Maruta Lietiņa Ray

 

LATVIEŠU TAUTAS VĒSTURES AVOTI DAINĀS

  

Vācu literatūras profesore Virdžīnijas Universitātē (University of Virginia), Dr. Maruta Lietiņa Ray, nolasīja šo apceri Latvijas Universitātes gada svētkos ASV galvaspilsētā Vašingtonā (2002.29.IX) un Ņujorkas Kultūras dienu ietvaros (2003.25.I).

 

 

 

Šai apcerē pievērsīšos tām dainām, kuŗās atspoguļota latviešu tautas, latviešu cilvēku vēsture. Interese par šo tematu man modās, klausoties vecāsmātes stāstos. Viņa piedzima Svitenes muižā, Zemgalē, kalpu ģimenē. Bija liela stāstītāja, un viņas stāsti par bērnību muižā, par darbiem, par sodiem, par latviešu-vāciešu, kalpu-vagaru-kungu attiecībām bija aizraujoši. Latviešu zemnieku ikdienas dzīve mani ļoti interesēja, bet, kad gribēju lasīt par to vēstures grāmatās, atradu maz, un vēl jo mazāk no latviešu viedokļa. Konstatēju, ka tais 700 gados, kas sākās ar vāciešu ienākšanu Latvijā 13. gadsimtā un vilkās līdz pat 19. gadsimta vidum, latviešu vārdi un ziņas par latviešiem gandrīz nemaz nepavīdēja.

Kad jau kā pieaudzis cilvēks lasīju Baltijas vēstures sējumus vācu valodā, secināju, ka vācu vēsturnieki arī maz pievēršas vietējiem „Līvlandes” un „Kūrlandes” iedzīvotājiem, rakstot galvenokārt paši par sevi, par vācu kolonizatoriem Latvijas zemē. Un latviešu vēsturnieki, kuŗi izmantojuši to pašu vielu, tos pašus archīvus kā viņu vācu kollēģi, arī konstatē, ka ziņas par latviešu zemnieku ikdienas dzīvi ir minimālas. Vēsturnieks Andrejs Plakans, grāmatā The Latvians. A Short History (1955) grib pievērsties latviešiem pašiem (xix), taču atrod, ka pirms 19. gadsimta trūkst rakstisku liecību par viņu dzīvi, jo latvieši paši par sevi un savā valodā sāka rakstīt tikai 19. gadsimtā. (24). Tādēļ, lūk, viņu balsis nav dzirdamas vēstures grāmatās par vācu kolonizācijas un virskundzības posmu. Līdzīga situācija pastāvētu, ja mums šodien vienīgās ziņas par 50 gadu gaŗo padomju okupāciju sniegtu tikai krievu padomjlaika vēsturnieki.

Šis neapmierinošais stāvoklis pamudināja mani domāt, kā atgūt un kur saklausīt kolonizēto latviešu zemnieku balsis. Vēsturnieki ir meklējuši rakstos un dokumentos, taču redzam, ka tie par zemniekiem gandrīz neko nevēsta. Nācu pie atziņas, ka nepietiek tikai ar rakstītiem dokumentiem − pētījumu lokā būtu jāiekļauj citi vēstures avoti, proti, tie, kas saglabāti mutvārdos. Un tāds neizsmeļams mutvārdu avots ir dainas.

Latviešu zemnieki dainās apdziedāja un izvērtēja visu, kas ietilpa mūža ritumā. Tāpēc arī dainas ir nozīmīgs vēstures avots, kas sniedz liecību arī par latviešu dzīvi zem vāciešu virskundzības. Dainās zemnieki brīvi izsakās par savu dzīvi verdzībā, par, ko vācieši sauc, Leibeigenschaft, ko latviski tulko kā dzimtbūšana, kaut arī burtiski tas nozīmē, ka kungam pieder zemnieka ķermenis, miesa (der Leib) tātad pareizāk to vajadzētu tulkot ar vārdu verdzība. Dainas ne tikai apraksta vergu darbu, ko vācu kungi no zemniekiem prasīja, un apstākļus, kas viņiem dzīvē un darbā bija jāpanes, bet arī zemnieku nostāju pret vācu kungiem un viņu pretestību uzspiestajai iekārtai. Dainās mēs atrodam latviešu piedzīvojumus un pārdzīvojumus, latviešu jūtas un domas.

Latviešu valodā sacerētās dainas kungi lielāko tiesu nesaprata. Šis apstāklis palīdzēja dainas saglabāt neskartas un patiesas. Un kā tādas tās saglabāja tautas atmiņas par zemnieku kopējiem pārdzīvojumiem un jūtām. Pielietojot mana Virdžīnijas Universitātes (University of Virginia) kollēģa Allena Konfino terminoloģiju, dainas ir vehicles of memory, resp. līdzekļi, kas pagājušo gadsimtu atmiņas nodod tālāk nākošām paaudzēm. Fakts, ka ļaudis atcerējās dainas par vergu laikiem vēl ilgi pēc brīvlaišanas (Kurzemē 1817., Vidzemē 1819., un Latgalē 1861. gadā) un mutiski nodeva tālāk nākošajām paaudzēm, līdz tās tika pierakstītas lielākoties 19. gs. beigās, norāda uz to, cik svarīgu vietu tās ieņēma latviešu pašu dzīves un vēstures izpratnē.

Imantas apgāda 1952. gadā Kopenhāgenā izdoto Latviešu tautas dziesmu 10. sējumā atrodam apmēram 1300 dainu, kas vēsta par zemnieku brutālo un skarbo dzīvi vācu muižās. Šai apcerē gribu parādīt, kā šīs dainas papildina vēstures grāmatās rakstīto un dod pārskatu par tematu dažādību, kas atskan apspiesto zemnieku dainās. Šīs dainas var sadalīt divās pamatgrupās. Pirmā grupā zemnieki vēstī, kā viņus apspiež, strādina, izmanto un soda. Šo grupu varētu saukt par ciešanu dainām. Otrā grupā ietilpst dainas, kuŗās viņi pretojas kunga varai pār sevi, neļauj sevi pazemot. Šīs dainas varētu saukt par pretestības dainām. Zemnieki izsmej kungu nemākulību un iztēlojas dažādus atriebības veidus. Še arī uzsvērts, ka viņu priekšzīmīgais darbs atbilst pašu iekšējām prasībām. Šīs dainas arī liek apšaubīt Plakana teikto, ka pēc zemes iekaŗošanas domas par atriebību atkāpās (20). Tā ir arī liecība, ka dainas − pretēji zinātnieku uzskatiem − apraksta konkrētu realitāti un nav tikai dzeja, kas pastāv ārpus laika un telpas. Un visbeidzot − šīs dainas ļauj mums labāk iepazīt mūsu senčus un aizpilda mūsu vēstures grāmatu „baltos plankumus.” Manis citētās dainas ir no Imantas Latviešu tautas dziesmām.

 

 

I  CIEŠANU DAINAS

 

 

Dainas par vāciešu ienākšanu

 

Vispirms zemniekus nodarbina jautājums, kāpēc vācieši šurp nākuši? Zemnieks apšauba, ka vācietim latviešu zemē vispār vajadzētu būt un apstrīd vāciešu ievesto sabiedrisko iekārtu. Zemnieks dainās runā tieši, nevis aplinkus, jautādams, kāpēc vācietis ir šurp nācis zemniekus izmantot:

Kur, vācieti, tava zeme,
Kur tie tavi kumeliņi?
Kam tu nāci šai zemē
Manus grūtus sviedrus ēst? (31876)

Trāpīga un ļoti izplatīta metafora dzimtbūšanai, kas pierakstīta Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, ir dialogs starp antropomorfizētiem apaviem, zemnieka vīzi un vācieša tupeli. Tupele ir vācietis, respektīvi, kungs. Kārklu vīze ir zemnieks, tas ir, kalps vai vergs. Kungs tur zemnieku zem savas tupeles, lai zemnieks kunga labā strādātu un vairotu viņa bagātību:

Kārklu vīze sarājās
Ar vācieša tupelīti:
Ko tā vīze sagādāja,
To tupele patērēja. (31875)

 

 

Dainas par kunga bagātību

 

Zemnieka dusmas par kunga bagātību izpaužas gan nopietnās, gan humoristiskās dainās. Zemnieks apzinās, ka kungs viņu verdzina un ka kunga bagātība aug uz zemnieka rēķina. Viņš sev jautā, vai tas tā notiek pēc Dieva prāta:

Kundzēnam lels vādars,
Na par Dīva lykumeņu:
Struoduoju dīn’, struoduoju nakt’,
Navar kunga pībaruot. (52542)

Neskolotais un šķietami naivais zemnieks spēj asi analizēt kunga-verga attiecības un saprast, cik daudz kungs iegūst. Bez verga kungs nebūtu kungs. Ne viņam būtu bagātības, nedz arī vergu parādītā goda:

Ko, kundziņi, tu darītu,
Kad mēs visi nomirtum?
Kas pelnītu tev maizīti,
Kas vairs tevi godinātu? (31307)

 

 

Dainas par muižu

 

Daudz dainas veltītas muižai un muižas greznībai. Muiža stāv dzimtbūšanas iekārtas viduspunktā. Tā sevī sakoncentrē zemnieku ciešanas. Zemnieki iet muižas klaušās, strādā neizsakāmi ilgas stundas un apzinās, ka viņu grūtais darbs vairo muižas bagātību:

Balta muiža kalniņā,
Kas to baltu balināja?
Darbinieku sūra vara,
Stārastiņa kliegumiņš. (31409)

Pretēji tam, ko dainu pētnieki parasti apgalvo, ka personas un vietas dainās ir anonīmas, ka tās nav bāzētas reālā pasaulē un reālās situācijās, daudzas dainas pat sauc muižas vārdā. Tā Kosas muiža (vāciski Kosenhof) ir nāves muiža (52638), Biržu muiža (vāciski Gross Buschhof) ir raudu muiža / Asariņu paltiņā (31415.1) un Litene (vāciski Lettin) ir moku muiža / augsta kalna galiņā! / Jau tai bij sen noslīkt / Melnas jūras dibinā (31407.1). Ozolmuižu (vāciski Paulsgnade) ļaudis apraksta šādi:

Ozolmuiža, vergu muiža,
Kaut tu būtu nogrimusi,
Kaut tu būtu nogrimusi
Dziļā elles dibenā!
Jauni raud atnākot,
Veci raud aizejot,
Iecavīte gaŗām tek
Pilna kalpu asarām. (31418)

 

 

Dainas par verdzību

 

Zemnieks ļoti apzinās, ko nozīmē būt vergam. Dusmas par savu stāvokli izverd dainā, kas skan gandrīz kā lāsts pār saviem vecākiem:

Dievs pats sodi tēvu,
Dievs pats sodi māti,
Kas man’ lielu audzināja
Šinī vergu zemē. (31655)

Muižas darbi sākas agrā bērnībā. Zemnieks atceras, kā muižā sācis kungus aptecēt, vēl pavisam mazs būdams:

Ai, Dieviņ, mazs iesāku
Bargus kungus aptecēt;
Vienā rokā kannu nesu,
Otrā zelta biķerīti. (31423)

Bērniem darbus uzdeva ne tikai muižā, bet arī tās laukos. Viņi ganīja lopus, lasīja no upēm ārā oļus. Kaut gan vēstures dokumentos atrodam, ka kungs nedrīkstēja bērnus sūtīt smagā darbā līdz piecpadsmit gadu vecumam, ne jau vienmēr tas tā notika. Piemēram, Nabes muižā (vāciski Nabben), minēta kalpone Līze, kuŗas vecums bija 10 gadi, un 13 gadus vecs kalps Jānis un 12 gadus veca kalpone Trīne.[1] Garlībs Merķelis raksta, ka sešgadīgi bērni bijuši lopgani un trīspadsmitgadīgi aruši tīrumus.[2] Klaušu darbi muižā ilga visu mūžu un pieaugušie nereti strādāja dienu un nakti.

 

 

Dainas par pārmērīgu darbu

 

Kunga vergiem nav dots ne pietiekami gaŗš naktsmiegs, ne arī iespēja atgulties:

Kungi mani vergu sauca,
Vergu mani turēdami;
Nebij dienu, ne naksniņu
Kur galviņu man nolikt. (31680)

Klaušas ir grūtas un gaŗas, un stundu no saullēkta līdz saules rietam nepietiek, lai padarītu kunga uzdotos darbus. Bez miega, bez pārtikas, nepiemēroti apģērbts, zemnieks saka:

Tumsā savas kājas aunu,
Tumsā jūdzu kumeliņu,
Slikta drēbe, grūts darbiņis,
Pie durviemi guļas vieta. (31656)

Tādēļ, ka kunga klaušas paņem tik daudz laika un spēka, zemniekam neatliek ne pietiekoša laika, ne spēka apstrādāt pašam savus laukus, gādāt par savu sētu:

Šī dieniņa, tā dieniņa
Kundziņam jāstrādā;
Atkal iešu sev strādāt,
Kad man spēka vairs nebūs. (31706)

 

 

Dainas par to, kā kungs zemnieku aplaupa

 

Tā kā zemnieks ir vergs, kungs patvarīgi var paņemt visu, kas it kā piederētu zemniekam. Kungs atņem vīriem zirgus:

Uz kundziņa dvēselītes
Manas gaužas asariņas:
Vakar pirku kumeliņu,
Šodien kunga rociņā (31365)

Kungs atņem viņiem drēbes:

Vilku svārkus, kažociņu,
Pie kundziņa daiedams:
Kad kundziņš svārkus vilka,
Man palika kažociņš. (31371)

Vīrs nevar apprecēties bez kunga atļaujas:

Darbinieku, nabadziņu,
Trīsreiz kūla nedēļā,
Kam tas gāja pie meitām
Bez kundziņa vēlēšanas. (31651)

Un kad vergs apprecas, tad kungs ņem sev „pirmās nakts” tiesības (droit du seigneur) un zemnieks žēlojas:

(...) Vilks nokoda kumeliņu,
Kungs paņēma līgaviņu. (31368)

18. gadsimtā baltvācu mācītājs Hupelis (August W. Huppel, 1737-1819) raksta šādi par kunga izvirtību: Lepnais vācietis, kas tuvojas šejienes tautām tik nicīgi, ka uzskata par negodu sēsties pie viena ēdamgalda ar krietnu zemnieku, kaut abiem būtu (..) kopējs darbs, (..) tas pats vācietis meklē augstāko baudu zemnieku meitenes skāvienos. Un to nedara vienkārši ļautiņi vien; daža laba dižciltīgā dzimtcilvēku vidū atradīsies prāvs skaits viņa paša un viņa tēva bērnu. (Johansons, 22)

Aristokrātiskā baltvācu rakstniece Elisa fon der Reke (von der Recke, meitas vārdā Medem) 1771. gadā apprecēja Magnusu fon der Reki, kas viņu aizveda uz savu muižu, Jaunpili (vāciski Neuenburg). 1771. gada 6. jūlijā viņa raksta draudzenei, kas tas viņai bijis par nepatīkamu pārsteigumu, muižā ierodoties, redzēt baskājainus un noskrandušus bērnus. Līdzība sejas pantos starp šiem mazajiem zosu un cūku ganiem un viņas vīru esot bijusi nepārprotama, un arī ļaudis esot teikuši, ka tie esot fon Rekes bērni (227).

 

 

Dainas par vergu pārdošanu

 

Kunga vara pār zemnieku sniedzās līdz zemnieka fiziskai būtnei un dzīvībai. Sākot ar 18. gadsimtu kungs savus dzimtcilvēkus varēja pirkt un pārdot, tādējādi izšķiŗot ģimenes:

Kungi brauca Vāczemēi,
Mans brālītis līdzi brauca.
Pārbrauc kungi no Vāczemes,
Mans brālītis nepārbrauca.
Kungi viņu izdevuši
Zelta naudas gribēdami:
Divi sieki zelta naudas,
Trešu skaidra sudrabiņa. (31330)

Maksa, ko vācietis saņēma par šo latviešu vergu, dainā laikam būs krietni pārspīlēta. Latviešus varēja pirkt lēti. Mācītājs Hupelis raksta: Vājiniekus un viņu bērnus dažreiz pārdod vai iemaina pret citām mantām − zirgiem, suņiem, pīpju galvām un taml.

Ļaudis šeit nav tik dārgi kā nēģeri Amerikas kolonijās. Neprecētu vīru pērk par 30 līdz 50 rubļiem vai, ja viņš prot kādu amatu, ir pavārs, audējs vai taml., arī pat par 100 rubļiem. Tikpat dod par ģimeni (vecākiem un bērniem). Par kalponi reti [maksā] vairāk nekā 10 rubļu, par bērnu apmēram 4 rubļus.[3]

 

 

Dainas par bēgšanu no muižas

 

Lai savu muižu atstātu un pārceltos citur, zemniekam bija jāprasa kunga atļauja. Ja kungs zemnieku neatlaida ar labu, vienīgā izeja bija mukšana. Laikā starp 1761. un 1800. gadu Rīgas vācu valodas avīze Rigische Anzeigen ievietoja 600 sludinājumu, kuŗos kungi meklēja savus aizbēgušos vergus. Laikā no 1766. līdz 1795. gadam Jelgavas vācu valodas avīze Mitauische Zeitung ievietoja 300 šādu sludinājumu, kuŗos meklēja 580 aizmukušo vergu: 442 vīriešus, 92 sievietes, un 46 bērnus.[4] Zemnieki muka, jo darbs bija pārāk grūts un sodi bija nežēlīgi un kropļojoši. Lai varētu laimīgi no kunga aizbēgt, zemnieks lūdz Dievu:

Dievs dod mūsu kundziņam
Svina kājas, alvas acis,
Lai tas mūsu neredzēja,
Lai tas mūsu nepanāca. (31460.1)

Aizmukušiem vīriešiem bieži iecerētais gala mērķis bija Rīga. Tur viņi cerēja atrast labāku dzīvošanu:

Iesam, puiši, mēs uz Rīgu,
Rīgā laba dzīvošana:
Rīgā auga daiļas meitas,
Zēģelīšu audējiņas. (52791)

Rīgā ir alus un brandavīns (31748), medus un smukas mamzelītes (31748.1.) Taču, ja bēgšana neizdevās un viņus noķēra un nodeva kungam, tad sodi bija bargi.

 

 

Dainas par miesas sodiem

 

Visvieglākais sods bija desmit sitieni ar rīkšu pāri (t.i., pavisam 20 sitieni ar rīkstēm apmēram pirksta resnumā uz kailas miesas) ārā pie baznīcas, draudzes priekšā, trīs svētdienas pēc kārtas. Pa pēršanas laiku vainīgo piesēja pie staba. Pēršanai varēja sekot smagāki sodi − vainīgo uz gadu ieslēdza ķēdēs, tam iededzināja kauna zīmi sejā, nogrieza ausis un degunu, nocirta vienu kāju un, visbeidzot, norīkoja spaidu darbos uz tik ilgu laiku, kā kungs noteica.

Kungs varēja zemnieku sodīt ar smagiem miesas sodiem arī par citiem pārkāpumiem. Vācu likums, t.s. Hausrecht (latviski mājas pārmācība), deva kungam tiesības zemniekus sodīt pēc patikas, nereti kaprīzi, un pat uz nāvi. Tas nozīmēja, ka kungs bija muižā augstākā instance, kas noteica par zemnieka dzīvību un nāvi. Zemniekus šie smagie sodi ievainoja un sakropļoja uz mūžu:

Dod, Dieviņi, kungos iet,
Kunga roku nebaudīt!
Kad baudīja kunga rokas,
Nezeļ vairs augumiņš. (31282.1)

 

 

Dainas par zemnieka iedragāto veselību

 

Arī pārmērīgais darbs, ko kungs no zemnieka prasīja, sabojāja viņa veselību un nereti viņu sakropļoja:

Aiz ko man līkas kājas,
Aiz ko kupris mugurā?
To man dara kunga rijas,
Kunga lieli tīrumiņi. (31641)

Cits stoiski un ar humoru iztēlo savu kroplīgumu kā kaut ko vēlamu:

Labas manas līkas kājas,
Labs kuprīts mugurā:
Līkas kājas kalnu kāpa,
Kuprīts nastu nesējiņš. (52803)

Jauni vīri ātri noveco un salīkst brutālajā darbā. Zemnieks salīdzina kunga postošo varu pār sevi ar ledus varu, kad tas pavasaŗos sāk upēs iet un izposta, saliec un nolauž krastmalā augošos kokus:

Straujupītes maliņā
Līki kārkli nolīkuši,
Visi zari nolauzīti
Ar tiem ledus gabaliem;
Tā nolīka jauni puiši,
Sīvus kungus klausīdami. (31711)

 

 

Dainas par telpām un pārtiku

 

Zemnieka dzīves apstākļi, trūcīgais ēdiens, plānais apģērbs un tumšās telpas ievērojami atšķīrās no kunga dzīves luksa un pārpilnības:

Nāciet, kungi, skatīties,
Kāda mūsu dzīvošana:
Ūdens tek caur istabu,
Vardes lēca gultiņā. (31350)

Kamēr vāciets ēda:

(..) cūkas gaļu,
Krējumā mērcēdams, (31860)

tikmēr zemnieki pārtika no sālītām siļķēm un no skābputras:

Siļķes aste, skāba putra,
Tā ir mūsu barīb(iņ)a;
Pīles, zosis, tītariņi,
Tie ir kunga vēderā. (52590)

Bads un trūkums ir ieviesušies latviešu zemapziņā un kļuvuši par mūsu vēstures izpratnes neatņemamu sastāvdaļu. Tikai tā var izskaidrot, kāpēc daudzus gadus pēc brīvlaišanas dainā, kas pierakstīta Lubānā, zemnieks ar ironiju saka:

Gauži raud lubānieši,
Vecais lielskungs pagalam.
Edz kur skaisti kalpojuši,
Kārkla vīzes valkājuši,
Pelav’ maizi kulītē,
Stubur’ staks cibiņā! (31293)

Stuburs ir kāpostu kacena saknes gals, kas paliek laukā sapūt, kad kāpostgalvu nogriež; staks ir piestā sagrūsts ēdiens. Stuburu staks tātad ir smērs, pagatavots no šiem puvei nolemtiem kāpostu kaceniem.

Kamēr zemnieki strādāja, kungi vāļājās spilvenos:

Kas kaitēja mūs’ kungam
Spilvenos negulēt?
Pats gulēja spilvenos,
Dzird arājus lellojam. (31304)

Spilvenos gulēšana nav tikai metafora kunga bezrūpīgajai dzīvei, bet gan burtisks situācijas apraksts. Dižciltīgā angļu ceļotāja Lēdija Īstleika (Lady Eastlake, meitas vārdā Elizabeth Rigby), apmeklējot māsu Igaunijas Livonijā 1840. gadu sākumā, apraksta ziemas izbraucienu kamanās, kad temperatūra ārā ir bijusi 5° F, t.i., −15°C. (..) mēs iesēdāmies, pareizāk sakot, iegrimām, dūnu pēļos, kas bija novietoti uz kamanu grīdas un sēdekļa, kad kalpi un kalpones mūs cītīgi aplenca lai nogludinātu mūsu apmetņus un mūs tajos stingri ievīstītu. Kad tas bija paveikts, viņas iemeta kamanās vēl vairākus lielus (..) pēļus, kuŗos ievīstīja mūsu ceļus un kuŗus sabāza katrā brīvākā stūrītī. Visam pāri uzklāja lāčādu, bet pāri tai uzpogāja ādas pārvalku. (Rigby:70. Autores tulk.)

Īstleika ne tikai uzbuŗ ainu ar ērti un silti iekārtotiem pasažieriem, but arī drusku tālāk apraksta kučieri, kuŗa drēbes, liekas, nepietiekošas lielajam salam. Viņš sēž ārā savā pašaustā vilnas mētelī, aiz tā uz krūtīm aizbāzta jērādiņa; kakls viņam ir kails. Šī aina atgādina kučieri dainā:

Ai kundziņ siermgalvīti,
Būs man tevi vizināt?
Tu sēdēji karitē
Kā siltā kamburē,
Man rociņas nosalušas
Ledaināi grožiņāi. (31271)

 

  

 

II  PRETESTĪBAS DAINAS

 

 

Dainas par zemkopības prasmi

 

Zemnieks apzinās, ka tā ir viņa prasme, kas liek laukiem ienest tik bagātu ražu, un viņš izzobo un izsmej kunga nemākulību. Bez zemnieku darba un prasmes kungs muižu nevarētu uzturēt. Izsakot šo domu dainās, zemnieki iekšēji grauj kunga varu pār sevi un apliecina, ka viņi ir īstie zemes īpašnieki un kopēji, kas prot zemi kopt, kamēr kolonizatori to neprot, jo viņiem nav ne prāta, nedz sajēgas:

Kundziņam tik pratiņa
Kā mazam bērniņam:
Vakarā zirņus sēja,
Rītā pākšu raudzījās. (31311)

Zemniekiem ir prieks par apgrieztajām lomām. Tas, kas viņiem jādēvē par kungu, nu kļūst visiem par izsmieklu. Zemnieks zobo vācieti − ne viņš zina, kad laukus apsēt, nedz pazīst vietējos putnus:

Ej, vācieti, miežus sēt,
Nu dzied tava lakstīgala:
Žagatiņa, gaŗastīte
Tā vācieša lakstīgala. (31865)

Un ar smiekliem zemnieki iztēlojas kungu tīrumā un ceļā uz Rīgu ar niecīgo ražu vezumā:

Eita, ļaudis, raudzīties,
Kādi ērmi tīrumā:
Vāciets ara tīrumā
Ar kaķīti raudādams;
Ar kaķīti Rīgā brauca,
Pieci zirņi vezumā. (52890)

 

 

Dainas par atriebību

 

Zemniekam nebija iespēju celt sūdzību pret savu kungu un meklēt taisnību tiesā, tādēļ vienīgais, uz ko zemnieks varēja cerēt, bija pēcnāves atmaksa, kad kungam būs jācieš par zemnieku mocīšanu:

Ai kundziņi, ai kundziņi,
Kam mocīji man’ bāliņu?
Velns to tavu dvēselīti
Sveķu katlā dancinās (31266)

Pēc kunga nāves zemnieks iztēlojās, kā Dievs kungu sodīs par zemniekiem nodarītām pārestībām. Visbiežāk zemnieks iedomājās kungu ellē:

Kas tur kliedza, kas tur brēca
Elles katla dibinā?
Tā kundziņa dvēselīte,
Kas zemnieku vārdzināja. (31306)

Šīs un citas līdzīgas dainas rāda, ka domas par atriebību zemniekos nebija izdzisušas un ka viņi nebija samierinājušies ar savu stāvokli.

 

 

Dainas par zemnieka darba ētiku un lepnumu

 

Manuprāt šīs dainas ir vispārsteidzošākās, jo tās pierāda, ka zemnieks neļauj kunga nežēlībai mainīt savu iekšējo būtni un savu raksturu. Gaŗajiem verdzības gadiem cauri zemnieks paturēja savu pašcieņu, savu cilvēcību, savu ētiku. Zemnieki veica kunga uzdotos darbus teicami un ar lepnumu, un tā paradoksālā kārtā spītēja kungam.

Dainās par vērpšanu redzam sieviešu lepnumu par paveikto darbu:

Smalki vērpu kunga linus
Pa vienai šķiedriņai;
Pa vienai šķiedriņai
Kā margot apmargoju. (6964)

Veicot pirmšķirīgu darbu, sievietes paturēja darba darītājas tiesības. Viņas darbu veica priekšzīmīgi, pēc saviem standartiem, lai padarītā darba kvalitāte apmierinātu pirmām kārtām viņas pašas, nevis tāpēc, ka kungs to viņām pavēlēja.

Vīrieši lepojās ar saviem zirgiem. Zinādams, ka viņa zirgs ir pārāks un spēj vilkt milzīgus vezumus, zemnieks juta iekšēju pārākumu. Viens no atbildīgākajiem darbiem bija muižas ražojumu vešana uz tirgu vai uz ostas pilsētu eksportam. Lai to paveiktu, bija nepieciešami labi zirgi.

Kundziņš, man spītēdams,
Krauj man lielu vezumiņu:
Es, kungam spītēdams,
Jūdzu labu kumeliņu. (31781)

Lepnums palīdzēja zemniekam panest nežēlīgos apstākļus un paveikt grūtos darbus bez gaušanās un žēlošanās:

Darbos gāju, grūtredzēju,
Bet neteicu māmiņai,
Lai tā visu nezināja,
Lai tā žēli neraudāja. (31652)

Ar darba ētiku un lepnumu, ar vieglumu un gaišo prātu, ar ko darbs tika padarīts, zemnieks pretojās skarbajiem apstākļiem. Veicot darbu priekšzīmīgi un slēpjot savas ciešanas, zemnieki spītēja kungiem. Viņi nepadevās kunga uzspiestajai verdzībai un iekšēji neļāva sevi verga kārtā pazemot. Strādājot viņi dziedāja, tādejādi pārvarēdami grūtumus ar dziedāšanu:

Ai kundziņ, ai kundziņ,
Tu mūs grūti vārdzināji!
Tevi pelsim dziedādami,
Tevi pelsim runādami. (608)

 

*   *   *

 

Tas, ko zemnieki dziedāja un runāja par vergu laikiem, ir viņu liecība un mūsu tautas vēsture, kas līdz šai dienai ir saglabājusies dainās. Dainās viņi vislabāk varēja ļaut savām jūtām plūsmu, jo, dzīvojot verdzībā, viņiem nebija kur griezties pēc palīdzības, nebija iespēju savu stāvokli mainīt. Man šķiet, ka nepārspīlējam, ja sakām, ka dainās atrodama latviešu kolektīvā domāšana par dzīvi zem vācu koloniālās virskundzības. Dainas liecina par zemnieku inteliģenci, atjautību, radošo talantu, lepnumu par savu darbu, stoicismu un pretošanos apspiešanai. Dainas arī atklāj, ka zemnieks dzīvoja divas šķirtas dzīves. Saskarē ar muižu, vāciešu acīs, viņš bija pazemots vergs, bet savās mājās starp savējiem viņš bija brīvs, domājošs cilvēks, kas asi uztvēra un saprata savu situāciju.

Zemnieku radītās dainas ir logs, caur kuŗu varam ielūkoties mūsu senču dzīvē. Dainas par vergu laikiem palīdz mums bazēt tā laika vēsturi latviešu zemnieku pārdzīvojumos un piedzīvojumos, ne tikai vācu kolonizatoru rakstītajā vēsturē. Vārdā nezināms īrs ir teicis: Tie, kam vara, raksta vēsturi; tie, kas cieš, raksta dziesmas. Latviešu zemnieki savu vēsturi ir rakstījuši un nodevuši tālāk nākamām paaudzēm savās tautas dziesmās.

 

 

Vēres

 

Confino, Alon. „Collective Memory and Cultural History: Problems of Method.” American Historical Review. 1997. XII: 1368-1403; 1386.

Dunsdorfs, Edgars. Latvijas vēsture 1710-1800. Sundbyberg: Daugava, 1973.

Dunsdorfs, Edgars. Muižas. Melbourne: Kārļa Zariņa Fonds, 1983.

Johansons, Andrejs. Latvijas kultūras vēsture 1710-1800. Stokholma: Daugava, 1975.

Liepiņa, Dzidra. Vidzemes zemnieki un muiža 18. gs. pirmajā pusē. Rīga: Zinātne, 1983.

Plakans, Andrejs. The Latvians. A Short History. Stanford: Hoover Institution Press, 1995.                                                                                                         

Merķelis, Garlībs (Garlieb Merkel). Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās. Izlase. Rīga: Liesma, 1969: 47-206.

Recke, Elisa von der. Herzensgeschichten einer baltischen Edelfrau. Erinnerungen und Briefe. Stuttgart: Robert Lutz, 1921.

Rigby, Elizabeth (Lady Eastlake). Letters from the Shores of the Baltic. New York: Arno Press and The New York Times, 1970. Pārdrukāts no 2. izd.: London: John Murray, Albemarle Street, 1842.

Švābe, Arveds, Straubergs, K., Hauzenberga-Šturma, red. Latviešu tautas dziesmas. Kopenhāgenā: Imanta, 1952

 

Piezīmes

 

[1]  Dzidra Liepiņa, 44

[2]  Merķelis, Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās, 70.

[3]  Dunsdorfs, Latvijas Vēsture 1710-1800, 76.

[4]  Andrejs Johansons, 69 un 82; Dunsdorfs, Latvijas Vēsture 1710-1900, 78.