Jaunā Gaita nr. 226, septembris, 2001
Benita Veisberga
SĀKUMS STĀSTAM PAR EIKALIPTU
Es gribēju rakstīt par priedes zaru. Tas bija jānozāģē, auga virsū jumtam. Neko nevarēja darīt, bija jānozāģē. Liels, skaists zars, spēcīgu stumbru vieglā lokā uz augšu, biezu, tumšzaļu skuju vēdekļiem. Šalkoja te pāri dārzam. Šalkoja, šalca, lietus vētrās šņāca, vasaras dienasvidos žūžoja. Skujas mirdzinājās saulē. Vislieliskākā bija tā slaidā, spēkpilnā celšanās pretī debesīm. Tas te bij līdzās, stāvēja klāt dienām un gadiem. Man sāpēja, ka tas aizgāja. Pazuda no šīs vietas pāris stundās. Zarotnē tagad izārdījums, liels robs. No griezuma pil gaiši sveķi. Ļoti smaržoja, kad zāģēja. Vienubrīd dārzā ap māju, visu citu izslēgdami, bija tikai divi: motorzāģu dullinošais troksnis un sveķu dziļā, spēcīgā smarža, viļņoja gaisā vāliem viens ap otru. Tas bij izšķirīgs brīdis. Divas pretišķības spiedās, vilnījās, lāgiem kā pilnā spēkā cēlās viena pret otru, kaut kas izšķīrās. Tagad smaržo visa nojume, kur sakrauti resnie kluči. Gabalos sagriezts, pirms dažām dienām vēl augošs, zaļš zars smaržo pie mājas sienas. Vēl un vēl no viņa nāk labums. Liek man iziet pa durvīm un paskatīties, it kā kāds tur būtu. Es gribēju rakstīt par zaru. Drusku atvadīties, lai tas nepazūd no pasaules kā nebijis, tik liels un skaists. Un šorīt - pie lejas kaimiņa klāt citi koku vīri, veicīgi gatavojas darbam. Uz ceļa zem lielā eikalipta piebrauktas mašīnas, vilcēji, celtņi. Man izšalc caur galvu - eikalipts aiziet, viņam beigas... priedes zars...
Apkārtne skan zāģos un koku smalcinātāju rūkoņā. No ainavām pazūd pazīstamas lapotnes. Kalifornija sausuma un ugunsgrēku draudos, cilvēkiem iesaka mazināt degvielu mājokļu tuvumā, tāpēc jāmirst skaistiem, zaļoksnējiem kokiem. Resni stumbru posmi dunēdami atsitas pret zemi.
Varbūt nozāģēs dažus izpletušos zarus, kas pieauguši par tuvu elektrības vadiem? Tā pa šiem gadiem vairākkārt darīts. Tikai apzāģēs. Daudz lielu mašīnu lejā uz ceļa. Šķiet, ka strādnieku kustībās pat pa gabalu jūtama īpaša apņēmība lielākam uzdevumam, rīta spirgtuma pilna ķeršanās pie darba. Šoreiz būs pavisam.
Viens jau ir augša kokā, darbina zāģi. Jau krīt kāds zars. Viņi ir atbraukuši darīt darbu un dara.
Mēs atstājam savus rakstāmgaldus, papīrus, krāsas, stāvam un skatāmies pa virtuves plato logu. Eikalipta galotne te tieši pretī. Tā paceļas nelielu gabaliņu aiz mūsu nogāzes. Koks aug lejā ceļa malā uz kaimiņa zemes, lapotne uzaugusi augstu pāri mūsu kalnam. Lapotne ir vairāk pie mums. Stāv līdzās dārzam dienvidvakaru pusē, kopš te atnācām. Trīsdesmit gadus. Jau toreiz tas bija varens koks. Tā tumšzaļums mazliet ieēno gan āra, gan iekštelpu gaismu. Bet tā nav ēna. Sauli eikalipts neaizsedz. Tikai mazdrusciņ rudenī un ziemā. Tas ir lapotnes zaļums, kas iestarojas apkārtnes gaismās. Kāda brīnumaina viela, gaismas un koka dzīvuma savienojums. Tas te visur ir klāt. Ārā uz kokiem, augiem, istabās gar sienām, ap gleznām, virtuvē, kad gatavo ēdienu. Tas ir uz visām manām lapām, kad te rakstu. Viegls, viegli mainīgs zaļganums.
Ēna? Elpa? Dvēsele?
Koks ir tāda brīnišķība pasaulē.
No rītiem, virtuvē ieejot, skatiens vispirms pievēršas lapotnei. Gaismas un kustības tajā tuvāk pasaka par laiku. Tur ir vēsmas, šalkas, gaismas, ēnas, lietus spīdumi uz lapām, saules spīdumi uz lapām. Ziemas vētrās lielā zaļā lapotne ir kā zaļas bangas. Kā zaros iesviests gabals no okeāna tur tad svaidās lietū un vējā. Tur ir vesela pasaule. Dzeņi, zilspārņi, baloži, kolibrīši. Bites, vāveres. Naktī pūce iemetas nokaltušā zarā, ūjina. Dzīves vieta un mājasvieta. Viss kas notiek. Un ne jau tikai ausmu un rietu burvīgie stari uz aprasojušiem stumbriem, tās lietas. Trači, ķīviņi, zvērīgas domstarpības. Vāveres kādreiz sadusmojas pa īstam, tad tur krikšķ un krakšķ. Kuplās astes riņķī kuldamas, skaļi šķendēdamās, dzenas viena pakaļ otrai pa zariem, tad viņas ne par ko citu vairs nedomā. Drāzdamās viņas notrauc no zariem atlupušās, sakaltušās mizas, skaļi krakšķēdamas tās krīt cauri lapotnei. Zilspārņi satraukti groza galvas, sāk klaigāt savās skarbajās balsīs, ierejas apkārtējo māju suņi. Viņi visi tūliņ redz, ka kaut kas nav tā kā vajag. Viņiem nepatīk, viņi grib, lai ir kārtība un miers. Jā, tādu traci divi mazi zvēriņi sataisa klusā svētdienas rītā. Diezi, par ko viņas tā pārskaišas? Bet siltā septembra naktī cauri lapotnei nokrīt tikai viena pati sakaltusi sēklu poga, noripo lejā uz ceļa. Viss atkal kluss. Nepakust ne zars. Brīnumaina lapotne! Raugās pāri šiem pakalniem, lūkojas iekšā pa logiem. Tik uzmanīgi un piederīgi, kā tikai koks to spēj. Trīsdesmit gadus. Man liekas, ka eikalipts ir mūs ievērojis, zin mūs tāpat kā mēs viņu. Kā gan citādi.
Un nu?
Mašīnas strādā pilnā jaudā. Nozāģētos zarus tūliņ samaļ skaidās. Smalcinātāju troksnis atgādina kuļammašīnu rūkoņu, kad zaru laiž iekšā, tā pastiprinās. Bet skaļāka, griezīgāka, kuļammašīnām bija mazliet dūdojoša pieskaņa. Tā laikam būs visu dienu, mēs aizveram logus tai pusē, lai glābtos no trokšņa. Bet ik pa laikam ejam paraudzīties, kas tur pretī notiek. Vēl arvien šķiet neticami, ka šim kokam, tik lielam, dzīvam, spēcīgam, jāpazūd no pasaules. Zari, ko cilvēks tur augšā zāģē, paši ir kā veseli koki, kupliem, lapainiem galiem. Šalkdami, mazliet kā lidodami, tie krīt cauri plašajai lapotnei, dažreiz drusku aizķerdamies citā zarā. Lapu vēdekļi lēnina, mīkstina kritienu. Kaut nozāģēts, krītošs zars šajā brīdī vēl pieder lapotnei, savai līdzšinējai pasaulei. Ap to vēl ir saules margotā zaļā ēnainība, gaisa plūsmas un vēsmas, tas pats, kas dzīvam, augošam esot. Tas vēl slīd gar zaru, kamēr tas krīt, kā mazliet turēdams. Gandrīz kā apzināta uzmanība, maigums, it kā kāds vēl gribētu būt laipns, labdarīt. Jeb zara tiekšanās mirkli ilgāk palikt savā lapotnē... Tad tas šalkdams iekrīt ceļmalas sausajā zālē. Beigas. Piesteidzas seši, septiņi vīri ar zāģiem. Izskatās, ka viņi uzklūp zaram. Sadala, grūž smalcinātājā. Tas iebrēcas, samaļ. Eikalipta stiprā, svaigā smarža uzvējo mūsu kalnā.
Nupat zaļš, līgans zars lepni cēlās pretī saulei.
Vai gars, kad mirst, izplūst no cilvēka līdzīgi tam, kā no koka izplūst smarža? Kādu laiciņu ir vēl tuvumā savai vietai, bijušajam. Vēl nezin, uz kurieni aizviļņoties.
Otrā pusē mājai smaržo priedes zars. Mēs esam pagriezuši tam muguru, te sākas, pilnā spēkā jau noris jauna drāma. Svešādi, neprasoši, nepielūdzami viļņi trauc pāri cilvēkiem un kokiem. Mašīnu troksnis veido gaisā biezu sienu, kas atdala būtnes vienu no otras. Zāģētājs no lapotnes sauc lejā saviem biedriem, lai uzmanās, tūlīt kritīs nākošais zars.
Cik augsts eikalipts ir? Sešus, septiņus ēkas stāvus? Tas aug ceļa malā uz pastāva krasta, kas nolaižas gravā. Gravas pusē zarotnes attālums no zemes varbūt dubultojas. Tur tad apakšā ir pamatīgs dziļums. Stumbrs pamatnē kādus divus metrus plats. Tas drīz sadalās piecos, sešos lielos žuburos, kas paši ir kā vareni koki, aug gan taisni uz augšu, gan nedaudz sānis paliekusies. Viss eikalipts izskatās kā no lielajiem žuburiem salikts milzīgs pušķis. Viņi strādā pie viena malējā žubura. Augšā zarus pagaidām zāģē tikai viens cilvēks. Apakšā pie mašīnām, saņemšanas, sadalīšanas kādi septiņi. Viens cilvēks domā nogriezt šo lapotni? Drusku neticami. Viņš izskatās tik niecīgs lielajā kokā, kā tāds prāvāks kukainis. Ap vidu viņam ir plata ādas josta, kurai piestiprināts motorzāģis. Arī siksna, ar ko viņš pēc vajadzības piesienas kādam zaram. Ne vienmēr. Pa dažiem zemākiem, lēzenākiem zariem viņš kāpelē tāpat, lodā kā lūsis. Nozāģē atzaru priekšā, nozāģē pa labi, pa kreisi, šur tur atstāj pa žāklim, lien pa stumbru atpakaļ. Zarā viņam sasniedzamā tuvumā ir iekārts metāla ritenis ar ievērtu resnu virvi, kas lejā savienota ar kādu mašīnu. Tajā viņš iesien zaru, kad tas novadāms lejā noteiktā vietā, lai neuzkrīt virsū kādam jumtam vai stabam. Virvē karādamies, liels zars tad lēnām laižas lejā, lāgiem nošūpodamies tikai pāris pēdas no elektrības vadiem. Tur it labi jāredz un jāzin, lai kritienu tik precīzi novadītu, tur šā tā nevar. Zāģētājs tam rūpīgi seko ar skatienu, siksnas turēts, droši sniegdamies un liekdamies, viņš raugās, lai zars iet lejā pareizi. Iekāpis jaunā žuburā, viņš vispirms mierīgi apskatās un novērtē, kā viņš darīs. Piesienas pats, ja vajag, atsien zaru. Skatu lejā pamezdams, izrauga vietu un leņķi, kur pielikt zāģi. Viņš pievērš sev uzmanību. Viņa darbā var skatīties kā priekšnesumā. Mazais apdoma brīdis, pirms sākt zāģēt, liek iedomāt īso klusuma brīdi, pirms pianists sāk spēli. Bet viņā nav ne jausmas no priekšnesuma, izrādīšanās. Viņš tikai nopietni dara savu darbu. Noteikti, zinīgi viņš ķeŗas klāt un zāģē vienu zaru pēc otra.
Un eikalipts?
Augsts, mirdzošs stāv pretī zilajām debesīm. Es zinu, es to pazīstu. Tā viņš vienmēr stāv vasaras dienās. Saulaina vēsma mazliet kustina stingrās, spīdīgās lapas. Strādnieki viņa pakājē izskatās kā ķipari. Bet viņiem ir rīki un paņēmieni. Viņi griež zaru pēc zara. Koks stāv kluss un mirdzošs, gaismas un dzīvības pilns. Augstā, tālā lapotne tikko manāmā kustībā rotājas saulē. It kā nekas nebūtu. It kā tā būtu aizņemta sarunā ar debesīm. Saules atspīdumi lapās kā smaidu tūkstoši.
Man ieslīd prātā cita reize, kad pāri nāvei staroja vasaras gaisma un kaut kā neizprotami, bet neapstrīdami aizsedza, neļāva īsti ne aptvert, ne sajust savainojumu, kas notika acu priekšā. Tuvumā it kā bija kāda sargājoša būtne.
1944. gada 31. jūlijs.
Silta, spoža vasaras diena. Mēs gājām pa lielceļu projām no Jelgavas. Līdzīgi tam, kā tagad tālrādi redzami Kosovas bēgļi aizejam no savām degošām vai sagrautām mājām. Bet arī atšķirīgi.
Mums aiz muguras kūpēja daļēji nodegušās un vēl joprojām degošās Jelgavas ugunsgrēks. Visa debessmala brūnganpelēkā dūmakā. Pilsēta zem tās bija kā apmākusies diena. Tai mēs bijām izgājuši cauri, nu ap mums bija spoža saule un zaļi lauki. Atpakaļ paraugoties, pamales dūmakā vēl arvien varēja ieraudzīt paceļamies jaunus gaišpelēkus dūmu stabus. Krievi nāca virsū, vācieši dedzināja. Mūsu māja līdz ar pilsētas daļu, kur dzīvojām, bija nodegusi, mēs gājām uz Kurzemi. Es nesu rokā savu skolas portfeli, tajā bija drusku ēdiens, otra blūze. Dzeltena kaŗalaika papīra piezīmju grāmatiņa, laikam dienas grāmata. Man bija piecpadsmit gadi, liela dienas grāmatas rakstīšana. Bija vēls, lielākā daļa bēgļu jau aizgājuši, ceļš patukšs. Apkārtnē šad tad dzirdēja šaudīšanos, vācu un latviešu vienības aizstāvēja pilsētu. Vēlāk dzirdējām, ka šajā apvidū risinājušās ilgas, sīvas kaujas, mēs laikam viegli būtu varējuši nokļūt to vidū. Bet tas nenotika. Kaut kas mūs izvadīja neskartus.
Benita Veisberga 1944. gada augustā Kurzemē tajā vietā, kas atainota fragmentā no viņas stāstā par eikaliptu.
Dīvaini, nejutu diezkādas sāpes, ciešanas, bailes. Kaut kas patvarīgs noteica rīcību, aizbīdīja jūtas. Mājas bija nodegušas, bija jāiet projām, mēs gājām. Ap mums saulē mirdzēja zaļi lauki, birzis, briestoši tīrumi. Pļavās un grāvmalēs kukaiņu paļāvīgā sanešana. Šīs ainavas gaisma un dzīvība ejot visu laiku bija acu priekšā, it kā līdz malām tās piepildīdama, it kā izslēgdama pārējo. Mēs bijām vieglās vasaras drānās, ar pavisam niecīgiem, neapgrūtinošiem nesamiem. Savās ērtajās teniskurpēs es soļoju gandrīz kā izbraukumā pa jauku vietu, kad laiks padevies sevišķi skaists. Kādā vietā starp Džūksti un Saldu lauku ceļš veda cauri retu priežu mežiņam. Tur bija viegls pavēnis, gaisā sasilušu sveķu smarža. Mēs drusku atpūtāmies, paēdām. Atradām avenājus, pilnus lielām, gatavām ogām. Karalisks saldais ēdiens pasniedzās bēgļu ceļā. Tās izrādījās mana mūža gardākās ogas. Tāds meža aveņu aromāts nekad nekur vairs nav manīts, pēdējā laikā, Amerikas samaitātos augļus ēdot, jau nepavisam. Mēs aizgājām uz paziņu mājām Imulas krastā. Tur priekšā jau bija citi bēgļi, mums ierādīja gulēšanu jauna, stalta šķūņa augšā, svaigā sienā. Atkal: smaržīgs, svaigs siens, jaunu, stingru dēļu sienas, aiz sienām rasainas pļavas, ielejā Imulas vieglā šalka. Cik atšķirīga bija šī piemešanās bēgļu gaitā no Kosovas bēgļu melnajām sāpēm un ciešanām pārpildītos ceļos, dubļu laukos teltīs. Kaut kas tīrs, skaidrs, vienkāršs stāvēja blakus briesmām. Es vēl joprojām minu, kas tas bija. Dieva paraudzīšanās uz mūsu pusi? Latvija? Dažreiz man liekas, ka mūsu zemei, Latvijai, ir kāda gaiša dāvana, ko tā sniedz saviem ļaudīm. Toreiz noteikti tā bija. Saudzība, palīdzība, atbalsts nāca no zemes. Kurzemes mājās dzīve vēl cik necik ritēja parastās sliedēs. Pļavās ganījās govis, mēs dabūjām pienu, maizi, augļus. Plauktos atradās grāmatas, aiz ceriņu krūmiem pelēks sols, es lasīju. Netālu smaržoja saulē sasiluši jāņogu krūmi, pamalē būkšķēja lielgabali. Vēl zem tuvojošās kaŗa dunoņas Latvija turēja un sniedza cilvēkiem savas mīlīgās vietas un stūrīšus. Celiņi zaļo krūmāju apņemtos Imulas krastos, draudzīgie, saulē sasilušie akmeņi mirdzošajā straumē, viens aicinošāks par otru. Es tur pavadīju daudzas gaišas stundas. Savā Zemgalē tādu upīti nebiju sastapusi. Tikai vēlāk, pēc gadiem, uzzināju, ka vienā no šīm augusta sākuma dienām Jelgavā iebrukušie krievi nošāva manu vectēvu. Apmēram septiņdesmit kilometru no manis tur ar grāmatu uz akmens, Imulas straumes un saules staru dzirkstīs.
Un, zināms, mani piecpadsmit gadi. Tikko plaukt sākušas jaunības sapņu mirgojoši miglāji, kā sava veida cietoksnis, aizsargvalnis tā brīža bargumam. Es vēl biju zaļš, lokans zars, kas slīdēja cauri vētras brāzmai.
Pa saujām, pa ģimenēm radi un paziņas bēgļus uzņēma atsevišķās mājās. Tie izdalījās, nebija nesavācami ļaužu bari, turējās samēri. Vakari šķūņaugšā bieži vien vērtās jautrā vakarēšanā. Cilvēki, guļasvietās atlikušies, sāka plēst jokus, stāstīt jautrus stāstus, īpaši tas vedās staltam, runātnīgam Zemgales saimniekam. Drīz, apgulušies, mēs jau gaidījām, ar ko nu viņš šovakar mūs smīdinās. Jo mēs taču tikai pagaidām, uz neilgu laiciņu pabēgam no kara joslas, no uguns. Daudziem bija nodegušas vai sapostītas mājas, jā, bija kaŗš. Bet tikko krievus aiztrieks, mēs iesim atpakaļ un celsim visu augšā par jaunu... Mums nenāca prātā, ka viņi varētu ilgi palikt mūsu zemē, ka rietumu sabiedrotie laidīs komunistus tik tālu Eiropā kā tas notika. Tā mēs naīvi domājām un smagi vīlāmies. Tas nāca vēlāk. Šis kaŗa bēgšanas posms manā atmiņā ierakstījās ar vasaru, sauli, Kurzemes skaistumu un labestību, skaidro, mirdzošo Imulu. Kā tas spēja tik pilnīgi gūt virsroku tais dienās, kad turpat netālu dega, gruva, grāva, kad notika iznīcināšana un savainošana, kas iesniedzās visā tālākā mūžā, iesniedzās zemes un tautas liktenī?
Es nezinu.
Kā šis koks stāv saules staros, it kā neko nezinādams par zāģiem un zaru malējiem savā pakājē. Vai te vēl kas sāpēs vēlāk? Vai kaut kur, vietu meklēdama, maldīsies zaļgana ēna -?
Viņi beidz strādāt agri, ap pus četriem. Tas ir saprotams, šajā darbā cilvēkam jābūt modram. Dažas mašīnas paliek ceļa malā, ar citām aizbrauc. Nu ir kluss. Liela lapotne stāv pēcpusdienas saulē. Ieskatoties, tajā saredzams zarā pakārtais metāla ritenis ar resno virvi. Brīžiem, vēsmu kustināts, tas paspīd saulē. Tas tur paliek pa nakti, svešs rīks tai vietā.
Lapotne gandrīz tāda pati kā bijusi. Veselu dienu strādājot, noņemts tikai nedaudz no viena malējā žubura. Vēl ir iespējams, ka nozāģēs tikai dažus sānu zarus, kas par tuvu elektrības vadiem. Ik pa laikam tos apzāģē, bet necik ilgi, un tie ir atauguši atpakaļ, vēl kuplāki. Kā apsēsti tie grūžas virsū vadiem, tumšzaļiem, spītīgiem dzinumiem. Tā nevar. To tev, eikalipt, nevar ļaut. Paliks vēl visi tumsā. Jā, redzi, tu tomēr grēko arī. Tu birdini lapas, nokaltušus zarus, biezās, atlupušās mizas. Tas krājas tavā pakājē. Ļoti degoša draza. Ja uguns tiek klāt, tad ir slikti. Kādreiz nedaudz lapu, kādu sakaltušu mizu vējš uzpūš arī uz mūsu nogāzes. Es tos salasu un izlietoju iekuram. Deg kā eļļas aplieti. No pāris saujām sauso lapu kamīns pilns liesmām. Tādu drazu tur nevar atstāt, tā jānovāc un jāgādā projām. Atkal un atkal. Redzi? Nemitīgu darbu un izdevumus tu sagādā savam saimniekam. Tu tikai audz arvien lielāks, un gružu nāk arvien vairāk. Man ir aizdomas, ka šajā ziņā viņam ar tevi, lielo, skaisto koku, bija nepatīkams pārsteigums. Kad pilnībā atklājās, kā ar tevi jānopūlas. Viņš ir strādīgs cilvēks, viņam patīk nodarboties ar savas mājas uzlabošanu. Gan nedēļu galos, gan pievakarēs pēc darba viņš tur lejā arvien ko sit un taisa. Un tu viņu spied ņemties ar šo drazu. Gravā iekrīt palieli nokaltuši zari, tos arī tur nevar atstāt krājamies. Dažus viņš pats uzvelk augšā uz ceļa malu projām vešanai. Lielākiem jāalgo palīgi. Tā ar tevi ir. Tu esi tāds milzis, saviem spēkiem, mājas kārtībā tu neesi savācams. Tu prasi īpaši mācītu apkalpi un lielas ierīces. Tu prasi tādas ierīces kā tilti un debesskrāpji. Tas maksā dārgu naudu. Jau vairākkārt, te no augšas raugoties, man licies, ka jūs tur abi cīnāties. Un ka tu viņu gurdini. Viņam būs pieticis. Varbūt pēdējais piliens viņa kausā bija lielais zars, kas vētrā atlūza un palika karājamies citā zarā, gravas pusē. Tas tur karājās, un tikko papūta vējš, šūpodamies čīkstēja. Čīkstēja un čīkstēja visādos toņos, atkarībā no vēja virziena un stipruma, un visiem atgādināja: te karājas liels, kalstošs zars, sazini, kā tas tur turas, var krist, puikas lodā pa gravu, ja kāds gadās apakšā... Nav labi, nav pareizi. Kādu pusgadu tas tur karājās, kalzdams arvien pelēkāks un čīkstēdams savu draudu dziesmu, tieši pretī kaimiņa balkonam. Tas var sākt krist uz nerviem. Nu ir klāt koku vīri.
Mums arī tu kādreiz esi licis padomāt. Pa šiem gadiem tev lūzuši divi, trīs īsti lieli zari. Tu tos par daudz plet uz visām pusēm! Laimīgā kārtā, arvien krituši gravā. Ja kristu māju vai ceļa pusē, tie varētu nodarīt lielu postu. Tu esi izaudzis tik augsts. Galvas atgāzuši, mēs skatījāmies uz tavu tālo galotni, apsvērdami, kas notiktu, ja lūztu kāds no stumbriem, kas viegli slienas uz mūsu pusi. Tas sniegtos pāri pus kalnam. Mājai virsū. Tieši virsū manai istabai.
Bet tas nelūza.
Tā tu vienam otram te šo to piedraudēji. Draudēt nedrīkst, par to soda. Varbūt tev tagad būs jāmirst. Baigi. Redzi, cik sarežģīti ir, jāmirst par to, ka tu esi, kas tu esi. Mēs tavus grēkus kaut kā viegli aizmirsām un piedevām. Zināt jau mēs zinājām, par sauso drazu lejā, bet redzama tā no šejienes nav, nogāzes koki un krūmi to aizsedz. Mēs dzīvojam vairāk ar tavu lapotni. Mēs te ēdam pie āra galda savas pusdienas un vakariņas, un tava lapotne arvien stāv tajā pusē. Tu te vienmēr esi klāt, kā liels, zaļš mājastēvs.
Un mums te ir tāds triks, tev un man. Ka tu no rītiem, kad logiem priekšā aizkari, man vēl gultā guļot, parādi, kāds ārā laiks. Ļoti labs iekārtojums. Viena Ēra klusā daba arī te piedalās.
Logam pa nakti priekšā novilkts balts audekla veltnis. Bet augšējā stūrī paliek neaizsegta spraudziņa. Varbūt veltnis pielicies nedaudz šķībi. Ja tā, tad tas ir labs šķībums. Viena no labām nepilnībām, tādas ir. Pa augšējo stūri neviens tik un tā nevar ieskatīties, bet pa šo spraudziņu klusās dabas iestiklojumā uz blakus sienas atspīd zaļa strēmelīte no tavas lapotnes. Un šajā atspīdumā drusku var redzēt, kāds ārā laiks. Vai lapas iesārtas rīta saules apspīdētas, vai biezā, pelēkā miglā tikko izšķiramas. Vai plānas, gaistošas migliņas viegli aizplīvurotas. Vai tās stāv mierā vai kustas. Kā tās kustas - lēni, vienmērīgi paviļņo, vai straujā vējā trinas un ņirbinās viena gar otru. To tur var redzēt. No rīta arvien paraugos uz zaļo atspīdumu gleznas stiklā, tā es jau pirms celšanas apmēram zinu, kāds ir ārā. Cilvēks grib zināt laiku. Jā, labs iekārtojums, man patīk, ka var iztikt bez īpašām ierīcēm, nav jāieslēdz radio. Sazin, kāds rēcējs vai gaudotājs tur tūliņ gadās. Tu vienkārši pamet skatu uz gleznu, rīts paliek kluss. Tāpat mums labi iznāk, ka virtuves durvju vaļā turēšanai kalpo pie ārsienas augoša kadiķa zars, nav ar dzelzs skrūvēm jāliek klāt stenderei metalla stienis, vēl viens krāms. Un es nedomāju, ka šāda izjūta ir diezkāda māžošanās vai kas tamlīdzīgs no manas puses. Tā pārmērīgā visādu grabažu spiešana virsū dzīvei, kas te notiek, vienkārši uzdzen pretestību, tas ir viss. Par daudz. Šis gadījums ar atspīdumu ir pilnīgi izcils. Lietišķīgi darbojas tikai glezna un tavas zaļās lapas, dzīvas, skaistas, skaidras lietas. Dzīvošanā netiek ievilktas grabažas. Man liekas, ka pa šiem gadiem atspīdumā kādreiz ir parādījies arī kāds no taviem baltajiem ziediem. Ha, tas arī ir diezgan ievērojami, ka tas tur būtu varējis ietēmēties iekšā pa mazo spraudziņu! Kādā decembra rītā, reizē ar savu uzplaukšanu, pēkšņi atrasties uz gleznas veidiem un līnijām. Jo tu jau ziedi ziemā, pēc Austrālijas gadalaika. Un Ērim decembrī ir dzimšanas diena. Viens zieds tur kādreiz varētu būt parādījies, augstākais divi. Interesants arī pats tas notikums, šāda dabas un cilvēka radīta skaistuma sastapšanās - ne? Tas man jau vairākkārt licis pabrīnīties. Piemēram, kad kamīnistabā pa gala logu rietošas saules sārtums pēkšņi appludina lielo ziedu greznojumu uz pretējās sienas. Tad tur sākas pavisam cita opera! Jauna klātiene, kādas būtnes ierašanās, ietekme. Bet nepostoši, taisni otrādi, papildinoši, bagātinoši. Uz dažām minūtēm. Brīnumainas lietas. Galvenais tas vieglums. Tas neticamais vieglums, ar kādu tas notiek! Pēkšņi ziemas vidū tavs zieds te atrodas uz gleznas, tavas uzziedēšanas, tavas dziļākās būtības viegli uzlikts tur.
Tas mums te ir.
Katru ritu tu man ar savām mūžamzaļām lapām pasaki, kāds šodien laiks. It kā tev no mūžīgām dzīlēm būtu zināms, ka laiks ir viens no maniem dārgumiem. Bijis tūliņ no paša sākuma. Kā tas pieskārās Jelgavas dārziem, bruģiem, namiem. Tām mazajām ielām, nodegušajiem, sagrautajiem namiem. Tas ir tā pazudināts, aizslaucīts no pasaules. Bet es to zinu. Manī tas ir. Pelēka novembŗa novakare pie zemiem koka slēģiem. Aprīļa lietus uz nomaļas ieliņas apaļiem akmeņiem. Bērnībā tas ir tuvu acīm, rokām, sejai, saskatāms, sasmaržojams, ieelpojams. Laiks. Ienāk, iesūcas cilvēkā. Viņš to patur sevī. Tā ir. Es to zinu un tu to zini. Tu ries savus pumpurus pēc Austrālijas gadalaika. Mans mīļais, zaļais draugs. Te, redzi, ir tas likums. Dzimtene grib būt pie tevis, un tu gribi būt pie viņas. Tas lielais likums te ir. Būtnei un vietai vajag būt kopā. Viņas abas to zin. Viņas tik ļoti zin šo likumu, ja notiek novirze, atšķiršana, aizklīšana, tās joprojām tiecas to pildīt, lai vai kas. Ja citādi nevar, apgriežas otrādi. Koks un cilvēks kļūst par mazu vietu savai dzimtenei. Ja pasaule tā sametas. Mēs taču abi to te skaidri redzam un zinām. Citā pasaules malā tu glabā savās dzīlēs savas dzimtenes gadalaikus, dzīvības sulas tavā stāvā rit pēc tiem. Glabā un tur to, kas nepieciešams pastāvēšanai. Sava vieta. Būtne savā vietā. Būtne un vieta kopā. Varbūt tāpēc pasaulē aug un pieņemas sajukums, ka šis likums pārāk lielā mērā sāk palikt neizpildīts.
Par to tu man stāsti. Tu uzziedi ziemā, un Kalifornijas bites ceļas augšā un ducinās pa taviem ziediem. Iespējams, ka pa šiem gadiem kāda bite arī ir atspīdinājusies mazajā atspulgā. Bites ir jauki kukaiņi.
Tas mums te ir ar tevi. Varbūt viņi nozāģēs tikai tos zarus, kas par tuvu elektrības vadiem.
Par rakstnieci Benitu Veisbergu skat. JG215:9
