Marianna Ieviņa

 

VALDEMĀRS ANCĪTIS − KALENDĀRNIEKS

 

Valdemārs Ancītis ar dzīves biedri (1992) Foto: Rolfs Ekmanis

Ja man pirms gadiem pieciem būtu jautāts, kas ir Valdemārs Ancītis, es būtu atbildējusi vienā vārdā: valodnieks! Un tā būtu skaidra patiesība, jo vienīgie viņa raksti, kas mūsu presē (Laikā un Jaunajā Gaitā) gadiem bijuši pieietami, bija par latviešu valodas kopšanu un pareizu lietošanu.

Pats Ancītis kādā vietā par sevi saka: rakstnieks, dzejnieks, literatūrzinātnieks, publicists, bibliogrāfs. Bērni varētu teikt arī: viņš ir pasaku vecītis, piemīlīgu bērnu dzejolīšu autors. Taču, tuvāk Ancīša darbus aplūkojot, jāsecina, ka ar to vēl viss nav pateikts. Viņš ir arī novadpētnieks, kas ilgus gadus nodarbojies ar kultūras vēsturi un folkloru. Šādā sakarībā ir radies viņa Senču kalendārs.

Ar Senču kalendāru nejauši iepazinos pirms dažiem gadiem: māsīcai Latvijā bija uzdāvināti divi eksemplāri, un viņa man atsūtīja vienu no tiem. Tūlīt redzēju, ka šis izdevums nav nekāda vienkārša Laika grāmata, kuŗu gada beigās ar vieglu roku aizmet projām. Nē, tā bija drīzāk literāra gadagrāmata, kuŗai vieta plauktā pie līdzīga satura grāmatām.

Ar vienu reizi pietika, lai es kļūtu par Senču kalendāra „abonenti,” un šobrīd manā plauktā stāv jau pieci kalendāri, ieskaitot šīgada − 12. gadagājumu. Ar katru gadu kalendārs ir kļuvis biezāks, vispusīgāks, un varbūt tā saturs gluži vairs neatbilst kalendāra nosaukumam. Taču, kā kalendāra autors saka − tā nolūks ir tāds pats kā sākumā: pastāstīt lasītājam to, kas viņu kā latvieti visvairāk var interesēt: par Latvijas pagātni, latviešu valodu, latviešu ticību un garamantām, par latvisko grāmatu un presi tagad un senāk, latviešu grāmatzīmēm un apgādu zīmēm.

Kalendāra pirmsākums radies 1983. gadā, Ancītim gatavojot un vietējā Saldus bibliotēkā lasot referātus sakarā ar tuvojošos Krišjāņa Barona simtpiecdesmitgadi − par senču kalendāru, par senču darbiem un svētkiem. Par to uzzinājuši kaimiņi − dobelnieki, un ierosinājuši, lai autors dod šos rakstus iespiešanai Dobeles rajona laikrakstā. Tā, papildinot un pārveidojot, trīs referāti pārvērtušies par divpadsmit Senču kalendāra nodaļām − katru mēnesi pa vienai − Dobeles rajona laikrakstā.

Žurnāls Lauku Dzīve lūdzis atļauju pārpublicēt Dobelē iespiesto. Taču Valdemāram Ancītim labāk licies pārstrādāt un papildināt avīzes rakstus. Tā radies jau trešais Senču kalendāra variants. Vēl ceturto variantu autors izgatavojis bērnu žurnālam Pionieris. Pēc tam Saldus grāmatu spiestuves īpašniekam nenācies grūti pierunāt autoru sarakstīt piekto kalendāra variantu grāmatas veidā. Un tā, pēc vairāku gada desmitu pārtraukuma, latviešiem atkal bija kalendārs ar svētkiem un citām atzīmējamām dienām, par kuŗām tik ilgi tautai tikpat kā nekas nebija zināms, saka Valdemārs Ancītis.

Šis ir viens no tādiem kalendāriem, kuŗu ar saviem rakstiem piepilda viens vienīgs rakstītājs. Tikai pēdējā lappusē ievietots agronoma sastādīts Dārza un tīruma sējas darbu kalendārs.

Kā autors pats atzīst, ap 40% kalendāra rakstu katru gadu ir jauni, bet 60% agrākas publikācijas par tematiem, kas savu nozīmi nav zaudējuši, kuŗus vērts uzglabāt un atcerēties. Tā kā rakstīšana ir bijusi Ancīša ilgo gadu mūža darbs, tad daudz kas ir saglabājies, ko var vēlreiz celt gaismā.

Uzticīga Senču kalendāra līdzautore visus divpadsmit gadus ir bijusi māksliniece Aina Karlsone. Viņas vāku zīmējumi, viņetes un pieminamo personu ģīmetnes ir bagātīgi rotājušas kalendārus.

Kalendārs ir iekārtots pēc noteikta plāna, kas atkārtojas ik gadus. Vispirms, protams, kalendārs ar vārdadienām, no kuŗām liels vairums ir parasto vārdu neparasti varianti, kādi Latvijā saradušies kā sēnes pēc lietus. Kad apjautājos, vai kalendāra autors nevarētu atlikt kalendārā atpakaļ mana dēla Dabra vārdadienu 21. jūlijā, kas taču bija visos pirmskaŗa Latvijas kalendāros un vēl šobrīd ir atrodams visos šai krastā izdotajos latviešu kalendāros, kamēr tikai padomju laikā no Latvijas kalendāriem izmests, tad atbilde bija: par to autoram nav teikšanas, to nosaka Rīgā. Bet tālab, lūk, esot iekārtots datums, kad vārdadienu var svētīt visi tie, kuŗu vārdi kalendāros nav atrodami. Šis datums esot 22. maijs.

Katru mēnesi rotā kāda ievērojama rakstnieka, mūziķa vai cita gara darbinieka ģīmetne, kuŗam tomēnes ir zīmīga jubileja. Tālāk − kā katrā kalendārā piederas − ziņas par saules un mēness aptumsumiem, kā arī par laicīgām, reliģiskām, pašmāju un starptautiskām atceres dienām utt. Norūpējies, ka mums ir pārāk daudz drūmu vēstures notikumu atceres dienu, kalendāra autors ieteic tām pretstatīt šādas dienas ar pozitīvu saturu: Latviešu valodas dienu 22. februārī, kas ir mūsu izcilā valodnieka J. Endzelīna dzimšanas diena, Latviešu mūzikas dienu jeb Imantdienu 1. jūlijā (izcilā skaņraža Imanta Kalniņa vārdadiena), Latviešu dzejas dienas 11. un 12. septembrī (Raiņa dzimšanas un nāves diena), Latviešu folkloras svētkus 31. oktobrī (Kr. Barona dzimšanas diena), Maijas dienu 10. maijā (atceroties leģendāro Turaidas Rozi jeb Maiju) un Latviešu teātŗa dienu 2. jūnijā (atceroties pirmo latvisko teātŗa izrādi Rīgā 1868. gadā).

No tālākajiem kalendāra rakstiem man vissvarīgākie liekas rakstnieku un citu gara darbinieku atceres, kā arī jautājumi par latviešu valodas kopšanu, kļūdu aizrādījumi un mēģinājumi samierināt šīspuses un tāspuses rakstītājus, īpaši par mīkstinātā r un ch lietošanu. Valdemārs Ancītis pamatoti aizstāv un izskaidro mīkstinātā r nepieciešamību, bet atzīstas, ka pat studētu filologu runā nevarot saklausīt starpību ch un h skaņās. Tādā gadījumā jāsecina, ka arī studētie filologi pārāk ilgi nav dzirdējuši, kā izrunā ch. Tā neesot latviska skaņa? Neesmu studēta valodniece, tomēr gribas iebilst, ka arī f nav latviska skaņa, tomēr šis burts ir ietilpināts jau Valodiņā.

Aizrādījumus par pareizu locījumu lietošanu derētu iegaumēt mums visiem. Izskaidrotā starpība starp ka un kad gan laikam vajadzīga tikai latviski runājošiem Latvijā. Gaŗos trimdas gadus svešumā dzīvojot, šis valodas likums mums ir uzglabājies neskarts.

Runājot par jubilejām, Ancītis neapmierinās tikai ar 70, 80 un 90 gadus sasniegušiem tautas darbiniekiem, bet skatās atpakaļ 100 un 200 gadus. Tā šogad par zināmo vecāko jubilāru izrādās Neredzīgais Indriķis, no kuŗa dzimšanas pagājuši 220 gadi. Pērn vecākais jubilārs bijis Ernests Gliks (350), aizpērn Juris Neikens (175), pirms tam Baumaņu Kārlis (165), vēl pirms tam Augusts Saulietis (130). Un, protams, uzskaitīti vēl daudzi citi, kuŗiem apritējuši 125, 120, 110 gadi utt. Dažs labs no šiem vārdiem būtu jau nogrimis aizmirstībā, ja Senču kalendārs tos neatgādinātu.

Būdams valodnieks, Valdemārs Ancītis katrā kalendāra numurā it kā nejauši iepin pa vārdam par kādreiz ievērojamiem kollēgām, kuŗus gan vēl atceras valodnieki, bet kas caurmēra lasītājiem mazāk zināmi: par savu brāli Krišjāni Ancīti, Alvilu Augstkalnu, Kārli Draviņu, Eduardu Putniņu, par dzejnieku Aleksandru Pelēci. Arī tā var modināt interesi un uzturēt dzīvu atmiņu.

Šīgada izdevums pievērsies arī senākajiem grāmatu izdevējiem. Kā kalendāra vāks, tā vairākas lappuses iekšpusē rāda gan labi pazīstamās, gan jau krietni aizmirstās apgādu zīmes, jo izvēlētas tikai tādas, kas pastāvējušas jau pirms 1940. gada.

Tautai, kas ilgus gadus pilnīgi atturēta no reliģijas, noder kalendāros atrodamie paskaidrojumi, kā − kas ir bībele? Kas ir Jēzus mācība? − kas ir dievturība? − un šogad it īpaši laikmetīgais − kas bija Muhameds un kas ir islams.

Nav iespējams šai pārskatā uzskaitīt visu, kas kalendārā atrodams. Kalendāra autors te parādās kā sirsnīgs latviešu patriots, kas, visu mūžu dzimtenē nodzīvodams, pieredzējis tās visbaltākās un nebaltākās dienas; kas priecājas par dzīves augšupeju atjaunotajā Latvijā un skumst par to, ka vēl tik daudziem jāstaigā pastalās.

Jaunās Gaitas lasītājiem it īpaši varētu interesēt, ka 2003. gada kalendārā Ancītis labvēlīgi salīdzina divus literārus žurnālus: Latvijā iznākošo Karogu ar mūsu pašu Jauno Gaitu, un atzīst mūsējo par līdzvērtīgu, lai arī apmēros mazāku: Atliek žurnālam palīdzēt ar naudiņu, lai tas var iznākt biezāks un biežāk. Atliek parūpēties, lai žurnālu varētu brīvi iegādāties Latvijas preses kioskos un pasūtināt Latvijas pasta nodaļās, lai to bez sarežģījumiem var dabūt visās Latvijas vietās. Un tad mums būs tas, kas vajadzīgs un ko vēlamies, − divi literāri žurnāli. Sacensība starp abiem varēs sākties.

 

Rakstnieces Mariannas Ieviņas pēdējās grāmatas ir Rudenī brauksim mājās: trimdas stāsti (Itakā: Mežābele, 2000) un romāns Skola ir maza valsts (Rīgā: Daugava, 2001).