JG234 Laimonis Mieriņš. Ticiāns Britu Nacionālā galerijā

Laimonis Mieriņš

TICIĀNS BRITU NACIONĀLAJĀ GALERIJĀ

Izklausās neticami, bet Ticiānam šī esot pirmā izstāde Anglijā. Apmēros samērā maza, tikai ar apmēram 40 darbiem, bet toties ļoti informatīva un izsmeļoša, jo labi parāda viņa mākslas plašumu. Jāpiezīmē, ka Ticiāna (Tiziano Vecellio, 1487-1576) gaŗais un aktīvais mūžs sakrīt ar renesansi un Venēcijas republikas varas zenītu.

Agrīnās renesanses glezniecība bija plakana, ar stilizētām formām un bez perspektīvas, ko 14. gadsimtā ieviesa Učelo (Paolo Uccello). Toreiz tā bija revolucionāra ideja, ar tālejošām sekām glezniecībā. Perspektīva deva gleznas plāksnei vēl neredzētu dziļuma ilūzijas efektu. Gleznotāji ar to rēķinājās kā ar jaunumu un modes lietu. Loģisko vajadzību pēc trīs dimensiju formām sevišķi centīgi izmantoja Mikelandželo (Michelagniolo Buonarroti). Tā viņam bija īpaši piemērota, jo ātri un vienkārši ar tonālu modulēšanu varēja realizēt jaunrades nolūkus, kas šai gadījumā vienmēr bija skulpturālas domāšanas rezultāts.

Plašākā izpratnē šo laika posmu varētu saukt arī par tonālās glezniecības sākumu. Un tikai 19. gadsimta otrā pusē franču impresionisti pakāpeniski izlauzās no tonālās glezniecības burvju loka, bet 20. gadsimtā abstraktā māksla galīgi atgriezās krāsu mijiedarbes jeb plakanās glezniecības pasaulē.

Izstādes eksponāti nāk no dažādiem Eiropas muzejiem. Nesaprotamu iemeslu dēļ Ticiāna slavenāko gleznu, Urbīno Venēru, Ufici (Uffizi) muzejs Florencē ir kategoriski atteicies aizdot izstādei. Vai itāļi nav bijuši apmierināti ar izstādes drošības standartiem vai ko citu, tas netiek izpausts. Lielais iztrūkums ir atvietots ar ne mazāk slavenu erotisku gleznu Danaja (Danae) no Neapoles muzeja.

Nekad nav bijusi īsta skaidrība par Ticiāna dzimšanas gadu, bet miris viņš esot kādā sērgā − pēc dažiem avotiem gandrīz simts gadu vecumā! Ticiāns nāk no kādas ne visai bagātas dižciltīgas ģimenes Veneto Alpu rajonā. Jau deviņu gadu vecumā apdāvināto zēnu aizsūta uz Venēciju, kur drīz Belīni (Giovanni Bellini) darbnīcā viņš apgūst profesionālas iemaņas. Toreizējās gleznotāju darbnīcas atbilda mūsdienu mākslas institūtiem jeb skolām. Gleznošanas technikas bija ārkārtīgi sarežģītas un patērēja daudz laika. Tāpēc darbnīcās atradās daudz gleznu, dažādu gatavību stāvokļos, pie kuŗām meistara uzraudzībā strādāja jaunie mācekļi. Diemžēl, ar visādiem pagleznojumiem un dažādām glazūrām pabeigtie darbi laika gaitā ir daudz cietuši. Visbiežāk redz sasprēgājušas glazūras, bet netrūkst arī bezkrāsu krāsas, kur laikam vainojams ir to ķīmiskais sastāvs, un daudz problēmu, kas gan neskaŗ zemes krāsu nemainību. Citiem vārdiem izsakoties, vecmeistaru gleznas sākotnēji tādas neizskatījās. Nav šaubu, ka toreiz tās bija daudz košākas un ne tik drūmas kā šodien, Ticiāna gleznas ieskaitot. Arī speciālistu tīrīšana ir maz līdzējusi.

Ticiāns bija ģeniāls, instinktīvs gleznotājs, itāļu renesanses spožākā zvaigzne. Tieši viņa gleznu faktūras jeb virsmas apdare īpaši fascinē ar visai neparastiem paņēmieniem, sevišķi mūža nogales darbos. Tur redzamas gan švīkas, skrāpējumi, krāsas uzlikumi ar pirkstiem, plaukstu, paletes nazi vai otu un nezin ar ko vēl. Izgaismotajās vietās forma vienkāršota tikai ar pāris otas vilcieniem. Interesanto faktūru dēļ daži kritiķi dēvē Ticiānu par pavedēju ...

Mākslas darbu pasūtinātāji bija katoļu baznīca (pāvests, kardināli), imperators Kārlis V, prinči un bagātie baņķieri. Tie visi gribēja darbus savām mītnēm ar reliģiskām un klasiskās mītoloģijas tēmām, arī portretus. Šie cilvēki bija izglītoti, zinoši un bez grūtībām brīvi orientējās klasiskās pasaules mītoloģijā. Vai to pašu var teikt par caurmēra skatītāja reakciju uz renesanses mākslu mūsdienās? Ieteicams atsvaidzināt atmiņu, lai pilnībā baudītu Ticiāna mākslu, īpaši lielo formātu klasiskās mītoloģijas gleznas. Tās veido izstādes galveno daļu, un ir viņa drāmatiskākie darbi, pilni visādām atklāsmēm. Londonas izstādē rodas vienreizēja izdevība vienkopus apskatīt trīs šādas „mītoloģiskas” gleznas, kas kādreiz atradās vienkopus zem viena jumta, kā to pats Ticiāns sākotnēji bija iecerējis. Tās ir Andriāņi, Dievu bankets un Bakhs (Bacchus) un Ariadne, kur panorāmiskā skatījumā atraisās Ticiāna erotiskais stāstītāja talants, kas ne vienmēr ir seksuāli ievirzīts. Taču atklāta seksualitāte ir redzama siltajos toņos gleznotajā Danaja − masturbācijas procesā viņu pārsteidz čerubs. Danajas seja pusēnā liecina, ka tūlīt gaidāms orgasms.

Lielā formāta klasiskās mītoloģijas glezna Marsija dīrāšana ir viens no Ticiāna pēdējiem darbiem − dažu mākslas vēsturnieku uzskatā tā nav pabeigta. Droši vien pie šāda viedokļa viņus ir novedusi mierīgā, drūmā gleznas noskaņa un Ticiāna gleznošanas maniere. Tās satura pamatā ir pazīstamā klasiskā leģenda par Satiru Marsiju, kurš allaž dižojas ar savu flautas spēlēšanas māku. Reiz, saņēmis dūšu, viņš aicina visu mākslu dievību Apollonu uz muzikālu sacensību. Abi vienojas, ka mūzas būs tiesneši un ka uzvarētājs varēs darīt ar zaudētāju, ko tik vēlas. Marsijs pazaudēja. Apollons, apvainojies par savas dievišķās varenības apšaubīšanu, viņam nežēlīgi atriebjas. Gleznā Marsijs, ar sasietām rokām un kājām, redzams pakārts no koka ar galvu uz leju. Apollons mierīgi muzicē, kamēr mūzas nelaimīgajam Marsijam, vēl dzīvam esot, lēnām nodīrā ādu. Šausmīgs skats. Asinis papilnam.

Ticiāns šo traģēdiju ir gleznojis apdomīgi un ar lielu enerģiju. Varētu likties − pavirši. Taču nē. Katra vieta te svarīga, katrs otas vilciens, skrāpējums, iezīme nes sevī vēstījumu. Te nekas nav lieks. Vai šī glezna ir Ticiāna mākslas gulbja dziesma, viņa gaŗā mūža pieredzes summējums vienā vienīgā darbā?

Saviem laika biedriem Ticiāns esot teicis, tā apgalvo Giorgio Vasari (1511-1574), ka sarkanā krāsa ejot kā pavediens cauri visai viņa mākslai. Tas tiesa. Ticiāns mīlēja lietot sarkano zemes krāsu visādu glazūru kombinācijās, sauktu arī par venēciešu sarkano. Jādomā, ne jau aiz skaudības vien, tie paši laika biedri arī piemin Ticiāna temperamenta medaļas otru pusi − nesaticīgu, pat ķildīgu dabu un vienmēr ar mieru darīt visu, ja tikai labi samaksā.

Ticiāns ir un paliek nepārspējams portreta meistars. Atzīmējams ir viņa tuva drauga, satirista Pietro Aretino portrets, kas labi izceļas uz melnās aizmugures. Lepnajā Pašportretā, Ticiāns redzams sēžam ar biezu, trim kārtām pītu zelta ķēdi ap kaklu, laikam dāvanu. Pārmetums par portreta, konkrēti, roku nepabeigšanu ir pamatots. Kas to lai zina, kāpēc tās tādas atstātas ...

Laimoņa Mieriņa mākslas izstāžu krietnajam skaitam šogad pievienojās vēl divas − Rīgas Galerijā (24.V-14.VI) un Dīnklofa Galerijās (The Dean Clough Galleries, Dean Clough, Halifax, GB., 5.VII-7.IX).