Aija Priedīte-Janelsiņa

 

KĀ DĀSNA LATVJU SĒTAS SAIMNIECE

 

2003. gada maijā 86 gadu vecumā mūžībā aizgāja valodniece Velta Rūķe-Draviņa. Viņas akadēmiskā dzīve sākās tradicionāli. 1939. gadā Velta Rūķe beidz baltu valodu studijas Latvijas Universitātē, kādu laiku strādā pie Jāņa Endzelīna par asistenti, pasniedz lekcijas fonētikā. Līdztekus strādā latviešu valodas krātuvē, ir tās pārzine (1940-1941), pēcāk pārzina dialektoloģijas nozari (1941-1944) un ievada Latvijas valodas atlanta darbus. 1944. gadā iznāk viņas sastādītā latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca.

Kaŗš un padomju okupācija pārtrauc apdāvinātās valodnieces uzsāktos darbus, 1944. gadā viņa dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju. Ar to arī izbeidzas Veltas Rūķes-Draviņas valodnieces karjeras tradicionālā puse.

1944. gadā Zviedrijas akadēmiskā pasaule bija slēgta vide, kuŗā par nedaudzajām profesūrām un akadēmiskiem posteņiem pašmāju akadēmiskajos priekšmetos cīnījās pašmāju zinātnieki. Šajā vidē nebija nedz pieprasījuma, nedz izjustas vajadzības pēc ārzemniekiem, jauniem ekskluzīviem priekšmetiem, kā baltu valodas, vēl mazāk pēc kādas sievietes. Neskatoties uz nelabvēlīgo vidi, Velta Rūķe-Draviņa neuzdeva cīņu, ne par baltu valodām, ne par savu vietu Zviedrijas akadēmiskajā pasaulē.

Pateicoties neatlaidībai un milzu darba spējām, Velta Rūķe-Draviņa 1959. gadā Stokholmas Universitātē aizstāv doktora disertāciju Diminutive im Lettischen. Tas patiešām bija liels sasniegums, jo šajā laikā Zviedrijas augstskolu doktoru disertācijas piederēja pie augstākā līmeņa disertācijām visā pasaulē. Disertāciju aizstāvēšanas reglaments prasīja, ka disertācija tiek iespiesta grāmatā. Rezultātā jaunajam doktoram bija gan skanīgs tituls, gan gods, gan parādi vairākiem gadu desmitiem uz priekšu.

Velta Rūķe-Draviņa, dzīvodama Zviedrijā, nekad nebija pārrāvusi saites ar kolēģiem Latvijā. Kaŗš, došanās svešumā, jauna dzīve svešos apstākļos ir sāpīgs piedzīvojums katram, bet ko tas nozīmē jaunai daudzsološai valodniecei? Drīz pēc disertācijas aizstāvēšanas Velta Rūķe-Draviņa pirmo reizi devās uz Padomju Latviju. Dziļo saviļņojumu un pārdzīvojumu, ko piedzīvoja valodniece, ciemojoties dzimtenē, sapratīs tikai tie, kuŗiem diendienā jāsastopas ar savas valodas politizāciju, asimilācijas procesu un pašu tautiešu neizpratni par valodu procesiem. Šīs dzīvās saites bija nepieciešamas kā Veltai Rūķei-Dravinai, tā arī kolēģiem Latvijā. Šeit veidojās pirmā zinātniskā domu apmaiņa − mūsu kolēģi Latvijā uzzināja, ka latviešu valodniecība eksistē arī ārpus Latvijas. Diemžēl, traumētā trimdas latviešu sabiedrība nevarēja un negribēja saprast, kāpēc nepieciešams apmeklēt kolēģus Latvijā, un zinātniecei nācās izciest sabiedrības uzbrukumus.

Neskatoties uz to, 1969. gadā viņa iegūst profesūru vispārējā valodniecībā Stokholmas Universitātē. 1970. gadā šo profesūru pārveido par Baltu valodu profesūru, pie viena profesorei piešķiŗot katedru.

Beidzot Velta Rūķe-Draviņa bija nonākusi savā īstajā vietā, viņa bija kļuvusi par atzītu pētnieci, ieguvusi savu katedru, kuŗas ietvaros varēja nest baltu valodas tālāk pasaulē. Tagad profesorei bija jāiegulda liels darbs studentu mācību plānu un satura izstrādei, kam bija jābūt objektīvi mērāmam un salīdzināmam ar citām valodām un priekšmetiem. To prasīja 1968. gada Zviedrijas augstskolas reforma. Paveicot šo darbu, profesore bija iekļāvusi baltu valodas Zviedrijas universitāšu prasību oficiālajā sistēmā.

Vēl vairāk. Pateicoties valodnieces intensīvajam darbam un cīņas garam, latviešu valoda (baltu valodas) kļuva pazīstama ne tikai Stokholmas Universitātē un Zviedrijā, bet visā pasaulē.

Veltai Rūķei-Draviņai Latvijas Universitāte un darbības laiks pie Jāņa Endzelīna bija devis ļoti pamatīgus pamatus baltu valodās un vispārējā filoloģijā. Tagad zinātniecei pavērās citas durvis − viņa aktīvi sekoja un pati piedalījās jaunākajās lingvistikas pētniecības jomās, paveŗot arī latviešu valodai starpnozaru un jaunu ideju durvis. Šādi tapa pētījumi par frazeoloģismiem, bērnu valodu, folkloru, psicholingvistiku un sociolingvistiku. Velta Rūķe-Draviņa bija ievietojusi Stokholmas Universitātes baltu valodu studijas modernajā valodu pētniecības pasaulē.

Līdztekus pašas pētījumiem, profesore ilgus gadus viena pati vadīja un pasniedza visus priekšmetus baltu valodu katedrā. Vienalga, vai auditorija bija pilna, vai tajā sēdēja viens students, profesore allaž bija nopietni gatavojusies, nekad nelietoja vecus konspektus un lekcijas tika novadītas pilnā apmērā. Viņai bija suverēna prasme tikpat interesanti analizēt vecos tekstus un gramatikas formas tautasdziesmās, kā aplūkot dažādas folkloras tēmas un jaunākos pētījumus.

Katrs no Veltas Rūķes-Draviņas kādreizējiem studentiem atcerēsies, ka viņa nekad nevienam neliedza savu padomu, netaupīja savu laiku, nekad nebija plātīga, augstprātīga vai skaudīga. Kā dāsna latvju sētas saimniece viņa studentu saietos cienāja ar pašas ceptu plātsmaizi un pīrādziņiem, aicināja studentus, kolēģus un katedras viesus pie sevis mājās. Mums, viņas kolēģiem un studentiem, viņa paliks atmiņā nevis tikai kā izcila pētniece un pedagoģe, bet arī kā sirsnīga, vienmēr smaidīga draudzene, kas sārtiem vaigiem ar laipni uzaicinošu žestu sagaidīja katedras studentus un apmeklētājus, vienmēr gatava darīt visu latviešu valodas labā.

 

Par Dr. Aiju Priedīti-Janelsiņu skat. JG 231:53