Jaunā Gaita nr. 234, septembris 2008
Rainers
Maria Rilke
|
|
RUDENS DIENA |
Tēvs: Ir laiks. Bij liela vasara. Klāj savu ēnu pāri saules pulksteņiem un klajumos dod vējiem vaļu. Liec augļiem pēdējiem būt gataviem, dod viņiem divas vasarīgas dienas, uz pilnību tos steidzini un vīnā smagajā lej saldmi pēdējo. Kam mājas tagad nav, tas necels vairs. Kas tagad viens ir, tāds ar paliks. Būs nomodā un lasīs, rakstīs vēstules, Un nemierīgi šurpu turpu klīdīs Pa alejām, kad lapas birs.
Atdzejojusi Laima Kalniņa
|
Pasaulslavenā franču tēlnieka Rodēna (Auguste Rodin, 1840-1917) privātsekretāre, vācu liriķis Rainers Maria Rilke (1875-1926) savās dzejoļu grāmatās (Stundenbuch, Buch der Bilder, Sonette an Orpheus, Duineser Elegien u.c.) tiecas panākt tādu pat skaidrību un precizitāti kā Rodēns savās skulptūrās. |
Adams
Zagajevskis
|
|
HJUSTONA SEŠOS VAKARĀ
|
Eiropa jau guļ segta raupji rūtotu robežu un senu naidu segu. Francija piespiedusies Vācijai, Bosnija Serbijas skavās, vientuļa Sicīlija gaišzilā jūrā.
Šeit ir vakars, vēl agrs, spuldze iedegta, un tumša saule ātri dziest. Es esmu viens, es nedaudz lasu, mazliet domāju, Klausos mūziku mazliet.
Es esmu, kur ir draudzība, bet ne draugi, kur apbuŗ bez burvības, Kur mirušie smejas.
Es esmu viens, jo Eiropa guļ. Mana mīļā guļ augstā namā Parīzes nomalē. Krakovā un Parīzē mani draugi brien tajā pašā aizmirstības upē.
Es lasu un domāju; kādā dzejolī es atradu vārdus: Ir tik drausmīgi triecieni... Nejautā! Es nejautāju. Heliokopters salauž vakara klusumu.
Dzeja aicina mūs uz augstāku dzīvi, bet kas ir zems arī runā, ir skanīgāks kā indoeiropiešu, spēcīgāks kā manas grāmatas un mūzika.
Šeit nav ne lakstīgalu, ne strazdu ar savām skumjām, saldām meldijām tikai dzeltenais ķauķis, kas atdarina katru dzīvu balsi. Dzeja aicina mūs uz dzīvi, uz drosmi pretī ēnai, kas aug. Jo vai tu spētu raudzīties uz zemi tik rāmi kā tālais astronauts?
No atslogota miera, grāmatu Grieķijas un atmiņu Jeruzalemes pēkšņi rodas dzejoļa sala, vēl neapdzīvota, jauns kapteinis Kuks to atradīs kādu dienu.
Eiropa jau guļ. Nakts dzīvnieki, skumji un plēsīgi, dodas medīt un nāvēt. Drīz arī Amerika būs miegā.
No angļu valodas atdzejojusi Laima Kalniņa
|
Poļu dzejnieks Adāms Zagajevskis (Zagajewski,) publicējis vairākas grāmatas arī angļu valodā − dzejkrājumus Tremors, Canvas un Mysticism for Beginners un eseju krājumus Solidarity, Solitude un Two Cities. Bijis apmaiņas mācībspēks ASV universitātēs. Pastāvīgā dzīves vieta Parīze.
|
Meja Svensone
|
|
JAUTĀJUMS |
Ķermenis mana māja, mans zirgs, mans suns, ko es darīšu, kad tu būsi kritis. Kur es gulēšu, Kā es ceļošu, Ko es medīšu. Kur gan es varēšu tikt bez sava zirga, tik dedzīga un ātra. Kā es zināšu, biezoknī kas mani gaida, ir briesmas vai dārgumi, kad Ķermenis mans labais, atjautīgais suns ir miris. Kā gan tas būs gulēt debesīs bez jumta un durvīm un acu vietā vēju? Mākonī tērpta Kā es slēpšos?
Atdzejojusi Laima Kalniņa
|
Amerikāņu dzejniece Svensone (May Swenson, 1913-1989), vienpadsmit dzejgrāmatu un apmēram 350 grāmatās nepublicētu dzejoļu autore saņem goda doktores grādu rakstniecībā no sava dzimtā štata universitātes − Utah State University.
|
Lidija Šimkute
|
|
NOAUDĪŠU TEV LINU DRĀNU
|
tik baltu kā sniega krāsa no zirnekļa plēkās, spilvas, no zoses spalvas no miglas, mākoņa, no tava zūdošā skatiena garaiņiem viegliem no spelgoņa, lietavām, kūstoša ledus no saules, mēness, zvaigznēm manām zilajām acīm
noaudīšu tev linu drānu tik baltu kā jūras pūta no vētras, puteņa, no pieneņpūkām no rasotas zāles, no brieža raga no vizbuļiem, mandelēm, mammītes svaigi ceptā rauga un rozīņu pīrāga no plaukstošiem dārza ziediem no pieguļnieces sapņa maniem sudraba matiem noaudīšu tev linu drānu tik baltu kā smilšu krāsa no smaida, no lauku siera pļavas, pujenēm, no briesmām kāpēc gan izšķirti esam tik necilvēcīgi tālu? no rudzpuķēm, magonēm, no maizes smaržas maniem pēkšņajiem sapņiem no magnolijām, orhidejām un rožu ziediem taviem, mani nobūrušajiem vārdiem
Šimkutes dzejoļus no leišu valodas atdzejojis Pēters Brūveris
|
* * * |
Atvadoties
atgriezās lietus
gribu būt vien izbārstītu rožu smarža un pazust kā dūmi
atvadoties mūzika nolaidīsies lejup piepildot tavas grāmatas lapas un gaidīs kad kāds tās atvērs
atvadoties manas acis atsitas pret griestiem aiz tiem nemanāmi putni
sūtu baltu mākoni tavai delnai
manas rokas kļūst par vēju
atvadoties apvilkšos ar lietu un raudzīšos siltumā, kas aiz tāla loga pārvērtīsies par tavu vārdu
|
* * * |
Mana jau vecā māte
sēž un skatās
uz sarkaniem eikaliptiem pie strauta uz garāmgājējiem ar suņiem uz rozēm un krūmiem, stādītiem pirms daudz daudz gadiem
viņa noliec galvu
korelas kliedz kukabaras smejas (zviedz?)
viņa dzird
lakstīgalas dziesmu
savā dzimtajā ciemā
|
BEZVĀRDU TĀLUMS |
Zilu debesu fonā Salauzītās ēnas Arvien lielākas kļūst
Pēdu samītā zāle Nodod iztraucēto mieru.
Un upe, aiznesot laiku, Atgādina Nedzīvotu dienu.
Ar hibiska ziedu skatos neaizsniedzamā izplatījumā. Ilgas piepilda bezvārdu tālumu, kļūstot par apsolījumu.
|
RŪGTUMS |
Jutām viens otru tumsā, Bet nespējām pieskarties. Stāvējām pavērtās durvīs un nevarējām ieiet. Nesagaidījām atbildi. Nesamanījām aizmetušos laimes pumpuru. Tāpēc mums jāpārtiek ar drupačām No pagātnes galda, Ciešot raizes un rūgtumu.
|
* * * |
Nav nekā smagāka Par krītošu zvaigzni Pievilta cilvēka acīs.
|
* * * |
Tu izgāji, Bet mani neatbrīvoji. Atstājis atslēgas, Durvis paņēmi līdz.
|
* * * |
Es jau ziema − salta, nejūtīga. Lietus aizskaloja vasaru, Mākoņi izbalināja manu iedegušo miesu. Pēdas aiznesa vilnis.
|
TU SARGĀ |
manu sapni
un radi mani ceļoties saulei
braucam ar linu burām
mūsu augumu upē
|
SIMTS SVEČU |
izdīga sapnī un apsedza tevi
vēroju tavu kūstošo formu
|
SAULE |
paceļ aizvērtās acis putnu dziesmās lido izbērta kokos
|
Lidija Šimkute dzimusi 1942. gadā Skodas rajonā Kraķu ciemā. Bērnības gadus nācās pavadīt Vācijā, nometnēs. 1949. gadā pārcēlās uz Austrāliju, kur beidza ģimnāziju un diētstudijas. Adelaidē strādājusi slimnīcā. Dzejoļus ar pārtraukumiem raksta jau no agras jaunības, pie kam gan dzimtajā leišu, gan angļu valodā. Atdzejojusi austrāliešu dzejnieku darbus. Lietuvā viņas dzejoļi pazīstami kopš 1982. gada, kad almanachā Poezijos pavasaris ievietota viņas dzejoļu kopa. Pirms astoņpadsmit gadiem dzejniece par savu dzejizpratni rakstīja: Personīgi man dzeja ir − dzīves vīzijas izpausme, kuŗā iz iekšienes izplaukstošajos vārdos tiek nodota lasītājiem iekšējā nepieciešamība. Šī nepieciešamība nav tikai prieks vai spēle, bet nepārtraukta cīņa, kas prasa upuŗus, novērošanas izjūtas, pazemību, pat noniecināšanos. Tā bieži vien ir saruna ar tumsu, ar neziņu − un bieži bez atbalss... Jāsaka, ka tā vai līdzīgi par viņas dzeju varētu teikt arī vēlākos gados. Lidijas Šimkutes dzejoļi (ļoti lakoniski, nereti it kā pusvārdā aprauti) patiešām ir kā klusināta saruna pašai ar sevi rēnā mijkrēslī, kad, noplokot dienas ņirbošajai krāsu un skaņu gūzmai, dzīve ierunājas vienkāršos, bet patiesos vārdos.
Pēters Brūveris
|