Tadeušs Puisāns

 

LATVISKĀ DIEVA BŪTĪBA

 

Kad sāku mācīties un iepazīties ar vēsturi, viena atziņa mani stipri mocīja. Jautājums bija: kāpēc nabadzīgā Nacarieša jeb Kristus idejām bija tik grūti izspiesties cauri senlatvieša garīgajai apziņai, ka pat līdz 18. gadsimta vidum latvieši palika izteikti „pagāni” kristiānisma ideju izpratnē. Vārdu „pagāni” es nelietoju nicinošā nozīmē. Latīņu valodā paganus nozīmē – zemnieku-laucinieku, atšķirībā no pilsoniskās sabiedrības bieži apdzīvotās vietās. Izskaidrojums maniem šaubu jautājumiem izrādījās pavisam vienkāršs, ko es sapratu sava mūža otrajā pusē, neskatoties uz to, ka biju dzimis un audzis tradiciju bagātā sociālā vidē, kur pagāniskais ar kristiānismu bija tik stipri sajaukts, ka bieži nevarēja pateikt, kur beidzās viens un sākās otrs. Atbilde bija vienkārša, bet smaga: latviskās dievestības izpratne un latviskā dzīves ziņa bija tālu aizsteigusies priekšā Krusta kaŗu iedeoloģijai, ko izveidoja vareni kungi tālu ārpus mūsu zemes robežām, ar ko pie mums nāca Dieva vārda sludinātāji 11., 12. un 13. gadsimtā. Nedrīkstam aizmirst pavisam kailu patiesību, ka viens no vissvarīgākiem mērķiem Krusta kaŗu kustībai bija radīt jaunas ķēniņvalstis tiem Eiropas valdnieku dēliem, kam nebija izredžu mantot troņus savās tēvu zemēs. Ar šo iekaŗošanas, pakļaušanas un kolonizācijas polītiku visā pilnībā iepazinās arī mūsu senči. Izveidojās „kungu baznīca,” kas palika spēkā līdz pat Latvijas pirmajiem neatkarības gadiem.

Vai kāds brīnums, ka vienkāršajā senlatvieša izpratnē radās noraide pret kristiānisma idejām un to sludinātājiem, un šī noraide palika stipra līdz 18. gadsimta vidum, līdz Brāļu draudzes nākšanai cilvēku vidū. Brāļu draudzes „salauza biezo ledu” un parādīja nabadzīgā Nacarieša idejas pavisam citā gaismā.

Latviskās mītoloģijas Dieviņš nav pasaules vadītājs, bet gan atdalītājs no sevis. Kā tāds Viņš ir visa universa apjomu un spēku kopojums, ieslēdzot sevī kā cilvēku, tā arī visu fizisko pasauli. Tātad Dievs un daba nav šķirami jēdzieni. Ja izņemam Dieva jēgu no dabas, daba beidz eksistēt. Dabas un Dieva jēdzieni ir nešķiŗami. No šiem diviem jēdzieniem nav iespējams šķirt arī dzīvības jēdzienu. Dievs, daba un dzīvība veido vienu lielu kopu, kuŗa ietveŗ sevī cilvēku, dzīvnieku un zāles stiebriņu, neskatoties uz formu dažādībām, dzīvības dzirkstelīte paliek tā pati − vesela un nedalāma. Fiziskās formas ir radušās ne no kā, dzīvībai beidzoties arī atgriežas zemē, kļūstot par neko. Tikai nemirstīgā dvēselīte aiziet Dieva dārzos dziedādama:

Spoža zvaigzne notecēja
Pie līgavas namdurvīm.
Tā nebija spoža zvaigzne,
Tā bērniņa dvēselīte.

Vai arī:

Spoži spīd dzirkstelīte
Balta zieda vidiņā.

Dvēselīte un dzīvības dzirkstelīte izsaka vienu un to pašu: no fiziskās formas neatkarīgu dzīvības spēku.

Latvietis sevi nekad nav uzskatījis par dabas kungu, bet gan par visas dzīvās radības integrēto daļu. Dzīvību izteicošās formas var mainīties, bet svētā būtība paliek tā pati mūžīgi nemainīga un mūžīgi dzīva. Tāpēc senlatvietis savā svētuma izpratnē negodināja un nepielūdza fizisko priekšmetu kā tādu, bet gan garīgo substanci, ko attiecīgā forma reprezentēja. Tāpēc ļauni ir spert ar kāju sunītim, vai guntiņas pagalītei, jo kā viens, tā arī otrs ir Dieva dots cilvēkam.

Tāpēc modernajam cilvēkam ir grūti iedomāties senlatvieša garīgās dzīves traģēdiju, kad svešnieki nāca ar cirvjiem un zāģiem, lai cirstu nost simtgadīgās ozolu birzes, kuŗu lapotnē Dievi un sentēvi cauri gadusimteņiem sarunājās ar dzīvajiem.

Ar ko tad svešie ienācēji izauklēto svēto dabas jēdzienu atvietoja? Pirmkārt, ar Dievu, kas stāvēja ārpus dabas un kas bija atrodams tikai cilvēka tulznoto roku būvētajās mūra celtnēs, kur par starpnieku uzdevās šķietami parazītisks, nesaprotamā mēlē runājošais svešnieks un, bruņota vīra aizsardzībā, piekopa šķietami bezjēdzīgus rituālus.

Līdz šim mēs esam runājuši par Krusta kaŗu ideoloģijas nevainīgāko daļu. Krusta kaŗu ideoloģiju pavadīja arī drausmīgākas aktivitātes. Piemēram: katrs nekristītais, šīs nežēlīgās ideoloģijas izpratnē, automātiski bija nolemts mūžīgām elles mokām, tikai svešnieks to varēja glābt, nokristot, reizē pakļaujot arī cilvēku polītiskai varai, vai arī to nogalinot. Pagāna nogalināšana skaitījās žēlsirdības darbs, jo tas atsvabināja nelaimīgo no mūžīgajām „elles” mokām. Senlatviešu mītoloģijā „elles” jēdziens nav atrodams, tas nāca no kristiānisma sludinātājiem, ko mūsu senči ātri savienoja ar kungu bardzību un muižas darbu mocībām:

Elle, elle kungu rija
Jaunu vīru mocītāja;
Nomocīja jaunus vīrus,
Jaunu vīru kumeliņus.

Tādu pantiņu tautasdziesmās ir ļoti daudz, tie visi ir kristiānisma izauklēti, iezvanot vistumšākos laikus latviešu tautas vēsturē.

Pēcnāves dzīve tautas dainās nekur nav pieminēta, tāpēc tā brīvi atļāva cilvēkam pašam tēlot savu aiziešanu pie Dieviņa, un parasti tā bija prieka pilna:

Vedat mani dziedādami,
Nevediet raudādami,
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.

Vēl jau varētu runāt par atšķirībām grēka izpratnē un par atšķirībām Dieva atklāsmes izpratnē. Abi šie ir lieli un smagi temati.

 

 

 

Tadeušs Puisāns ir autors vairākām vēsturiski ievirzītām grāmatām: Nogrimušās jaunavas mantojums − Ludza (1973,1992), Latgale (1988), The Emerging Nation (1993), Vēstures mozaīka (1997). Publicējis stāstu, teiku, pasaku grāmatas Senču pēdās (1975) un Akmens un sirds (1990), arī antoloģiju Latviešu strēlnieku dzejas un dziesmas. Rediģējis žurnālu Kadets un rakstu krājumu Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940-1990 (2000; skat. JG 224:39-47). Kaŗa laikā rotas komandieris Latviešu leģionā, cīnījies pie Ostrovas un Opočkas, ievainots, aizsūtīts uz lazareti Vācijā, nonācis bēgļu nometnē. Trimdas turpinājums Kanadā, kur studējis Mekmastera (McMaster) un Toronto universitātē. (re)