JG234 Rita Laima Bērziņa. Mīkstā staipīgā patiesība

Rita Laima Bērziņa

MĪKSTĀ STAIPĪGĀ PATIESĪBA

Piezīmes no Kolumbusas, Ohaio

No 2003.13.VI Columbus Dispatch:

Čarlzs Krauthammers (Charles Krauthammer), Washington Post Writers Group: Feļetonists Franks Ričs lieliski raksturoja pretkaŗa kustības pašattaisnošanos, rakstot (The New York Times, 27. aprīlī), ka ‘Bagdades mūzeja izlaupīšana ir kļuvusi par lielāku simbolu Bagdades krišanai nekā mazāk mākslinieciski vērtīga priekšmeta − Sadama pieminekļa − gāšana.’ Šī apgalvojuma patmīlība un iedomība ir fantastiska. Sadama Huseina gāšana no varas atbrīvoja 25 miljonus cilvēku no 30 gadu gaŗām mokām, slepkavošanas, kaŗa, bada un trūcības psichopātiskas ģimenes vadībā, kuŗas ļaunums līdzinājās Josifam Staļinam, bet kuŗa guva lielāku baudu no tā. Upper Westside liberāļiem tas ir mazāk svarīgi nekā mūzeja iznīcināšana...

Džordī Anne Geijere (Georgie Anne Geyer), Universa! Press Syndicate:... Mūsu kaŗavīri maksā briesmīgu cenu par praktiski un morāli neizprotamo faktu, ka Buša administrācija tūlīt neieveda (pēckaŗa Irākā) Eiropas, ANO un citas militārās policijas, nevaldības organizācijas, humanitāros darbiniekus, archaeologus un ieroču inspektorus. Tāds bija lēmums jau no paša sākuma − lēmums, kas balstījās uz Vašingtonas stūrgalvību, iedomību un pašpārliecinātību − un par ko tagad maksā amerikāņi vārdā Bils, Džo un Stjuarts Irākā, kuŗi dienē tādās līdz šim nezināmās vietās, kā Faluja, Tikrita un Hadita... Vai uzdrīkstos izteikt domu, ka viss, iespējams, būtu bijis citādāk, ja kādiem no amerikāņu civīldūžiem, kas bija iesaistīti šajā lietā, bērni atrastos Irākā? Kā var attaisnot lēmumu uzvelt okupācijas nastu un atbildību uz jaunu amerikāņu pleciem, lai viss naids, kas vērsts pret okupantiem, tiktu vērsts pret viņiem, kad daudzi citi būtu varējuši piedalīties un palīdzēt izkliedēt naidu, kas vairojas visā Irākā šodien?

ASV vidienē jūnijs pienāca ar vienmērīgu zaļumu un biežām lietavām. Jaunākā dēla kristībām maija beigās tūlīt sekoja vīratēva nāve un bēres (vēl viens latvietis, leģionārs ar bagātu mūža pūru aizsaulē). Radio, kas pirms šiem godiem ziņu raidījumu dēļ bija skanējis augu dienu, tagad biežāk klusē, jo tuvojas vasara un prāts kavējas pie puķēm dobēs un vasaras iecerēm. Protams, katru dienu apsēžos pie datora un ātrumā pārlasu pasaules un Latvijas ziņas, taču Irākas kaŗam beidzoties, dedzība, ar kādu uztvēru ziņas no šīs man svešās valsts Tuvajos Austrumos, nedaudz noplakusi. Irāka beigusi pastāvēt kā ASV masu mēdiju un to patērētāju degpunkts, lai gan ziņas nav pavisam apsīkušas: uz Irāku brauc un no tās atgriežas ievērojami žurnālisti, kuŗu stāsti ir patiesi saistoši. Joprojām manī saglabājas interese par to, kā veiksies ASV, mēģinot nostabilizēt un demokratizēt Irāku, kas 30 gadus atradās aiz sava „Dzelzs priekškara.”

Pēdējā laikā bieži atskan ziņas par irākiešu snaiperu un partizāņu uzbrukumiem ASV kaŗavīriem. Gandrīz ik dienu padzirdu, ka kaut kur zem Irākas baltās saules atkal kāds amerikāņu zaldātiņš „nolaists no kātiem.” Vai kādam šeit ASV tas īpaši rūp, ja neskaita šī upura tuviniekus? Tas ir gaistošs uzraksts datora ekrānā, īsziņa radio: bija kaŗavīriņš, nu vairs nav. Bojāgājušo vecums svārstās no 18 līdz 30 gadiem. Jauniņie un naivie, kas pilda savu pienākumu demokrātijas, cilvēktiesību, brīvā tirgus vārdā. Vai ar Irāku būs tāpat kā ar Afganistānu, kas pazudusi no masu mēdiju radariem? Afganistānas situācija vairs nav aktuāla. Ja nemaldos, tur valda diezgan liels chaoss. Kad sāku skricelēt šīs pārdomas kaut kad pēc 7. jūnija, lasīju žurnālā Time, ka, kopš 2. maija, kad Prezidents Bušs paziņoja, ka kaŗadarbība beigusies, Irākā naidīgos uzbrukumos miruši vairāk nekā 30 amerikāņu un britu kaŗavīri; tas esot vairāk nekā 15% no kopējā šo valstu kritušo skaita kaŗa laikā (skat. <www.usnewslink.com/uscasualties.htm> par ASV kritušajiem). Skaits turpina augt, par ko pārliecinos katru dienu, ieslēdzot radio.

Tagad amerikāņu prātus saista citas ziņas − vīrusi, klimata untumi, mājturības dievietes Martas Stjuartes gaidāmā tiesas prāva, tā pati Izraēlas un palestīniešu mūžīgā asinspirts, Harijs Potters, zaļais spēka mitriķis The Hulk... Mēs varam tikai iedomāties, kā īstenībā rit dzīve Irākā pēc Sadama Huseina sakāves, kā rit amerikāņu praktiskais ikdienas darbs, mēģinot apturēt anarchiju un mazināt atbrīvoto irākiešu naidīgo attieksmi un sociālo spriedzi.

Taču ar šo rakstu vēlos atgriezties nesenā pagātnē, kā to lūdzis JG redaktors, lai pieminētu dažus Irākas kaŗa drūmākos notikumus...

12. aprīlī no radinieces Kalifornijā pienāca e-pasts ar sekojošo tekstu (oriģināli sacerēts angļu valodā): Kā šīs valsts pilsone jūtu dziļu kaunu un izmisumu, uzzinot, ka civilizētajai Amerikai nepietika prāta apturēt tik postošu barbarismu. Esmu sašutusi. Pievienots bija laikraksta The New York Times nu jau slavenais 13. aprīļa raksts par to, kā 10. aprīlī satrakots irākiešu pūlis ielauzies Irākas Valsts mūzejā Bagdadē, kuŗā glabājušies pasaulē izcilākie seno mezopotāmu kultūras paraugi (līdz 7000 gadiem veci), un to izdemolējis, izzadzis, tādējādi nodarot baismīgu postu gan Irākas, gan pasaules kultūrvēsturiskajam mantojumam. Galveno sašutumu visā pasaulē izraisījis fakts, ka ASV kaŗaspēks neko īpašu nav darījis, lai mūzeju apsargātu un novērstu ielaušanos, lai gan Pentagonu un Prezidenta Buša administrāciju jau laikus pirms kaŗa dažādi eksperti un zinātnieki brīdinājuši par mūzeja un citu ar kultūru saistītu iestāžu, objektu apsardzes nepieciešamību. 15. aprīlī izlasīju vēl satraucošāku rakstu (Associated Press) par to, ka marodieri izdemolējuši un izdedzinājuši Irākas Valsts bibliotēku un Irākas galveno Islamam veltīto bibliotēku, kas atradās Reliģisko lietu ministrijā. Mūzejs un bibliotēka Irākas ziemeļos, Mosulā, arī esot cietis no vandaļiem.

Kopš 13. aprīļa raksta publicēšanas situācija kļuvusi nedaudz skaidrāka, un izrādās, ka sākotnējās aplēses par postažu Valsts mūzejā esot pārspīlētas. No mūzeja 170,000 senlietām apmēram 3000 aizvien pazudušas, un pagaidām nav zināms, vai uz visiem laikiem. Taču ziņu aģentūra The Associated Press 8. jūnijā ziņoja, ka skaitlis 3000 ietveŗ arī priekšmetus, kas nav izstādīšanas vērti, un māla priekšmetu lauskas. No galvenās ekspozīcijas aizvien pazuduši 47 eksponāti (sākotnēji bija pazuduši 4 eksponāti). Šis tas pamazām atrodas, tiek atdots, un tagad Valsts mūzejs esot lieliski apsargāts (jāpieņem, ka arī pārējie cietušie mūzeji, bibliotēkas beidzot tiek apsargāti). Skaitļi par mūzeju un citu Irākas ar kultūru, vēsturi, zinātni un pētniecību saistītu iestāžu zaudējumiem pēckaŗa periodā turpina mainīties, tā kā reālā situācija nav vēl absolūti skaidra.

Tomēr, zaudējumi Irākas un − līdz ar to − pasaules kultūrvērtībām kopš kaŗa sākuma un beigām ir smagi. Izbadējuši irākieši un profesionāli zagļi, izmantodami varas vakuumu, paguvuši aiz nezināšanas vai zināšanas, trūcības, mirkļa stulbuma vai vienaldzības, vai aiz tīra aprēķina savas valsts unikālo kultūrmantojumu krietni noplicināt.

Šī destruktīvā rīcība atstāja uz mani vēl drūmāku iespaidu nekā ziņas par civīliedzīvotāju un kaŗavīru nāvēm. Un šajās jūtās nebiju viena. Kaŗš ir kaŗš, un cilvēku bēdu stāsti cilvēkus ar laiku nocietina. Bet tas, ka kultūrmantojums, kas gadsimtiem glabājies kā unikāls vēstījums par civīlizācijas pirmsākumiem, tiek dažu dienu laikā sapluinīts, jo nav, kas apsargā bibliotēkas, mūzejus, ministrijas, archaeoloģiskos izrakumus, senvietas, ir − vismaz man − daudz smagāks pārdzīvojums. Ceru, ka lasītājiem neliksies, ka esmu bezsirde. Kad internetā risinājās sarakste (starp draugiem un paziņām) par mūzeju un bibliotēku postīšanu, bija iespaids, ka dedzīgie kaŗa aizstāvji šos zaudējumus uzskatīja par šī kaŗa collateral damage (nesen radies jēdziens ar aukstasinīgu pieskaņu, kas iesakņojies mūsu apziņā uz palikšanu, un ko neņemos patlaban tulkot). Kā saka − nevar jau visu gribēt (brīvību un vēl kārtību).

Internetā palasīju informāciju, ko apkopojusi National Geographic žurnāla ekspedīcija, kas devās uz Irāku, lai noskaidrotu pēckaŗa situāciju attiecībā uz kultūrvēsturiskām vērtībām (raksta datums − š.g. 11. jūnijs) – „Ancient Iraqi Sites Show Theft and Destruction.” Ekspedīcija secinājusi, ka daudzas Irākas senvietas cietušas no pēckaŗa zagšanas vai no ilgstošas pamestības. No 24 vietām, kas tika apmeklētas, vairākas archaeloģijai un vēstures pētniecībai svarīgas senvietas nebija apsargātas, un ekspedīcija bija aculieciniece tam, kā simtiem cilvēku veic nelikumīgus izrakumus vietās, kur būtu jārušinās erudītiem pētniekiem ar smalkiem instrumentiem. Ekspedīcijas vadītājs Henrijs Raits vēstījis, ka daudz lielāks priekšmetu skaits, nekā tas, ko par pazudušu uzdeva Irākas Valsts mūzejs Bagdadē, tiek katru dienu izplēsts no zemes un atstāj valsti. Neaptveŗami tiek postītas neatvietojamas archaeoloģiskas liecības. Kā zināms, antikvāro priekšmetu tirgū apgrozās miljardiem dolāru. Situāciju saasina Irākas iedzīvotāju smagais ekonomiskais stāvoklis − bezdarbs un bads, izpostītā ierastā vide.

Archaeologi lēš, ka Irākā atrodas starp 20 000 un 100 000 senvietu − no uzkalniņiem līdz senām, teiksmainām pilsētām. Lai gan žurnāla ekspedīcija izsakās pieklājīgi par ASV militāristiem, tā uzsveŗ, cik ārkārtīgi svarīgi šajā pārejas posmā apsargāt šīs trauslās senatnes liecības, lai uz visiem laikiem tās nezaudētu. Piemēram, apmeklējot Adabi, ekspedīcija atzīmē, ka zagļi pa zemi izmētājuši neapzinātus priekšmetus no pasaules agrīnākajām civilizācijām, ieskaitot ķīļrakstu plāksnes, akmens darbarīkus un kapara un bronzas priekšmetus. Lai gan daudzi bija veseli, tie bija zaudējuši savu kontekstu, un, līdz ar to, lielu daļu savas vērtības. Jāatceras, ka tur, kur patlaban ir Irāka, reiz bija senā Mezopotāmija, ko archaeologi un vēsturnieki dēvē par „civilizācijas šūpuli,” jo tur radās rakstītais vārds, kā arī kompleksā lauksaimniecība, rakstītais likums, organizētā reliģija, zinātne un citi „ceļa stabi” cilvēces evolūcijā.

Ir skumji apzināties, ka nedz ASV, nedz Lielbritānija nav pievienojušās 1954. gada Hāgas konvencijai, kas paredz okupējošās varas atbildību apsargāt okupētās valsts kultūrvērtības. Skaidrs, ka šobrīd nepietiek cilvēkresursu − nedz ASV armijas, nedz Irākas civīliedzīvotāju aprindās, lai visu nosargātu. Profesionālajiem zagļiem un pasaules antikvāro priekšmetu tirgotājiem tas, protams, ir izdevīgi.

Profesors Valters Sommerfelds (Walter Sommerfeld), Austrumu filoloģijas profesors Mārburgā, kas apmeklēja Irāku pēc kaŗa, savā 17. maija rakstā (Süddeutsche Zeitung) apraksta situāciju: Kāds iedzīvotājs stāsta, ka amerikāņu zaldāti lika irākiešiem, kas gadījās pie [Valsts] mūzeja, doties iekšā un ņemt ko grib: ‘Šie ir jūsu dārgumi, ejiet iekšā!’... Visos ziņojumos vispārsteidzošākā detaļa bija apgalvojums, ka amerikāņu kaŗavīri veicinājuši mūzeju izzagšanu, atlaužot labi nostiprinātās durvis un mudinot skatītājus uz laupīšanu: ‘Ej, Alibaba, tas pieder tev!’ saukuši amerikāņi, kā liecina vairāki irākieši... Irākas 15 universitātes ir pilnīgi izzagtas un izdedzinātas... Vienīgi Bagdades universitāte Djadarijā palikusi neskārta. Tur amerikāņi iekārtojuši savu štābu. No Mustansanjas Universitātes, kas līdzās Boļonas Universitātei ir vecākā pasaulē, nav palicis nekas...

Svarīgas, unikālas senas grāmatas, reti, illuminēti manuskripti − pašu irākiešu izpostīts mantojums? Grūti aptvert, negribas ticēt, gribas domāt, tas tikai murgs. „Nekas nav mūžīgs.” Tomēr, tā ir visas cilvēces traģēdija.

Irākas archaeologs Raids Abduls Ridhars Muhameds (pēc Irākas Valsts mūzeja izlaupīšanas, izdemolēšanas): Valsts identitāte, vērtība un civilizācija mājo tās vēsturē. Ja kādas valsts civīlizācija tiek izlaupīta, kā tas šeit notika, tās vēsture izbeidzas. Lūdzu, pasakiet to Prezidentam Bušam. Atgādiniet viņam, ka viņš solījās atbrīvot Irākas tautu, taču šī nav atbrīvošana, tā ir pazemošana.

Daži dusmojas uz irākiešiem, kuŗi paši posta savu identitāti, citi − uz amerikāņu kaŗaspēku, kas, atbrīvodams tautu no nežēlīga diktatora, atvēris „Pandoras šķirstu,” no kuŗa tagad ārā gāžas naids, izmisums, mantkārība, blēdība utt.

Mana nostāja attiecībā uz ASV kaŗu Irākā visu laiku bijusi svārstīga, un mēnešos pirms invāzijas, kad biju vairāk pret nekā par kaŗu, aizrautīgi sekoju ziņām par ANO Drošības padomes debatēm, ANO galvenā ieroču inspektora Hansa Bliksa ziņojumiem par ANO inspektoru gaitām Irākā, medījot masu iznīcināšanas ieročus; ar lielu interesi ieklausījos dažādu Irākas un Tuvo Austrumu ekspertu atšķirīgajos viedokļos; vēroju Eiropas un citu valstu nostāju iespējamā kaŗa jautājumā. Protams, kaut kādā brīdī kļuva skaidrs, ka kaŗš notiks, ka Vašingtonā tas jau bija done deal, un nedz Eiropa, nedz pasaule, nedz daudzie pretkaŗa demonstranti nespēs to apturēt. Starp draugiem, radiem un paziņām − latviešu un amerikāņu − arī veidojās atšķirīgi viedokļi, pat diametrāli pretēji, un tas saskanēja ar to, ka pat starp Tuvo Austrumu lietpratējiem nevaldīja vienprātības. Vairums paziņu bija pret kaŗu, tomēr daži atbalstīja ASV prezidentu un ideju, ka irākieši jāatbrīvo no briesmīga diktatora. Īpaši vairāki (ASV) latvieši atgādināja Latvijas vēsturi, mokas zem Staļina, un nopēla Francijas un Vācijas „gļēvulīgo” attieksmi. Latvija, Lietuva, Igaunija un vairākas Austrumeiropas valstis nolēma pievienoties ASV veidotajai koalīcijai. Šo soli varēja saprast, ņemot vērā Austrumeiropas neseno vēsturi un pieredzi zem komunistu diktatūras, kā arī apsvērumus par NATO. Tomēr, lasot Delfi portālu, bija skaidrs, ka arī starp latviešiem Latvijā (ieskaitot inteliģences pārstāvjus) domas dalījās. (Kad Francijas prezidents Žaks Širaks kratīja pirkstu un kaunināja Austrumeiropu kā mazu, nerātnu bērnu par tās nostāju, tad gan man asinis uzvārījās!)

Ik pa laikam lasot Tomasa Frīdmaņa (Thomas Friedman, The New York Times) komentārus par briestošo krīzi, radās iespaids, ka arī viņam, kas labi pazīst Tuvos Austrumus, nebija īsti skaidrs, vai kaŗš bija pareizais atrisinājums vai ne. Kādā starptautiskā radio debatē (februārī?), ko bija sarīkojis National Public Radio un BBC, izskanēja vairāku irākiešu ārzemēs viedokļi: lai gan ar bažām, šie polītiskie bēgļi tomēr visā visumā atbalstīja kaŗu, lai gāztu Sadamu Huseinu, atgādinot par briesmīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Irākā, par nežēlību, vajāšanu un spīdzināšanu. Kāds par kaŗu varēja būt viedoklis tiem, kas smaka Irākas cietumos? Bija skaidrs, ka nepastāv viena absolūta patiesība, un tāda nepastāv arī tagad, kad kaŗš oficiāli beidzies. Vai brīvība ir absolūts princips, pēc kā tiekties par katru cenu? Kā latvieši mēs droši vien teiktu „jā.” Vai Buša administrācija tiecās atbrīvot apspiestu tautu? Gāzt briesmīgu diktatoru? Veicināt Tuvo Austrumu demokratizāciju? Tikt vaļā no masu iznīcināšanas ieročiem, kādi ir arī citām valstīm? Vai kaŗš kalpoja kādām šauri savtīgām interesēm, naftas uzņēmumiem? Strīdi, debates, minējumi, izmeklēšana gan Vašingtonā, gan Londonā un citur turpinās.

Satraukums pieauga, pārliecinoties, ka diplomātija izsmelta un kaŗš patiesi ir neizbēgams. Uztraukums bija par to, kā kaŗš iespaidos situāciju Tuvajos Austrumos un visā pasaulē, vai tas neizraisīs vēl lielāku terroristu/fanātiķu skaita pieaugumu. Uztraucos par „zaļajiem” ASV kaŗavīriem, kam bija jādodas militārā konfliktā, kā arī par Irākas apspiestajiem civīliedzīvotījiem, kam atkal būs jācieš kaŗa darbības dēļ. Kad sākās invāzija, pielipu pie radio un TV, sekodama notikumu gaitai un žurnālistu ziņojumiem. Manas reakcijas turpināja būt svārstīgas. Elektronisko vēstuļu, viedokļu apmaiņa turpinājās. Un tad, Bagdade krita, un − čiks − kaŗš it kā bija beidzies. Bath partijas funkcionāri izgaisa, izgaisa pats „ragainis” Sadams un viņa pekles dēli Kusajs un Udejs. Apšaudes starp amerikāņiem un Sadama līdzskrējējiem turpinājās (un turpinās), bet Sadama pieminekļi gāzās un irākieši līksmoja. Arī mani saviļņoja šī līksmošana, jo tā pēkšņi tik ļoti atgādināja Latvijas notikumus astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kad dzīvoju Latvijā. Uzvara pār nežēlīgu diktatūru! Vēl nesen man bija birušas asaras par divpadsmitgadīgo irākiešu puisi, kuŗš zaudējis rokas un visu ģimeni bumbas eksplozijā. Tad − lija asaras par brīvību... Un tad, ziņas par mežonību un barbarismu un kaŗa padziļināto postu: it kā mans prāts un mana sirds būtu iekāpušas tingeltangelī − Top Thrill Dragster, kas uzrauj debesīs un dzen zemē.

Par to, vai kaŗš bija attaisnojams, lai spriež gudrāki cilvēki un lai rāda laiks. Mani interesē, vai Irāka spēs atkopties no barbariskās kultūrvērtību postīšanas, kādi beigu beigās būs zaudējumi, un cik vēl amerikāņu zaldātiem būs jāzaudē dzīvība, kamēr mēs visi vienprātīgi varēsim tomēr pateikt − bija vērts! Šobrīd man ASV uzvara šķiet nedaudz „tukša”: bez vēsts pazudis Sadams Husseins un viņa dēli, bendes, lišķīgie kalpi; nav atrasti masu iznīcināšanas ieroči (lai gan ticu, ka tādi bija), kuŗu šķietamā esamība bija oficiālais pamats ASV uzbrūkam Irākai; un sabiedriskā nekārtība bīstamā veidā turpina izplēsties. Anarchija, bezdarbs, bezcerība un neapmierinātība vēršas naidā, kas tiek vērsts pret jaunajiem amerikāņu kaŗavīriem, kuŗi, pieņemu, nevar vien sagaidīt to dienu, kad tiks mājās. Cik ilgi un par kādu cenu Irākā būs jāuzturas ASV kaŗaspēkam, un kā amerikāņi spēs savest šo pret sevi naidīgi noskaņoto valsti kārtībā − uz šiem jautājumiem laikam nespēj atbildēt neviens. „Civīlizācijas šūpulis” ir arī mūsu šūpulis, un, „kad to vienu kustināja, visi (šūpuļi) līdzi kustējās...” Ja turpināsies vērtīgo senvietu izpostīšana, kaŗa jēga un attaisnojums aizvien attālināsies. Cilvēces pēdu nospiedumi tuksneša smiltīs aizputināsies, izgaisīs vēstures liecības.

Patiesība ir mīksta un staipīga, un katrs to velk uz savu pusi.

	Laupītāji bijuši sevišķi kāri uz šīm ķīļu rakstu plāksnēm − visvecākajām atrastajām rakstu zīmēm, apm. 1800 pr.Kr.
No Nacionālā mūzeja pazudušās sumeriešu ģipsa stuetes – vīrietis un sieviete.	No Bagdades Nacionālā mūzeja pazudušās 5 000 gadu vecās Sakrālās vāzes fragments.