piedalās šai gaismā. Un kad cilvēks ieiet birzī, viņš vienkārši, dabiski ir kopā ar to, tas ir tas lieliskākais. Pašsaprotami, bez kādiem noteikumiem, viņš ir kopā ar to, tas ieplūst viņā. Dievs Kungs, kas par izgudrojumu! Un tas jau, saprotams, nav viss. Kādreiz tur ir kā debesu nolaišanās uz zemes. Turpat pie tavām kājām, tavu acu priekšā debess gaisma viegli iegrimst zāles stiebros starp bērziem. Vai kā tevis paša pacelšanās augšup, vai kā mūzika. Kā dievnams, svētnīca. Jo notiek svētīšana, notiek kādas labestības izpaušanās, iestarošanās citās būtnēs. Un pa gabalu birzes baltā mala dažreiz ir kā saules paspīdēšana. Vai kādas augstas būtnes smaids. Brīnumaini, eikalipt! No vienas puses, it kā kaut kas garīgs, gaisīgs. Nē, gaismai visu laiku ir klāt bērzu vieliskais dzīvums, tu skaidri jaud tās saistību, nākšanu no viņu lietišķās pastāvēšanas, sulu ritēšanas pa viņu stāviem, dusēšanas viņu zaros ziemā. No sakņu spurgaliņu salipšanas ar zemi. Gaisma ir saistīta ar to. Cilvēks apstājas un pieklust. Viņš paskatās uz augšu. Viņš ir gandrīz laimīgs! Noteikti stiprāks. Tas viņam tur pasniedzas, liela, gaiša, brīva dāvana. Nu, to jau visa daba sniedz, daždažādos veidos. Bet es būtu varējusi pateikt par birzīm. Latvijā to bija daudz. Bija... Tāpat kā viņi gāza cilvēkus, viņi gāza bērzus, tie nedrīkstēja palikt traktoriem ceļā jaunveidojamos kolhozu laukos... Nē, bet toreiz, manā bērnībā, gandrīz katram saimniekam bija birztala, pat vairākas. Katram sava baznīca... Ļoti labi, saimniekam, gājējiem, atbraukušiem pilsētniekiem, visiem. Cilvēka dienišķai dzīvošanai līdzās tāda vieta, tu tāpat, kāds esi, tur aizej, vai nonāc. Vai birztala atnāk pie tevis. Tu strādā tīrumā, pacel acis, un redzi birzes balto malu spīdam saulē. Tas ir tuvumā. Šī nolaidusies debess, šis smaids. Patiesībā, jau ne tikai birzis − katrs bērza stumbrs, katrs zars raida šo starojumu. Miglainā rītā pār sētu liecas zars. Viens neliels kails zars, bet ir saskatāms tā gaišums. Citu neko lāga neredz, tikai slaida zara baltums viegli mirgo miglā. Cilvēkam jānočukst, Dievs, ar kādu skaistumu, labvēlību, bagātību ir pilna pasaule...

Un kaut kas no tā iesūcas zemē. Jā. Pa gadu tūkstošiem. Iesūcas cilvēkos, dainās, šis baltais gaišums. Tie tad arī sāk to atstarot. Necērt, patur birzīti. Zemnieks zina gaismas gabala vērti. Tur to. Te ir kāds mantojums, sens, ilgs tautas dārgums, ir, bija... Savainots pa šiem piecdesmit padomju gadiem − neticami, satriecoši, arī tas! Kā viss, kur valdījusi Krievija... Kaut kā savās iekārtās tā veicinājusi cilvēka zemākos instinktus, viens pēc otra bez pārtraukuma tur veidojušies un valdījuši pretcilvēciskie iestādījumi, vergu zemniecība, komūnisma diktatūra, Staļina gulagi, padomju melu celtnes, organizētā noziedzība, tas nomācis viņu pašu tautas brīnišķību. Materiālā, saimnieciskā noslīdēšana ir nieks pret šo gara, dvēseles savainojumu, tai agrāk pakļautās zemes nu arī aplaistas ar to.

Nē, tie bērzi. Latvijas laiks. Agra pavasaŗa pelēcīgs zaļums, palu ūdeņi pļavās. Purenes. Stingras, mazas saulītes. Dievs, kad sāk par to domāt... Ziemas, sarmas. Apsarmojušu zarotņu katedrāles Jelgavas dārzos, gar ielām, veseli apsarmojuši bērnības svētdienu rīti. Atkal šis baltais gaišums. Man vajadzēja būt tur. Ilgstoši kopā ar to. Lai īsti pateiktu, tas jāuzsūc sevī, sava zeme, sava vieta. Tagad es par to saku tikai no pusgadusimta vecām atmiņām. Mēs te mētājamies. Dārgi, vienreizdoti mūži nomētājas pa svešām vietām. Es laikam iešu drusku sānis. Mazliet it kā nost no temata, bet tikai „it kā,” jūs redzēsiet.

Sava zeme. Sava vieta. Pēc ilga laika nejauši paņemu no plaukta Hamsuna grāmatu. Nevaru vairs nolikt. Lasu un lasu, jau vairākas reizes izlasītu grāmatu. Dzeŗu kā ūdeni − to, kā viņš stāv uz savas zemes. Norvēģijas mežos, uz Norvēģijas klintīm, savos ļaudīs, savā valodā, kā viņš izaug no tā un ieaug tur. Kā liels augļus nesošs koks. Tāpēc, ka tā ir pareizība. Radītājs tā grib. Kā viņš iet pa savas dzimtenes mežu. Kā viņš to mīl. Apstājas, skatās apkārt. Klausās. Cik labi tas ir cilvēkam, viņa dzimtenei un visai pasaulei, kad viņš ir savā vietā. Atstājiet taču tautām viņu tēvuzemes! Palīdziet, veiciniet tām būt labiem saimniekiem savās zemēs, kopt un turēt savas mājas, savas vides. Nevis otrādi, kā pašlaik manā dzimtenē, ko puscepti, Krievijai izdabājoši rietumu vadoņi spiež iekļaut valstī okupācijas laikā savestos krievus, šķīdināt mazo latviešu tautu ar 45% sveštautiešu. Pilnīgi neievērodami šāda procenta, šāda samēra visvienkāršāko nozīmi: kādas būtnes − kādas vienības, tautas, vides, kultūras − izārdīšanu un iznīcināšanu, postoša sajukuma un nemieru vairošanu pasaulē. Kas tie ir par ļaudīm... Itin kā noņēmušies pabeigt Staļina iesākto Latvijas pārkrievināšanas darbu. Itin kā pilnīgā neziņā par pasaulei būtiskās daudzveidības nepieciešamību, dažādo augu, dzīvnieku, tautu, valodu, u.t.t. paturēšanu un sargāšanu. Itin kā rūpēdamies par vēl jaunu palestīnu, bosniju, kosovu radīšanu, iestādot valstīs lielas, pretišķīgas tautu kopienas, lielas pamattautu apdraudošas „minoritātes,” itin kā nebūtu Ženēvas konvencijas panta, kas aizliedz okupētā zemē ievest svešus iedzīvotājus, un ja tas noticis, paredz to izvešanu, kā vācieši pēc kaŗa izvācās no Dānijas, Norvēģijas, itin kā krievu pašu postā un nekārtībā aizlaistā milzīgā zeme sauktin nesauktu, lūgtin nelūgtu, lai tas tiek darīts − lai viņi iet pie tās, ceļ un kopj krieviskumu tur, kur tā trūkst, nevis nemitīgus nemierus raisīdami, spiež to citu tautu mājvietās, velk tās tādā pat pagrimumā, kādā ir viņu valsts. Kas tie ir par prātiem rietumos, kas to atbalsta... Vai vēl nav acu priekšā, kas pa padomju gadiem nodarīts Austrumeiropai, par kādu noziedzības, nabadzības, ieroču, prostitūcijas midzeni pašlaik krievu valdīšanā pataisīts Kanta dzimtās pilsētas apgabals? Vai Krievija pati ar sevi, savu nožēlojamo stāvokli nerāda, ko tā pārstāv, kas ir veikts? Tā pretdabība acīs cērtas. Kāds ir sagrābis vairāk nekā spēj saturēt un sagremot, saslimis pats un slimdina citus ap sevi. Indes sārņi kūp un līst visās malās. Jau ilgi krievu tautas spēks vairs neiet savas dzīvības, savas dzīvošanas celšanai un bagātināšanai, to paņem neprātīga apsēstība − vai sekošana neprātīgu vadoņu apsēstībām − grābt un turēt to, kas nav saturams, kā varmācīga kopā turēšana rada un ieaudzina dzīvē tādas briesmonības kā Staļina gulagus, dzelžu aizkarus, melu tumsu, svētu mājvietu krāsmatas, bet visbaigāk, vistraģiskāk, to, kas notiek ar cilvēka dabu, prātu, dvēseli, kad ilgstoši nodarbojas, dzīvo kopā ar šiem pasākumiem, kā tas ieaug cilvēkā, pieaug tam klāt. Sabiedrība pieaug ar Staļina domām, darbiem, veidiem.

Nē, Hamsuna grāmatas. Līdzās visam mūžam. Kā viena cilvēka gars var atsvarot nelādzības blāķus pasaulē... Vispirms, jaunībā, tur bija par mīlestību, par mīlestību. Vēlāk, pēc gadiem pārlasot, tur sāka celties un zaigot cilvēka dvēseles dīvainās šķautnes, vērties pasaules mulsinoša daudzveidība. Un tagad − nu es lasu viņa grāmatā par dzimteni, par cilvēka brīnišķīgo atrašanos savā vietā. Lasot pastarpināti tveŗu jausmas no šīs dārgās vielas, nepieciešamā stāvokļa, kas manam mūžam − un miljoniem citu šajā laika − bijis liegts. Eikalipt, man tagad vajadzēja rakstīt nevis par tevi, bet par kādu Latvijas bērzu vai ozolu, kam es būtu dzīvojusi līdzās trīsdesmit gadus. Redzi, kāds sajukums! Ko es tev saku tavā pēdējā stundā... Tu aizej pēc mūsu ilgā kopīgā laika šajā saulē, un es saku, ka man nevajag domāt par tevi, un tiem Latvijas bērziem man jātaisnojas, ka nerakstu par viņiem, bet par tevi... Tāds sajukums ir pasaulē. Nē, tu to neņem ļaunā, tu zini pie sevis, kā ir. Gadu simtu un vēl ilgāk tu sapņo par savu tēvuzemi, ver savus baltos ziedus Kalifornijas ziemās.

Dzimtene. Tēvuzeme. Cilvēka vieta, tautas vieta. Dabas paņēmiens, kā tā sakārto dzīvi un vidi, pieslēdzas pasaules kārtībai. Reizē katras mazās atsevišķās būtnes nepieciešamība un dārgums: patvērums, mājas. Šī augstā sakarība. Ne sajaukums un sapludinājums; sakārtojums. Visa daba to spoguļo. Redzot Krievijas nemitīgo atrašanos, arvien dziļāko grimšanu postā un slimumā, nevar atvairīt domu, ka tas ir likumsakarīgs iznākums tam, ko tā ilgā laikposmā, milzīgā mērogā piekopusi: ārdījusi dabas likumībās radušos tautu veidojumus, atrāvusi cilvēkus no viņu zemēm, vedusi projām uz svešiem, tāliem apgabaliem vergu darbā un nāvē, likusi viņu vietās citus, pārvietojusi tautu daļas, veselas tautas. Jaukusi, necienījusi kādu augstāku kārtību. Diezi, vai ir Radītājam vēl daudz netīkamāks darbs, ko var darīt. Nu ir saārdīts. Liels posts. Zeme pilna ar zagļiem un bandītiem. Dostojevskis zināja, velni, viņš teica. Tik tiešām, cilvēka atraušana no viņa vietas ir velnišķība. Bezatbildības un noziedznieku audzināšanas veids. Un tie arī lieliski izaudzināti, gan no pašu ļaudīm, gan tiem, kam bija nelaime nokļūt viņu pakļautībā, jā, jāiet vēl šai virzienā, neko nevar darīt, tas vienkārši nestāv zem grīdsegas. Kādos apjomos, cik neaptveŗami nemitīgi tas nācis no Krievijas, postīt, laupīt, nāvēt, graut. Nāk šai brīdī. Mēnešiem, dienām un naktīm smagi bruņotā lielvalsts bumbo mazās Čečenijas pilsētas, ciematus, cilvēkus. Nu arī kalnus. Bumbo cilvēkus ārā no viņu zemes. Kāds slimums. Pati Krievija grimst nekārtībā, nabadzībā, nemaksā saviem strādniekiem algas, prasa lielus atbalstus no citām valstīm. Bet atrod līdzekļus un spēkus šķaidīt mazu kaimiņu tautu, kuŗas zemi tā grib sev. Atkal gulagu nezvērs. 1941., 1949. gadā Baltijā: naktī izrauj desmitiem tūkstošiem cilvēku no mājām, sagrūž lopu vagonos, aizved tundrā aiz polārā loka, nostrādina līdz nāvei, izmet sniegā, ieliek viņu mājās krievus, iestāda naidu starp tautām un paaudzēm. Šodien Čečenijā: sagrauj pilsētas, ciematus, pārvērš trešdaļu iedzīvotāju bezmāju izdzīteņos, tur nedēļām klajā laukā salā, ārvalstu palīdzību nepielaiž, sadzen necilvēcisku apstākļu nometnēs, lai slimst, lai mirst. Iegājušies, piederināti cilvēku un tautu nīdēšanas veidi visu laiku klāt. Kā ilgā laikposmā stingru veidolu pieņēmusi būtne. Milzīgā organizācija, darbs, ko prasīja miljoniem cilvēku vešana uz vergu un nāves nometnēm Krievijas ziemeļos, masīvā, noturīgā nodošanās, kas veltīta šiem pasākumiem. Baigi. Apmēru, ilguma, turpināšanās ziņā nacistu necilvēcības nobāl. Mirkli atstājot padomijas noziegumus malā, pievēršoties tikai (tikai!) šodienai: Cik cilvēku nogalināti Čecenijā? Cik palikuši bez mājām? Kur, kādos apstākļos tie atrodas, kādas šo cilvēku dzīves un mūži tagad? Kāpēc starptautiskās palīdzības biedrības to nedrīkst redzēt, viņiem palīdzēt? Nejaucieties mūsu valsts iekšējās lietās. Viss ir kārtībā. Mēs cīnāmies pret bandītiem. Mēs palīdzam pasaulē apkaŗot terrorismu. Nejaucieties mūsu iekšējās lietās, nejaucieties mūsu lietās. Trūkst vecā, ierastā aizkara, ko turēt priekšā šīm lietām. Un Vašingtonā Klintona kungs, lielās kurpēs iekāpis, murmina, jā, jā, Krievijai ir visas tiesības apkaŗot terrorismu savā zemē, mums jāatbalsta šī lielā, svarīgā valsts tās ceļā uz demokratiju... Jo lieta ir tāda, ka ar Cečenijas pilsētu sagraušanu, desmitiem tūkstošiem cilvēku nogalināšanu, simtiem tūkstošu jaunu trūkumcietēju radīšanu šajā trūkumcietēju federācijā nepietiek, lai izšķirtu, kuŗš tas terrorists. Tas ir par maz. Kaut kas vairāk ir vajadzīgs, Amerikā ir izglītības trūkums, un tas varenais „zināšanu lielceļš,” vissmalkākā technoloģija pasaulē arī nekā nelīdz, ja aizslīd par tālu no īstenības, vienkāršas cilvēciskas sajēgas.

Bēdīgi, biedīgi. Atmiekšķējušos miljonāru apkampšanās ar padomju komūnismā izaudzinātiem noziedzniekiem. Uzmācas doma, ka nevis rietumi virza tumsonīgo Krieviju uz civilizētu sabiedrību un demokratiju, bet otrādi, Krievija velk ērtībās apmiegojušos rietumus pie savām vērtībām un veidiem. Viss kārtībā. Čečeņi mirst, baņķieri mazgā mafijas naudu, polītiķi izskaidro krievu domu par Baltiju kā viņiem nepieciešamu atdales joslu no NATO. Blēra kungs ciemojas ar Pūtinu, starp viņiem esot saskaņa un saprašanās, daudz kas kopīgs viņiem abiem esot. Ar Pūtinu, čečeņu slaktiņa rosinātāju un vadītāju, kas neraugoties uz Krievijas vājumu un nabadzību, tomēr paguvis Groznijas drupu lauku, sev un savai valstij vēl vienu baisu pazīšanas zīmi uztaisīt. Atkal, atkal atpakaļ. Nevar pēkšņi gaisā izkūpēt tas, kas gadsimtu gaitā audzis un sakņojies...

Eikalipt, ar taviem blāvajiem bluķiem piekritusī nogāze pēkšņi paceļ acu priekšā plānsniegotas, izrakņātas pakalnu nogāzes krievzemes ziemeļos, kur izsūtīto miljoni, pirms nokrita un iesala ledū, raka raktuves, cēla rūpnīcas, pilsētas, nesvētītas vietas, no kuŗām tagad paši krievu cilvēki grib aizbēgt, bet netiek, kur jūrā ūdens viļņo ap rūsošiem atomu ieročiem un atkritumiem − tas taustās, snaicās pa pasauli, ir jau atsniedzies te, un smaidošais Klintona kungs laipni paveŗ tam durvis, pagādā vēl krietnu čeku šīs dīvainās demokratijas celšanai, Mafijas valsts celšanai...

Es aizeju no temata, jā. Tam ir pamatojums. Tam ir pamatojums. Bet varbūt es neaizeju. Varbūt šī tema pašlaik pati nāk, neatvairāma spiežas virsū. Ne vairs tikai manai zemei, manam stāstam. Černobiles indes, atomieroču indes, zagļi, meli, spiegi, bērnu pornografijas centri, vislielākās atomzemūdenes pasaulē, vislielākās bioloģisko ieroču rūpnīcas pasaulē, ilgi, rūpīgi attīstītu un saražotu nāvējošu vielu tonnas... Kauss plūst pāri. Virsū pašiem, citiem. Tik ārprātīgi ilgi, tik ārprātīgos apmēros rada un rada un nepārstāj radīt jaunas pārestības, ciešanas, ļaunumu. Cik ilgi dzīvība to var panest? Cik ilgi dzīvošanu var balstīt uz varmācību un ieročiem? Pienāk brīdis, kad vairs nevar. Milzīgu platību valsts, pāri diviem dabas bagātību pilniem kontinentiem, pieaudzināta ar postu un nelādzību, padarīta tik atbaidoša, ka pašu cilvēki bēg no tās projām. Nedaudzie bagātie krievi ved naudu ārā no savas zemes, sūta bērnus ārzemju skolās, apmetas dzīvot citās, mazākās, laimīgākās valstīs. Krievu lieliskajiem rakstniekiem nav vietas savā lielajā zemē, jādzīvo citur. Viņi to mīl, ilgojas pēc tās, bet dzimtene tik briesmīga − nevar izturēt, jādzīvo citur... Kas tas ir par ārprātu? Tas, kas izaug no nepatiesības un meliem − dzīvībai nepanesama pretdabība? Kas tur ir izdarīts... no nepatiesības un meliem − dzīvībai nepanesama pretdabība? Kas tur ir izdarīts... Cik acīmredzami pašlaik zīmējas tas, kā krievu piekoptā citu tautu nomākšana un nīdēšana iet atpakaļ uz viņiem pašiem. Visdziļāk, visgrūtāk dziedināmi no šī ļaunuma cietusi Krievija, tas, ko dara, attiecas uz darītāju. Bagāta, iespēju pilna zeme nemitīgā grimšanā un postā. Vai no tā var izrauties, izveseļoties?

Viņu pašu gaišākie, labākie cilvēki zin un saka. Jāattīrās. Jāieskata, jānožēlo, jāpārtrauc noziegumi, bez tā atdzimšana, pagriešanās uz ko labāku nav iespējama. Pēc otrā pasaules kaŗa Vācija nožēlojusi, cik iespējams par labu vērsusi savus nodarījumus, ātri atveseļojās no sagrāves. Kaŗu zaudētāja, sasistā Vācija īsā laikā uzcēlās no drupām, uzplauka labklājībā. ‘Uzvarētāja’ Krievija mīcās nelādzību purvā, Staļina domas azotē turēdama. Cik briesmīgi kaimiņu tautas un cilvēki cietuši un vēl arvien cieš no Krievijas izdarībām. Kā tai agrāk pakļautās Austrumeiropas valstis laužas uz NATO, uz Eiropas Savienību, lai nākotnē no tā paglābtos. Jo pretstatā Vācijai, krievu briesmu darbi turpinās. Čečenu galvaspilsētas drupas. Šai mazajai tautai atrautie, nogalinātie, pazudinātie cilvēki. Agrākās padomju zemēs palikušās lielās krievu kopienas, Maskavas balstītas, tautiskas pretešķības un nemierus raisīdamas, noņemas ar krieviskuma spiešanu šo tautu mājvietās. Vēl arvien Krievija savu lielumu un varenumu saista ar citu tautu pakļaušanu. Šo tumšo murgu, neizsakāma posta atnesēju krieviem, kaimiņtautām, zemei un dzīvībai lielā pasaules daļā. Līdz slimumam aizgājusi pretdabība. Un − dzīvības neaptveŗamajā bagātībā un brīnišķībā tur vēl atrodas un ir cilvēki, kā īpašas vērtēs dārgakmeņi, kas jūt, saprot, saka: nomest beidzot šo murgu, griezties uz gaismu. To pašu, ko saka zeme: nāc pie manis, dzīvo kopā ar mani, kop, turi, labdari man, lai es varu tev to tūkstoškārt atdot, es to vien gaidu, lai varētu svētīt tevi tūkstoškārtīgi, zeme to dara, tas ir vispārzināms, zeme svētī. Pa citu vietām dzenoties, sava paliek novārtā, grābjot citu vērtības, pārstāj radīt savas, bet Radītājs grib, lai rada savas, smeļ no sevis, ceļ savu sveci, tad ir veselums un spēks −Tā, es iedomājos, viņu zeme saka. Tāpat kā mana. Nāc pie manis. Tava vieta ir pie manis. Vai tad tu ar savām acīm neredzi, kā mazā skudrīte, kad pūznis izārdīts, nes lielu, baltu olu atpakaļ uz savu vietu? Tu zini, ka viņa zina, kas jādara.

Zemes, vietas doma mani pārņēmusi. Drusku no sava dzimtenei atšķirtā mūža es zinu, ko nozīmē tās trūkums. Miljoni no savām vietām atrautie šodienas pasaulē to zina. Vietas pašas zina, sirgst bez saviem ļaudīm. Varbūt, kā cilvēks ilgojas pēc savām saknēm, savas vietas, līdzīgi tam vietas ilgojas pēc saviem ļaudīm, sev piederīgām sevī sakņojošām būtnēm.

Mūsu vietas. Mūsu zemes. Mūsu mājas, katram savējās tēvuzemes, Dieva dotās, nepieciešamās, neaizliedzamās, tās nedrīkst aizliegt, tās nedrīkst atņemt, nevienam nav un nebūs labi, kad tās atņem.

Nesen dzirdēju kaut ko brīnišķīgu. Kāda Maskavas stīgu ansambļa atskaņotu krievu tautas melodiju. Tīras, smalkas stīgas, sena, īsta balss. Skaisti. Skaisti. Skaisti. Tas, tas! Tā zaņķa vidū, pāri tam. Dzīvs. Protams, ka dzīvs. Tāpat kā saule neapturami spiežas cauri miglai, smalki gaismas kapilāri aužas, plešas, iemirdzina pasauli... Un nesen lasīju rietumos dzīvojošā krievu rakstnieka grāmatu, vienu no pēdējos gados baudītākām, bagātinošākām. Cauri baisa, saārdīta laika ārprātam un nežēlībai paturēts cilvēciskums, paturēta saite ar dabu un dabā mītošo labumu. Sirdī saviļņojas aizkustinājums, pateicība, prieks. Šīs tautas lieliskā, labākā daļa. To nevar iznīcināt. Tas ir kaut kas vairāk par cilvēku, tautu, valsti. Tas pieder pasaulē ieliktai gaismas daļai, tas nemirst. Es zinu, ko viņi varētu skaisti, lieliski izdarīt un izglābties! Viņi varētu sev raksturīgo plašo vērienu un jūtu spēku pielietot gaismas apvērsumam: ar lielu vērienu, par visu naudu mesties apkārt, vērsties uz labo, gaišo, silto, kas mājo viņu tautā, bet ir ilga ļaunuma nomākts. Atzīstot, nožēlojot, pārtraucot ļaundarbību, atbrīvot savas tautas labestību, savas zemes bagātību no pašu uzliktā un turētā lāsta. Lai ir vieta plaukumam. Ieroču, varmācības vietā dzīvība. Augšana, dzīvošana. Kopā ar savu zemi, pēc augstiem likumiem. Tad viņi būtu lieli, tas, ko tik ļoti vēlas.

Vai tas... tur... vēl ir iespējams − turēšanās pie gaismas sevī? Vēl... Tas ir baigs jautājums, mani satrieca ziņa, es ceru, ka nepatiesa, ka Solžeņīcins piekrītot Pūtina rīcībām Čečenijā − ja viņš nesaprot citas tautas tiesību uz savu zemi, savu dzīvi −

Tur ir ielaists liels ļaunums. Tur vajadzīga liela atpestīšana, liela atdzimšana.

Kaut tautas dziesma celtos pāri, celtu sev līdzi dabā iemītošo pareizību, ne tikai pie viņiem.

 

 

*

 

Pāri bluķiem piekritušajai gravas malai ceļas eikalipta pēdējais žuburs. Taisns, augsts, no zarotnes paša viduča. Sānu zari noņemti, palikusi tikai lapotnes augšdaļa. Tā tas mazliet atgādina palmas veidolu, gluda, taisna stumbra galā neliels lapotnes pušķis. Bez sānzariem izceļas augšupvirziens. Kaut stumbrs liels un resns, tajā ir kaut kas no bultas slaikuma, sprieguma, mērķtiecības. Liekas, ka tam ir spēka pārpalikums, un tas tagad izsakās augšuptiecībā. Kā nieku tas ceļ sev līdzi nelielo palikušo lapotni. Ja to atstātu, tas augtu tā kā slaids, atsevišķs koks, lielais sakņu režģis zemē tagad kalpotu tam vienam pašam. Bet viņu neatstās.

Pūš vējš, stingra, vienmērīga, saulaina plūsma. Slaidās garenās lapas sagriezušās vēja virzienā. Lapotne mirdz un zvīļo. Lāgiem tajā pavīd kā glāsmains zīds, lāgiem kā strauji plūstoša ūdens dzirkstis. Pēdējā mirdzēšana, pēdējā šalkšana. Pēdējā lepnā, noteiktā stāvēšana kā šim kokam. Vairs nekad. Vai to tu man tagad čuksti, eikalipt? Ka nav dvēseles nemirstības, tālākdzīvošanas. To tu man saki? Tāpat kā tu daudz ko esi teicis pa šiem gadiem. Kā tava ēna te uzslīdēja dobei un pačukstēja, ka klāt rudens, pirms vēl kaut kur bija parādījusies dzeltena lapa.

Nekad tu vairs nebūsi tas.

Tu būsi mūžīgi. Cits.

Saulains vējš. Augsta, gaiša debess. Lapotne zvīļo un laistās, stumbrs to viegli tur pretī debesīm. Kā laimīgs. Kā neko nezinot par to, kas notiek viņa pakājē. Ir tikai viens: pretī gaismai. Vēl, vēl. Tikai tas, tikai to, pretī gaismai.

Vēl koka skaistā, cildenā stāja.

Jā, atkal tu man saki un rādi: kā tu neievēro zāģus un griezējus savā pakājē, kā tu mirdzēdams celies pretī gaismai, un tas ir viss, un tas visu izšķiŗ.

Nu arī mazā lapotne nost. Pirmais vakars šajā vietā bez tās zaļuma. Kā parasts, ēdam pie āra galda. Uz dārza kokiem un krūmiem vakara saules sārtā gaisma. Un iepretim, pret tagad atklāto debessmalu, eikalipta pēdējā stumbra resnais, kailais stumbenis. Visa lapotne, viss zaļums nost. Kails, augšdaļā strupi nozāģēts stumbenis pret gaišo debessmalu. Kā milzīgs karātavu stabs. Kā kaut kas cits, cita būtne. Tik pretējs tam, kā tas zināja dailē veidot savu stāvu, kā, pats spēkpilns un skaists, tas cēla pretī saulei katrā zarā un lapā dzīvojošo lapotni. Aplaupīts, apvainots, viņam atņemts tas, kas ir viņa... Acis sadurstas to ieraugot.

Nekustīgs stumbenis, kā nedzīvs. Gandrīz, kā kad viss jau būtu galā. Kur nu. Zemāk pie pamatnes, kur sākas saknes, viss dzīvs, dzīvot gribošs. Stāvā pārtraukti sulu ceļi un ritmi. Sāpes? Stumbenis kā akmenī cirsts. Kā sastindzis no svešā, neaptveŗamā, kas noticis ar viņu. Zari, lapas, bites... viņa vienkāršā, dabiskā piederība... viss nost. Kā sastindzis bailēs no tā, kas viņš tagad ir. Svešs pats sev.

Tas ir tas, kas notiek ar būtnēm šajā pasaulē.

Vai šis ir zemākais brīdis viņa mūžā?

Stumbenis vel arvien augsts. Ar visu stingumu, strupumu tam piemīt augšupvirziens. To viņš ir paturējis. Kā teikdams: tā, bez lapotnes, debesīs es vairs nevaru sniegties. Bet es paturu šo virzienu tajā daļā, kas man vēl ir.

Atkal viņš čukst.

Mirkli stumbaka veidols atkāpjas, pagaist no manām acīm, un tā vietā pret debesmalu ir smalka, stingra augšuptiecīga līnija, pati savas iekšējas dzīvības pilna. Brīnumains virziens cauri sastingumam.

Un vēl.

Stumbeņa sāni ir gludi, vēl joprojām ar eikaliptu stumbriem īpatnējo viegli samtaino gaišpelēkumu. Viņi tur ir sējušies un kāpelējuši, bet visa virsma nav nobružāta, daudzās vietās vēl neskarta. Tāda, kāda tā bija, kādai tai jābūt. Tur vēl tveŗas koka īstenība un patiesība. Gaišs, viegli samtains pelēkums. Un uz tā šai brīdī uzslīd saulrieta stari. Vienkārši, īsti, kā parasts, kā neskaitāmus citus vakarus šajā dienas un šajā gada laikā. Pēc vecās kārtības, noejošas saules zeltainais sārtums uz gaišpelēkā stumbra. Un strupais, karātavu stabam līdzīgais stumbenis to atkal, kā arvien, maigi atstaro no savas virsmas, daļu no tās it kā paturēdams sevī. Tur viņu rotā saulrieta gaisma, un to viņš atstaro un rāda savā pēdējā vakarā īstenības skaistumu.

Tas ir tas, kas notiek ar būtnēm šajā pasaulē.

Stumbeni zāģē pa posmiem. Tie krīt smagi nodunēdami. No katra bluķa mazs zemes satricinājums. Tomēr, tam ir izteikta maiguma, dabiskuma pieskaņa. Koka atsišanās pret zemi ir kas cits, nekā metāla kritiens pret asfaltu. Un, ievērojami, ka zemes un koka maigā kopskaņa ir sadzirdama pāri zāģu rēcieniem lejā uz ceļa.

Dun. Nodun. Dunieni. Izdevies vārds, eikalipt. Skaņa pietuvojusies nozīmei, nozīme iespiedusies skaņā. Tāds valodas vārds savā īstumā un pilnībā ir līdzīgs tiem rieta stariem, kas vakar bija uz tava stumbŗa. Tādi stari, tādi vārdi, tavu bluķu kritienu maigā pieskaņa ir no radniecīgas cilts. Līdzīgu vērtību − dabiskuma, īstuma, skaidruma − parādības, tās sasaucas, pievelkas. Nāk tevi pavadīt. Atstatie dunieni kā nopietni, svarīgi soļi, kā lieli, debesīm piederoši kapu zvani.

Uz debesīm ceļošies, debesīm jau piederoši kapu zvani... Zini, Latvijā ir brīnišķīgi kapi.

Ir, bija. Dzīvi, zaļi, pilni augiem, kokiem. Cilvēki tur bieži iet, apkopj, palīdz tiem augt, pieskaŗas ar rokām. Paņem no mājām līdz mazus grābeklīšus, nogrābj kapvietas smiltis. Ziemā ieliek sniega dobītē aizdedzinātu sveci. Tur liesmai priekšā plaukstu, pasargā no novembŗa vēja pūsmas. Tās nav nāves vietas, tās ir dzīvības vietas. Latvijas kapi ir pilni ar mūžīgu dzīvošanu. Tā kapvietas smilšu nogrābstīšana ir tik līdzīga dienišķai istabas izslaucīšanai. Tie mazie grābeklīši, eikalipt, it kā acīm redzami iegrābj, ievelk pagājušo šodienā. Tas ir labi. Tas ir pēc augstiem likumiem.

Pie daudzām kapvietām soli. Kā lietišķīgi pierādījumi cilvēka vēlmei un vajadzībai tur pakavēties. Domās pabūt kopā gan ar aizgājēju, gan sevi pašu, gan ar dzīves pagājušām, gan pašreizējām dienām. Latviešu tuvība kapiem... Par to tiešām jāsāk domāt. Kā uzsvars, apliecinājums lielajai likumībai: bijušais paliek šodienā, esošais balstās bijušajā. Viens ar otru saaudies. Šīs likumības apjausma, spēka meklēšana un atrašana tajā. Droši vien tam sakars ar mūsu vēsturisko pieredzi. Lielo tautu kaŗa ceļu malā, latvieši tik baigi postīti, šķaidīti, kauti. Jāskatās, kā noturēties, jāatrod katrs iespējamais palīgs. Kapi. Padomju laikā kapusvētki, mirušo piemiņas dienas bija palikušas vienas no retajām atļautajām latviskām atceres dienām. Cilvēki satikās kapos, kādreiz pēc gaŗiem starplaikiem, dažs no ilgu gadu Sibīrijas izsūtījuma pārnācis. Uz kapu sola piesēduši, parunāja, sasēja pārrautus vai trūkstošus pavedienus. Mājas tolaik vairs nebija ierastās dabiskās drošuma vietas, ielikteņi skatījās, klausījās, ziņoja. Kapi bija sava veida patvērums svešās varas žņaugos, stiprināšanās kopā ar dzīviem un mirušiem savējiem.

Šīs un viņas saules vienošana. Bieži to visskaidrāk apjauž un piekopj tā sauktie vienkāršie cilvēki, veci lauku ļaudis. Tāpat aizstaigā uz kapiem, pasēž uz sola. Es zinu. Pēcpusdienā viņam gadās brīvāks brītiņš, viņš saka: es aiziešu uz kapiem, paskatīšos, kā tur ir. Paņem mazo grābeklīti. Kādreiz es iedomājos, ka tur eju un satieku kādu no viņiem uz lauku ceļa, vai pilsētas nomales ielā. Mēs izmainām kādu vārdu. Mēs apstājamies un sakām viens otram dažus vārdus latviešu valodā. Tur nav pilsētas burzmas un trokšņu, vārdi skaidri dzirdami. Kaut kā mierīgi, dabiski kopā ar apkārtnes laukiem. Es uzmanīgi klausos. Lai nekas neiet gaŗām, lai katrs vārds, katra skaņa nāk manī. Un tā katru dienu... tas plūstu manī, es augtu atkal tur klāt. Katru dienu pa druskai, kādreiz varbūt tikai ar labdienu vai dievpalīgu. Bet tas nebūt nav maz! Taisni otrādi, tas ir ļoti daudz − kad tev nāk pretī pa ceļu un saka ‘laba diena!’ Kā visdabiskāko, pašsaprotamāko pasaulē, iet atkal tālāk. Tagad tikai redz, kāds būtiskums atņemts. Kādreiz varbūt gadītos, ka mēs brīdi pasēdētu līdzās kapsētā uz sola, tad jau ko vairāk varētu pateikt un pajautāt. Un tā mēs vilktos kopā, ar parastiem, dienišķiem vārdiem, ar kapsētas nogrābstīto smilti zem mūsu kājām. Sāktu augt ciet tas atplēsums, mēs beidzot grieztos uz to, ka patiesība ir, kā jābūt... Es nezinu, vai tas ir sapnis, vai vēl viena pusgadusimtu veca atmiņa. Varbūt manī nupat iesniedzās kaut kas no viņas saules, no mana tēva. Viņam tā patika apstāties un pārmīt kādu vārdu ar šiem „vienkāršajiem cilvēkiem,” mēs braucām ar riteņiem, un viņš teica, pagaidi, nokāpsim drusku un parunāsimies ar to veco sieviņu, kas tur nāk.

Daudzas kapsētas padomju gados iznīcināja. Tāpat kā lauku sētas. Kā jaužot no šīm vietām tautai plūstošus spēkus. Daļu Zvārdes pagasta līdz ar kapsētu sarkanā armija lietoja bumbošanas vingrinājumiem. Jelgavā nolīdzināja skaistus vecus kapus. Nošķūrēja mazas ģimeņu piemiņu vietas, krustus un pieminekļus ar jaukiem veclaicīgiem uzrakstiem. Uzlēja pāri asfaltu taisnākai ielai uz dzelzceļa staciju. Nu tam klusajam aizsaules dārzam diendienā pāri tricinās spēkrati, koku, augu, senuma elpas vietā izdedžu vāli.

Daudzas kapsētas, protams, palika, pārdzīvoja šo laiku. Dažas pie tam, vēl kā! Kad pēc četrdesmit pieciem gadiem aizbraucu, mazie lauku kapiņi Lielupes malā bija uz mata tādi kā bērnībā. Gandrīz nezinu neko citu savā mūžā, kas laika gaitā palicis tik nemainījies... Netālu vēl gulēja kaŗa laikā sagrauta balta dievnama drupas, bet kapiņi, it kā vieglītiņi smaidīdami, snauda vasaras dienasvidus zaļumā un klusumā. Zem veco koku lapotnēm tādā mierā un drošumā, par ko šodien cilvēks var tikai sapņot. Saules izmargotas ēnas uz maijpuķīšu lapām apauguša kapa, siltos ziedos bites. Zālēs aiz kapsētas dzīvžoga sienāžu mūžības dziesmas. Tur laiks bija apstājies.

Tavu bluķu dunieni atbuŗ šurp šīs vietas. Ilgu laiku man likās, ka nav svarīgi, kur paliek cilvēka pīšļi, es domāju par saplūšanu ar zemi, dabu jebkur pasaulē. Pēdējā laikā nāk prātā Latvijas kapi. It kā būtu mazs labums − ja nepagūstu aizkļūt − kaut pelnveidīgi tur atrasties, aizņemt kādu pēdu tās zemes. Mazliet uz pareizības pusi šajā saārdītajā laikā. Latvieši saka, „pie vietas.”

Pēkšņi, mūža nogalē, divi tavas valodas vārdi parādās pilni agrāk neapjausta dziļa satura. Pie vietas. Būt pie vietas, būt vietai klāt. Tas, ko es mēģinu teikt... Kārtība, skaidrība, saskaņa ir saistīta ar atrašanos pie vietas. Nav nemaz vajadzīgi kapi. Tikpat laba būtu kāda meža vai sila mala. Tuvumā priedes, brūklenāji, skujām apbirusi zeme. Uz pelēkiem stumbriem Latvijas dienu un gadalaiku gaismas. Tikai tur.

Tagad jābeidz šis stāsts par tevi, tad redzēs, ko un kā tālāk. Drusku sarežģījumi ar manām divām būtiskām vēlmēm un vajadzībām: rakstīt un doties uz Latviju. Es abus nespēju izdarīt. Tik tālu nu ir. Taisni smieklīgi. Kārtot lietišķās un birokrātiskās nepieciešamības, kas saistītas ar pārcelšanos otrā pusē zemes lodei, un kārtot domas, vārdus, teikumus uz šīm lapām − man abi neiet. It kā jādara vienu vai otru, pēc kārtas. Drusku bailes likt malā šīs lapas. Es esmu šais rindās un teikumos kā zirneklis sevis izaustā tīklā, diezi, vai bez tā varētu noturēties... Tā tas ir izveidojies.

Gan nāks kāda zīme.

Krīt, nodun. Tavu bluķu dunienos tālāk dzīvo tava stumbra skaistais, varenais spēks, kopā ar tavas zaļās dzīvības maigumu. Redzi − visādi tālakdzīvošanas veidi atrodas, kad pienāk brīdis! Un tu aizduni augšup. Bluķi krīt zemē, dunieni ceļas augšā, pāri kokiem un pakalniem, kā Latvijas baznīcu, Latvijas kapu zvani manā bērnībā, reizē zemei un debesīm piederoši.

 

*

 

Tā, tā, kapu zvani. Gandrīz jau kā uz svētsvinīgu nobeigumu.

Nekā. Dzīve tāda nav.

Nu te kaut kas piesakās. Klauvē. Un es nezinu, vai man ir jālaiž iekšā, vai nav. Es nedrīkstu daudz skatīties apkārt, man jāturas pie lietas. Ne laiks, ne spēks klāt nenāk. Taisni otrādi. Brīžiem es nobīstos, ka varētu nepabeigt to pašu, kas te aizsākts. Jā, bet no otras puses, es arī negribu būt nedzirdīga pret dabiskām zīmēm un klauvējieniem, tas arī nav vēlams. Te klauvē.

Proti. Ēris sūta uz Latviju grāmatas. Pirms dažām dienām viņš izņēma daļu no viena plaukta, un tur, to vietā, bija palikusi guļam ilgi necilātā Rilkes dzejoļu grāmatiņa. Soneti Orfejam. To man 1946. gadā uz dzimšanas dienu uzdāvināja Manfrēds. Pirmā mīlestība, vai kas tamlīdzīgs. Viņš man šad un tad uzdāvināja pa grāmatai, un šī ir viena to tām. Līdz uz Kaliforniju arī atceļojusi. Iespējams, ka neesmu to turējusi rokā divdesmit gadus. Mūsu bibliotēka nav pārāk labi sakārtota, plānā grāmatiņa starp lielākām paslēpusies, ilgi stāvējusi neaiztikta. Un nu pēkšņi tā viena pati guļ pustukšā plauktā, spožas rīta saules apgaismota. Spilgts, norādošs gaismas kūlis tai uzmests. Labi, es to paņemu. Izlasu ierakstu, datumu, pašķirstu. Glīta grāmatiņa. Gaumīgs, vienkāršs izdevums, cieti papīra vāki brūnganzaļos toņos ar augu zīmējumiem. Un saturs, soneti, protams, augsti. Rilkes valoda ir mūzika, šobrīd nevaru iedomāties citu viņam līdzīgu. Toreiz es to pienācīgi nenovērtēju. Manfrēds acīmredzot par viņu sajēdzis vairāk, pirmajās baltajās lappusēs viņš savā skaidrajā, smalkajā rokrakstā pierakstījis klāt vēl divus pagaŗus Rilkes dzejoļus. Pazinis, cienījis viņu. Jā, laba grāmatiņa. Papīrs drusku padzeltējis, vāku malas šur tur apdilušas, kas, protams, neko neatņem. Tie pieder jaukajiem laika zoba nodarījumiem. Tādiem kā pelēki, gadiem lietū un saulē stāvējuši soli dārzu stūros, tām lietām. Man ienāk prātā: toreiz, neraugoties uz nupat pārlaisto kaŗu, ar Mannheimas drupām visapkārt, bēgļu nometnes pieticībā, kur mūs baroja ar zaļo zirņu viru, izdalīja lietotas drēbes − tur un tad atradās šī smalkā, virsotnīgā grāmatiņa. Gan vācieši, drupās sasisti, to jau bija paguvuši izdot, gan Manfrēds, latviešu bēgļu vidusskolnieks, to bija atradis un izvēlējies. Par to man bija jāpadomā. Lai dzīvo Inselverlag’s un viņu burukuģis.

Tā ir cita opera.

Man jātur sevi grožos, es nevaru laisties iekšā visādās blakus lietās. Pašlaik ierosmes gāžas virsū uz katra sola. Kā tas melnais kaķis − bai! Kā viņš te parādās, tā citu neko, kā tikai, lai par viņu raksta. Par viņa iepriekšējo dzīvi, ka viņā ir kāda dvēsele, ka mēs esam kādreiz redzējušies. Vakaros, kad redz mani ejam pa ceļu, tūliņ nāk un tek līdz kā suns. Nu? Kaķi taču tā nedara. Kāpēc viņam būtu jāstaigā man līdz? Tas nepavisam nav kaķiem raksturīgi, kaķi ir uz ērtībām, uz Ēŗa pusi. Tur viņš slīd man pie kājām kā maza, vijīga ēna, nedzirdami uz saviem spilventiņiem. Viņš to pieņem par pilnīgi pašsaprotamu, ka viņš var tik klusu iet. Tas ir drusku aizkustinoši. Liekas, ka viņa ķepas, viņa vieglā gaita kaut kā vēlami ietekmē ceļa asfaltu, kaut ko uzlabo pasaulē. Vai viņš kādreiz varētu būt bijis Jelgavā? Ne uz tiem kārniņu jumtiem, kādā citā veidolā. Pie tam, es izturos pret viņu ļoti atturīgi, es nevēlos te atvilināt citu māju kaķus. Es viņu nebaroju, un viņš arī par ēdienu neizrāda itin nekādu interesi, viņš, piemēram... Nē. Nē. Nē. Ne te, ne tagad, es nevaru plūst uz visām pusēm kā želejs.

Nolieku grāmatiņu.

Klauvēšana turpinās.

Grāmatiņa guļ vēl turpat uz plaukta, pēc dažām dienām, gaŗāmiedama, atkal paņemu to rokā, mazās lietišķības sakrīt tā, ka to izdaru. Uzšķiŗu iesākumu. Un tur, patīkamā iespiedumā, glītiem palieliem burtiem, pirmā soneta pirmā rinda ir šī:

Da stieg ein Baum. O reine Übersteigung!
Tur cēlās koks. Ak, tīrā pāri pacelšanās −

Eikalipt – tu...! Tas, ko tu saki, rādi, ko es saku tev. Šīs domas, šis brīdis. Kas te nāk? Kas ir tuvumā? Koki? Rilke? Pāri pacelšanās... Vai Manfrēds vispār vēl dzīvs? Viņam tagad kādi septiņdesmit pieci gadi. Jeb tas, ka viņš, tāpat kā tu, tāpat kā es, esam ceļa jūtīs uz citurieni, ka plūst, pulcējas domas par to, kur un kā tagad jāiet − tas? Visādi pavedieni, visādas neredzamas īstenības ir tepat līdzās, zināmā sakritības mirklī mums pieskaŗas. Vai noslīd gaŗām.

Es ielaidīšu. Tā pirmā rinda ir pārāk stipra, skaista, atbilstoša. Rilke − kā tad lai atgrūž tādu zeltu. Teiksim, tas varētu būt vēl viens iezīmējums pasaules neaptveŗamajai daudzveidībai, nepārredzamībai, nepārvaldāmībai. Un tai pašā laikā norādījums uz noteiktām likumībām un sakarībām tā pamatā. Uz kādu augstāku būtni vai garu, kas to ir ierosinājis, saaudis šo dzīvo kopsakarīgo tīklu... man nupat iešaujas prātā, vai tikai abiem Manfrēda smalki, rūpīgi pārrakstītajiem dzejoļiem pirmajās lapās nav attāls sakars ar tiem spilventiņiem, ar smalko iekārtojumu, kā tas kaķis var tik nedzirdami iet, slīdēt te pa ceļu kā ēna nezin no kurienes. Kāda tāla sakarība, radniecība. Jo viss jau ir saistīts. Dievs, un nu viņi šajā smalkajā, sarežģītajā veidojumā gāžas iekšā ar piltuvēm, pincetērn klonējamiem trušiem, viņi to uzlabošot. Šausmas. Vai tad nav redzams, ko tā uzlabošana, tas progress izdara? Mašīnas, izdedžus šļākdamas, joņo pāri irstošām sabiedrībām, gaisā caurums. Vardes beidzas nost. Nesēž vairs skaisti uz ūdensrožu lapām vasaras vakaros. Tas nav nekāds joks. Par milzu naudu gudro un ražo izsmalcinātus kaŗa rīkus un tad par vēl lielāku naudu noņemas, kā tos savākt, tikt no tiem vaļā. Labiem, skaistiem cilvēkiem jāsaģērbjas atbaidīgos aizsargtērpos, lai viņi nesaindējas un nenomirst, kad viņi brauc savākt nekārtības Krievijas bioloģisko ieroču rūpnīcās. Kamēr tā pati aizņemta ar Cečenijas bumbošanu, atomzemūdeņu manevros. Un nu brūk iekšā būtņu mazākās, dziļākās daļiņās, izvelk ārā uz pannas, samet kopā citādāk, tā būs labāk... Ārda to, kas ilgi, rūpīgi kārtots un dalīts, lai būtu pasaule, šis dzīvais brīnums. Piemēram tas, kā atsevišķā būtne ir sava valstība un tai pašā laikā sastāvdaļa, iesaistīts, piesaistīts pavediens lielākā, tālākā audumā... šī saskaņotā pretruna, nodalītā kopīgums, prātu reibinošais visa kopsakars. Smalkais līdzsvars, kam būtu jāpieiet ar lielu uzmanību − ārda, sacenzdamies, kuŗš ātrāk, patentēs...

Es ielaidīšu. Galu galā, tveŗu jausmas, ausos, klausos čukstus. Kā tā grāmatiņa te parādījās rīta saulē, rokā ņemama. Kā starp abiem viegli apdilušajiem vākiem piektā lappusē uz pusgadusimta vecā papīra elpo dzīva rinda par tevi, par šo brīdi. Tas jāievēro, tas apbuŗ cilvēku. Smalki, vienojoši pavedieni dzīvo pasaules telpā, gadu desmitus, simtus. Tikai... es tikai nupat redzu, ka tam līdzi ir iespraucies tas kaķis − kur tad es te, stāsta beigās, viņu lai lieku?

 

*

 

Tu paveŗ spraudziņu, pasaules daudzveidības gāžas virsū. Melns kaķis ar baltu pakakli. Viņš ir jāiegrožo, es nevaru te visu pārrakstīt. Žēl. Viņš ir īpatnējs. Ļoti izteikta sava līnija. Neko nevar darīt, kur viņš bija ātrāk.

Buferis. Bufera josla, atdales josla. To varētu. Es paskatījos vārdnīcā. Tur teikts, ka buferis ir jebkas, kas uztveŗ trieciena galveno spēku, kas kalpo trieciena mazināšanai, mīkstināšanai.

Jebkas.

Redziet? Tas tad nu lai mēs būtu. Tas tad nu lai būtu mūsu uzdevums, pienākums, liktenis, kalpot par triecienu atvairītājiem no lielās Krievijas. Atkal tas pats. Šitā domāšana viņiem tur nāk pa ausīm ārā. Tas pats, kas miljoniem cilvēcisku būtņu pataisīšana par pliku darba spēku ziemeļu rūpniecības apgabalu attīstīšanai. No kā, protams, nekas labs nav iznācis, vien ilgstoša necilvēciskuma piekopšana, un tās baigās sekas virs zemes, debesīs un dvēselēs.

Tas nestāv zem grīdsegas, tas ceļas augšā tūkstoš veidos.

Ja jau tāda atdales josla tiešām nepieciešama, to var nokārtot drusku dabiskāk, atbilstošāk. Tā viņu apdraudējuma sajūta − liekas, gan ir tikai vēl viena slimuma izpausme, bet Dievs ar viņiem, ja viņiem tādu joslu vajag, lai viņi taisa, bet paši no savas zemes. No tām milzu platībām, kas ir viņu rīcībā. Un kas nav nemaz tik labi lietā liktas, taisni otrādi. Tur iznāk atliku likām kārtīga josla. Varbūt tam līdzi nāktu savs labums, zināma rūpe, atbildība, iesaistība, vietas un vides tā nepagrimtu. Lai nav viss pēdējais jāprasa no citiem. Nauda, indīgu atkritumu novākšana, triecienu atvairīšana.

Līķu izvilkšana no atomzemūdenēm. Atomzemūdeņu izvilkšana no jūras dibena. Tāda sērga! Kā apsēsti viņi noņemas ar sitām te būšanām. Mēs ar mūsu baltajām tāsīm, tūkstošām tautasdziesmām, ar mūsu lieliskām brūklenēm un dzērvenēm lai esam buferi! Tas neiet. Pasaule nav tā iekārtota. Pasaules būtnes nav „jebkas.” Pasaulē ir tik daudz labā, celsmīgā − un viņi nemitīgi spiež to zemē! Nošķeļ no parādībām taisni to labāko daļu, pirmām kārtām paši no sevis un savas dzīvošanas un tālāk no tiem, kam ar viņiem darīšana. Briesmas. Buferi mēs nevaram būt, mēs vienkārši tiecamies uz ko citu. Mums patīk stādīt dārzus. Rakt zemi. Mēs dainojam. Mēs varētu kādam uzdāvināt kādu dainu. Tāpatās. Kādam patiktu.

Lēni, lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Netraucēja ievas ziedu,
Ne arāja kumeliņu.

Pats Dievs uzmanās, lai Viņš neiztraucē ziedus un zirgus, tur prātā šīs lietas. Redziet? Te ir tas punkts. Viņš to dara. Tas ir Viņā, Dievā, dabā, dzīvē, pasaules kārtībā, šī smalkā, savstarpējā attieksme. Zemnieks pirms piecsimt gadiem brauca pa ceļu, un viņam likās, ka ratu grabēšana var traucēt balto ievas ziedu ceļmalā. Es domāju, ka tas ir diezgan labi. Tās Latvijas ceļmalas jau arī ir brīnišķīgas, pavasarī. Ja cilvēka acis redzēšanai, ausis dzirdēšanai, saka un rāda, kā jādzīvo.

Mūsu gaišpelēkais Dieviņš. Nekur projām kalnu galos, slēgtās telpās uz paaugstinājumiem. Tepat. Klāt. Tuvumā. Agrā rītā, cilvēki vēl guļ, stāv birzītē un skatās. Balta bārda, balti stumbri, svārki no pelēkas lauku vadmalas. Staigā gar tīruma malu, vēro, kā aug rudzi. Nāk istabā. Ļaudis strādā ziemas vakara rokudarbus, visi jūt, ka Viņš ienāk. Uzreiz gaišāks. Naktī, kad nosalusi dvēselīte klaudzina pie vārtiem, ceļas augšā, aun kājas, iet laist iekšā. Kristietības sludinātā līdzcietība, žēlsirdība dainās ir nesalīdzināmi plašākos apmēros, ciešāk, tuvāk, izlīdzinātāk dzīvošanā ieausta. Dievs visur, visā savā radībā. Atgādina prātā turamas kopsakarības, čukst par ziediem, ratiem. Un pūcēm, un tauriņiem, un eskimosiem. Un latviešu valodu. Nevar ļaut krieviem spiest latviešu valodu ārā no pašas mazās Latvijas − trakie, kur tad tā paliks! Vēl vienu Dieva labumu nozūmēs no pasaules.

Div’ irbītes ceļu tek,
Sasukāti cekuliņi.
Kā nav kauna tev, tautieti,
Nesukāts kumeliņš!

Ja Krievija un Rietumi mūs taisa par buferiem, tad tas šķobās un vājinās, nekāda lāga dainošana, dārzu stādīšana neiznāk. Tad tikai jāskatās, ka paliek dzīvs. Bet tad, ziniet, mēs diezkādi pircēji un preču noņēmēji arī nebūsim, varbūt, ka šis punkts jums beidzot...

Jā, apbuŗ. Mirdz un laistās viss. Gandrīz viss. Parādās pilns satura, skaistuma, zīmības. Zari, stari, stiebri, cilvēki, kukaiņi, mākoņi. Klēpjiem, kur tikai paskatās. Kas to būtu domājis, ka vecumā nāk tādas lietas. Ka tā nabaga miesa turētos līdzi tai godībai.

Šorīt gaisma. Šorīt atkal gaisma. Vieglums, kas tai piemīt, tik daudz tā pasaulē izdara. Vēsi rīta saules stari, brīžiem kā pārtrūkdami, taustās cauri vieglam miglojumam gaisā. Aizsniedz nogāzē nupat izplaukušās lielās smilgas. Tikko pieskardamies, iededz to skarās brīnumainu mirdzēšanu. Nespilgtu, bet dīvaini dziļu, iesniedzīgu. Mirdzums izskatās kā dzīva, pulsējoša viela. Un kā gan ne, kad padomā, kas tur šai brīdī notiek, kas tur ir. Vieglā, vēsā gaisma, smilgu jaunums. Staru lēnā kustība. Saistīta ar šīs planētas... un citu planētu kustībām. Skarās tikko jaušamas gaisa plūsmas, nupat pāri šiem pakalniem, gar zaļajām lapotnēm slīdējušas, līdzi nesdamas mazmazas daļiņas no to elpām − kā lai mirdzums nav dziļš un iesniedzīgs, no tādiem avotiem, kopā ar tādām dzīlēm starodams. Kas to ir izdomājis, kas to ir radījis... Tepat, četrus, piecus metrus aiz mana loga. Man tikai jāpagriež galva pa kreisi, un tur ir šī brīnišķība. Maigu gaismu starojošs vainags ap katru jaunizplaukušo smilgu.

Es par to jau rakstīju, kad mamma šķīrās no šīs saules. Kopš tā laika tas man sasaistījies ar viņas aiziešanu. Tagad katru augustu, kad izplaukst lielās smilgas un saule tās apspīd, tās ir kā gadskārtējas viņas aiziešanas pieminēšanas dienas, it kā viņa būtu apbedīta šajā parādībā.

Vai kaut kas no tā viņu vēl aizsniedz?

Prāts saka, ka ne. Bet kas ir šis prāts.

Maza meitene veikalā stumj ratiņos savu māsiņu. Māte, kamēr iepērkas, iedevusi ratiņus pastumt viņai. Viņai uzticēts šis uzdevums, viņa nenolaiž acis no mazā. Septiņus, astoņus gadus veca meitene. Noliecas, pagroza cepurīti taisnāk. Atloka apkaklīti, pavelk sedziņu. Šķiet, ka viņas gaišmatainā galva stāvgrūdām pilna ar domām, ko tikai viņa vēl varētu izdarīt māsiņas labā. Gājēju, pircēju straume veikala ejā tagad lai labāk pašķiŗas viņai un ratiņiem. Katrā viņas kustībā ir tāda vēlēšanās rūpēties par mazo māsiņu, ka ienāk prātā − varbūt pasaule tomēr paglābsies no bojāejas...

Ja būtnēs iemājo tāds siltuma mērs. Nav tikai veikalu tērauds, gulagu ledi.

Un kaķis. Melns kaķis ar baltu pakakli un ķepām. Viņu ļoti iepriecina, kad viņam ko pasaka. Tu esi atkal atnācis? Es saku, viņu dārzā ieraudzīdama. Un viņš aiz prieka ir vienā mirklī augšā un atkal lejā pa palmas stumbru. Kā dažreiz redz apgaismošanos cilvēka sejā, tā to var vērot visā viņa mazajā parādībā. Viņš liekas esam garīga būtne. Tas ir tas joks. Viņš te nenāk ēst. Man tiešām gribētos zināt, kāpēc viņš te nāk. Ēris dārzā zem koka glezno, es iekšā klikšķinu savu veco Olimpiju. Viņš nometas aiz manām durvīm, snauž. Pa laikam attaisa acis, nopietni skatās. Varbūt viņš nemaz nav kaimiņu kaķis? Varbūt viņš ir klaidonis, pašapgādnieks. Varbūt viņš neizrāda interesi par ēdienu tādēļ, ka viņam labāk garšo pilnīgi svaiga gaļa. Peles, putniņi − ko? Un saskaņojiet tad paši to un to garīgumu, tāpat kā pie sevis. Viņš saka, nē, paldies par tiem lielveikala cāļiem, es gribu ko labāku. Viņa smalkais deguns taču tūliņ mana, ka tas ēdiens ir samāžots. Jādomā pašam līdz, nevar tūliņ ēst visu nost, ko paliek priekšā. Nē, viņam neko nevar iestāstīt. Viņš visu vērtē un nosaka pats. Tāds kaķis, stingri tur savu līniju cauri šīm pēcmodernisma ērmībām. Tas ir pacilājoši. Es sēžu dārzā ar grāmatu, un viņš iznirst no krūma. Lēnām, bet lielā noteiktībā, asti laipni uzcēlis, čāpo pa mauru šurp − tieši tā kā Jelgavā vecais Ruševica kungs, mūs ieraudzījis, mierīgā pašsaprotamībā kāpa pāri ielai pateikt kādu vārdu. Kaķis ir paturējis tādu dabisku, nepārspīlētu laipnību un labvēlību, ko cilvēki sāk zaudēt. Pienācis, viegli pieglauž vaigu manam stilbam un tad mierīgi, ērti novietojas netālu zālītē. Liekas, ka viņam ir arī zināma tā Kalila Gibrāna doma: esiet tuvi, bet atstājiet starp sevīm vietu, kur dejot vasaras vējiem.

Kādreiz es viņam saku: tu esi ļoti labs kaķis. Un viņš saprot. Es to saku lietišķīgi, viņu neglaudīdama, tā kā saka ‘šodien labs laiks.’ Bet viņš saprot. Paceļ uz mani zaļas, starojošas acis, labu brīdi cieši raugās manī.

Nevar saprast, kas viņš īsti ir!

Un lapsenes.

Kaut kas vienreizīgs − atklāsme. Ierīkojušas ligzdu tepat celiņa malā, kur ravē, laista, staigā gaŗām. Viņas te nevar palikt. Sadzels vēl kādu, atnāk ciemiņš, nezin. Tas nav nekāds joks. Nopirku indīgu smidzekli, vakarā pūtu virsū pūznim. O, kas tur pavērās vakara pustumsā... Nē, ne jau spindzošu lapseņu bars. Kaut kas vairāk, tagad ir runa par augstākām lietām. Vispirms jau, ka man tas bija jādara, jāpūlas viņas iznīdēt − kad nezin cik reižu esmu apbrīnojusi, cik skaisti, pilnībā izveidoti kukaiņi viņas ir. Viņas tiešām ir. Droši vien, ka viņu mājoklim zemē arī piemīt kaut kas no viņu veidola tvirtuma, glītuma, kārtības. Un es ar šo riebīgo indi, nožēlojamo skārdeni... Te tas atkal ir! Nē, bet pati tā sadursme, saskare. Bija gandrīz satumsis, viņas bija sagājušas ligzdā. Viena spindzot izlidoja man pretī. Un tad pēkšņi apklusa. Pazuda. Apputu pūzni, ienācu istabā un ieraudzīju viņu uz jakas piedurknes. Cieši piekļāvusies, kā pielipusi biezajai drānai, viņa klusi, nemitīgi tajā dzēla, dzēla. Nevarēju viņu nopurināt, kā viņa bija tam nodevusies. Beidzot viņa krita, uzkrita man uz rokas, iedzēla delnā, tad pacēlās lidu. Ar dvieli dzenādama, nositu viņu zemē, sasitu... Viņa nokrita uz grīdas, caurspīdīgo spārnu trīsās mirkli paplaiksnījās kaut kas no gaismas agra pavasaŗa dārzā. Nē, bet tur ārā pie ligzdas, kā viņa apklusa... Tur bija mirklis, mirkļa daļa, kad viņai pēkšņi bija skaidrs, ka runa vairs nav par brīdināšanu, aizbaidīšanu, bet par dzīvību un nāvi. Un tad viņa darīja tikai to, aizstāvēja savu vietu un savu dzīvību. Viņa pārslēdza visus spēkus tam, nedeva neko vairs ne spingšanai, ne lidošanai, tikai stājās pretī tam, kas apdraudēja viņas esamību šajā vietā. Bet vēl, tālāk. Visā viņas rīcībā − izlidošanā man pretim, spingšanā, spējā apklušanā, dzelšanā bija tāda skaidrība, pārliecība, tiešums, asums, ka likās tur šalc kāda varena spēka straume. Vai otrādi − milzīgs spēks nes lapseni sevī. Tuvu, rokas sniedziena attālumā, elpoja pārvarīga klātiene. Kā klinšu aizai līdzīgā šķēlumā pavērās acumirklīgs ieskats valdonīgas enerģijas plūsmā − un lapsene bija pilnīgā vienībā ar to! Elpa aizrāvās, kādā saistībā mazais kukainis bija ar šo spēku. Ne mazākās svārstīšanās, ne šaubu. Skaidrā noteiktībā viņa deva sevi un mira. Mira tik dzīvi, kvēli tik patiesīgi, pamatoti − ka vairs nebija runa vai izjūta par miršanu, bet taisni otrādi, par dzīvošanu.

Par iemiršanu, pārmiršanu tālākā dzīvībā − ?

Tā... tā kā čečeni... Tas nāk, saistās te klāt. Kā viņi sevi dod par savu vietu zemes virsū. Par savu kalnu dzimteni. Šo vienkāršo, būtisko tiesību un reizē augsto likumību, cik vieni viņi pašlaik stāv par to pretī krievu varaskārei, rietumu vienalgai. Kā viņu rīcība izceļas šai laikā. Skaidrs zibens raksts nakts debesīs. Tas nāk, saistās te klāt. Man likās, ka par pieredzējumu ar lapsenēm jāraksta citur, bet lūk, it kā pats ar savu pamatojumu un pārliecību, tas slīd te klāt. Jo redzi, eikalipt, ir iznācis, ka šis stāsts nav tikai par tevi, kā es sākumā domāju, bet arī par vietu. Būtni un vietu, būtnes un vietas svēto vienību. Tāpēc tas slīd te klāt − jo pasaules parādības pulcējas un kārtojas pēc līdzības, piederības, pa vietām, tās sasaucas un apvienojas − tas ir acīm redzams, visapkārt, kur vien paskatās − tās nevar plēst nost vienu no otras vai samētāt, kā ienāk prātā. Lielās, bagātās krievzemes slimums un posts ir dzīvs piemērs tam, kas notiek, kad neievēro šo likumību. Čečeņi bandīti... ak, to mēs zinām, latvieši, kas pretojās krievu iebrukšanai Latvijā arī bija bandīti, tie, kas negrib savā zemē viņu uzkundzēšanos, ir nīdējami, apšaujami, uz Sibīriju vedami bandīti. Fašisti, terroristi, ar ko nu tai brīdī parocīgi apsūdzēt. Ka starp čečeņiem rodas terroristi, nav jābrīnās, krievu varmācība jau tādus raisa un audzina. Bet pat tad. Tas, ka viņi stāv par savu dzimteni, kā viņi ceļ sevi pretī pretdabībai, ka viņi sevi izslien stāvot par šo dziļo tiesību un taisnību − tas kaut ko izdara. Kaut ko izskaidro, atsvaro, izpērk. Tas ir kā tīrs zieds šajā piemelotajā pasaulē.

Ne lielā Krievija, ne lielā Amerika labāk lai nepazemo pašas sevi, liedzot tautai tiesības uz savu tēvuzemi.

To man, eikalipt, tur vakara tumsā pateica lapsene. Un tu pasaki Dievam debesīs, lai Viņš neļauj krieviem ilgāk bradāt mūsu mazo zemi, lai Viņš vispār neļauj viņiem bradāt citu tautu mājvietas, nu jau pietiek tā posta, ko viņi nodarījuši, lai Viņš ved viņus uz savu zemi un palīdz viņiem sakārtot savas mājas.

 

Ēris

 

*

 

Es kaut ko atcerējos, Latvijas kapus, Latvijas mežu un silu malas pieminot. Tais lauku vasarās mēs, bērni, klaiņojām gar upi, gājām uz tuvējiem nelieliem mežiņiem ogās, sēnēs. Mēs bijām drusku paaugušies un sākām pētīt, kas ir aiz mājas loka. Cik žēl, ka to pārtrauca, tas tikko sākās, es tik maz paguvu iepazīt savu zemi. Maza meža ceļa malā bija vientuļa kapa kopiņa, varbūt kāds pasaules kaŗa laikā kritušais tur bija apglabāts. Uz kopiņas auga sen stādīts dārza puķes cers, nereti bija nolikts kāds dārza vai pļavas zieds. Citādi tā jau bija sākusi jauki pielīdzināties meža pamatnei, mājīgi skujām apbirusi, nolaidenām malām, uz kuŗām sniedzās spirgti tumšzaļi brūklenāji. Mums tur iznāca maza pakavēšanās. Mēs arī gribējām uzlikt uz kapa kādu ziedu, gājām tos pameklēt. Mēs laikam sākām sacensties, kuŗš atradīs lielāko, skaistāko puķi, aizmirsām savas iešanas... Un tā tur vasaras dienā meža ceļa stigā starp egļu stāviem brītiņu cēlās, elpoja tuvuma, piederīguma mākonītis... Tur kaut kas audās kopā no bērnu domām, darbiem un nezināma kritušā zemnieka vai kaŗavīra pīšļiem, tur notika maza daļiņa no tā, kā veidojas, kā aug un pastāv tauta... Tā bija ļoti īsta, nemākslota, dienišķā dzīvošanā iesaistīta pieminēšana. Kas tie bija, kas tur gaŗamiedami nolika pa ziedam, vēl pēc divdesmit gadiem? Ne jau augsti kungi, ne jau īpašās atceres dienās. Kāds gans, kāda kalpone, bērni. Ogu un žagaru sieviņas savās gaitās uz mežu. Es vēl redzu, kā pelēcīgs, mazliet salīcis stāvs, pirms iziešanas no sētas noliecas mājas galā pie dobes, vecas sastrādātas rokas noplūc divus lauvmutīšu stiebrus un ieliek no kārklu klūgām pītā apaļā grozā. Ies gaŗām, jāpaņem, jānoliek kāds zieds... Tas bija domās, tas dzīvoja dvēselēs. Bez gudrošanas, kā dabiskāko pašsaprotamību, viņi turēja ikdienā kādu garīguma līmeni, cilvēciskuma devu, lielu, no šodienas pasaules biedīgi aizslīdošu vērtību − un atkal man liekas, ka tas īsti var notikt, iepildīties dzīvošanas ritmos un veidos, kad būtnes ir savā vietā. Tad ir stiprākas saiknes ar gaišo, celsmīgo spēku avotiem, tad tie vairāk, brīvāk, kā paši no sevis plūst dzīvošanā.

Tas piederīgums − kapam ar meža kokiem, mazo zāļaino ceļu. Ar ļaužu gaitām, lielu un mazu, vecu un jaunu soļiem, dzīviem un mirušiem, šodienu un pagātni. Laikam tāpēc man vedās teikt, ka nav nemaz vajadzīga kapsēta, ka kāda meža vai sila mala ir tikpat laba. Un es te no Kalifornijas redzu, ka „vientuļa kapa kopiņa” ir drusku maldinošs apzīmējums, pareizs tiktāl, ka tā ir skaitliski viena. Bet vientuļi tur nav, nevar būt, nebija, taisni otrādi. Tas sakņainais, stiprinošais, visvisādi atdzimstošais piederīgums − tur ir brīnumainas vietas un lietas, eikalipt. Ka es to vēl aizsniegtu!

Lejā uz ceļa vieni nelieli darba rati, kāds tur ko nokopj. Aizeju paskatīties, kāda mūsu ceļamala. Mazs pārsteigums redzot, ka ielu slauka tas pats cilvēks, kas augšā kokā zāģēja zarus. Viņš likās tik zinīgs, neatvietojams prasīgā darba veicējs, ka viņu varbūt netērētu slaucīšanai... Nelielais motorizētais gružu nopūtējs viņa rokās, pēc zaļoksnējiem zariem, ar ko viņš strādā kokā, izskatās mazliet neatbilstošs. Mazliet nožēlojams. Mazliet put.

Saku, ka mēs apbrīnodami skatījāmies viņa darbā. Vai tam bija vajadzīga īpaša mācība, skola?

Nē, visu iemācījies strādādams. Ar laiku ievingrinājies. Viņš nezināja, cik augsts bija eikalipts.

Tik lieli koki jums laikam negadās bieži?

O, mēs daudz tādus zāģējam!

Viņam tā bija parastība, ikdienas darbs. Mana − mūsu − drāma, eikalipt... Kā mēs, atsevišķās, atšķirīgās pasaules, esam te kopā, šajā dīvainajā, neaptveŗamā audumā. Nu viņš, nokāpis no saules un vēju caurstrāvotās lapotnes, slauka ielu. Lāgiem uzvirmo putekļi. Tad nogulst uz zālēm un lapām dažas pēdas tālāk. Tas ir kas cits. Kādreiz lieliski mākslinieki, no skatuves nokāpuši, atšķirti no sava darba, parādās it kā pelēki...

Viens pats viņš nozāģēja milzīgo lapotni. Atkal man tas liekas neticami. Kā tā te cēlās pāri kalnam, pati kā tumšzaļš kalns. Tas ilga gandrīz trīs nedēļas. Es katru dienu kaut ko pierakstīju. Man bija jāpieraksta, izauga šis stāsts. Viņi te ieradās, manu acu priekšā zāģēja lielu, zaļu koku, un man bija jāraksta par to, tas nobīdīja malā manu Jelgavas grāmatu. Ka tā nepaliek nepabeigta simfonija −

Bet es redzu, ka pamatos tema tā pati. Vieta.

Vieta. Vieta. Vieta. Zeme. Tu savā zemē, savā vietā, tu, eikalipt, un es, koks, cilvēks, kukainis, akmens − savā vietā.

Acis vēl nav pieradušas, ka debessmala tukša. No lapotnes šurpu nemirdz lapu sīkie, maziem smaidiem līdzīgie spīdumi. Pa ceļu ejot, pāri nesliecas lielo zaru dzīvās, tumšzaļās velves. Bet jau tā vietā nemitīgi, neatturami slīd un stājas kas cits. Starp apkārtnes lapotnēm ievelkas tagad vairāk atsegtās kalnu grēdas līnijas, viegli iegleznojas nogāžu un ieplaku ēnojumi dienu dažādajās gaismās. Cik smalki, uzmanīgi kalnu masīvs sevi zīmē ainavā, cik atšķirīgi no sludinājumu dēļa bļaustīgā spilgtuma... No rīta, uz brīdi dārzā izgājusi, ieraugu, agrāk eikalipta aizsegtu, jaunu sarkankoka galotni, slaiki izcēlušos pāri citiem gravas kokiem. Tā ir ļoti līdzīga jauna cilvēka stiprai, veselai parādībai. Acīm redzams, pa gabalu jūtams tās zaļoksnējais spēks, neapturamā augšuptiecība. Pat gaŗajā ēnā, ko rīta saule met no tās tālu pāri kokiem pieaugušajai gravai ir dziļš, tumšzaļš dzīvums.

Debessmala jau nav tukša. Vēji, vēsmas, mainīgu mākoņu veidi. Stari, krāsas, zili zeltainas dzīles. Kolibrīšu prieka loki. Kur nu tukša. Un domas druska, kā nodevība pret tevi, izslīd caur galvu − tie pāris tavas galotnes augstākie zari ziemā tagad pat uz stundu neatturēs saules siltumu no mājas...

Mans mīļais, zaļais draugs. Nu tas nobeigts.

Kluss. Mašīnas aizbraukušas, ceļš tukšs. Neaizsegta, gaiša debessmala. Tu esi nozāģēts, sazāģēts, samalts, aizvests. Un viss tas manī nerada pārliecību, ka tevis vairs nav. Es tev vēl saku. Tu saki man. Dzīvodams, mirdams, augšāmceldamies, tu saki un rādi. Gravas krasta zeme ir tavu sakņu pilna. Rudenī, neilgi pēc pirmajiem lietiem, ap celmu dzīsies spirgtas, tumšzaļās atvasītes.

Kā parasts, eju pa dārza nogāzi nokritušus sausus zariņus uzlasīdama. Zālēs starp stiebriem tava pērna vai aizpērnā lapa. Brūni pelēka, sakaltusi, izbirzusi. Daļa lapas ir vairs tikai smalku, stingru dzīsliņu tīkls. Brīnišķīgi noteikts, zinīgs, ar lapas apveidu saskaņots raksts.

Kaut kas, pie kā pasaulei pieturēties.