Jaunā Gaita nr. 234, septembris 2003
Zinta Aistara
Déjà vu
Zinta Aistara. Čikāgā, 2001.
Sēžu Kentakijas krogu, dūmakainā krēslā un raudu. Lielām, treknām asarām. Ne īsti no bēdām, varbūt drīzāk no žēlabām... tas ir, ja mani, pusmūža sievieti, it kā prātīgu, it kā spokiem neticošu, vairs nespēj raudināt sendienu spoki. Bet redzi, raudina gan. Un no šiem spokiem visbaismīgākais ir tas, kas līdzinās man. Vai pazīt var? It kā es, it kā ne. Slaidāka un mazliet spožākām acīm, kā jau jaunākai sievietei, kas vēl nav pārāk dzīves izplucināta un sapurināta. Acīs tāda neganta uguns liesmo, ka vēl tagad, divpadsmit gadus vēlāk, aizrauj elpu, tādās ieskatoties. Ai, kā viņa dega! Cerībās, sapņos, nākotnes drosmīgos plānos! Tev žēl? tu prasi.
Ar plaukstu noslauku vaigu. Nē. Nemaz. Nav žēl. Tikai...
Tikai?
Tāds kā smagums. Tāds kā... nezinu. Varbūt arī žēl, es cenšos izskaidrot savas asaras, bet neizdodas. Pēdējos divpadsmit gadus nav iespējams tik vienkārši, dažos trāpīgos vārdos, izskaidrot, kur nu vēl pēdējos divdesmit divus. Tas bija pirms divdesmit diviem gadiem, kad kā jauns skuķis pārcēlos no Mičiganas uz Cincinnati, piebrieduši kā maizes kukulis savu vairs nenoslēpjamo noslēpumu. Nepilnu mēnesi vēlāk piedzima jauns skuķēns, pīkstīgs un sārts, linu gaišiem matiņiem, debesszilām actiņām, dūrītēm kā sārtiem pumpuriem. Var jau būt, ka toreiz, pēc gadiem mērot, skaitījos pieaugusi, ne vairs meitene... bet man likās, ka mēs augām abas kopā, mācījāmies izbrīnētām acīm pasaulē skatīties, un dzīvi uzsūkt un sevī ieņemt - mans mazais skuķēns kā siltu pienu, es kā reibinošu vīnu. Brītiņš, un mēs esam trīs. Māsiņai blakus pīkst sārts brālītis. Brītiņš, un es ķeru abus pie rokām un dodos ārā pa durvīm, apņēmusies glābt savu dzīvi. Glābt no kā? Varbūt to vēl īsti neizpratu, tikai - ka glābiņš vajadzīgs, un steidzīgi. Tā arī aizsteidzās tie desmit gadi. Brītiņš, un es sēžu dūmakainā krogū - ar tevi, savu sudrabaino draugu, sudraba kazbārdiņu zem zoda. Brītiņš, un arī šis vakars, šis ceļojums būs beidzies. Bez asarām neiztiksi? tu vēl prasi, bet jau bezcerīgi.
Neiztikšu. Un kādēļ? Šis ir tas brīdis, kad man jāraud, es šļupstu. Ar plaukstu atkal pārlaižu satraukumā sasilušiem vaigiem, iemērcēju lūpas alū. Jā, labi, varbūt arī žēl, un kādēļ ne? Kādreiz arī pašam sevi jāpažēlo. Dzīve jau nežēlos. Labi tikai, ka toreiz man nebija ne jēgas, kādā bezdibenī laižos, nebūtu skrējusi tādam pretī.
Tātad tomēr, tu sarauc pieri. Tev žēl. Ka atstāji te savu iepriekšējo dzīvi.
Fui, es noskurinos. Ne prātā nenāk. Vai tad tev nav tā kādreiz bijis? Ka žēl pārdzīvoto sāpju, kaut nenožēlo pārdzīvoto, kas izsauca sāpes? Es darīju pareizi toreiz aiziedama, par to nešaubos. Nav arī tā, ka pēc tam netiku piedzīvojusi daudz skaistuma. Un kā vēl.
Mani arī? tu uzrauc vienu uzaci jautājumā. Pussmaidiņš.
Jā, draudziņ. Tevi arī. Mēs esam viens otra dzīvēs ienesuši arī skaistumu. Tu pacel savu alus glāzi, malko, acis piemiedzis, bet es redzu: tāds pats pussmaidiņš tev kā man. Paliek mazliet vieglāk ap sirdi. Arī asaras apžūst. Bet ar visu to es jūtos īpatnēji pazudusi. Apmaldījusies kādā pagātnes samurgojumā. Kā tas iespējams, ka var dzīvot vienā vietā desmit gadus, aiziet, atgriezties un to vairs nepazīt? Te dzima mani bērni. Te dzīvoju mājā, kuŗu ik dienas kopu, kopu dārzu, stādīju puķes, vārīju vakariņas, klāju gultas, svinēju svētkus, ielūdzu ciemiņus, loloju sapņus, ievadīju vakarus un apsveicu rītus. Te kopā ar vīru cēlām paši savu uzņēmumu, mēbeļu veikalu, un astoņus gadus tajā saimniekojām. Te sūtīju bērnus uz skolu. Te mūsu bibliotēka, kur patika pavadīt gaŗas stundas. Te, pa šo ielu, gāju pastaigāties. It kā es atceros... it kā neatceros. Savādā miglā viss. Lai sameklētu šo krodziņu, lai savam draugam to parādītu, es stāstīju aumaļām - tur ir tā, zini, un tas ir tā, un mēs toreiz šitā, un jā, bija jauki, un tagad brauksim te, bet tagad... un mēs apmaldījāmies. Izrādījās, ka es vairs neatminējos, kur krodziņš atrodas. Kā tūristam bija jāprasa kādam, uz ielas stūra stāvošam, gaidot gaismas pārdegšanu. Varēja skaidri redzēt, tas dzīvo te. Sejā manāms miers, kas redzams tad, kad cilvēks ir savās mājās. Jā, viņš mums laipni pastāstīja, zinot gan tādu krodziņu... brauciet atpakaļ, no kurienes nupat izbraucāt, pa to ielu, tad pa kreisi, tālāk pa labi, un tad...
Patiesība tāda, es teicu, ka šī pilsēta piederēja viņam, ne man. Mans sudrabainais draugs pamāj. Laikam viņš saprot. Vismaz izliekas, ka saprot. Kas zin, varbūt arī toreiz es nebūtu varējusi pateikt, kā šo krodziņu atrast. Mēs te braucām itin bieži. Bērniem sarunājām aukli, sestdienas vakarā atbraucām uz pilsētu, kādā restorānā paēdām vakariņas, tāpat varbūt pa ielām pastaigājām, skatoties pilsētas gaismas. Ziemas te bija īsas, vasaras gaŗas. Tādi silti vakari, ideāli pastaigām, bija daudzi.
Cik romantiski.
Ieskatos pētīgāk tavās jūrzaļās acīs. Greizsirdīgs?
Bet šis pilsētas nostūrītis, tas piederēja viņam. Viņš to atrada. Viņam te patika. Es, kā jau paklausīga sieva, gāju līdzi savam vīram, kur viņš ved.
Nopūtos. Iedzeru nu jau sasilušo alu, un, kad atkal pacēlu acis, satiekos ar tavējām. Nē, draudziņ, es atkārtoju. Lai nebūtu pārpratumu. Man nav žēl. Bet ap mani tinas spoki. Tā es, kas es toreiz biju. Gandrīz, gandrīz manu vīru, tepat vēl sēžot pie nākošā galda, kaut toreiz apgaismojums likās citāds, mazliet spožāks, un sienām cits tonis, pie tām piekārtas citas gleznas. Publika arī mainījusies. Visi tik jauni. Vai mēs toreiz arī bijām tik jauni? Nezinu, vai vērts par to stāstīt, vai sapratīs... bet varbūt arī. Cik romantiski, tu teici, un neapstrīdami, bija arī romantika. Mani mīlēja. Pat dedzīgi. Par mani gādāja, un man bija viss, kas sievietei vajadzīgs, lai dzīvotu ērtu dzīvi. Jumts virs galvas, desmitnieks makā, kleita mugurā, ēdiens galdā. Ko tad vēl?
Bet izrādījās, ka bija vēl kas vajadzīgs. Varētu teikt: kas nepieciešams.
Katram kāds trūkums, tu ar nagu pakasi galda malu. Blakus pie krodziņa letes nosēžas jauns pārītis, smēķētāji, un noskrapšķ sērkociņš, iedegas liesmiņa, tiek aizdedzināta cigarete. Mēs abi piemiedzam acis, saraucam degungalus.
Bez šaubām, es saku. Un man pašai varbūt visvairāk tādu trūkumu.
Nu, ne jau -
Svarīgi tas, vai katram tie trūkumi štimē, vai pretī nostājas. Kā man patika parotaļāties ar vārdiem, sastatīt tos kā zaldātiņus dzejā, sarindināt teikumos, lai iznāktu stāsts, apžēliņ, pat sadomāties iet kaŗa gājienā, lai iznāktu romāns! Nē, tas viņam likās neprāta kalnagals.
Tas jau nav trūkums. Katrā ziņā ne tavs.
Nav gan. Tāpēc jau aizgāju. Kaut gan, tā teikt, jāatzīstas, ir pārāk vienkārši teikts, ka tādēļ vien. Ar to tas sākās, bet tāda atšķirīga dzīves izpratne, tā izplešas un pārņem ar laiku kopdzīvē arī visu pārējo. Trūkumu man bija, ir vēl tagad, būs arvien. Bet manas vārdu rotaļas, no tām es nevēlējos atteikties. Vienalga, cik nepraktiskas tās viņam likās.
Tiešām tev to liedza?
Ai, nē. Ne jau tā, ka liegtu. Bet var arī cilvēkā kaut ko smacināt līdz nāvei, ja tam mūžīgi pāri skatās. Ja to uztver kā nesvarīgu. Ja to arvien atgrūž, atliek citai reizei, tās lapas ar sarindotiem vārdu kaŗavīriņiem, šo nieku spēli. Varēju gaidīt dienām, nedēļām, kur nu, gaidīt mūžību, līdz pienāktu brīdis tādas lapas un burtnīcas pacilāt lasīšanai. Saproti, es biju viena. Tik ārkārtīgi viena...
Tu saknieb lūpas, viegli pamājot. Es zinu, tu saproti. Tādēļ jau mēs te sēžam dūmakainā krogā, spokus trenkājot. Šobrīd gan apnikušas runas. Mēs katrs ieslīgstam savās domās. Spoki vijas ar blakus smēķētāju cigarešu dūmiem. Kājas sagurušas - visu dienu spokus trenkājot gan pa Kentakijas ielām, gan pāri upei Cincinnati. Man patika tevi uzvest kalna galotnē... ak, cik jauki tas skan!... pa vijīgiem celiņiem līdz Mount Adamsa augstākajam punktam, no kurienes varējām pārskatīt visu pilsētu, Ohio upi, un pāri upei Kovingtonu. Lielceļš aizlokās kā izbirusi pērļu virkne uz dienvidiem. Bijām aizbraukuši tālu, līdz Atlantai, kur mūs sagaidīja grāmatu klubs ar aicinājumu lasīt savus rakstdarbus. Tu lasīji no sava nupat kā iznākušā romāna, es savas dzejas, gan vienā, gan otrā valodā. Es pacēlu acis, lai tavējās ieskatītos. Vai pat apjēdz, kāds brīnums tu man esi? Otrs cilvēks, blakus gājējs man gadījies... kurš tikpat burtu maģijas apņemts kā es pati. Cenšos iedomāties, kā tas varētu būt tev te, pa ceļam piestājoties kādā manas iepriekšējās dzīves apkārtnē, blandīties pa manām vecām takām, beigās sēžot dūmakainā krodziņā un to visu asaraini apsveŗot. Nē, nevaru iedomāties. Pārāk daudz ap mani spokojas, lai varētu tādai miglai cauri ko saredzēt. Mirkli pat liekas, man pretī sēž viņš... un, tā atpakaļ skatoties, es apjēdzu, arī toreiz viņš pārāk mīlēja glāzi celt. Kamēr es izdzēru vienu alus glāzi, viņš izdzēra trīs. Kamēr es grasījos savākt somiņu, aizpogāt mēteli mājās iešanai, viņš vēl izdzēra ceturto. Vēlāk gribēja vainot mani, ka es vainīga, es viņu ietrencu dzērāja dzīvē. Nebūtu prom gājusi, nebūtu visu mūsu kopdzīvi izjaukusi...
Ar pirkstgalu apvelku savas alus glāzes maliņai tā, ka viegli nodžinkst. Iesim, es saku. Man te nepatīk. Un zini? Man te nekad nav paticis. Tu uzmet uz galda dažas naudas zīmes par divām pusizdzertām alus glāzēm un saņem manu roku savējā. Iesim, tu saki.
Nakts ir patīkami vēsa. Uz ielas izgājis, tu apliec roku maniem pleciem. Sudrabaina kazbārdiņa nokut man pie auss. Gadi, tik daudz gadu, it kā mūžība, it kā pavisam cita dzīve un cita sieviete, un tomēr... kaut kas manī vēl skan no viņas... tās, kas vēl paliek krodziņā sēžot. Būs labi, domās viņu drošinu. Viņa vēl nezin, kā izaugs skuķītis lingaišiem matiņiem, izaugs puišelis vīrā, izaugs viņa pati... sapurināta, apbružāta, mazliet paplosīta, bet izaugs, izturēs, savus vārdus kā spēļu zaldātiņus kabatā paglabājusi.
Vienu roku iebāzusi kabatā, otru ieslidinu tavējā. Ielas galā, starp ēkām, viz Ohio upe savā neapturamajā straumē.
Zintas Aistaras radošajā kontā dzejkrājums Māla kausā (1983), stāstu un noveļu krājums Ievainots zelts (1985, Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva) un stāsts bērniem Oliņa. Pirmās divas grāmatas ilustrējis viņas tēvs, mākslinieks Viestarts Aistars. Pati rakstniece veidojusi vāka dizainu Gesta (J. Conrad Guest) romānam Januarys Paradigm. Zintas stāsti, dzejdarbi un raksti publicēti periodiskos izdevumos Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, ASV.
